Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 5

Aizturējusi elpu, Dīdre Meilija izgāja no tiesas zāles numur tūkstoš septiņsimt četrdesmit viens. Viņa bija lepna sieviete, kas prata apvaldīt emocijas, tādēļ tikai tukšajā gaitenī ļāvās asarām.

Viņa jutās absolūti bezpalīdzīga, dusmīga, apmulsusi un nevarīga. Bija grūti noskatīties, kā māsasdēls Tomijs cietuma kombinezonā ir pievērsis acis grīdai, kamēr tiesnesis lietišķi paziņo savus lēmumus, ko viņa ne visai skaidri saprot un kam Tomijs tādā dvēseles stāvoklī noteikti nespēj sekot līdzi. Valsts ieceltais aizstāvis likās visnotaļ jauks un rūpīgs cilvēks, taču viņam allaž bija daudz lietu un sēžu, kurās jāpiedalās, tādēļ viņš vienmēr steidzās un solīja, ka ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotos prāvai, kas gaidāma pēc nepilniem diviem mēnešiem.

Pēc brīža Dīdre saņēmās. Ar raudāšanu nebūs līdzēts – tā mēdza apgalvot viņas māte. Māsasdēlam Tomasam vairs nebija mātes. Dīdre bija vienīgā, kas viņam palikusi.

Vairāki reportieri – ja piezīmju bloknoti un diktofoni rokās ļauj spriest par profesiju – iesteidzās blakus telpā, tiesas zālē numur tūkstoš septiņsimt četrdesmit trīs. Dīdrei todien darbā nebija jāatgriežas, tādēļ viņa tiem sekoja.

Lietas iztiesāšana jau bija sākusies, telpā valdīja absolūts klusums, lietišķums un spriedze. Dīdri pārņēma satraukums – pēc dažām nedēļām arī Tomijam gaidāma līdzīga prāva.

Dīdre apsēdās. Zāles vidū pie palielinātas un pret zvērinātajiem pavērstas fotogrāfijas uz trijkāja stāvēja jurists pelēkā uzvalkā. Rokā viņš turēja rādāmkociņu. Cik Dīdre varēja spriest, fotogrāfijā bija redzama degvielas uzpildes stacija un iela.

– Tātad, Englesas kundze, – prokurors nodimdināja, – vai esat pārliecināta, ka skaidri un netraucēti redzējāt šaušanas brīdi?

– Jā. – Liecinieka solā sēdēja jauna, glīta, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus veca afroamerikāniete.

– Vai šis kravas automobilis jums neaizsedza skatu? – Prokurors pagriezās pret palielināto fotogrāfiju un norādīja uz degvielas uzpildes stacijā novietoto automobili, kas stāvēja paralēli ielai un perpendikulāri uzpildes vietām, kur nebija neviena transportlīdzekļa.

– Nē. Mēs stāvējām tālākajā galā. Ielu var redzēt garām kravas automobilim.

– Precizēsim – vai tālākajā rietumu galā? – Prokurors atkal izmantoja rādāmkociņu. – Pašā tālākajā degvielas uzpildes stacijas rietumu galā?

– Tieši tā.

– Tālākajā rietumu rindā?

– Jā.

– Jūs stāvējāt pēdējās uzpildes sūkņu rindas rietumu galā?

– Jā.

– Lūdzu pievērsties apsūdzības pierādījumam numur divdesmit četri, kas tiesai likts priekšā jau iepriekš. – Jurists piegāja pie otrās fotogrāfijas uz vēl viena trijkāja. – Vai šajā attēlā precīzi redzams skats, kas pavērās jums no šofera vietas jūsu automobilī, kas šaušanas vakarā bija novietots uzpildes sūkņu rindas rietumu galā?

– Jā. To visu es tiešām redzēju.

– Un jūs skaidri redzat ielu priekšā, tātad dienvidu pusi, un skatu jums neaizsedz automobilis ar gāzes cisternu?

– Protams.

– Un jūs, Englesas kundze, esat pārliecināta, ka cilvēks, kurš izšāva un nogalināja Maliku Eversonu, šodien sēž tiesas zālē?

– Jā, tas bija Rondo.

– Ar vārdu “Rondo” jūs domājāt Ronaldo Deitonu.

Pie aizstāvības galda advokāts piebikstīja blakus sēdošajam afroamerikānim. Vīrietis piecēlās.

– Tas ir Rondo, – lieciniece apgalvoja.

– Lūdzu fiksēt protokolā, ka lieciniece identificēja apsūdzēto Ronaldo Deitonu. – Prokurors apmierināts pamāja ar galvu. – Vairāk jautājumu nav, – viņš sacīja.

Dīdre nopūtās. Apsūdzībai bija ļoti daudz resursu. Policistu armija, laboratorijas speciālisti un ārsti, brīnišķīgi palielinātas fotogrāfijas un diagrammas – itin viss, kā pietrūka tādiem aizstāvamajiem kā Tomijs. Neticami aplama kārtība un nevienlīdzīga cīņa. Protams, visu varētu mainīt, ja būtu nauda.

Vai arī paveiktos ar izcilu advokātu.

– Labdien, Englesas kundze. – Advokāts nostājās tiesas zāles centrā. Dīdre secināja, ka aizstāvi noteikti nav iedomājusies tādu. Šis garais, iespaidīgais vīrietis ar platajiem pleciem vairāk līdzinājās futbolistam. Spriežot pēc sejas izteiksmes, lieciniece bija vienās domās ar Dīdri. – Es esmu Džeisons Kolaričs. Vai drīkstu jūs saukt par Ališiju?

– Jā, labi, – viņa atbildēja. – Vai drīkstu jūs saukt par Džeisonu?

Jaunā sieviete ieķiķinājās. Tāpat kā daži zvērinātie.

– Protams, kāpēc ne? – advokāts atbildēja. Viņš stāvēja vairāku pēdu attālumā no liecinieces un bija pagriezies pret zvērinātajiem. Rokā viņam nebija piezīmju. – Jums, Ališija, ir attiecības ar Bobiju Skineru, vai ne?

– Jā.

– Bobijs ir jūsu meitas tēvs.

– Jā.

– Un Bobijs ir ielu bandas “Afrikāņu kaujinieki” loceklis, vai ne?

– Vairs nav.

– Par to mēs, iespējams, nebūsim vienisprātis, taču varam vienoties vismaz par to, ka Bobijs savulaik bija “Kaujiniekos”.

– Jā, bija.

– Un viņam bandā joprojām ir draugi. Viņš ar tiem aizvien satiekas, vai ne?

– Protams, viņam ir daži draugi.

– Savukārt mans klients Ronaldo Deitons iesaistījies “Melnajā barā”. Jūs taču to zināt, vai ne?

– Jā, Rondo ir pie “Bara”.

– Jūsuprāt, “Bars” un “Kaujinieki” pārāk labi nesatiek, vai ne?

– Nesatiek gan.

– Tātad “Kaujiniekiem” patiktu, ja par šaušanu tiktu notiesāts kāds “Bara” loceklis, vai ne?

– Iebildums, – paziņoja prokurors.

– Pieņemts, – sacīja tiesnese, pievilcīga sieviete ar gariem, sirmiem matiem.

– Sacerēt šo pasaciņu jums ieteica Bobijs, vai ne?

– Iebildums.

– Lieciniece drīkst atbildēt.

– Neko tādu Bobijs man neteica, – Ališija protestēja.

Šķita, ka Džeisons Kolaričs jau gaidījis noliegumu. Viņš palocīja galvu un spēra soli pa labi. Zvērinātie uzmanīgi viņu vēroja – acīmredzot advokāts prata piesaistīt uzmanību tiesas zālē.

– Jūs esat liecinājusi, ka degvielu Mobil stacijā uzpildījāt bez piecpadsmit divos naktī. Apmēram.

– Jā. Redziet, es aizbraucu no draugiem un secināju, ka ir pārāk maz degvielas, un negribēju braukt uz benzīntanku nākamajā rītā pirms darba, jo man nebūtu laika.

Kolaričs pamāja ar galvu.

– Pārdevējs degvielas uzpildes stacijā neredzēja, kurš nošāva Maliku Eversonu, vai ne?

– Nezinu.

– Jūs esat vienīgā aculieciniece.

– Arī to es nezinu.

Advokāts draudzīgi pasmaidīja.

– Saprotams. Tātad… kad jūs pirmo reizi atzināt policijai, ka redzējāt šaušanu, jūs nebijāt īsti pārliecināta, kur atradies jūsu automobilis un kuru sūkni jūs esat izmantojusi.

Vai tiesa?

– Es… nedomāju, ka mēs par to runājām.

– Lai būtu. Tātad jūs neteicāt: “Es atrados sūkņu rindas tālākajā rietumu galā.” Vai kaut ko tamlīdzīgu.

– Uzreiz ne. Viņi taču nejautāja.

– Saprotu. – Kolaričs palūkojās uz apsūdzētājiem. – Tikai pēc tam, kad jums tika parādīta fotogrāfija ar to gāzes cisternu, kas aizsedz gandrīz visu skatu uz ielu, jūs kopā ar policiju sacerējāt stāstu par to, ka jūsu automobilis atradās sūkņu rindas tālākajā rietumu galā.

– Iebildums.

– Pieņemts, – sacīja tiesnese. – Jautājums ir tendenciozs.

Kolariča kungs, mēs to jau esam apsprieduši.

– Esam, jūsu godība. Bet es neesmu kļūdījies, Ališij, vai ne? Tikai pēc tam, kad ieraudzījāt šo fotogrāfiju, jūs pateicāt policijai, ka automobilis atradās pie vienīgā sūkņa, no kura var redzēt ielu.

Lieciniece paraustīja plecus.

– Īsti nezinu. Varbūt jums taisnība.

Kolaričs piegāja pie galda un paņēma kādu dokumentu. – Ja vēlaties, mēs varam atkārtot hronoloģiju, kas minēta policijas ziņojumā.

– Nē, es ticēšu jums uz vārda, – Ališija atbildēja.

– Lieliski. – Kolaričs uz brīdi apklusa, paraudzījās griestos un sabāza rokas kabatās. – Vēl jūs apgalvojāt, ka tonakt braucāt ar divtūkstoš sestā gada Pontiac Grand Prix.

Un šo automobili jūs uzpildījāt tajā degvielas stacijā.

– Jā. Man ir čeks par norēķināšanos ar kredītkarti.

– Čeks apliecina, ka ar šo kredītkarti kāds ir norēķinājies par degvielu. Un viss. Vai ne?

– Es… nesapratu.

– Čekā nav norādīts, kādā automobilī iepildīta degviela un kas to izdarījis. – Lieciniece tomēr izskatījās apmulsusi. – Jūsu Grand Prix, Ališij, šaušanas laikā taču atradās pie jūsu mājas, vai ne?

Šoreiz lieciniece neatbildēja tik veikli kā citkārt.

– Mana mašīna…

– Ja, teiksim, jūsu kaimiņi apliecinātu, ka jūsu Grand Prix šaušanas laikā atradās pie jūsu mājas…

– Iebildums, tiesnese! Iebildums.

– Pieņemts. – Tiesnese pacēla roku. – Kolariča kungs, jūs taču zināt. Cienījamie zvērinātie, lūdzu nepievērst uzmanību pēdējam advokāta kunga jautājumam. Viņš pieminēja faktus, kas par tādiem nav atzīti.

– Pagaidām, – Kolaričs piemetināja.

Tiesnese pievērsās advokātam.

– Lūdzu nepārtraukt tiesu! Turklāt nevajag izlikties, ka jūs izdarāt mums kādu pakalpojumu. Nav pirmā reize, kad es izsaku jums šādu brīdinājumu. Šis būs pēdējais. Vai skaidrs?

– Jā, tiesnese.

– Kungi un dāmas, jums neklātos ticēt tā sauktajiem faktiem tikai tāpēc, ka advokāts tos par tādiem nodēvē. Jums vērā jāņem tikai pierādījumi. Lūdzu, Kolariča kungs, turpiniet!

– Tovakar es braucu ar Bobija mašīnu, – Ališija izgrūda.

Kolaričs pagriezās pret viņu.

– Kā, lūdzu?

– Es tikai sajaucu mašīnas. Tovakar es braucu ar Bobija mašīnu. Viņš sev nopirka Mercedes. Lietotu. Un ļoti lepojas ar to.

Kādu brīdi advokāts klusēja un tad pacēla roku, it kā apliecinātu, ka mēģina saprast šos vārdus.

– Jūs braucāt ar Bobija automobili.

– Tieši tā. Arī tas ir tikpat maziņš kā Grand Prix. Es tikai sajaucu. Bet tas nemaina visu, ko es redzēju.

– Saprotu. Manuprāt, kaut kur bija protokols. – Advokāts piegāja pie sava galda un atvēra kādu mapi. Arī prokurori sāka šķirstīt dokumentus. – Lūk! Bobijs Skiners vada divtūkstoš sestā gada Mercedes C280 ar četru riteņu piedziņu un automātisko kārbu. Numura zīme “KL, pieci, četri, trīs, trīssimt viens”. Vai tiesa?

– Jā, droši vien. Numurs ir tāds, un mašīna arī. Parasti viņš to atstāj garāžā, tādēļ kaimiņi nevar zināt, vai mašīna ir pie mājas vai nav.

Lieciniece atslīga krēslā un izskatījās apmierināta ar sevi, it kā būtu uzvarējusi debatēs. Dīdre sprieda, ka tieši tā ir noticis.

Kolaričs nometa papīra lapu uz galda un šķita aizkaitināts un neapmierināts. Pēc tam viņš pagriezās pret liecinieci.

– Bet jūs esat pārliecināta, ka sēdējāt pie stūres, tikko bijāt iepildījusi degvielu un tad sākās šaušana. Vai ir iespējams, ka esat kaut ko sajaukusi?

– Nē, es esmu pārliecināta, – Ališija dzīvespriecīgā tonī atbildēja.

– Un jūs skatījāties taisni uz priekšu, dienvidu virzienā, uz ielu, kur notika šaušana? Vai esat pārliecināta, ka nelūkojāties uz ziemeļiem?

– Pilnīgi pārliecināta, Džeison, – viņa smaidīdama attrauca. Tiešām burvīga jauna sieviete.

– Un jūs joprojām esat pārliecināta, ka atradāties degvielas uzpildes stacijas tālākajā rietumu galā, pēdējās sūkņu rindas rietumu pusē?

– Jā. – Lieciniece jau jutās labāk, atguvusies no nelielā apjukuma.

– Tātad, ja jūs sēdējāt pie stūres, tad no jums pa kreisi atradās degvielas uzpildes sūknis, kuru jūs pirms tam izmantojāt. Priekšā bija iela, kur notika šaušana, bet pa labi redzams neliels brīvs laukumiņš un tālāk restorāns.

– Jā, tieši tā. Saprotiet, es nekad īsti par to neesmu domājusi, jo toreiz no benzīntanka aizbraucu, tiklīdz biju redzējusi šaušanu. Man nelikās svarīgi tas, kādā mašīnā es sēžu. Par to es vispār nedomāju.

– Izklausās loģiski, – noteica Kolaričs. – Šaušana acīmredzot atstāja dziļu iespaidu uz jūsu prātu, un jums nelikās svarīgi tas, ar kādu automobili braucat.

– Tieši tā.

– Mercedes un Grand Prix ir apmēram viena izmēra, tādēļ jums sajuka.

– Protams, jā.

– Labi. – Advokāts nopūtās. – Bet precizēsim… Tagad jūs esat pārliecināta, ka vadījāt sava drauga automobili, divtūkstoš sestā gada Mercedes C 280 ar četru riteņu piedziņu un automātisko kārbu. Nevis Pontiac Grand Prix.

– Jā. Tagad jūs visu tik skaidri izstāstījāt, un es esmu pilnīgi pārliecināta.

Advokāts skaļi nopūtās un pašūpoja galvu, it kā atzītu sakāvi. “Varbūt dziļākajā būtībā viņš nemaz nav tik izcils,” Dīdre nodomāja.

– Vēl jautājumi, Kolariča kungs? – tiesnese vaicāja.

– Tikai viens, – viņš atbildēja. – Kā jūs uzpildījāt degvielu, Ališij?

– Kā es… ko?

– Kā jūs uzpildījāt degvielu? – Tāpat kā vienmēr… laikam.

Atkāpies no sava galda, advokāts atkal pievērsās lieciniecei.

– Nē, es jautāju pavisam ko citu, – viņš paziņoja. – Ja jūs pie sūkņa piebraucāt no tās puses, kur automobilī atrodas stūre, un to jūs vairākkārt esat apliecinājusi, tad kā jūs uzpildījāt degvielu? Šim Mercedes modelim benzīna bāka atrodas pasažieru pusē!

Lieciniece sastinga.

Džeisons Kolaričs pasmaidīja.

Un Dīdre Meilija arī.