Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 9

Mērija

Saionas nams, Aizelvērta, Midlseksa

1553. gada 6. jūlijs

Kad ieradāmies Nortamberlenda mītnē Saionas namā, no debesīm krita cieti, asinssarkani krusas graudi mana īkšķa lielumā. Tie šaustīja Londonu, ko bija pārņēmusi tumsa vairākas stundas pirms ierastā laika. Hetija ieslēpa seju priekšautā un skaļi lūdza Dievu, jo bažījās, ka sācies pasaules gals. Savā ziņā tā arī bija, kaut mēs to vēl nezinājām.

Es nespēju novērst skatienu no debesīm, ko plosīja zibens šautras un tricināja pērkona dārdi. Šķita, ka tūlīt zvaigznes sabirzīs un kritīs mums pār galvu kā saplīsuša stikla lauskas.

– Ļauna zīme… – teica kāda no galma dāmām. Mana māte kļuva manāmi nemierīga un ņurcīja tērpa audumu.

Runāja, ka šī nav pirmā reize, kad pār Saionu gāzušās Dieva dusmas. Šeit savulaik dzīvoja Kentas Svētā jaunava, kas saņēma zeltā rakstītas vēstules no eņģeļu rokām. Jaunavai bija lēkmes, un viņa apgalvoja, ka valdnieks Henrijs šķirsies no Aragonas Katrīnas un mirs mokpilnā nāvē, bet abu meitas galvu rotās kronis. Bija pagājis ilgāks laiks, nekā Jaunava paredzēja, bet drīz viņas pareģojums piepildīsies. Šeit bija apmetusies arī Ketrīna Hovarda, kura piecpadsmit gadu – tātad Džeinas – vecumā kļuva par karaļa sievu un tika šeit ieslodzīta pirms nāvessoda. Saionas nams bija spoku pilns. Es priecājos, ka Džeina vairs neslimo. Viņa nekļūs par vienu no tiem.

Es jau trīs dienas prātoju, ko Džeina teiktu par asiņaino krusu. Mēs nesastapām viņu Saionas namā, bet tēvs solīja, ka māsa drīz mums pievienosies. Dīvaini, bet šķita, ka visi viņu gaida. Ietekmīgi vīri runāja par kuģiem, kas pamet ostu un apsargā krastu. Vaitholas un Tauera lielgabali bija gatavi šaušanai. Augstmaņi apspriedās vēlu naktī, braucīja bārdas un drūmi pētīja kartes, bet tēvs un Nortamberlends soļoja turpu šurpu kā Tauera lauvas, gatavi lēcienam.

Interesanti, no kā viņi baidījās? Vai no Francijas karaļa? Spāņiem? Katoļi aiz mūsu valsts robežām dusmojās par attieksmi pret mūsu radinieci Mēriju, jo viņa atteicās pievērsties sava tēva reliģijai. Bet drīz katoļiem vairs nevajadzēs dusmoties. Kļuvusi par karalieni, manas mātes māsīca Mērija klausīsies misi kaut piecas reizes dienā, ja vēlēsies. Pat tēvs un Nortamberlends nevarēs viņai to liegt.

Bija savādi domāt par visiem cilvēkiem, ko reiz sargājis Saionas nams. Vispirms tas bija klosteris, kur neviena negribētas meitas tika nošķirtas no apkārtējās pasaules. Tādas meitenes kā es. Bet varbūt bija labi dzīvot kopā ar daudzām sievietēm un dēvēt tās par māsām, jo es neizsakāmi ilgojos pēc savējām.

Samersetas hercogs atņēma šo vietu mūķenēm un pārvērta par lauku muižu, kur viss bija zaļš un garām plūda Temza kā vēsa, pelēcīgi zila lente, pa kuru karstās vasaras dienās rāmi peldēja baržas un laivas. Pēc tam Saionas namu piesavinājās Nortamberlendas hercogs, nocirtis Samersetam galvu un atņēmis viņa dēlam cerības uz manu māsu Džeinu. Nams bija pārgājis no rokas rokā. Bet reiz, iespējams, Edvards Seimūrs to saņems atpakaļ, taču neatgūs Džeinu, jo viņa piederēja Gilfordam Dadlijam. Reizēm kaut ko nevar dabūt pat tad, ja to ļoti vēlas.

Man vajadzēja kaut kā pavadīt laiku līdz Džeinas atbraukšanai, un bija daudz jaunu cilvēku, ko novērot. Saionas namā bija apmeties Ketas vīratēvs Pembrukas grāfs, kā arī Ketrīnas Parras brālis Northemptonas marķīzs, tāpat grāfs Erundels, Hantingdons, bīskaps Letimers, Nikolass Trokmortons un karaļa sekretārs Viljams Sesils.

Es pamanīju, ka mans tēvs un Nortamberlends tuvojas durvīm bargi sarauktām pierēm, it kā notiktu kaut kas svarīgs. Paķērusi bumbu, ar ko spēlējos, es sekoju viņiem uz dārzu. Gar taku auga biezi krūmi, un es steidzos uz to pusi. Izliekoties, ka bumba pazudusi, es sekoju vīriešiem un klausījos.

– Vecene, kas aprūpēja Edvardu, mūs vairs netraucēs, – Nortamberlends paziņoja. – Mēs nedrīkstējām pieļaut, lai viņa staigā pa Londonu un stāsta, ka pēc manas pavēles iebarojusi Anglijas karalim arsēnu.

Es biju pārliecināta, ka sadzirdēju kaut ko nepareizi, un paberzēju ausis. Tēvs ierunājās:

– Indi bija plānots dot nelielās devās, lai saglabātu karaļa dzīvību tik ilgi, kamēr viss būs gatavs mantošanai, Dadlij!

Man noreiba galva. Kļuva skaidrs, kāpēc karalis slimojis. Uzmanīdamās, lai abi vīrieši mani neieraudzītu, es pacēlu bumbu un paslēpos aiz tuvākā krūma. Asās lapas skrāpēja ādu, bet es neuzdrošinājos pakustēties. Ko tēvs un sātaniskais hercogs nodarītu meitenei, kas dzirdējusi viņus runājam par tādu noslēpumu?

– Protams, Safolk. Mani ienaidnieki tūlīt noticēs paskaidrojumiem, ka es zēnu indēju, labāko nodomu vadīts. Turklāt arsēns atstāja pēdas uz Edvarda miesas, un tās ieraudzīs jebkurš, ja vien ielūkosies zārkā. Karalis ir miris, un nepieciešams viņu apbedīt.

“Karalis ir miris?” Es sastingu. Kāpēc neviens cits par to nerunāja? Visiem šiem augstmaņiem vajadzētu plānot bēru ceremoniju un ģērbties sērās, vajadzētu skanēt zvaniem un sludinātāju paziņojumiem no visām kancelēm.

– Kā rīkoties? – Mans tēvs noslaucīja sviedrus no pieres.

– Neizskatieties tik satriekts! Pagaidām par karaļa nāvi zinām tikai mēs abi un vēl daži uzticami ļaudis. Vēl pietiek laika visu nokārtot. Mans dēls Roberts sameklēja maiznieka mācekli, kurš ir ļoti līdzīgs karalim. Īstajā mirklī mēs viņam uzbruksim un aizvietosim Edvarda līķi ar mācekli. Neviens nepamanīs atšķirību.

Man kaklā sakāpa skābens šķidrums. Reiz es biju redzējusi kaķi, kas apēdis nakteni, pietūcis un pārplīsis. Vai tas pats noticis ar brālēnu Edvardu arsēna dēļ? Kas notiks ar maiznieka mācekli? Es negribēju domāt par to, kā viņu nogalina, lai aizvietotu karaļa līķi. Pirmo reizi savā mūžā es negribēju zināt noslēpumu. Jau grasījos aizlavīties, bet Nortamberlends bija aizšķērsojis man ceļu. Es atkal sastingu un lūdzu Dievu, kaut viņi mani nepamanītu.

Hercogs turpināja: – Mēs izziņosim, ka Viņa Majestāte nevēlējās ilgstošu līķa aplūkošanu pirms bērēm. Viņš tik ilgi slimoja, ka gribēja saglabāt kaut nedaudz pašcieņas.

– Beigās tās bija maz. Nabaga zēns!

– Vai jums šķiet, ka man patika viņu indēt? Es viņu audzināju kā savu dēlu. Biju viņam pieķēries, un viņš pieķērās man. Kaut gan neviens tam neticēs, ja atklāsies patiesība. Puse Londonas iedzīvotāju jau pareģo pasaules galu pēc šīs šaušalīgās vētras.

Tēvs paberzēja pieri. – Notikušais jūs satrieca tāpat kā mūs visus. Krusa asiņu krāsā tajā pašā dienā, kad nomira Edvards! It kā pats karalis Henrijs saniknots pieceltos no kapa, jo mēs pārkāpām viņa lēmumu par troņa mantošanu.

Biju dzirdējusi par vecā karaļa dusmu lēkmēm. To dēļ apkārtējie zaudēja galvu.

– Lai Dižais Henrijs ārdās savās debesīs vai ellē, – Nortamberlends atcirta. – Virs zemes valdām mēs, un es nevienam neļaušu izjaukt mūsu ieceri. Nupat nosūtīju aicinājumu vecā karaļa meitām Hansdonā un Hetfīldā. Viņas noteikti steigsies uz Londonu, lai atvadītos no brāļa pie nāves gultas. Un viņas nedrīkst uzzināt, ka ir jau par vēlu.

“Kāpēc Nortamberlends gribēja tik ļauni izjokot abas princeses? Lēdija Mērija un lēdija Elizabete ārkārtīgi dusmotos, noskaidrojušas patiesību.” Es paspēru bumbu nedaudz tuvāk tēvam.

– Vai jums šķiet, ka viņas atbrauks? Lēdija Elizabete ir tikpat viltīga kā viņas māte ragana, un lēdijai Mērijai ir pārāk daudz draugu. Dievs vien zina, kādas nepatikšanas spētu izraisīt šīs abas sievietes, ja viņām ļautu vaļu.

– Nebaidieties, Safolk. Tie, kas varētu mūs nodot, ir iepinušies sazvērestībā tikpat dziļi kā mēs. Vēl pirms nedēļas beigām abas mārītes ielidos tīklā, ko esam viņām novijuši. Pēc tam vajadzēs izlemt, kā no viņām atbrīvoties.

– Ar Elizabeti sarežģījumu nebūs. Neviens neapstrīd, ka viņa dzimusi ārlaulībā. Ar lēdiju Mēriju būs sliktāk. Karaļa likumīgā meita, kas bērnībā cietusi tik nežēlīgu apiešanos. Nortamberlend, daudzi atbalstītu viņas tiesības uz troni, kaut gan viņa ir katoliete.

– Tieši tāpēc mums jārīkojas nežēlīgi. Es nosūtīju savu dēlu Robertu un četrus simtus jātnieku viņai pretī. Kad lēdija Mērija būs mūsu rokās, nāksies saņemt drosmi pēdējam solim, Safolk. Lai mūsu iecere vainagotos ar panākumiem, lēdijai Mērijai jāmirst.

Es satriekta paklupu pār bumbu un nokritu uz cietās akmens taciņas, bet tēvs un Nortamberlends bija tik dziļi iegrimuši sarunā, ka neko nepamanīja. Man atmiņā atausa cita diena, cits kritiens, pēc kura lēdija Mērija pacēla mani rokās.

Galma intrigas man nebija svešas, un es zināju, ka cilvēki mēdz iegūt un zaudēt labvēlību, ka mani vecāki varētu novērsties no lēdijas Mērijas, dodot priekšroku kādam varenākam. Bet tas… tas bija pārāk daudz. Tēvs noteikti tūlīt sadusmosies un atgādinās Nortamberlendam, ka lēdija Mērija ir manas mātes māsīca un mūsu draudzene. Viņš nemūžam nepiekristu princesi nogalināt.

Tomēr tēva sejā parādījās domīga izteiksme. – Mums vajadzētu neapgāžamus pierādījumus par valsts nodevību, lai sūtītu viņu pie bendes. Aizritēs ilgs laiks, kamēr mums pietiks iemeslu viņu apsūdzēt. Katra nogaidītā diena ir diena, ko mūsu ienaidnieki pavada, pulcējot karaspēku cīņai pret mums.

– Visiem zināms, ka lēdiju Mēriju nomoka slimības jau kopš dienas, kad karalis Henrijs viņu šķīra no mātes. Viņa nebūtu pirmā ieslodzītā, kas Tauerā savārgusi. Jebkurā gadījumā mēs parūpēsimies, lai pirms mēneša beigām viņa jau būtu guldīta zemē.

Tēvs un sātaniskais hercogs smaidīja, un viņu acis man atgādināja asiņaino krusu, Kentas jaunavas lēkmes un nocirstas galvas, kas ripo pa asiņainiem salmiem. Es nesapratu ļoti daudz, tomēr zināju, ka vēsts, ko viņi nosūtījuši princesei Mērijai par Edvardu, ir melīga. Viņi grib notvert manu radinieci lamatās. Viņi nogalinās manu mīļoto princesi. Es atkal atcerējos koši zilo putnu, lapsas asos zobus un astes spalvu, ko lēdija Mērija man pasniedza kā goda zīmi. Toreiz viņa pauda savas ilgas pēc tik drošsirdīga un uzticama drauga, kāda biju es.

Savā istabā es izvilku Zagles lādi no gultas apakšas un sāku rakņāties pa saviem dārgumiem. No lādes izkrita Džeinas vēstules, un es aplūkoju vārdus, rakstītus ar melnu tinti. Ja Džeina būtu šeit, viņa zinātu, kas darāms. Tomēr es neuzdrīkstējos gaidīt māsu.

Cik žēl, ka man nebija tāda eņģeļa kā svētajai Kentas jaunavai! Tas varētu nogādāt lēdijai Mērijai zelta vēstuli. Bet tādiem cilvēkiem kā man eņģeļi neparādās. Pat tad, ja man izdotos iznest vēstuli no Saionas nama, līdz Hansdonai bija tāls ceļš. Pat uzticamākais vēstnesis nevarētu nogādāt šādu ziņu. Arī tie, kas atbalstīja lēdiju Mēriju, baidītos un aiznestu vēstuli sātaniskajam hercogam. Ja Nortamberlends nebijās dot karalim arsēnu vai nogalināt princesi, kam jākļūst par karalieni, tad nevilcinātos noindēt arī mani.

Es košļāju nagu, līdz āda sāka asiņot. Varbūt man trūka drosmes nosūtīt brīdinājumu, ko cits varētu izlasīt, tomēr bija vēl kāda iespēja. Es paņēmu savus sakrātos dārgumus – samīcītu zelta gredzenu, ko atradu Bredgeitas dārzā, sudraba ķēdīti un trīs pērles, ko slepus nogriezu no Besas Hārdvikas tērpa. Piespiedusi košo spalvu pie krūtīm, aizskrēju uzmeklēt Ouenu.

Atgriezusies namā, es pagāju garām Viljamam Sesilam, vienam no karaļa Edvarda sekretāriem. Jau iepriekš biju viņu pamanījusi. Viņam uz deguna bija trīs lielas kārpas, un viņš likās kluss, bet es redzēju, ka domas viņa prātā burzguļo kā ūdens Bredgeitas strautā palu laikā.

Tobrīd izskatījās, ka domas tūlīt izlauzīsies no krastiem. Vai viņš bija viens no tiem, ko pieminēja Nortamberlends? Vai viņš zināja, ka valdnieks ir miris? Vai arī Sesilu mocīja tādas pašas aizdomas kā mani un viņš centās noskaidrot, kas notiek?

Šķita, ka viņš satraukumā ir plūkājis bārdu. Kāpēc viņš uz mani tik cieši raudzījās? Vai saprata, ko esmu izdarījusi? Es pūlējos netrīcēt, kad gāju garām šim cilvēkam – vienīgajam visā Saionas namā, kurš redzēja tikpat daudz kā es.