Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 4

Mērija

8 gadi Safolku nams, Londona, 1553. gada 24. maijs

Izspiegot sātanu ir bīstami, bet, ja runas ir patiesas, viņš mani jau iepriekš bija apciemojis. Es kliboju pa Safolku namu kā atdzīvojies marmora briesmonis, satvērusi tumšo naktstērpu zem zoda, lai saplūstu ar tumsu. Sargi jebkurā mirklī varēja painteresēties, kāpēc Safolkas hercoga jaunākā meita pēc pusnakts klīst apkārt viena. Tomēr es jau sen zināju, ka cilvēki cenšas uz mani neskatīties, ja vien iespējams. Viņi atvirzījās, it kā kroplība būtu tikpat lipīga kā sviedru slimība vai mēris.

Un šādai piesardzībai bija pamatojums. Es daudz dzirdēju un sajutu to, kas nav redzams, tikai nojaušams kādā klusā prāta nostūrī. Pēdējā laikā balsis šajā noslēpumainajā vietā spalgi vēstīja, ka ieradies ļaunums, lai nozagtu manu māsu Džeinu.

Es pametu skatienu ap stūri un ieraudzīju sargu pie sava mērķa durvīm. Noslēpusies aiz smagas lādes, es drīz sadzirdēju viņa kluso krākšanu un aizlavījos garām. Vairākums ļaužu Safolku namā gulēja, noguruši pēc gatavošanās diženākajām kāzām Anglijā pēc tām, kad karalis Henrijs apprecējās ar pēdējo no savām sešām sievām. Vismaz tā apgalvoja mana māte. Tomēr es nespēju iemigt. Lūkojoties pa bērnistabas logu, es biju ieraudzījusi sātanu iejājam pa vārtiem, un viņa sargi nesa lāpas, kas apspīdēja lāci un roboto zizli uz viņa karoga. Es zināju, kurp viņš dosies. Tēvs, man dzirdot, pavēlēja kalpotājiem salikt kauliņus uz spēļu galda viņa istabā. Es nolēmu tajā paslēpties. Šonakt es ieraudzīšu sātanu vaigā.

Iezagusies pa tēva istabas durvīm, es paslēpos vietā starp sienu un gobelēnu, kurā Svētā Lūcija turēja rokās trauku ar saviem acu āboliem. Es varēju skaidri saskatīt galdu un cerēju, ka mani neviens neredzēs. Kas notiktu, ja tēvs mani atrastu? Viņš mani piekautu. Bet es jutu, ka jāpalīdz Džeinai, ja vien iespējams.

Gaitenī atskanēja soļi, un es aizturēju elpu. Sargs acīmredzot bija pamodies, jo tēvs viņu nenorāja, ienākdams istabā kopā ar viesi.

Svešinieks apsēdās uz tēva labākā krēsla. Viņa plecus rotāja zelta ķēdes – amata zīmes. Viesim bija tumši, gari mati, skarbi sejas vaibsti un skatiens, kas varētu saskaldīt akmeņus.

Jau kopš brīža, kad sāku sevi apzināties, es dzirdēju čukstus, ka sātans mani pārvērtis par kuprainu punduri. Tagad viņš bija ieradies, lai nozagtu Džeinu.

Mana māsa pavadīja divas nedēļas, katru nakti raudot spilvenā. Džeina, tikai piecpadsmit gadus veca, kura raudāja, kad mācības beidzās un labsirdīgais doktors Eilmers sūtīja viņu atpakaļ pie vecākiem. Džeina, kura mani mīlēja un nekad nemeloja.

Es atcerējos viņas vārdus: “Mani pārdevuši sātanam, Mērij!” Un es nodrebēju, iedomājoties, cik baisam jābūt ļaunumam, kas liktu Džeinai nepakļauties mūsu vecāku gribai. Es vēl joprojām sarāvos ik reizi, kad atcerējos vītola stibas švīkstus un asiņainās švīkas, ko māte cirta Džeinai mugurā. Tas turpinājās ilgi, un es biju pārliecināta, ka Džeina nomirs. Keta, kas nespēj paciest jebkādu nežēlību, skrēja pie māsas un lūdzās: “Padodies! Beigu beigās tev tik un tā vajadzēs viņiem pakļauties!”

Māte dižojās, ka salauzusi Džeinas gribu. Es zināju, ka tā nav. Džeina padevās tāpēc, ka trīspadsmit gadus vecajai Ketai izrādījās taisnība. Pat visnecilākajam tēvam ir tiesības sist meitu, līdz viņa pakļaujas pavēlēm. Mūsu tēvs, varenais Safolkas hercogs, gribēja no rīta izprecināt savu vecāko meitu sātana dēlam. Arī Anglijas lords kanclers bija apņēmies panākt šo savienību. Nortamberlendas hercogs Džons Dadlijs valdīja jauniņā karaļa vārdā. Dadlijs bija nīstākais cilvēks visā valstī. Pats sātans…

Tēvs noliecās pāri galdam un pieklusināja balsi. – Iespējams, mūsu plāni nevainagosies panākumiem, Nortamberlend. Pat jūs, ietekmīgākais cilvēks Anglijā, nevarat atvairīt nāvi. Kāzām jānotiek, un jums nepieciešams laiks, lai pārliecinātu Viņa Majestāti…

– Pakļauties Dieva gribai? – Nortamberlends smaidīja. – Nebūs grūti pierunāt Viņa Majestāti atrisināt visu tā, kā mēs vēlamies. It īpaši brīdī, kad zēnam draud mūžīgas elles liesmas. Lūk, kas viņu sagaida, ja viņš ļaus savai māsai katolietei kāpt tronī un atkal iegrūst Angliju pāvesta ķetnās. Cilvēki atkal pielūgs svēto kaulus, kas patiesībā ir cūku kājas, un alkatīgi priesteri izsniegs indulgences, atlaižot grēkus katram, kurš samaksā pietiekami daudz. Turklāt mēs kalposim Romai un svešam pāvestam, kuram nerūp šīs salas labklājība. Nē. Mēs nedrīkstam pieļaut atgriešanos šādā verdzībā. Un nebaidieties, ka Edvards sagraus mūsu plānus, kamēr mēs tikai gatavojamies. Es esmu izdomas bagāts cilvēks, Safolk. Sieviete, ko nolīgu Viņa Majestātes ērtību nodrošināšanai, ir man šo to apsolījusi.

Es iekodu lūpā. Edvards… Viņa Majestāte… Viņi runāja par karali, manas mātes brālēnu. Nebiju paguvusi to nodomāt, kad tēvs jau sašutis iespurdzās.

– Ērtības? Mūsu pēdējā sarunā jūs teicāt, ka Edvards atklepo asinis. Nav zināms, cik drīz viņš nomirs.

– Uzmanīgi! – Nortamberlends pārlaida skatienu istabai. Es aizturēju elpu, nobijusies, ka viņš izmantos savas sātaniskās spējas un mani ieraudzīs. – Pareģot karaļa nāvi… tā ir nodevība.

– Iespējams, bet es esmu redzējis pietiekami daudz diloņa slimnieku, lai zinātu, kad tuvojas beigas. – Tēvs satvēra apzeltītu karafi un ielēja vīnu divos kausos. Nekad nebiju redzējusi tēvu veicam tik vienkāršu darbu. Savādi, bet istabā neuzturējās pat tēva uzticamākais kalpotājs. – Runājot par nodevību, – tēvs turpināja, sniegdams kausu savam viesim, – šajā valstī ir daudzi, kas mūsu rītdienas pasākumu dēvētu par nodevību.

“Kādu pasākumu?” Es saraucu pieri. Nākamā diena bija paredzēta divām kāzām. Džeina laulāsies ar Nortamberlenda jaunāko dēlu Gilfordu Dadliju, un Keta – ar Pembrukas grāfa dēlu. Man krūtīs iedzēla sāpe ik reizi, kad par to iedomājos. Divas māsas zaudētas vienā dienā. Es palikšu viena.

– Naivi amatnieki varētu iebilst pret to, ko darām, – Nortamberlends atbildēja, – bet daudzi angļi teiktu, ka mēs atraujam šo valsti no elles bezdibeņa malas. Ja katoļi atgūs varu, kas notiks ar tiem, kas piesavinājās kausus no viņu baznīcām un pārvērta abatijas par lauku muižām? Ar tādiem kā jūs un es, Safolk? Mūsu pienākums ir aizsargāt Anglijas vienkāršos ļaudis no viņu pašu nezināšanas. Jūsu meitas mums nodrošinās varu, lai mēs par to parūpētos. Vispirms Džeina un Ketrīna, pēc tam Mērija.

Dzirdot savu vārdu, es sažņaudzu rokas dūrēs un pārbijusies aizturēju elpu.

– Neiesaistiet Mēriju, – tēvs brīdināja. – Neviens augstmanis neprecēsies ar šādu meiteni, kaut gan viņas dzīslās rit karaliskās Tjūdoru asinis.

– Nevajag novērtēt par zemu godkāres ietekmi. Mēs izmantosim viņu šajā spēlē tāpat kā pārējās. – Nortamberlenda smaids bija tik salts, ka es nodrebēju. – Spēle ir sākusies. Kāda ir jūsu likme, Safolk?

Tēvs satvēra ziloņkaula spēļu kauliņus un uzmeta uz galda. – Es lieku trīs māsas pret kroni.