Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 11

Džeina

Saionas nams

Nortamberlenda balss dārdēja tikpat postoša kā lielgabalu zalve un uz visiem laikiem iznīcināja manu pasauli. – Es, padomes priekšsēdētājs, izsludinu Viņa Majestātes karaļa Edvarda Sestā nāvi.

Daži viesi pārsteigti iesaucās. Citi pamāja, lepodamies ar to, ka jau iepriekš zinājuši šo satricinošo vēsti. Vairāki cilvēki sastinga un šķita tikpat apmulsuši kā es.

Edvards bija miris. Viņa ciešanas beigušās. Bet… ko viņš atstājis? Angliju, ko plosīja nesaskaņas starp katoļiem un protestantiem. Viņa mantiniece bija māsa, kas steigsies ievilkt Angliju māņticībā un pērkamībā, ko uztvēra kā īsteno ticību. Nākotne bija tik neskaidra, ka mēs visi grīļojāmies uz bezdibeņa malas.

– Atvadoties no sava karaļa, mums jāsmeļas mierinājums viņa lūgumā Dievam sargāt viņa valsti no pāvesta ticības un atbrīvot no ļauno, ārlaulībā dzimušo pusmāsu valdīšanas, – Nortamberlends turpināja.

Mana māsa saspringa, dzirdot šos vārdus, un es biju vienisprātis. Ļaunas? Mūsu radiniece Mērija un lēdija Elizabete? Vai tiešām Edvards tam ticējis? Es uzskatīju, ka abas princeses ir pārgalvīgas, māņticīgas, ietiepīgas, ieslīgušas maldos. Bet ļaunas? Nē, ļaunums mājoja hercoga acīs. Nortamberlends pievērsās man, un es jutos tik nelāgi, it kā šī nama pamati sabruktu man zem kājām. Varbūt tūdaļ sabruks mana pasaule. Pagājušo sešu nedēļu notikumi beidzot kļuva skaidri brīdī, kad manī ieurbās Nortamberlenda alkatīgais skatiens.

– Viņa Majestāte nosaucis Jūsu Gaišību par Anglijas kroņa mantinieci.

Mērija izbijusies iekliedzās. Es, šausmu pārņemta, vēroju kā visi nometas ceļos. Zvēresti izskanēja kā nāves zvani baznīcu pilnā pilsētā, un vārdi bija biedējoši skaidri. – Es zvēru… liet asinis karalienes Džeinas vārdā.

– Nē, – es čukstēju, lūkodamās māsai acīs. – Dievs, glāb mani…

Nortamberlends satvēra mani aiz rokas, vedinot uz priekšu. Es piekalu skatienu tronim, jo baidījos, ka tas mani iznīcinās. Virs troņa bija zelta pārsegs ar Anglijas karalisko ģerboni.

Apzeltītais koka tronis zem šī pārsega šķita augam arvien lielāks kā mītisks jūras briesmonis, kas gatavojās aprīt mani veselu. Pasaule kļuva melna.

Bija grūti aptvert, cik ilgi biju nogulējusi uz grīdas. Samaņa atgriezās pakāpeniski, bet mokpilni. Mērija steidzās man klāt. Es dzirdēju, kā viņa drudžaini sauc mani vārdā un ķeras pie rokas, bet kāds atrāva viņas pirkstus no manis. Deniņi sāpīgi pulsēja, un kaut kas lipīgs jautās matos vietā, kur galvassega iespiedās maigajā ādā. Zelta krusts, ko nēsāju ap kaklu, bija iestrēdzis zem manis un savilcis ķēdi tik cieši, ka posmi nobrāzuši ādu.

Atbalstījusi plaukstas pret grīdu zem pleciem, es jutu raupjo akmens virsmu. Šķita, ka esmu zem ūdens kādā no vēsajiem Bredgeitas ezeriem. Man nācās saņemt visu spēku, lai izrautos no dzelmes.

Es apjukusi atvēru acis. Pamazām viss atguva apveidus. Mazā māsa bija prom; droši vien viņu aizveda kāds kalpotājs. Starp mani un greznajiem tērpiem, elegantajām biksēm un krāšņajiem apmetņiem, kas veidoja apli man apkārt, pletās liels tukšums. Skanēja klusas balsis, un es piecēlos sēdus. Vēsums no grīdas plāksnēm sasniedza manu ādu pat caur vairākām apģērba kārtām.