Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 20

– Tom, – es sacīju, – mums jāaprunājas.

Jau deviņdesmit minūtes biju pavadījis kopā ar klientu, velti mēģinot ar viņu apspriest uz tiesu izsaucamo liecinieku sarakstu. Pagaidām bija izdevies uzklausīt tikai izsmeļošu atskaiti par maltītēm, kas nedēļas laikā pasniegtas ieslodzījuma vietā, un briesmīgo čili mērci iepriekšējās dienas vakariņās, jo tai pievienoti sīpoli, un acīmredzot Tomam pret to bija arī citi iebildumi. Vēl viņš pārstāstīja divas redzētās seriāla “Sainfelds” sērijas.

Mugurā Tomam bija T krekls – telpā, kur valda visnotaļ mērena temperatūra. Man prātā atausa doktora Baranika secinājums, ka Tomam karstums atgādina par karu, tādēļ viņš cenšas no tā izvairīties.

– Mani neinteresē liecinieki, – viņš paziņoja, norādījis uz manu mapi. – Galvenais, lai viss ātri beidzas.

Arī mūsu psihiatrs doktors Baraniks sūdzējās, ka visu dienu pavadījis pie Toma, bet neko jaunu nav uzzinājis. Acīmredzot ekspertam būs jāsamierinās ar hipotēzi par to, kas varbūt noticis.

– Drīz viss beigsies, Tom. Neatkarīgi no tā, vai jūs pārlūkosiet to sarakstu. Vai jums negribētos, ka lieta beidzas ar mūsu uzvaru?

Toms, kā allaž, izvairījās no acu kontakta, lauzīja pirkstus un nemitīgi laizīja lūpas. Āda ap muti bija tā sasprēgājusi, ka viņš attāli atgādināja Hīta Ledžera tēloto Džokeru.

– Es neuzvarēšu, – Toms apgalvoja. – Mēs varam uzvarēt, Tom. Tikai…

– Negribu.

– Ko jūs negribat? Uzvarēt?

Palūkojies griestos, Toms pasmaidīja un tad sāka smieties. Tādu viņa emociju izpausmi es redzēju pirmo reizi. Doktors Baraniks apgalvoja, ka neadekvāta emocionāla reakcija ir hebefrēnās šizofrēnijas pazīme.

– Uzvarēt? Uzvarēt? Kā gan es varētu uzvarēt?

– Pierādot, ka brīdī, kad nošāvāt to sievieti, jūs bijāt slims.

Toms neganti purināja galvu.

– Tā… Tā nevar uzvarēt. Nē, nē, nē. – Viņš piecēlās un devās uz durvju pusi.

– Ko jums nozīmē uzvarēt? – es uzsaucu. – Tom…

– Uzvarēt vispār nav iespējams. Vismaz man. – Viņš stāvēja ar seju pret sienu un arvien spēcīgāk purināja galvu.

– Es nevaru… Tas neiet prom. Tas neiet prom!

– Ei! – es iesāku. Tanī mirklī Toms noslīga uz grīdas un sāka nesakarīgi bubināt. Nesaprotami, taču nikni, dusmīgi.

– Tom! – es kliedzu.

Viņš neklausījās un, iegrimis sevī, šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

Telpā ienāca sargs un jautājoši palūkojās uz mani.

– Lūdzu, – es sacīju un nopūtos. Toms vairs nebija runājams. Varbūt pat uz ilgu laiku.

“Man jāatrod veids, kā viņam palīdzēt, taču bez atbalsta no viņa puses tas nav iespējams.”

Reģistratūrā saņēmu atpakaļ savu mobilo tālruni. Džoels Laitners bija atsūtījis trīs īsziņas. Izkāpis no lifta, es viņam piezvanīju.

– Es kaut ko atradu, – viņš aizelsies paziņoja. – Sagatavojies būt laimīgs!