Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 3

Lēdija Mērija Greja

29 gadi

1574. gads

Citi man stāsta, ka es deviņu gadu vecumā nestāvēju Tauera zālienā un neredzēju savu māsu mirstam. Viņi apgalvo, ka bērna iztēle sakropļojusi manu atmiņu – tāpat kā sātana roka manu mugurkaulu. Reizēm arī es pati šaubos. Es esmu prasmīga mele. Šī māka palīdzēja man izdzīvot toreiz, kad gāja bojā daudz krietnāki cilvēki. Manas Tjūdoru asinis ir baismīgs mantojums; to apliecinās manas vecmāmiņas brāļa karaļa Henrija sešas sievas. Varat apjautāties arī manam tēvam, mātei, abām vecākajām māsām Džeinai un Ketrīnai. Lai risinātu šādas sarunas, jums nāksies ķerties pie burvestībām… jo visi ir miruši un trūd zem kapelas akmens plāksnēm.

Tomēr, ja es nebiju Tauera tuvumā tajā drūmajā divpadsmitajā februārī tūkstoš piecsimt piecdesmit ceturtajā gadā, kad valdīja manas mātes māsīca Mērija, kāpēc es tik skaidri atceros katru baisā notikuma mirkli? Apsarmojušos Londonas cietokšņa mūrus, aiz kuriem trīs manu senču paaudzes gaidījušas savu kronēšanu; plašo pagalmu, kur iesoļoja mana vecākā māsa Džeina kādā tveicīgā pagājušā jūlija dienā, piespiesta kļūt par Anglijas karalieni pret savu gribu.

Kāpēc man plaušās vēl aizkavējies smārds, ko rada smaržām laistīti augumi, saspiedušies cieši kopā pie ozolkoka ešafota; samta, mežģīņu, kamzoļu un tērpu šķērslis, kas slienas man pāri un neļauj tikt pie māsas?

Pat tagad, kad aizritējuši divdesmit gadi, es jūtu nagus lūstam, kad cenšos izlauzties cauri pūlim. Mani vaigi svilst, berzējoties pret zelta diega izšuvumiem un dārgakmeņiem, kas rotā karalienes Mērijas galminieku apģērbu.

Bet pūlī neviens nepamana deviņus gadus vecu bērnu – pat ne nodevēja Safolkas hercoga meitu. Šajā savādajā klusumā es esmu tikpat nenozīmīga kā leitnanta trīskājainais suns. Pat tie, kas būs ieguvēji no manas māsas nāves, nav tik līksmi kā ierasts. Laukumā neskan pļāpas, nav ne miņas no asinskārās tīksmes, kas mēdz pārņemt ļaudis nāvessoda dienā – vai nu kādu pakarot krustcelēs, vai arī sadedzinot protestantus dzīvus Smitfīldas sārtos. Cilvēki sačukstēdamies pulcējas kopā un neskatās cits citam acīs. Katoļi pieskaras lūgšanu krellītēm, kas piesietas pie jostas, un jaunās reliģijas piekritēji satver zelta krustu pie kakla.

Es nedaudz pierimstu, lai atgūtu elpu šajā smacējošajā drūzmā, un dzirdu, kā kalsna zaļā ģērbusies augstmane klusi pačukst savam blakusstāvētājam: – Lēdijai Džeinai ir tikai sešpadsmit gadu. Tikpat, cik mūsu Enai.

– Un viņa ir tikpat nevainīga kā mūsu meita, un visiem tas zināms. Lēdija Džeina vienmēr bijusi tikai bandinieks citu rokās. Tomēr bandiniekus vajag upurēt. Karaliene Mērija darīs visu, lai pēc šiem ilgajiem gadiem beidzot iegūtu vīru un mantinieku. Viņa vairs nav jauna.

Tā bija patiesība. Pēdējā Mērijas dzimšanas dienā, kad viņai apritēja trīsdesmit septiņi, es viņai pasniedzu mūzikas lādīti. Viņa tik tikko uzmeta skatienu nieciņam, jo bija pārāk aizrāvusies, skatoties, kā viņas galma dāma ucina tuklu bērniņu. Karalienes sejā vīdēja ilgas. Pēc mīlestības. Es pat astoņu gadu vecumā izpratu šīs izmisuma pilnās alkas, jo tās mājoja arī manā sirdī.

Es atceros, ka vīrietis uzrāva plecus. – Spānijas karalis pieprasa lēdijas Džeinas galvu kā dāvanu kāzās. Runā, ka viņš neļaušot princim Filipam kāpt kuģī un doties pie līgavas, kamēr lēdija Džeina Greja nebūs mirusi. Augstdzimušas angļu jaunavas asiņainais līķis ir atbilstoša maksa, jo karalis nolaupīs Anglijas troni sava dēla vārdā.

Sieviete zaļajā apmetnī nodrebinās. – Interesanti, kā jūtas lēdija Džeina? Viņa ir nevainīga, bet mirs pēc savas radinieces pavēles.

Radiniece. Man vēl joprojām iesāpas vēders, dzirdot saltos nāves zvanus, kas ieslēpti šajā vārdā. Radiniece. Mana radiniece. Džeinas radiniece. Mērija Tjūdore, kurai balss bija dobja kā vīrietim un sejā dziļi ievilkušās skumju rievas. Karaļa Henrija vecākā meita, kuru tēvs nodēvēja par bastardu un lauza viņas gribu, līdz tā salūza. Mērija, kas reiz Ziemassvētkos Hansdonas namā aplika Džeinai ap kaklu pērļu un rubīnu virteni un uzdāvināja manai skaistajai māsai Ketai spanielu ar zīdainām ausīm. Mērija, kas palēnināja soli, pielāgojoties manai nevienmērīgajai gaitai, un satvēra manu roku, kad mana nepacietīgā māte jau gribēja mani pamest.

Kā iespējams, ka Mērija izdarīja to, ko visi viņai piedēvē? Parakstīja nāves spriedumu un nosūtīja Džeinu uz ešafotu?

Kad Keta raudot man to pateica Dorsetas nama guļamistabā, es iecirtu viņai pļauku.

Nē, radiniece Mērija nemūžam nepieļautu draudīgo sodu neatkarīgi no tā, ko pieprasītu Spānijas karalis. Viņa tikai izlikās piekrītam, lai iebiedētu Džeinas atbalstītājus un tie viņai pakļautos. Es biju pārliecināta, ka pēdējā mirklī atauļos karaliskais ziņnesis un pavicinās apžēlošanas pavēli bendem deguna priekšā. Visi atviegloti nopūtīsies, un radiniece ļaus Džeinai dzīvot mūsu ģimenes īpašumā Bredgeitholā, Lesteršīrā. Džeina tur lasīs savas iemīļotās grāmatas un mācīsies visas valodas, ko vien vēlēsies, un varbūt pat sapratīs, kā dzīvot kopā ar skaisto, izlutināto zēnu, ko viņai uzspieda mūsu vecāki. Galu galā Viņas Majestāte karaliene, mana labsirdīgā radiniece, bija solījusi man saudzēt Džeinu.

Kalsnā sieviete iegrūž elkoni man sejā, bet pat nepalūkojas lejup. – Artur, skaties! Nāk ieslodzītā.

Bungas rīb tikpat ritmiski kā mana šausmās pukstošā sirds. Mana māsa kāpj uz ešafota, paceļoties pāri pūlim. Ja ziņnesis tūlīt pat neieradīsies, būs jau par vēlu. Sniegbaltā Briseles auduma galvassega, ko mūsu māsa Keta sašuva pērnajos Ziemassvētkos, atglauž Džeinas zeltaini rudos matus no sejas. Pār bālajiem vaigiem un degunu kā asins lāses vīd vasarraibumi. Vienkāršais melnais tērps, ko Džeina nēsāja arī tiesas prāvas laikā, apkļauj viņu kā piekūna spārni. Džeina ir tik trausla, ka izskatās pēc bērna, kas piedalās baismīgā nāvessoda rotaļā. Rokās viņa satvērusi lūgšanu grāmatu un ar lūpām klusi veido svētos vārdus, kas viņai bieži dāvājuši mierinājumu. Man tie neko nedāvā.

Es gribu viņai uzsaukt, tomēr šausmas un vainas apziņa aizžņaudz kaklu. Domās es cenšos raidīt viņai pavēli, kaut viņa palūkotos uz mani, tomēr Džeina jau ir neaizsniedzama, apņēmusies neredzēt pūli, mājot savā pasaulē tāpat kā senāk, kad mūsu vecāki nemitīgi lauza viņas garu. Vai debesīs viņa beidzot radīs mieru? Tomēr es negribu, lai Džeina nokļūst debesīs, man viņa vajadzīga šeit, kur varu klusi piezagties un ieritināties viņai pie kājām, atbalstīt galvu pret ceļgaliem. Reizēm, ja ir dziļi iegrimusi mācībās, viņa pat īpaši neiebilst.

Džeina uzrunā pūli, bet es esmu pārāk satriekta, lai dzirdētu viņas vārdus. Viņa atdod lūgšanu grāmatu Tauera leitnantam seram Džonam Bridžisam. Reiz viņš bija Džeinas cietumsargs, bet kļuva par draugu. Rokām drebot, viņš pasniedz manai māsai baltu zīda drānu, un viņa to apsien ap acīm, aizsedzot pēdējo saules gaismu, ko jebkad redzēs. Džeina noslīgst ceļos uz salmiem un paceļ rokas, meklējot bluķi. Viņa nevar atrast ievaskoto ozolkoka virsmu. – Kur tas ir? – viņa satraukta iesaucas, ar pirkstiem tverot gaisu.

– Kas man jādara?

Mana māsa vienmēr centusies visu paveikt nevainojami, bet tagad kļūdās visu Anglijas ietekmīgāko augstmaņu acu priekšā. Es iztēlojos, ka viņa prātā dzird mūsu mātes skarbo balsi un pārmetumus, ka viņa apkaunojusi dižciltīgo Safolku dzimtu.

Doktors Fekenems sniedz manai māsai roku un palīdz atrast bluķi. Viņš ir karalienes Mērijas biktstēvs, kurš centās novērst Džeinu no protestantisma. Mani pārņem cerība. Vai viņš izziņos apžēlošanas pavēli? Nē. Viņš tikai tuvina Džeinas pirkstus koka bluķim, kurā izcirsti divi pusloki zodam un pleciem, izveidojot šauru pacēlumu vidū, kur viņa atbalstīs kaklu. Tā ir cietā virsma, kur ietrieksies cirvja asmens, kad būs pāršķēlis manas māsas kaklu. Džeina satver bluķi un atvieglota nopūšas. Es zinu, ka viņa iztēlojas debesis. Toties es esmu ellē. Ketai bija taisnība, un neviens Džeinu neglābs. Karaliene ir lauzusi doto solījumu, pakļaujoties vareno vīru ietekmei. Es raudādama sabrūku zemē, bet esmu pārāk tālu, lai Džeina mani sadzirdētu. Prātā man virmo iepriekšējā gada notikumi.

– Piedod! – Vārds svilina manu kaklu brīdī, kad cirvis pazib gaisā.

Es šņukstu, ieelpojot salkano gaisu, kurā uzvēdī manas māsas asiņu smārds. – Tā ir mana vaina, Džeina. Tikai mana vaina.

Tobrīd es tam ticēju. Un ticu vēl joprojām. Tomēr Džeinas liktenis bija izlemts jau dienā, kad vecmāte guldīja viņu šūpulī ar karaliskā ģerboņa grebumiem un vecāki vīlušies uzlūkoja savu meitu. Tāpat tika izlemts arī Ketas un mans liktenis. Tā apgalvoja mūsu tēvs naktī, kad es pirmo reizi sajutu ļaunuma cilpu mums ap kaklu.

Vajadzēja viņam noticēt.