Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 5

Džeina

15 gadi Safolku nams, Londona, 1553. gada 24. maijs

Es sēdēju uz pašas soliņa malas, it kā gatavotos aizspurgt pēc niecīgākās skaņas. “Šajā pasaulē nav neviena patvēruma. Nav vietas, uz kurieni aizbēgt.” Šie vārdi drūzmējās man prātā, kamēr es piešuvu spožas krellīšu acis lupatu lellei. Tomēr, lai cik bieži es atkārtoju drūmo patiesību, tā nespēja atvairīt izmisuma pilnās bailes, kas grāva manu savaldību.

Noliekusi galvu, es dūru sudraba adatu audumā, apņēmusies pabeigt dāvanu, ko šuvu bezmiega naktīs, tumšiem lokiem veidojoties zem acīm.

Adata iedūrās man pirkstā, bet neviens nedzirdēja manu sāpju vaidu. Es sev atgādināju, ka pati gribēju būt viena. Jau kopš bērnības vienatne man dāvāja iespēju patverties, nošķirties no vecāku pasaules aiz mūra, kam viņi nespēj izlauzties cauri. Vienatne bija dāvana, ko šajā drausmajā gaidīšanas naktī man varēja pasniegt audzinātāja Elenas kundze. Dažas miera stundas pirms rītdienas neprāta. Laiks saņemt drosmi turpmākajam.

Tiklīdz došu laulības zvērestu, Gilfords Dadlijs kļūs par manu pavēlnieku un drīkstēs atņemt visu, kas man svarīgs, noteikt visu, ko es daru savās nomoda stundās, iegrūst mani savā gultā ik reizi, kad vēlēsies izmantot manu miesu. Es nodrebinājos.

“Kāpēc man nolemts šāds liktenis?” Reiz es uzskatīju savu kāzu dienu par kaut ko pavisam citu – par cerību, ka es izbēgšu no savu vecāku dusmu radītā cietuma.

“Ne jau vienmēr jūsu dzīve būs šāda,” reiz solīja Besa Hārdvika, manas mātes iemīļotā galma dāma, kad man uz vaiga pēc sitiena parādījās zilums. “Nezaudējiet drosmi, Džeina! Reiz jūs pametīsiet hercoga un hercogienes namu. Dievs apžēlosies un piešķirs jums labsirdīgu vīru. Iedomājieties, kā būtu zināt, ka pasaulē kāds jūs mīl un ir gatavs par jums rūpēties!”

Atceroties Besas vārdus, es jutu, ka sirds skumjās sažņaudzas. Man nevajadzēja iztēloties šādu mīlestību. Biju to pieredzējusi toreiz, kad man apritēja desmit gadu un es kļuvu par karaļa Henrija Astotā atraitnes galma dāmu. Ketrīna Parra dāvāja man glāstus, ko liedza pašas māte. Šī izglītotā sieviete pienākuma dēļ apprecējās ar trim veciem vīriem, bet beigu beigās salaulājās mīlestības dēļ – ar seru Tomasu Seimūru, kurš iedvesa līksmes pilnu satraukumu viņas Čelsi namā.

Es vēl joprojām atminējos karalienes atraitnes saudzīgo tvērienu, kad viņa piespieda manu plaukstu pie sava piebriedušā vēdera. Aizvērusi acis, es iztēlojos savas kundzes balsi.

– Vai jūtat, kā spārdās mans mazais nebēdnis, Džeina? – Ketrīnas Parras acis staroja. – Es viņu jau mīlu! Bet jūs izskatāties noraizējusies, bērns. Kas noticis?

– Ja nu piedzims meitene? – es uzdrošinājos jautāt. – Vai būsiet vīlusies?

Karaliene atraitne pielika plaukstas man pie vaigiem un uz mirkli izskatījās jaunāka par saviem trīsdesmit sešiem gadiem. – Protams, mans vīrs vēlas mantinieku, un es priecātos, ja varētu viņam to dāvāt. Bet, ja Dievs man atsūtīs meiteni, kas būs kaut puslīdz tikpat gudra, drosmīga un mīloša kā jūs, man viņa būs mīļāka par visiem kristīgās pasaules zēniem.

Toreiz man kaklā iespriedās kamols un pakrūtē iedūra vainas apziņa. – Žēl, ka neesat mana māte, – es atzinos.

Karaliene atraitne satvēra manu plaukstu. – Arī es to nožēloju.

*

Sadzirdējusi troksni, es iztrūkos un nometu lelli. Durvis čīkstot atvērās, un uguns gaisma apspīdēja manu jaunāko māsu. Kupra dēļ Mērija izskatījās vēl sīkāka, it īpaši tāpēc, ka viņas galva bija tikpat liela kā jebkurai normālai astoņus gadus vecai meitenei, tikai acis nebija vienādas. Ēnā viņas sejas platie, neveikli veidotie kauli šķita izspiežamies vēl vairāk nekā parasti. Mērijas rūsgani brūnie mati gaismā mirdzēja, un nevienmērīgās gaitas dēļ viņas ēna uz sienas raustījās, bet caururbjošais acu skatiens padarīja viņu līdzīgu kādam mūžsenam pagānu pielūgtam garam.

– Mērij, tu mani pārbiedēji! – Es ar kāju pagrūdu nokritušo lelli zem soliņa, lai māsa to neieraudzītu. – Tev jābūt gultā.

Viņa sakustējās, turot rokās kaut ko apaļu. – Vai tu nezināji, ka es atnākšu? Tu vienmēr ielavījies manā istabā un mierināji mani, kad es murgoju.

– Mēs nemurgojam, Mērij.

– Tieši tāpēc man vajadzēja izdomāt plānu. – Mērija pacēla savu nešļavu pret gaismu, un es ieraudzīju auduma saini. – Atnesu pat grāmatas, kaut gan tās ir smagas.

Kamēr es mēģināju aptvert, kas manai māsai padomā, Mērija piekliboja pie lādēm, kurās salikts mans līgavas pūrs. Viss, kas man piederēja, bija sagatavots aizvešanai.

– Tu nevarēsi braukt man līdzi, kad būšu precējusies, Mērij. Es tev visu izskaidroju.

– Es nemaz negrasos braukt tev līdzi. Tu sekosi man. Mēs aizbēgsim.

Māsa ietērpa vārdos manu izmisīgo vēlmi. Prātā uzvirmoja atmiņas par dienu, kad Mērija piedzima. Es vēl joprojām atcerējos bailes, ka tēvs nogalinās manu nelaimīgo māsu tāpat, kā noslīcināja Ketas spaniela dzemdēto kroplo kucēnu.

Toreiz es uzdrošinājos ieiet mātes istabā un izcēlu Mēriju no gultiņas. Doma par to, kā tēva rokās cīnījās kucēns, iesvēla manā sirdī apņēmību.

– Tēvs nenogalinās šo bērnu, – es paziņoju mātei. – Slepkavība ir grēks.

Māte piecēlās no gultas. Viņas acīs vīdēja mežonīgs spīdums un šausmas, ka viņa laidusi pasaulē šādu nolādētu atvasi. – Kā tu apturēsi manu vīru, ja viņš nolems bērnu iznīcināt? Tu, septiņus gadus veca meitene?

– Es aizbēgšu kopā ar Mēriju.

Dažreiz es murgos vēl joprojām dzirdu mātes smieklus. – Kurp tu bēgsi? Tu esi karaliskās dzimtas princese. Neviens neuzdrošināsies tevi pieņemt.

Šī patiesība vēl jo vairāk bija spēkā šobrīd, kad biju gatava laulībām. Man nebija glābiņa. Ne šonakt, ne citreiz. Apslāpējusi atmiņas, es pievērsos māsai. – Mērij, es nevaru aizbēgt. Tas nav iespējams.

– Ir gan! Tas ir vienīgais glābiņš no tā drausmīgā vīra. Džeina, es dzirdēju kaut ko šausmīgu, kad tēvs sarunājās ar sātanu.

– Sātanu? – Man pār muguru pārskrēja šermuļi.

– Nortamberlendu.

– Mērij, nesauc viņu tā!

– Kāpēc? Tu pati viņu nodēvēji par sātanu. Viņš ir ļauns. Es aizgāju uz tēva istabu, lai pati par to pārliecinātos.

– Vai tiešām tu izspiegoji tēvu un Nortamberlendas hercogu?

– Es paslēpos aiz Svētās Lūcijas un klausījos. Tēvs teica, ka liks uz spēles tevi, mani un Ketu un daži to uzskatītu par valsts nodevību. Karalis mirst, un nelietis Nortamberlends grasās panākt, lai viņš izdara kaut ko sliktu.

– Viņš? Vai tēvs?

– Nē, karalis. Ir jāizpilda Nortamberlenda rīkojums, citādi Edvards nolems sevi mūžīgām mokām. Sātans var to panākt, Džeina.

Es satvēru Mērijas rokas, un viņa nometa saini, kas nograbēja uz grīdas. – Nekad vairs tā nerunā! Nekad! Par Dadlijiem jau klīst dažādas bīstamas baumas. Dievs vien zina, ko Nortamberlends izdarītu, ja kāds dzirdētu tavus vārdus.

– Bet tā ir patiesība. – Mērija šķita apjukusi. – Dievs vēlas, lai es saku patiesību. Tu pati man to nemitīgi atgādini.

– Jā, bet reizēm patiesība ir pārāk bīstama, lai to paustu skaļi.

– Tieši tāpēc mums jābēg! – Mērija uzstāja. – Mēs dosimies uz Henvērtu un sameklēsim Edvardu Seimūru. Tu apsolīji precēties ar viņu, pirms satiki to ākstu Gilfordu Dadliju. Apprecies ar Edvardu!

Mani pārņēma kauns. Es atcerējos savu saderināto tajā baismīgajā laikā pēc tam, kad Nortamberlends sagrāba varu un izdomāja apsūdzības, lai Edvarda tēvam, Samersetas hercogam, piespriestu nāvessodu. Kā tobrīd jutās Edvards? Viņš bija dzimis Anglijas ietekmīgākajā ģimenē un bija lorda protektora dēls, karaļa brālēns. Tagad viņš bija visu atstumts bārenis.

Es spēju iztēloties Edvarda pazemojumu brīdī, kad viņš saņēma vēstuli ar mana tēva zīmogu. Nodevēja dēls nebija piemērots precībām ar karalisku asiņu princesi. Mēs nebijām iemīlējušies, un šie jaunumi neievainoja mūs sirdī, tomēr saites pārciršana bija sāpīga. Es pat neuzrakstīju Edvardam atvadu vēstuli un nepateicu, ka centos pretoties vecāku gribai un turpināt mūsu saderināšanos. Tam galu galā nebija nekādas nozīmes, jo neko nevarēja mainīt.

Mērija iedunkāja mani, lai pievērstu uzmanību. – Kāpēc mēs nevaram bēgt pie Edvarda? Tev viņš patika. – Tā tiešām bija. Nedaudzajās reizēs, kad mūsu ģimenes sastapās, viņš izturējās labi pret savām māsām, kas viņu dievināja, un cītīgi mācījās, kā arī kaismīgi pauda atbalstu tēva ieviestajām pārmaiņām vienkāršo ļaužu labā, kuru dēļ hercogs izpelnījās alkatīgo Dadliju naidu. – Turklāt Edvarda tēvam nebija ļauns skatiens, – Mērija piebilda. – Es to zinu pavisam droši.

– Kā? Tu neesi satikusi Samersetas hercogu.

– Jā. Bet Hetija Epljārda viņu dēvēja par krietno hercogu. Viņas māsai bija hercoga asinīs iemērkta drāniņa, kas palīdzēja, gatavojot lāstus un visu tamlīdzīgo.

– Viņam nocirta galvu, Mērij.

Mana māsa saviebās. – Zinu. To panāca hercogs ar sātana acīm.

– Nortamberlends pavēlēja izpildīt nāvessodu. Bende pacēla cirvi, un mūsu tēvs… – Es spēji aizgriezos. Protams, Henrijs Grejs atbalstīja ietekmīgos Dadlijus. Kādu atmaksu Nortamberlends piesolīja par šādu uzticību? Kaut es to zinātu! Ievilku elpu, cenzdamās nomierināties, un meklēju īstos vārdus. – Mērij, visi Seimūri krituši negodā. Edvarda tēvs mira nodevēja nāvē. Viņa zeme ir nokļuvusi karaļa īpašumā, viņš zaudējis titulus. Edvards ir nabags, kam jāuztur māte un māsas, un viņš jebkurā mirklī pats var nokļūt Tauerā. Viņš nevarētu man palīdzēt pat tad, ja to gribētu.

Mērija acīmredzot kaut ko saklausīja manā balsī, jo sagumusi nedaudz atbalstījās pret mani. Viņa nekad necentās kādu apskaut, jo neuzticējās mīlestības apliecinājumiem gluži kā meža zvērēns un satrūkās pat tad, ja es mēģināju tuvoties. Mēs ilgi sēdējām, klausīdamās uguns sprakšķos.

– Kā tev šķiet, ko darīs tēvs un ļaunais hercogs? – Mērija iejautājās.

Es pieskāros kaklam, domādama par Edvarda tēvu. – Man ir bail minēt.

Mērija brīdi domāja. – Tēvam bija kauliņi, un viņi sauca likmes. Tā bija kaut kāda spēle. Viņš pat grasās spēlēt ar mani. Tu esi vienīgā, kas ar mani rotaļājas. Es ne īpaši bēdājos par Ketas zaudējumu, bet bez tevis man būs vientuļi.

– Arī es pēc tevis ilgošos. – Es noglāstīju Mērijas matus. – Keta sacīja, ka tu priecāsies, no manis atbrīvojoties. Es uzdodu pārāk daudz jautājumu, kas liek cilvēkiem kasīties.

– Kasīties?

– Viņa teica, ka saruna ar mani līdzinās pēršanai ar nātrēm. Es nemitīgi uzmācos un neļauju cilvēkiem mierīgi dzīvot. Varbūt tu gribi būt viena, ja jau nevēlies aizbēgt kopā ar mani.

Es pārlaidu skatienu istabai, nopētīdama dārgakmeņiem nosētos ņieburus, sudrabotos svārkus, apmetņus ar sermuļādas apmali un elegantās galvassegas, kas drīz tiks ievīstītas Holandes audumā un noglabātas manās lādēs. Atmiņā uzplaiksnīja Ketas skaudīgā sejas izteiksme, kad viņa vēroja šos dārgumus, jo tie bija vērtīgāki par viņas kāzu drānām.

– Kāpēc es nedrīkstu paņemt zaļo damasta lenti? – viņa lūdzās. – Džeina grib nēsāt tikai pelēko vai melno.

– Tās ir krāsas, kas piemērotas nopietnai, ticīgai jaunavai, – es iebildu. – Tā ģērbjas pat lēdija Elizabete.

– Nav svarīgi, ko Džeina vēlas, – mūsu māte attrauca. – Viņai jāģērbjas atbilstoši savam stāvoklim.

– Mūsu stāvoklis ir vienāds, – Keta atgādināja. – Džeina ir tikai trīs gadus vecāka.

Bet starp mums pletās bezdibenis. Keta jūsmoja par skaistām mantām un piemīlīgiem dzīvniekiem un nepacietīgi gaidīja savu kāzu nakti. Varbūt viņa būs laimīga kopā ar Pembrukas grāfa pievilcīgo dēlu Henriju. Es cerēju, ka tā būs.

– Vai gribi, lai aizeju, Džeina? – Mērija jautāja, izraujot mani no pārdomām. – Tu aizsūtīji prom visus pārējos.

Es tik tikko jaušami pasmaidīju. – Man šķita, ka vēlos pabūt viena, bet priecājos par tavu klātbūtni. Lūdzu, paliec.

– Kad tu aizbrauksi, neviens mani nelūgs palikt. Šī būs mana pēdējā iespēja.

– Pēdējā iespēja kam, Mērij?

– Nebūt vienai.

Protams, es zināju, ko par šo ilgpilno paziņojumu teiktu Keta. “Safolku namā cilvēki čum un mudž. Turklāt tu drīz pametīsi Londonu un atgriezīsies Bredgeitholā. Tur tu sastapsi daudzus.” Bet neviens nepriecāsies, redzot šo savādo bērnu, kas saskata citu slēptos grēkus.

Šī doma palīdzēja man pieņemt lēmumu. – Mērij, es tev kaut ko sagatavoju. Grasījos to pasniegt rīt.

– Man nav nekādas dāvanas tev.

– Nekas. Man pietiek ar apziņu, ka tu labprāt palīdzētu man izvairīties no šīs laulības, ja spētu. – Es ar kurpes purngalu pabikstīju niedres, kas bija izkaisītas pa grīdu. – Kad ienāci, es paslēpu tavu dāvanu zem soliņa. Bet tagad nekur to neredzu.

– Lūk! – Mērija nokrita ceļos un paķēra lupatu lelli. – Kāda galvassega! Tu pašuvi viņai tērpu no tā zaļā auduma, kas iepatikās Ketai.

Viņa atglauda vizošo audumu no lelles sejas. Rūsganie dzīparu mati bija samudžinājušies pēc kritiena. Es pamanīju, ka esmu piešuvusi lelles acis šķībi.

– Viņai ir tādas pašas acis kā man, – Mērija klusi ierunājās. Es nesapratu, vai šī atklāsme meiteni iepriecina vai apbēdina.

– Ja vēlies, varu pārgriezt diegus un piešūt krellītes taisnāk, – es ierosināju. – Tam nepieciešams tikai mirklis. Ak! Un es aizmirsu iešūt viņai muti.

– Man lelle patīk šāda, – Mērija atbildēja. Es viņu iecēlu lielajā gultā, kur biju pavadījusi daudzas nomoda naktis. – Nosaukšu viņu par Dženetu. Mana lēdija būs līdzīga tev, Džeina.

Es tik tikko jaušami pasmaidīju. – Man ir mute, Mērij. Ja vien tā nav pazudusi.

– Tev trūkst vārdu. To skarbo vārdu, kas sagādā sāpes. Tu nekad tos nesaki skaļi, tāpēc visas skumjas krājas tev acīs.

– Mūsu māte teiktu, ka es pārāk bieži runāju kaut ko nepatīkamu.

– Tu runā par Martinu Luteru, par pāvestu un to, vai Aristotelis bija gudrāks par Sokratu. Nekas no tā nevar ievainot sirdi. Bet mūsu mātei ir daudz asu šķautņu. Kad viņa tevi tīšām ievaino, tu neko nesaki.

– Mans pienākums ir viņai pakļauties. Tā vēstī Dieva baušļi.

– Es neciešu pienākumus. – Mērija piespieda lelli pie krūtīm. – Es labprātāk aizbēgtu.

“Vai Mērija jebkad sapratīs, cik kvēli es vēlējos to pašu?” Tomēr rītausma pamazām ārdīja nakts melno audumu, un līdz ar to nostiprinājās mana apņēmība. Drīz tālumā atskanēja tik tikko dzirdama grabināšanās, kas vēstīja, ka pamodušies kalpotāji. Pēc brīža viņi klauvēs pie manas guļamistabas durvīm, un tad es došos ceļā uz Daremas namu Londonā. Tur es kļūšu par upuri uz godkāres altāra, kas iededzis baismīgo spīdumu manu vecāku acīs. Un pēc tam? Es lūkojos uz lelli, ko Mērija turēja elkoņa izliekumā. Pēc tam man nāksies rast spēku, lai pildītu savu pienākumu. Klusēt kāzu laikā un vēlāk… kaut gan iekšēji es kliegšu.