Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 23

Bobijs Hiltons lūkojās cauri biezajam stiklam un tad paskatījās uz mani, it kā gribētu kaut ko sacīt.

Vēl pavisam nesen viņš bija piedalījies uzbrukumos namiem, kur viņu sagaidīja dumpinieki ar vareniem ieročiem rokās. Un skaidri zināja, ka ikviens ceļš, pa kuru viņš iet, var būt aprīkots ar improvizētiem spridzekļiem. Viņš bija atradies teritorijās, kur vairums cilvēku viņu ienīda un ilgojās pēc viņa nāves.

Tagad viņš nervozēja kā skolas puika. Viņam drebēja ceļgali, lai gan vajadzēja vien apsveicināties ar senu draugu.

– Vai jums šķiet, ka tas varētu… izraut viņu no čaulas? – Hiltons man vaicāja.

– Par to neuztraucieties, – es atbildēju. Tobrīd atvērās durvis telpā, kas atradās aiz stikla. – Tikai aprunājieties.

Sargs pieveda Tomu Stoleru pie krēsla. Man kā advokātam bija ļauts pasēdēt viņam blakus, bet citiem noteikti bija jāatrodas viesu telpā.

– Sveiks, Lū, – trīsošā balsī sacīja Hiltons un piespieda plaukstu pie stikla.

Man Toms likās tāds pats kā agrāk – izspūris, aizmirsies un apātisks. Medikamentu izraisītais tiks joprojām nebija rimies. Turpretī seržants Roberts Edvards Hiltons bija iepazinis viņu citos apstākļos.

Es nostājos telpas stūrī, lai abi varētu netraucēti aprunāties.

Kādu brīdi šķita, ka Toms nepazīst Bobiju, bet apsēdies viņš stingri ieskatījās cīņubiedram acīs un atkal novērsās.

– Sveiks, – viņš atbildēja.

– Kā tev… tas ir… – Hiltons nezināja, ar ko sākt. Ir grūti saviesīgi pļāpāt, ja draugs apcietināts par slepkavību.

– Sveiks, – Toms atkārtoja. – Sveiks… Bob.

– Vai tev te klājas labi, Lū? Cik nu tas iespējams…

– Te ir… karsts. Ļoti karsts. – Toms lūkojās sev klēpī.

– Šķiet, ka tev trūkst pārtikas, – Hiltons ieminējās. – Bet ēdiens noteikti ir labāks par sausajām uzturdevām, vai ne? – Viņš vārgi iesmējās. Toms palika vienaldzīgs.

– Dārzeņi garšo pēc mēsla, – Toms sacīja. Manā ieskatā visi dārzeņi garšo pēc mēsla.

– Sveiciens tev no Klapa un Raša! Es viņiem izstāstīju, ka ciemošos pie tevis.

– Labi. – Toma skatiens pievērsās it visam, tikai ne ciemiņam.

Hiltons jutās neomulīgi. Toms nelabprāt iesaistījās sarunā, turklāt tagad noteikti atšķīrās no tā drauga, ko Hiltons bija iepazinis Irākā.

– Lū, – Hiltons iesāka, – es izstāstīju tavam advokātam par tuneli. Visu. Un pateicu, ka tādā situācijā būtu rīkojies līdzīgi. Tu mēģināji viņu brīdināt un nezināji…

Toms pagrieza galvu uz kreiso pusi, it kā viņa uzmanību būtu piesaistījis kāds troksnis. Skatiens likās ieurbjamies sienā.

– Tev ir labs advokāts, Lū. Vai tev tā nešķiet? Viņš grib tev palīdzēt. Ļaujies! Vai tu vari aprunāties ar viņu par to, kas notika tajā naktī, kad tika nošauta sieviete?

Šķita, ka Toma smadzeņu dators ir sasalis. Viņš pat nepakustējās. Ja elpojot necilātos krūtis, būtu grūti noteikt, vai viņš ir dzīvs.

Hiltons nodūra galvu. “Savulaik Toms bija viņa komandieris, kurš iemantojis karavīru cieņu un labvēlīgu attieksmi,” es prātoju. “Noteikti ir smagi redzēt, cik salauzts viņš tagad ir. Turklāt nav zināms, kādi dēmoni plosa paša Hiltona dvēseli. No kara bez brūcēm nepārnāk neviens.”

– Es neatceros, – Toms izgrūda.

Tanī brīdī Hiltons izslējās. Tāpat kā es savā stūrī. Doktors Baraniks jau brīdināja, ka cilvēkiem ar pēctraumatiskā stresa sindromu ir raksturīga amnēzija. Tomēr es biju cerējis, ka Toms atcerēsies vismaz kādu epizodi no nakts, kad tika nošauta Ketija Rubinkovska. Atcerēsies, lai palīdzētu doktoram Baranikam un zvērinātajiem.

Man joprojām nebija liecinieku. Toms nerunāja par to, kas noticis. Nebija neviena, kas būtu dzirdējis, kā Toms uzkliedz Ketijai Rubinkovskai: “Nomet ieroci!” Vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Neviena, kas liecinātu, ka šī jurista palīdze jebkā apdraudējusi Tomu. Neviena notikuma, uz kuru es varētu norādīt, lai apgalvotu, ka Toms Stolers cietis no pēctraumatiskā stresa sindroma.

Man nebija nekā. Tikai ārsta izvirzīta hipotēze.

Nespēdams no Toma kaut jel ko izvilināt, Bobijs Hiltons pievērsās nesvarīgākām lietām. Viņš izstāstīja draugam par iecerēto darbu tēva picērijā Rasīnā un iespēju vēlāk to pārņemt, par savu aizraušanos un nemitīgi apjautājās, vai viņam kaut kas ir vajadzīgs, taču atbildē skanēja tikai vienzilbīgi vārdi. Toms visu sarunas laiku raudzījās pa kreisi tālumā. Man bija sāpīgi noskatīties.

– Esi piesardzīgs, Lū, – sacīja Hiltons, piespieda plaukstu pie biezā stikla, tad pasteidzās man garām un izgāja pa durvīm.

Es piegāju pie stikla un teicu:

– Mēs tiksimies rīt, Tom.

Klients neatbildēja. Uz kādu brīdi viņš bija iegrimis sevī. Es pat nesapratu, vai viņš mani pazīst. Nebija ne zīmes par kādām emocijām, izņemot asaru, kas noritēja pār vaigu.

Kad es nonācu gaitenī, seržants Bobijs Hiltons sēdēja uz grīdas, saķēris galvu rokās, un raudāja kā bērns. Viņš pacēla galvu.

– Sakiet… sakiet, kas man tālāk jādara? – viņš jautāja. – Es izdarīšu visu, kas jums vajadzīgs.