Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 10

Džeina Dadlija

Čelsi pils, Londona

1553. gada 9. jūlijs

Vēl tikai seši soļi līdz mūžīgām mokām – tā es domāju, tuvojoties līkumotajai Temzai. Būtu pavisam viegli ļauties kārdinājumam. Tikai ieiet upē. Es jau iztēlojos, ka mani svārki peld kā samta lilijas ziedlapiņas, ka ūdens tajos iesūcas un velk lejup, kamēr es ieeju dziļāk. Es nepretotos upes straumei, tikai atgultos un vērotu, kā saules gaisma aiz ūdens ņirbām izdziest tumsā.

– Lēdija Džeina! – Elenas kundzes balss atrāva mani no upes krasta; tā bija noticis daudzas reizes kopš mūsu ierašanās vecajā Čelsi pilī. Es vēroju, kā viņa steidzas man pievienoties. Aukle ne mirkli nepameta mani vienu pēc tam, kad sasniedzām šo namu – bijušo Katrīnas Parras īpašumu.

– Paskatieties, jēriņ, – aukle teica, kad kariete piebrauca pie sarkanās ķieģeļu muižas ar pasaku pils tornīšiem un rožu dārziem. – Vai atceraties, cik laimīgas mēs šeit bijām pirms pieciem gadiem? Abatijas gaisotne jums nenāca par labu. Es baidījos, ka nekad vairs neatgūsieties, ja vēl paliksim Šīnā. Tieši tā es rakstīju jūsu mātei. Bet karalienes atraitnes dārzos jums kļūs labāk. Aizmirstiet savas raizes!

Labsirdīgā, naivā Elenas kundze. Mana laulība ar Dadliju sekos man itin visur.

Es notrīsēju, gaidot, kamēr Elenas kundze mani panāks. Ja man pietiktu spēka just ko citu, izņemot savas sāpes, es ļautos vainas apziņai. Nemitīgā modrība bija iegravējusi dziļas rievas aukles sejā. Apsārtušajās acīs vīdēja raizes un bezpalīdzība. Ja es nomirtu, Elenas kundze vismaz izgulētos.

– Kundze, – viņa aizelsusies dvesa, – jūs tik dziļi iegrimāt domās! Es baidījos, ka iekritīsiet upē! Un neesat paņēmusi šalli. Es zinu, ka ir jūlijs, bet pie upes gaiss tik un tā ir vēss. Iesim prom, kamēr neesat saaukstējusies līdz nāvei. – Viņa ar vienu roku mani apskāva, it kā novēršot pretošanos, un veda mani uz dārzu.

– Patiesībā es to neizdarītu, – es čukstēju.

– Ko gan, bērns?

Es ielūkojos viņai acīs. – Tas būtu nāves grēks.

Viņa izlikās, ka mani pārprot. – Vai vēlaties kaut ko palasīt par nāves grēkiem? Apsēdieties zem šī koka, un es jums atnesīšu lūgšanu grāmatu. Apsoliet, ka nepametīsiet šo soliņu! Nebūtu labi dzīt mani meklējumos. Man sāp tulzna uz kājas.

– Kur es varētu aiziet? – Un tā bija taisnība. Pasaulē man nebija patvēruma. Arī debesīs ne. Pirmo reizi mūžā svētie raksti man nesniedza atvieglojumu. Pat vācu mūks Martins Luters, kurš nosodīja katoļu baznīcas grēkus, apgalvoja, ka sievietēm sāpēs jālaiž pasaulē bērni līdz pat nāvei, jo mēs visas izpērkam Ievas pirmā grēka vainu.

Pat labsirdīgākie cilvēki nenoliegtu, ka Gilfordam Dadlijam ir tiesības izmantot manu miesu, cik bieži viņš vēlas. Nāve bija mana vienīgā cerība uz glābiņu. Mana nāve… vai vīra nāve.

Es atliecu galvu un pamanīju ozolu, kura stumbrā divi mezgli izspiedās kā acis. Plaisa mizā veidoja muti. Man iesmeldzās sirds, kad domāju par māsām. Atcerējos Mēriju dienā, kad viņa ozolus pie Bredgeitholas vārtu namiņa nosauca par Ahilleja mirmidoniem.

– Varbūt tas ir kāds gars, – viņa aizrautīgi stāstīja mums ar Ketu. – Hetija man par tiem stāstīja, kad man sāpēja mugura un es nevarēju aizmigt. Kad Īrijai uzbruka ļaunie firbolgi, gari saplūda ar kokiem, upēm un pakalniem, lai ienaidnieki tos neatrastu. Ja es būtu koks, manam kuprim nebūtu nozīmes.

Vai tam, ko Gilfords ar mani darīja lielajā gultā, būtu nozīme, ja man būtu koka mizas bruņas vai sūnu apmetnis, ar ko apsegt savu kailumu? Es prātodama tuvojos laivu piestātnei. Pēdējā laikā vienmēr jutos atklāta svešiem skatieniem, it kā visi redzētu manu pazemojumu. Ainas no naktī piedzīvotā slīdēja man acu priekšā, un man kļuva pretīga pašas āda. Vai tas bija noticis ar Ketrīnu Parru, kad viņa klīda pa šo dārzu pirms daudziem gadiem?

Vai sieviete, kas ļāva man iepazīt mātes mīlestību, bija cietusi tāpat kā es? Manā atmiņā bija saglabājušās baismīgas ainas ar viņas vīra neķītrajām darbībām. Bet rokas, kas apvijās apkārt Tomasam Seimūram, nepiederēja viņai. Es redzēju lēdiju Elizabeti – princesi, kuru Ketrīna Parra mīlēja kā savu miesīgu meitu.

Pat tagad, pēc pieciem gadiem, es nespēju saprast, kāpēc Elizabete tā sāpinājusi savu pamāti. “Palaistuves meita kļuvusi par palaistuvi? Nevienam nevajadzētu brīnīties,” teica mana māte, kad atklājās patiesība par princeses Elizabetes dēku ar Tomasu Seimūru. Varbūt mātei bija taisnība un Annas Boleinas izlaidība saindēja Elizabetes Tjūdoru asinis. Beigu beigās karaliene atraitne nomira sirdssāpju dēļ. Vai arī tāpēc, ka otrais vīrs viņai iebaroja indi, lai būtu brīvs un varētu apprecēties ar savu rudmataino mīļāko.

Man atšķirībā no Ketrīnas Parras nebūs ļauts rast mieru. Es būšu spiesta dzīvot. Reizēm tas mani biedēja vairāk nekā jebkas cits. Gilfords bija pavēstījis, ka man jārada mantinieki ar Dadliju vārdu. Vai viņš būs apmierināts, ja es laidīšu pasaulē dēlu? Un daudz svarīgāks jautājums: vai viņa tēvs būs ieguvis no manis visu kāroto – manas karaliskās Tjūdoru asinis savā necilajā Dadliju dzimtas kokā? Ja vien viņi liktu mani mierā, varbūt es spētu izturēt…

Nočaukstēja svārki, jo Elenas kundze jau bija atgriezusies. – Vai redzat upi, kundze? – viņa vaicāja. – Vai tur tuvojas Viņa Gaišības Nortamberlendas hercoga barža?

Man šķita, ka es tūlīt salūzīšu kā šaujamlokam pārāk saliekta īve. Es piekalu skatienu karogiem, kas plīvoja virs laivas. Dadliju ģerbonis – lācis un zarainā runga – greznoja zīda audumu. Es piespiedu dūres pie vēdera tik spēcīgi, ka tērpa dārgakmeņi noskrambāja pirkstu kauliņus.

– Vai tas ir mans vīrs? – aizsmakusi izdvesu, lūgdama Dievu, kaut tā nebūtu patiesība.

Elenas kundze pielika plaukstu pie acīm. – Tur nebrauc ne lords Gilfords, ne Viņa Gaišība. Laivā ir sieviete.

– Nortamberlendas hercogiene? – Šī iespēja bija gandrīz tikpat biedējoša kā viņas vīra apciemojums. Sešu nedēļu laikā kopš kāzām Gilforda māte bija sākusi ienīst mani tikpat kvēli, cik dedzīgi mīlēja savu dēlu. Viņa par aizrāva mani uz Daremas namu un uzstāja, ka man jābūt blakus vīram, un tikpat ātri aizveda prom, kad es saslimu.

Aukle centās mani mierināt. – Varbūt viņi sūta jums zāles spēka atgūšanai vai apelsīnus, lai jūs iekārdinātu. Tā vienkārši.

Ja runa bija par Nortamberlendu, nekas nevarēja būt vienkārši. Viņš vienmēr padomāja, cik tas viņam būtu izdevīgi. Dadliju dzimta bija tik nežēlīga, ka atgādināja man suņus, kas cīnās ap maitu. Es zināju pietiekami, lai no viņiem baidītos.

Airi cēlās un krita ļaunu vēstošā ritmā, un apzeltītais priekšgals tuvojās piestātnei. Visi airi piepeši paslējās augšup, un vīri steidzās piesiet laivu.

Sieviete piecēlās no spilveniem savu galma dāmu ielokā. Es ieraudzīju, ka tā ir Gilforda māsa, lēdija Mērija Sidnija. Kaut gan mani nepriecēja iespēja satikt jebkuru no Dadlijiem, viņa nebija tik baisa kā viņas vecāki. Es brīdi cerēju, ka viņa tiešām atvedusi kādas zāles vai dāvanu, kaut gan nespēju iedomāties, kāpēc šādā uzdevumā sūtīta Nortamberlendu dzimtas meita. Varbūt viņai pavēlēts savām acīm pārliecināties, kā klājas viņas svainei, un pēc tam nodot ziņu vecākiem. Bet, kad lēdija Mērija Sidnija izkāpa krastā, kaut kas viņas uzvedībā raisīja trauksmi.

– Labrīt, māsa. – Viņa nolaidās reveransā, un viņas acis drudžaini mirdzēja.

– Labrīt, – es atbildēju. – Kā man izdevies nopelnīt šādu apciemojumu?

– Man steigšus jāved jūs uz Saionas namu. Jūs pievienosieties saviem vecākiem, manam tēvam un, protams, savam vīram.

Labprātāk es stātos inkvizīcijas priekšā. – Lūdzu, nododiet manu atvainošanos. Esmu pārāk slima, lai kaut kur ceļotu. – Tā bija taisnība. Es piepeši sajutos zaudējusi pēdējos spēkus.

– Viņa Gaišība Nortamberlends uzstāj, ka jums nekavējoties jādodas turp. Vēlāk Elenas kundze atvedīs jums mantas.

Es jutu sirdi sažņaudzamies vēl vairāk. Mani ne vien aizvedīs no mierpilnās Čelsi pils, bet arī atņems aukles sabiedrību un ieslodzīs kopā ar cilvēkiem, kas mani biedēja. Man saļodzījās ceļgali. Kā rīkotos mana svaine, ja es sabruktu? Vai airētāji ieceltu mani baržā, lai viņa varētu izpildīt tēva pavēli? Es zināju, ka viņa neuzdrošināsies pievilt Nortamberlendu.

Man nebija citas iespējas kā vien paklausīt. – Elenas kundze, apsoliet nekavēties, – es lūdzos, ienīstot pati sevi par to, cik žēlabaini izklausījās šie vārdi.

Aukle saspieda manu plaukstu. Karaliene atraitne rīkojās tāpat, kad pēdējo reizi redzēju viņu dzīvu. Iegrimusi savā lielajā gultā Sjūdli pilī, viņa bija vārga pēc dzemdībām, kaut gan drudža murgi jau beidzās un dāvāja viņai atvieglojuma mirkli. – Nebaidies, Džeina, – viņa teica. – Ja Dievs dos, es tevi sargāšu pat debesīs.

Tveroties pie atmiņām par viņas mīlestību, es apstājos pie rožu krūma, ko bija iestādījis karalis Henrijs kā mīlas apliecinājumu karalienei Džeinai Seimūrai toreiz, kad Čelsi pils piederēja viņai. Noplūkusi asinssarkanu ziedu, es to paslēpu pie sirds.

Tad es iekāpu laivā un apsēdos iespējami tālāk no pārējiem, atliecoties nostāk no lēdijas Mērijas Sidnijas un viņas dāmām. Biju cerējusi uz klusumu, kaut gan zināju, ka Gilforda māsa man nepakļausies. Senāk viņa šķita augstprātīga, bet šoreiz izturējās citādi.

– Džeina… – Mērija plūkāja piedurkni, it kā varētu atrast piemērotus vārdus starp damasta ielocēm. – Kaut gan jums ir saspīlētas attiecības ar maniem vecākiem, viņi vēl tikai labāko jums un Gilfordam. Varbūt mūsu ģimenes varētu sākt visu no sākuma un šoreiz saprasties labāk. Es zinu, ka mans tēvs labprāt noslēgtu mieru, un arī Gilfords to vēlas.

Miers. Es centos iztēloties šādu stāvokli manās attiecībās ar vīru un vīratēvu, tad novērsu skatienu, un Gilforda māsa pieskārās manai rokai.

– Lūdzu, atcerieties manu piedāvāto draudzību, kad saņemsiet karaļa dāvanu!

Tātad šim noslēpumainajam aicinājumam bija kāda saistība ar mūsu radinieku Edvardu. Bērnībā mēs bijām draugi, kaut gan nebija viegli draudzēties ar tik savrupu zēnu. Reiz Keta sūdzējās, ka viņai salstot ik reizi, kad viņa paklanās karalim, un Elenas kundze viņu apklusināja ar vārdiem: – Nabaga bārenis! Un tagad viņš zaudējis arī tēvu! Viņam vajadzīga tikai cienīga, dievbijīga, gudra sieva, tāda kā mūsu Džeina, un tad viņš būs laimīgs.

Tomēr Edvards slimoja jau tik sen, ka es pat nespēju iztēloties, ko viņš varētu man novēlēt. Varbūt es mantošu kādu muižu, ko Dadliji vēlējās izmantot savas varas stiprināšanai. Priecēja apziņa, ka slimais radinieks neatstās man neko īpaši briesmīgu.

Kamēr braucām pa upi, es nospriedu, ka izskatos vēl vārgāka, nekā pati iedomājos. Lēdija Mērija Sidnija nolasīja katru vēlēšanos man no acīm – piedāvāja vircotu vīnu, lai iekvēlinātu manas drudža retinātās asinis, salika spilvenus man aiz muguras, pavēlēja dāmai sakārtot pārsegu, lai man acīs nespīdētu saule, un visa šī rosība mani arvien vairāk tracināja. Beigu beigās es tēloju, ka iemiegu, bet līdz ar katru airu vēzienu jutu sev pievērsto Gilforda māsas skatienu un viņas sīkās, nemierpilnās kustības. Beidzot barža atdūrās pret Saionas nama piestātni, vēstot, ka nav iespējams izvairīties no sarunas ar Nortamberlendu, vecākiem un – palīdzi, Dievs! – manu vīru.

Kalpotāji palīdzēja mums izkāpt un pavadīja līdz nama durvīm. Es vilcinājos, bet lepnums liedza izrādīt bailes. Mēs iegājām ēkā, ko apņēma tumsa. Es samirkšķināju acis, un lēdija Sidnija pievērsās tuvākajam kalpotājam. – Lūdzu, ziņo manam tēvam, ka lēdija Džeina ir klāt, – viņa pavēlēja.

Vīrietis paklanījās tik zemu, ka es samulsu. – Laipni lūdzam Saionas namā, kundze! Jums jāgaida Viņa Gaišība lielajā zālē. Viņš ieradīsies, kad viss būs gatavs. – Es nesapratu, kam jābūt gatavam. Hercogs varēja mani izrīkot gan šeit, gan jebkur citur.

Pēc brīža atskanēja soļi. Es pievērsu skatienu durvīm un ieraudzīju Nortamberlendu kopā ar pārējiem Slepenās padomes vīriem. “Kas gan valsts ietekmīgākajiem vīriem darāms šajā pilī? Kāpēc viņiem jārunā ar mani?”

Skolotājs savulaik mums mācīja, ka nedrīkst pārsteidzīgi kaut ko secināt. Varēju iedomāties, cik muļķīgi es justos, ja viņu klātbūtne nekā nebūtu saistīta ar mani.

Varbūt kaut kur tuvumā bija karalis. Slepenajai padomei vienmēr jāuzturas netālu no Viņa Majestātes, vai ne? Es biju redzējusi šos vīrus pulcējamies vairākas reizes – gan savās kāzās, gan laikā, kad dzīvoju galmā. Viņi pat pavadīja karali Edvardu uz Bredgeitu, kad viņš ieradās medīt Lesteršīras briežu dārzos. Kāpēc šī reize šķita citāda? Ar skatienu meklēju savus vecākus, cerot patverties no šīm savādajām izjūtām. Tomēr es viņus neatradu, un neviens no Slepenās padomes locekļiem mani neuzrunāja. Viņi izklīda nelielos pulciņos plašajā zālē, klusi apspriedās un ik pa brīdim palūkojās uz mani. Es saņēmu rokas kopā. Tās piepeši šķita pārāk lielas, un gredzens ar rubīnu un pērlēm, ko man reiz Ziemassvētkos dāvināja princese Mērija, iegrauzās pirkstā.

Es centos saklausīt, ko runā padomnieki, bet dzirdētais mani samulsināja vēl vairāk. Nebija neviena vārda, ko varētu nodēvēt par neparastu, bet zālē tik un tā vējoja kaut kādas satricinošas vēsmas.

Domājot par gaidāmo vētru, es notrīsēju un atcerējos asinssarkano krusu. Es būtu noturējusi šo parādību par drudža murgiem, bet Elenas kundzi asiņainie krusas graudi izbiedēja tāpat kā mani. Ja vien varētu saprast, ko šī vētra nozīmē! Biju pārliecināta, ka manām māsām ir kāds viedoklis. Man gribējās iekārtoties pie guļamistabas kamīna un runāties ar viņām līdz vēlai nakts stundai.

Pēc brīža es pamanīju kādu pazīstamu cilvēku, un manī pamodās cerība. Ketas vīratēvs, Pembrukas grāfs, sarunājās ar Hantingdonas grāfu. “Varbūt arī Keta ir kaut kur tuvumā?” es prātoju. Pat tad, ja viņa kopā ar savu vīru vēl dzīvoja Beinarda pilī, es varētu kaut ko uzzināt par savu māsu. It kā nolasījis manas domas, Pembruks nāca tuvāk, un Hantingdons viņam sekoja. Pirms paguvu viņu uzrunāt, Ketas vīratēvs nometās ceļos un noskūpstīja man roku.

Izbrīnīta es lūkojos uz viņu, un Hantingdons sekoja Pembruka priekšzīmei. Kāds klusi noteica: – Mūsu valdniece! – Es biju pārliecināta, ka pārklausījos, ja vien tuvumā nebija mātes māsīcas Mērijas. Par to iedomājoties, jutu sirdi sažņaudzamies. Viņa noteikti bija apvainojusies par to, ka netika ielūgta kāzās.

– Milord, es vēlos redzēt savu ģimeni, – es teicu Pembrukam. – Vai zināt, kuri no maniem radiem ir šeit?

– Jūsu māsa Ketrīna mums pievienosies tikai rīt. Viņa ir aizņemta ar gatavošanos diženajam notikumam.

– Kādam? Vai iespējams, ka viņa jau gaida bērnu?

– Nē, tas nevar būt, – Pembruks atbildēja, turklāt tik asi, ka es satrūkos. Pēc tam viņš pasmaidīja, bet šī izteiksme tikai paspilgtināja savādo steigu. – Laika bērniem būs pietiekami, tiklīdz būs paveikts tas, ko mēs visi cenšamies panākt, vai ne?

– Kas tiks paveikts?

– Lai nu kā, mana ģimene ieradīsies rīt. Pavisam drīz jums blakus būs māsa.

– Vai esat redzējis manu jaunāko māsu?

– Viņa vēl pirms stundas kaitināja jūsu tēvu.

Tātad Mērija bija šeit.

– Es vēlos nekavējoties satikt savu māsu! Pēc mūsu šķiršanās es slimoju un zinu, ka viņa raizējas.

– Mēs visi priecājamies par jūsu atveseļošanos, – iejaucās Nortamberlends. – Diemžēl sarunu divatā ar jūsu māsu vajadzēs atlikt, kaut gan viņa noteikti jūs jau gaida. – Mana sirds iepukstējās straujāk; hercoga balsī skanēja savāda pazemība. – Šobrīd ir svarīgi jautājumi, kam nepieciešama jūsu uzmanība. Jums jāuzklausa pienākuma aicinājums.

Nortamberlends plati smaidīja, un pārējie padomnieki mums tuvojās. Es atcerējos kādu senu ainu. Toreiz es biju Bredgeitas staļļa pagalmā. Viens no Ketas mīļotajiem jēriem sastinga, ostīdams izbārstītas auzas. Seši pinkaini suņi, acīm alkatīgi zibot, riņķoja ap sīciņo radību un mēģināja izlemt, vai vajadzētu to sargāt vai saplosīt gabalos.

– Mana mīļotā meita! – Nortamberlends sniedza man roku. – Ļaujiet, es pavadīšu. – Es kāpos atpakaļ un cerēju, ka parādīsies mani vecāki, bet acu priekšā vēl joprojām rādījās jēriņš. “Tikai nekustēties… censties neizraisīt uzbrukumu…”

Nebija citas iespējas kā vien pieskarties hercoga piedurknei. Man pār muguru pārskrēja šermuļi, un padomnieki nostājās aiz mums. Hercogs veda mani caur istabām, kas bija bagātīgi izgreznotas ar gobelēniem. Liels zelta šķīvis uz skapja parādīja manu atspulgu, kad gāju garām, bet izskatījās, ka mana seja ir saviebta kliedzienā. Kad sasniedzām hercoga audienču zāli, es izbrīnījos vēl vairāk. Tajā pulcējās augstmaņi, daudzi šīs zemes dižciltīgie, kas krita kā izkapts nopļautas vārpas, zemu man klanoties.

Es pamanīju divus pazīstamus stāvus, bet vecāku klātbūtne nesniedza nekādu mierinājumu. Māte ieņēma savu vietu pašā priekšā kā kuģis pilnās burās, un viņas seja lepnumā staroja. Tēvs dižojās, iespiedis dūres gurnos un izriezis krūtis tāpat kā vecais karalis Henrijs savos portretos. Abi bija ģērbušies greznākajās drānās un rotājušies ar dārgakmeņiem, bet viņu acis mirdzēja skarbāk un saltāk nekā visi smaragdi, briljanti un safīri.

Man nebija ne jausmas, kādu pagodinājumu man veltījis radinieks Edvards, bet vecāki par to acīmredzami priecājās. Nekad es nebiju redzējusi viņus tik laimīgus. Mana sirds bažīgi iepukstējās, un bailes pieņēmās spēkā, kad ieraudzīju savu māsu aiz mātes svārkiem. Mēriju aizsedza cits stāvs, kas iznāca man pretī un viegli paklanījās. Gilfords. Viņš plati smaidīja, un šī ārišķīgā godbijība mani stindzināja. Pat viņa māte, nostājusies blakus savam mīļotajam dēlam, šķita apmierināta un nolaidās reveransā – šī lepnā sieviete, kas mani ienīda. Reveranss bija dziļš un apliecināja cieņu.

Zem mirdzošā zelta pārsega, uz kura izšūts karaliskais ģerbonis, bija kaut kas tik šausminošs, ka viss mans augums nodrebēja, kad Nortamberlends vedināja mani tam tuvāk. Tronis.