Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 8

Džeina Dadlija

15 gadi

Bijusī Šīnas abatija, Sari grāfiste

1553. gada jūnija beigas

Runā, ka mūki pieprata brūvēt indes, kas iznīcināja saprātu un noēda miesu no kauliem, līdz upuris pārvērtās par skeletu ādas apvalkā. Bet mani neviens neindēja. Ne kāds mūka rēgs, ne Viņa Gaišība Nortamberlends. Vismaz tā kliedzot apgalvoja mana māte tajās drausmīgajās dienās, kad ieradās Šīnā un pavēlēja man atlabt.

Pat lielākā vārguma mirkļos es ticēju, ka viņas dzelžainā griba spēj atvairīt nāvi. Vai arī bailēs no viņas es apēdu vēl dažas karotes viruma? Spēru vēl dažas soļus, lai atgūtu spēku un viņa liktu mani mierā?

Man jāpretojas šīm melnajām domām, ko modinājis drudzis. Tā teica Elenas kundze, kad es pamodos naktī, mirkstot sviedros – murgu, nevis slimības dēļ. Nezinu, kurš no cēloņiem ir sliktāks. Viņa turēja sveci, un es vēroju, kā rožlapiņas noslīkst vēsajā ūdenī, ar ko viņa mazgāja manu seju. Arī es slīku – slīku šajā savādajā krēslas valstībā, šajā vietā, kas reiz bijusi abatija. Es biju laulāta, bet nebiju sieva, un mans vīrs bija tikpat neredzams kā mūki. Manas kāzas līdzinājās nepatīkamam murgam, bet tagad šķita kļuvušas par kaut ko vēl baisāku. Vai riebums, ko jutu pret Gilfordu, pārvērtis manu laulību par kļūdu, un Nortamberlends nolēmis to labot, izmantojot savu slepeno pulveri?

Nebūtu jēgas mani noindēt, ja Nortamberlends varētu gluži vienkārši pasludināt, ka laulība nav spēkā. Tomēr drudzis un bailes aizgaiņāja manu veselo saprātu.

Elenas kundze pagaršoja no visa, ko ēdu es. Viņa ar kailiem pirkstiem pieskārās manām grāmatām, krekliem un apaviem. – Lūk, jēriņ. Nekas no tā nav saindēts. Es vēl joprojām esmu sveika un vesela.

Kaut gan tā bija patiesība, es ļoti vēlējos, kaut man blakus būtu gudrā Mērija, kas dzirdēja visu. Viņa palīdzētu man atbrīvoties no šīm ļaunajām nojausmām. Mērija, tik jauna, un tomēr it kā vecāka par mūžsenajiem akmeņiem, it kā būtu atradusi plaisu starp pagānisko pagātni un tagadni.

“Cik grēcīgi ir tā domāt par savu māsu!” Citi varētu par kaut ko tādu baumot, bet es Mēriju pazinu labāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē. Man vajadzēja kļūt par viņas aizstāvi, par vairogu, bet šeit es nespēju pat savaldīt savas baisās iedomas vai aizgaiņāt tās aiz grāmatu mūra. Es nevarēju pat lasīt, lai Dievs man palīdz! Prāts nespēja savīt kopā divus teikumus, jo mani pilnībā pārņēma sajūta, ka Nortamberlends mani iznīcinās.

Vai es zaudēju prātu? Es ielūkojos sudraba spogulī, kam iepriekš nekad nebiju pievērsusi uzmanību. Manā sejā izspiedās asi kauli, vietām lobījās āda. Reiz biezie un mirdzošie mati bija tik plāni, ka šur tur rēgojās kaili ādas laukumiņi. Pat mana māte izskatījās apjukusi, kad notrauca izkritušās šķipsnas no spilvena.

Es nespēju apvaldīt skaudro sāpju dzēlienu, ko izraisīja mans jaunais izskats. Keta bija daudz skaistāka par mani, tomēr arī es biju pievilcīga… agrāk. Es atkal atcerējos Mēriju. Gandrīz dzirdēju viņas mierinājuma vārdus. “Ar laiku pierod pie neglītuma. Bet tu šāda nebūsi vienmēr.”

– Paldies Dievam, – es nočukstēju un sarāvos, it kā mazā māsiņa būtu mani dzirdējusi. Es paplūkāju izirušu diegu savā vīnsarkanajā naktstērpā, bet nagi bija tik robaini, ka es aizķēru audumu. Sakrustojusi rokas, piespiedu tās pie vēdera. Šīs domas bija kristietes necienīgas, un es apņēmos, ka turpmāk viss mainīsies.

Kaut gan Elenas kundze jau vairākas dienas mudināja mani iziet dārzā, es atteicos. Kopš sākās drudzis, es klīdu pa vecās abatijas kambariem. Pēdējā laikā biju spēcīgāka un nolēmu, ka dienā varētu aiziet līdz dārza galam. Tikai tad, kad atveseļošos, es drīkstēšu pamest šo rēgaino vietu. Tādas domas uzmundrināta, devos uzmeklēt Elenas kundzi.

Pirms stundas biju atstājusi viņu blakus istabā, kur viņa iemiga pie kamīna, nogurusi no ilgajām naktīm, kad uzmanīja mani. Es apzinājos, ka ir savtīgi viņu modināt, bet nespēju vairs uzturēties sava prāta tumšajos gaiteņos.

– Elenas kundze, – es teicu, ienākusi pa durvīm. – Es vēlos doties pastaigā…

Viņas iecienītais krēsls bija tukšs, bet šuvekļa rāmis nomests uz galda. Cik savādi, ka viņa mani pametusi tik vāju un slimības nomocītu!

Es spēru vēl dažus soļus, šoreiz jau drošāk nekā iepriekšējā dienā. Ieraudzījusi savu izbiedēto aukli, kas piepeši parādījās aiz stūra, es iztrūkusies sagrīļojos. – Kundze, jūsu cienījamais vīrs gaida apakšstāvā.

Sirds sažņaudzās, un es jutos kā atgriezusies slimības drausmīgākajos mirkļos. Kaklā atkal sakāpa nelabums. – Mans vīrs? – es atkārtoju, vilcinādama laiku un pūlēdamās atgūties.

Aukle sparīgi māja ar galvu. – Lords Gilfords Dadlijs ieradies svarīgā uzvedumā no paša Nortamberlendas hercoga.

Man ietrīsējās rokas, kad es iedomājos hercoga caururbjošo, kvēlo skatienu un nežēlības apdvesto seju. Varbūt Mērijai bija taisnība, nodēvējot viņu par sātanisko hercogu, jo viņš likās neuzveicams. Kaut gan māte apgalvoja pretējo, es baidījos, ka jau esmu piedzīvojusi to, ko viņš spēj nodarīt saviem ienaidniekiem.

– Es pieņemšu lordu Gilfordu. – Labāk runāt ar lauvas mazuli nekā pašu lauvu. – Kādu uzdevumu Nortamberlendas hercogs viņam uzticējis?

Elenas kundze satraukta papurināja galvu. – Nezinu, bet jūsu vīra sejas izteiksme vēsta, ka tas būs nepatīkams, un viņš dzer daudz vīna.

Mežonīgās bailēs man sažņaudzās pakrūte. Gribējās bēgt uz gultu, ierakties zem segām un izlikties, ka atgriezies drudzis. Ja Gilfords baidītos aplipināties ar manu slimību, tad vairītos no abatijas un manis. Tomēr es atmetu galvu; rūgta pieredze man bija mācījusi, ka nepatīkamas ziņas labāk uztvert mierīgi, kaut vai izliekoties. Iegājusi zālē, es redzēju Gilfordu zvilnam ozolkoka krēslā. Zobens un siksna bija nosviesta uz galda. Viņš bija iedūris nazi lielā maizes klaipā, kas nolikts uz skapīša blakus. Vīna krūka bija apgāzta, un Gilfords drūmi pētīja savu tukšo kausu.

Sejas vaibsti, ko Keta nodēvētu par izskatīgiem, man tādi nepavisam nešķita. Salmu krāsas mati krita pār pieri, zaļais samta kamzolis bija noputējis un saburzīts. Man bija grūti noticēt, ka šis cilvēks ir mans vīrs. Es viņu gandrīz nepazinu, un man viņš nepatika.

Tomēr es piespiedu sevi viņam tuvoties. – Cik negaidīts apciemojums, milord! – es sacīju, nolaidusies reveransā.

– Tu to nesauc par patīkamu. Nav nozīmes melot, vai ne, Džeina?

Es izgāju gaismā, kas ieplūda pa logu, un sajutu brīdi, kad viņa skatiens beidzot pievērsās man. – Tu esi vēl bālāka nekā mūsu kāzās.

Man iekvēlojās vaigi. Es stingi vēroju kroni, kas bija iegravēts koka panelī viņam aiz galvas. Tas bija paveikts pēc tam, kad karalis Henrijs piesavinājās abatijas. – Es ilgi slimoju.

– Jā, tēvs kaut ko tamlīdzīgu teica. Nekad neesmu viņu redzējis tik saniknotu.

– Jo es nenomiru? – Man gribējās piebilst: “No indes, ko viņš man iebaroja.”

– Nē. Viņu aizkaitināja doma, ka es tik ātri kļūšu atraitnis.

Tam nebūtu jēgas, ja viņš patiesi censtos mani nogalināt. Deniņi sāpēs pulsēja, kad es centos atminēt šo mīklu.

– Tomēr Viņa Gaišība apgalvoja, ka tev vairs nedraud briesmas, – Gilfords turpināja.

– Ja Dievs dos.

– Šobrīd mani vairāk satrauc tēva domas. Viņš lika mums izpildīt pienākumu un piekodināja nekavēties.

Jutu vēderu sažņaudzamies, jo zināju, kas ir šis pienākums, un aizvēru acis, klusībā lūgdama Dievu, kaut es kļūdītos.

– Mums jādala gulta, sieva, – Gilfords paziņoja. – Kaut gan tava sejas izteiksme liecina, ka tev šī doma riebjas tāpat kā man. Tiksim ar to galā uzreiz. – Viņš nejauki iesmējās.

Mani vaigi kvēloja. – Kas te ir tik smieklīgs?

– Es tikai iedomājos… Ja mēs ar Henriju Hērbertu kāzu dienā sacentāmies, nav nekādu šaubu par to, kurš uzvarēja. Ja tēvs atslēdzis arī viņu guļamistabas durvis, ne tikai mūsējās, tava daiļā māsa priekā dej.

Vai tiešām hercogs tā rīkojies? Keta tiešām līksmotu, ja Nortamberlends ļautu viņai gulēt ar vīru. Viņai piesaistītais jauneklis uzlūkoja manu māsu tādas apbrīnas pilnām acīm, it kā viņa būtu nokrāsojusi debesis zilas, bet mans vīrs šķita mokāmies nelabumā, kad es viņam tuvojos.

– Hērberts un tava māsa mēģināja ielavīties kopīgā gultā jau Daremas namā, kaut gan mans tēvs to aizliedza.

Es atcerējos Ketas izbīli nākamajā rītā un čukstus izteiktos brīdinājuma vārdus. “Es redzēju, ka hercogam ir balts pulveris stikla pudelītē. Kad to saplēsu, viņš izturējās ārkārtīgi dīvaini. Apsēja drānu ap muti un saslaucīja pulveri ar pergamenta lapu, lai nevajadzētu tam pieskarties. Džeina, man šķiet, tā bija inde.” Kas gan cits?

– Tava māsa ir dedzīga ķēvīte. – Gilforda balss atsauca mani īstenībā. – Gatava aplekšanai. Sasodītais Henrijs Hērberts! Tu nemaz viņai nelīdzinies. – Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām. Es jutu katru jēlās ādas laukumu un tumšos lokus zem drudža kveldētajām acīm. – Varu derēt, ka tu juties atvieglota, kad vajadzēja atlikt kāzu nakti. Bet otrreiz Dievs tevi neglābs. Viņš un mans tēvs pasludinājis, ka ir laiks piepildīt mūsu laulību. Mums tas jāpacieš, cik labi vien spējam. – Viņš piecēlās kājās.

– Lūdzu, milord. Jūs redzat, ka es esmu pārāk vārga…

– Tu nebūtu labāk piemērota gultas priekiem arī tad, ja gulētu simt gadus. Jācer, ka uzreiz kļūsi grūta. Tiklīdz laidīsi pasaulē dēlu, es varēšu meklēt izklaides labākās ostās, bet tu paliksi te kā neinteresanta mūķenīte.

Dusmas iepludināja spēku manos vājajos locekļos. – Kā jūs uzdrošināties mani salīdzināt ar tām māņticīgajām katoļu…

– Vienkārši nāc man līdzi uz guļamistabu un pakļaujies kā krietna sieva. Mums nepieciešami mantinieki ar Dadliju vārdu.

– Kāpēc tieši šobrīd? Kāpēc nevaram pagaidīt līdz rītdienai?

Viņa acīs pavīdēja salts mirdzums. – Es nevēlos gaidīt rītdienu. Mans tēvs nevēlas gaidīt rītdienu.

– Milord, man… – Es centos izdomāt kādu atbildi, kādu iespēju gaisināt biedējošo izteiksmi viņa sejā.

– Tavas vēlmes nevienu neinteresē, Džeina. Vai tavs mīļotais skolotājs tev to neiemācīja, un vai nekā nebija arī tavās sasodītajās grāmatās? – Viņš tuvojās un satvēra manu roku, ar varu vedot mani uz kambari, no kura nupat biju izgājusi. Kad tajā nokļuvām, viņš aizvēra durvis, noslēdzot man atkāpšanās ceļu.

Es iekliedzos, kad Gilfords pierāva mani sev klāt un piespieda savas lūpas manējām tik spēcīgi, ka es jutu asiņu garšu. Viņš grūda mani, līdz es atdūros pret gultas malu un iestenējos, jo atsitos pret cieto koku. Gilfords nosvieda mani uz gultas un uzgūlās virsū, ar plaukstu taustoties pēc manas krūts. Mēģināju viņu atstumt, bet viņš satvēra mani aiz abām plaukstu locītavām un piespieda tās pie gultas.

– Nekusties! Tu visu tikai sarežģī. Ja vajadzēs, es tevi piesiešu pie gultas stabiem.

Šādu pazemojumu es nespētu pārciest, tāpēc aizvēru acis, kamēr viņš parāva augšup manu naktskreklu un iepleta manas kājas.

Manī iedūrās kaut kas ciets un truls, plosot maigo ādu. Es centos nekliegt, bet mans izmisums uzkurināja Gilfordu. Viņš stenēdams ietriecās manī un ilgi kustējās. Man ļoti sāpēja. Pār vaigiem ritēja asaras, un es lūdzos, kaut mokas beigtos. Piepeši viņš veica pēdējo nežēlīgo grūdienu un atmeta galvu, skaļi rēcot. Pēc tam viņš sabruka uz manis, tik smags, ka es nevarēju ievilkt elpu.

Es pieskāros viņa pleciem, mēģinot vīru atstumt, un viņš novēlās no manis. Atkailinātos locekļus apņēma vēsums, atdzesējot arī atbaidošo mitrumu man starp kājām.

Juzdama, cik dziļi esmu ievainota miesā un dvēselē, es izkāpu no gultas, velkot līdzi palagu. Gilfords pat nepūlējās iebilst. Viņš atgūlās un ar roku aizsedza acis. Turpmākajās stundās es klausījos, kā viņš krāc, pavēris muti. Es viņu ienīdu. Vēlāk viņš pamodās un piecēlās sēdus. Uz mirkli viņa acīs pazibēja kaut kas neizprotams; viņš redzēja mani sarāvušos un nelaimīgu, ietinušos asiņainā palagā. Kas tas bija? Nožēla? Kauns? Vai gluži vienkārši riebums? Man nebija ne jausmas. Gilfords kails piecēlās no gultas. Viņa miesas daļa, kas sagādāja man tādas mokas, likās sarāvusies niecīga. Man gribējās vemt. Šķita, ka āda pēc šī notikuma ir netīra, it kā riebīgs melnums būtu ieberzts manā miesā līdz pat kauliem.

Gilfords sameklēja drēbes un apģērbās. – Tēvs sūta tev vēl vienu ziņu. Esi gatava doties uz Londonu, tiklīdz saņemsi pavēli.

– Es esmu pārāk slima, lai ceļotu. – Mani bija pārņēmusi sajūta, ka es nekad vairs nebūšu vesela.

– Dari, ko tev liek, Džeina! – Gilfords aizkaitināts pavēlēja. – Tev jāmācās pakļauties Viņa Gaišībai, kā to dara visa Anglija. Ja pat karalis uzklausa mana tēva padomus, arī tev vajadzētu rīkoties tāpat.

Karalis jau ilgus gadus atradās Nortamberlenda varā. Kāda neizskaidrojama iemesla dēļ man prātā nāca reiz dzirdēts stāsts. Anglijā visi zināja, ka Nortamberlends pierunājis karali sodīt ar nāvi savus karaliskos tēvočus. Vispirms viņš vērsās pret lordu admirāli, manas labsirdīgās Ketrīnas Parras vīru, bet pēc tam uzbruka Samersetas hercogam, Ketas vīra Edvarda Seimūra tēvam. Nortamberlends iekvēlināja Tomasa Seimūra skaudību pret brāli, kura rokās bija lorda protektora vara, jo arī Tomass bija karaļa tēvocis un uzskatīja sevi par tādas pašas cieņas vērtu. Kad lords admirālis mēģināja “glābt” karali ar varu, Nortamberlends un Slepenā padome to nodēvēja par valsts nodevību. Viņi piespieda Samersetu rīkoties, un hercogam vairs nebija citas izvēles – vai nu panākt brāļa sodīšanu ar nāvi, vai zaudēt padomes atbalstu. Pēc tam šie paši cilvēki pavērsa Seimūra lēmumu pret viņu pašu. Nebija grūti izdomāt pierādījumus, kas padarīja viņu vainīgu brāļa slepkavībā.

Neilgi pēc tam Keta dzirdēja stāstu, ka jaunais karalis Edvards paņēmis savu iemīļoto vanagu un parādījis to saviem skolotājiem. Viņš citu pēc citas izplūcis putnam visas spalvas, saplosījis nabaga radību četrās daļās un paziņojis: “Lūk, kā mani padomnieki ir noplūkuši un saplosījuši mani. Bet drīz es pats viņus plūkšu un graizīšu gabalos.” Kaut gan mani šis stāsts šausmināja, es prātoju, vai mans nabaga slimīgais radinieks ienīst Nortamberlendu tāpat kā es. Viņa Gaišība piespieda karali nogalināt mīļotos tēvočus, un Edvardam galvā bija kronis. Ko sātaniskais hercogs nodarīs man, tik neaizsargātai un vājai?