Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 17

Restorāns “Labais borts” Jūrnieku klubā pusdienlaikā bija pārpildīts – trīsdesmit galdiņu, pa astoņiem viesiem pie katra. Tobrīd ASV darba ministrs kaut ko stāstīja par reformām likumos, kas skar koplīgumus, un daudzveidīgām darbavietām “Jaunajā Amerikā”.

“Jā, protams, “Jaunā Amerika”. Tas ir īstais nosaukums,” prātoja Rendals Menings, starptautiskas kompānijas “Globālā raža” prezidents un vienīgais akciju turētājs. Šī privātā kompānija atradās astoņdesmit jūdžu uz dienvidiem no pilsētas. Parasti viņš neatvēlētu laiku runai par daudzveidību, taču uz pilsētu viņu bija atvedušas citas darīšanas. Iespēja izrauties no ikdienas rūpēm priecēja, turklāt nevarēja noliegt, ka ielūgums ir prestižs un nodrošina vietu elitē. Un to viņš jutās nopelnījis, jo pēdējā laikā daudz izklaižu viņa dzīvē nebija.

Menings paliecās tuvāk blakussēdētājam, savam advokātam Brūsam Makeibam, un nočukstēja:

– Kur ir Stenlijs?

Stenlijs Kīns bija īpašnieks firmai “SK Instrumenti un piegāde”, kas atradās Vestonas mazpilsētā štata dienvidos.

– Es viņu neredzu, – atbildēja Makeibs. Viņš vadīja juridisko firmu “Dembravs, Leins un Makeibs” un sniedza savus pakalpojumus arī “Globālajai ražai”.

Uzlicis roku Makeiba krēsla atzveltnei, Menings iečukstēja viņam ausī:

– Bet Stenlijam ir jābūt šeit, lai būtu ļaužu acīs.

– Viņš to zina.

– Vai tiešām, Brūs? Tev bija jāpārliecinās, vai viņš zina.

– Gan viņš parādīsies, – Makeibs mierināja.

Tomēr Stenlijs Kīns neatnāca. Runa un lietišķās pusdienas beidzās, un Rendals Menings pārmija pa vārdam ar citiem biznesmeņiem, sarokojās ar visiem, ieklausījās viņos un kaut ko pļāpāja pats, smējās par viņu jokiem un pats stāstīja anekdotes, kā arī izstāvēja rindu, lai, māksloti smaidot, nofotografētos kopā ar darba ministru.

Pēc tam Menings aizbrauca uz “Zelta krasta sporta klubu”, kur uzspēlēja skvošu ar farmācijas kompānijas prezidentu. Šī firma bija viens no lielākajiem “Globālās ražas” klientiem. Piecos viņš satikās ar pilsētas padomes locekli un štata senatoru, lai iedzertu un apspriestu nodokļu atvieglojumus preču stacijai, ko “Globālā raža” plānoja būvēt pilsētā. Septiņos viņš apēda steiku vienā no pilsētas labākajiem restorāniem, no kura pavērās skats uz upi.

Deviņos viņš atgriezās viesnīcā, ar liftu uzbrauca līdz savam numuram, novilka kokogļu toņa mēteli un uzvilka smilškrāsas, uzlika galvā mīksta filca platmali, nobrauca uz ceturto stāvu, kur varēja aiziet līdz citiem liftiem un nonākt pie viesnīcas izejas šķērsielā. Raitā solī viņš devās pie limuzīna.

Viņi devās uz Overtonridžu vairākas jūdzes uz dienvidrietumiem no pilsētas robežas. Automobilis pabrauca garām Labā gana metodistu baznīcai Vādsvērta un Pikinsa ielu krustojumā. Pie ēkas sienas bija uzraksts: “Ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.”

Auto apstājās ieliņā aiz baznīcas, kur pie sētas puses durvīm varēja redzēt divus milzīgus bruņotus vīrus. Tie aizveda Rendalu Meningu līdz kāpnēm uz telpu pagrabā.

Tiklīdz durvis atvērās, kājās piecēlās seši vīri, tostarp Meninga advokāts Brūss Makeibs. Turpat bija arī firmas “SK Instrumenti un piegāde” īpašnieks Stenlijs Kīns, kurš nebija apmeklējis lietišķās pusdienas.

Pēc Meninga mājiena vīri apsēdās pie gara taisnstūra galda. Vienā galā, kur vieta bija rezervēta Meningam, atradās trīsdesmit astotā kalibra revolveris. Menings to paņēma un notēmēja uz savu blakussēdētāju.

– Vai esi gatavs atdot dzīvību par mūsu mērķi? – Menings jautāja.

– Esmu, – vīrs atbildēja. Viņš bija spēcīgs un jauns, gluži kā futbolists, ar vienkārši apgrieztiem matiem un karavīra acīm. – Es apzinos, ka mērķis ir diženāks par indivīdu. Es apzinos, ka dzīvības ziedošana pavērs iespēju nonākt jaunā, bagātākā dzīvē pēc tam. Es apzinos, ka…

– Labi. – Menings nolaida ieroci un apkārt galdam aizgāja pie Stenlija Kīna. – Un tu, Stenlij?

Uzrunātais nodrebēja.

– Esmu, – viņš atbildēja. – Es apzinos, ka mērķis ir…

– Pietiek! – Menings uzsauca un notēmēja ieroci Stenlijam kreisajā ausī. – Vai tad mēs nevienojāmies, ka tev šodien obligāti jāparādās tais pusdienās?

– Vienojāmies, kungs.

– Bet tu neatnāci.

– Man bija neatliekamas darīšanas, kungs…

– Neatliekamas darīšanas? Mums jāslēpj pēdas, brāli Stenlij, ja vēl neesi pamanījis. Ja kāds brīnītos, kāpēc es šodien esmu atbraucis uz pilsētu, es varētu paziņot, ka piedalījos darba ministra rīkotās pusdienās, tikos ar vēlētiem varas pārstāvjiem, spēlēju skvošu ar ļoti vērtīgu klientu, farmācijas kompānijas prezidentu. Bet tu, Stenlij? Ko varētu pateikt tu?

Menings pielieca ieroci, un Stenlijs izplūda atvainošanās vārdos.

– Es vēlu piecēlos un būtu paguvis tikai uz pašām beigām, kungs, bet…

– Stenlij, – Menings iesāka ledusaukstā tonī, – mums ir dota unikāla iespēja, vai ne?

– Jā, kungs. Mums ir iespēja atdot…

– Un par īpaši unikālu šo iespēju padara mūsu Apļa locekļu stāvoklis, vai ne?

– Jā, kungs. – Pār Stenlija vaigu noritēja sviedru lāse.

– Un etiķetes ievērošana ir sevišķi svarīga, vai ne?

– Sevišķi svarīga, kungs.

– Ja mēs dodamies uz Apļa tikšanos, mēs riskējam piesaistīt sev uzmanību, vai ne?

– Jā…

– Un man, brāli Stenlij, patlaban nav zināms, kā tu aizbildinātu savu atrašanos pilsētā. Ja nu kāds painteresētos…

Jo tevis nebija lietišķajās pusdienās.

– Es atvainojos, kungs. Mana rīcība ir nepiedodama.

Menings centās nomierināties, un arī Stenlijs darīja tāpat. Un pārējie vīri.

Pēc tam Menings atrāva ieroci no Stenlija auss un nolaida roku gar sāniem.

– Mēs esam tuvu, brāļi. Jo tuvāk mēs esam savam mērķim, jo lielāks ir risks un nopietnākas briesmas. – Viņš devās uz savu sēdvietu galda galā. – Mēs esam izturējuši daudzus izaicinājumus un tagad esam tuvu. Nav īstais laiks atkāpties. Tagad ir laiks rīkoties. Brāļi, vai es skaidri izteicos?

– Jā, kungs. – Atbilde bija vienbalsīga.

– Ļoti labi. – Menings apsēdās un pielieca galvu. – Lūgsimies!