Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 6

Ketrīna

12 gadi Daremas nams, Londona, 1553. gada 25. maijs

Daremas nams mirdzēja kā Lanselota pils torņi. Gobelēni bija tik jauni, ka to krāsas vēl bija košas kā dārgakmeņi, un viss zeltījums bija nopulēts un spožs kā saules apspīdēts ezers. Un tas viss – sākot no ziedu kalniem, kas rotāja lielo zāli, un gardajiem ēdieniem virtuvē, beidzot ar paredzētajiem turnīriem nupat pabeigtajā cīņu laukumā – bija rīkots par godu man. Lēdijai Ketrīnai Grejai, Safolkas hercoga iemīļotajai meitai, kas tūlīt apprecēsies ar Anglijas pievilcīgāko bruņinieku Henriju, lordu Hērbertu, Pembrukas grāfa dēlu.

Protams, es viņu pazinu tikai dažas nedēļas, un viņš bija tikpat jauns kā es. Bet Henrijam piemita spars, un es gaidīju laulības priekiem pilnu kāzu nakti, par kādu spurgdamas sarunājās kalpones.

Kā Henrijs vilcinājās, skūpstot manu roku! – Es vienmēr jutīšos pateicību parādā savam tēvam, kurš man sameklējis šādu līgavu, – viņš teica. – Nekad es neesmu redzējis tik daiļu jaunavu. Vai jums ir tikpat daudz cerību saistībā ar mūsu pirmo nakti kā man?

To dzirdot, es rīkojos kā pieklājīga meitene un nolaidu skatienu, bet tas netīšām pievērsās Henrija bikšupriekšas izspīlētajam samtam.

Man patika domāt par brīdi, kad kļūšu pieaugusi sieviete. Protams, es ilgošos pēc māsām un tēva, kurš mēdza iekniebt man zodā un dēvēja mani par skaistāko meiču visā Anglijā. Tomēr mani gaidīja interesanta nākotne. Vairs nevajadzēs paciest garlaicīgās stundas mācību istabā, kur Džeina mani vienmēr pārspēs. Mani nenomāks Mērijas centieni visu padarīt nepatīkamu. Māte nevarēs mani aizvainot, kaut gan Mērija apgalvoja, ka “hercogiene” savas dusmas pār mani izgāž retāk nekā pār citiem.

Diemžēl kāzas bija divkāršas, jo precējās arī Gilfords un Džeina, bet pēc svinībām es būšu pilnvērtīga sieva sava vīra namā. Es drīkstēšu izvēlēties tērpu pat tad, ja tas būs zeltains kā pāvesta ģērbs, un manas drānas būs greznākas nekā tās, ko Džeina uzskatīja par piemērotām protestantu ticības sievietei. Turklāt es uzzināšu visus vīrieša auguma noslēpumus, ko jaunava nemaz nespēj iedomāties. Es iztēlojos savu uzvaras pilno prieku pēc jaunavības zaudēšanas, kad lepni stāstīšu savām pavadonēm, ka viņas neko nezina par to, ko esmu piedzīvojusi. Es nekad nebūtu atzinusi, ka nedaudz baidījos, jo nesapratu, kas gaidāms un kas jādara, lai izpatiktu vīram, tomēr es cerēju, ka viņam iepatikšos. Tēvs smietos par manām šaubām.

– Mana skaistā Keta! – viņš mani ķircināja, kad māte bija skaļi paziņojusi par manu pirmo asiņošanu. – Tev nederēs neviens vīrs no parasto ļaužu vidus. Man jāsameklē tevis cienīgs vīrietis, lai tu netēlotu Trojas Helenu un neaizbēgtu ar kādu glītu Paridu.

Dzirdot šo izteicienu, Džeina sadrūma un paziņoja, ka negribētu tikt pielīdzināta Helenai. Māte viņu norāja par skaudību, bet Džeina paskaidroja: – Troja krita tāpēc, ka Helena pameta savu likumīgo vīru. – Vēlāk, kad Džeina pieķēra mani gremdējamies sapņos un lasām “Romānu par rozi”, nevis Cicerona darbu, viņa pieliecās un sakārtoja silto segu man ap kājām, bažīgi saraukusi pieri. – Keta, es zinu, ka tas izklausās vilinoši… stāsti par Trojas Helenu un Ginivjeru, un arī šis. – Viņa pieskārās manai iemīļotajai grāmatai. – Bet patiesībā būtu drausmīgi ļauties šādai kaislībai, sāpinot gan sevi, gan visus pārējos.

Es sadusmota atspēru segu malā. – Vai tiešām es nedrīkstu mazliet izklaidēties? Tas ir tikai stāsts!

– Jā, bet ir bīstami piepildīt prātu ar pārāk daudziem stāstiem. Gluži kā ēdot tik daudz marcipāna, ka kļūst nelabi.

– Bet es nelīdzinos tev, Džeina. Man patīk skaistas mantas un saldumi, un es neticu, ka Dievs būtu padarījis marcipānu, rozes un, jā, arī mīlestību tik kārdinošu, ja nevēlētos, lai mēs to baudām. – Džeina gribēja kaut ko teikt, bet es viņu pārtraucu. – Lūdzu, ļauj man sapņot par seru Lanselotu, kaut gan es viņu nekad neiegūšu! – Es uzmetu lūpu. – Un tagad man salst kājas.

Māsa nopūtusies paņēma segu un atkal apspraudīja to man apkārt. – Dažreiz es baidos par tevi, Keta.

– Un es baidos par tevi. – Mani piepeši pārņēma žēlums pret Džeinu. – Es baidos, ka tu nekad neredzēsi brīnumu – pat tad, ja tas būs tev deguna galā.

Šķiet, šī saruna norisinājās pirms veselas mūžības. Vakarā, kad tēvs mani iepazīstināja ar Henriju, es apskāvu Džeinu un pateicu, ka viņa var atmest savas bažas. Es negrasījos kā Trojas Helena izraisīt jukas mīlestības dēļ un nevēlējos skriet nekur citur kā vien Henrija Hērberta skavās.

Patiesībā šī pirmskāzu diena liktos nevainojama, ja vien man nebūtu jāskatās uz drūmo māsu, kas posās svētku drānās otrā istabas pusē. Džeinas skumjas bija kā ledus kārta, kas stindzināja manu prieku. Tomēr man nebija laika izvilināt viņu no šīm bēdām un nodrošināt labāku rītdienu. Ja tā turpināsies, svinības būs sabojātas, vismaz man.

– Džeina, vai tu kaut vienu dienu nevari uzvesties pielaidīgāk? Tu precēsies ar Anglijas ietekmīgākā augstmaņa dēlu!

Džeina tikai pacēla rokas, lai Elenas kundze varētu sasiet viņas sudraboto piedurkņu galus. – Varbūt vajadzētu pajautāt, kāda sazvērestība ir padomā viņa tēvam. Interesanti, vai viņš to zina.

– Nav nekādu sazvērestību! Tu raizējies pavisam veltīgi. Vai atceries, cik bieži satraukuma dēļ esi mocījusies ar sāpēm vēderā un galvā? Un visbiežāk šīs bažas bija veltīgas. – Manā balsī ieskanējās lūgums. – Tava laulība ir liels pagodinājums. Ieradušies šīs valsts varenākie cilvēki, un karalis ļāva mums izmantot savu garderobi, atsūtīja mums sermuļādas, samtu un dārglietas. Es pat nenojautu, ka Anglijā ir tik daudz dārglietu! Mēs savā mūžā nekad vairs nepiedzīvosim tādu dienu, kad būsim svarīgākās dāmas šajā zemē.

– Mūsu radiniece Mērija ir svarīgāka, – mazā māsa iejaucās. – Viņa būs karaliene, ja karalis nesagādās dēlu. Turklāt tev patīk tavs vīrs, Keta. Džeinai savējais nepatīk.

– Jo Džeina nedomā prātīgi! Viņai jājūtas pateicīgai, ka mūsu tēvs neizdeva viņu pie kāda savecējuša atraitņa ar izpuvušiem zobiem. Tādi bija pirmie trīs Ketrīnas Parras vīri.

Džeinas acīs uzdzirkstīja sašutums. – Viņas Majestātes sirdi salauza ceturtais vīrs, tas izskatīgais. Karaliene nomira viņa dēļ.

– Tēvs apgalvo, ka cilvēki nemirst mīlestības dēļ. – Mani iztrūcināja Džeinas dusmas.

– Es to visu redzēju, Keta. – Džeinas sejā parādījās skumjas. – Ja Viņas Majestātes kvēlā mīlestība beidzās šādi, uz ko es varu cerēt laulībā ar Gilfordu Dadliju?

Mani pārņēma arvien spēcīgākas bažas par Džeinas bēdām. Es būtu gatava uz visu, lai kaut reizi redzētu viņu laimīgu, bez skumju ēnas acīs. – Tev nebūs nekādu cerību, ja turpināsi šo laulību tāpat, kā to iesāki. Nevienam nepatīk saņemt atraidījumu no savas līgavas, arī no karaliskās dzimtas princeses. – Džeinas pleci saspringa, un mana līdzjūtība pagaisa. Tās vietā parādījās nepacietība. – Kāpēc tu vienmēr gribi visu sarežģīt?

– Dzīve ir tāda, kāda tā ir.

– Turpretī tēvs apgalvo, ka dzīvi veidojam mēs paši. Ja tu papūlētos un uzvestos pielaidīgāk, tev klātos daudz labāk.

– Man nepiemīt tavas spējas smaidīt neatkarīgi no tā, kas notiek.

– Tavās lūpās tas izklausās pēc apmāna.

– Tā ir.

Pakrūtē iedzēla aizvainojuma pilnas sāpes. Es pacēlu kucēnu, kurš bija iekodies mana tērpa apmalē. Piekļāvusi silto augumiņu sev klāt, es nožēloju, ka nevaru tikpat viegli nocelt māsas no briesmu pilnā ceļa. Bet māsas nav iespējams paslēpt slēgtā nožogojumā, lai neļautu iekļūt nepatikšanās, pat zinot, ka tas viņām nāktu par labu. Bija grūti vērot, kā viņas pieļauj kļūdas, par kurām noteikti vajadzēs samaksāt.

– Es nevēlos strīdēties, Džeina, – es noteicu un noliku sunīti zemē. – Šī ir pēdējā diena, ko pavadīsim kopā, un pēc tam droši vien ļoti ilgi netiksimies. Rīt mēs vairs nebūsim tikai māsas. Mēs būsim sievas, kas dzīvo tālu viena no otras. Nemaz nezinu, kad atkal redzēsimies.

Mērijas sejā pavīdēja skumjas, un es pamanīju, ka viņa iespiedusi elkoņa izliekumā lelli. Aiz durvīm atskanēja soļi un balsis.

– Džeina, tu neizbēgsi no šīs laulības. Lūdzu, atliec savas skumjas manis dēļ, izbaudi šo dienu! Es nevēlos saglabāt tevi atmiņā nelaimīgu.

– Es esmu nelaimīga.

Man izdevās satvert Džeinu aiz rokas, kad istabā strauji ienāca divas sievietes – mūsu māte, Safolkas hercogiene, izrotājusi savus rudos Tjūdores matus ar karaliskajiem smaragdiem, un Nortamberlendas hercogiene Džeina Dadlija. Tomēr mans mēģinājums māsu brīdināt bija veltīgs. Viņas sejā, kā vienmēr, jautās izmisums.

Džeina Dadlija palūkojās uz topošo vedeklu no augšas uz leju, it kā būtu saskatījusi zeltu zem mēslu kaudzes un paustu savu nepatiku par nepieciešamību izrakt vērtīgo. – Kāds jums ir iemesls būt nelaimīgai? – Viņa ar riebuma pilnu skatienu nopētīja Džeinas pietūkušās acis un slimīgi bālo seju. – Vīrs mani jau brīdināja, ka esat drūma un ietiepīga meitene.

– Visi Tjūdori ir stūrgalvīgi, – mana māte noteica. – Vainojamas mūsu karaliskās asinis, un tieši to dēļ jūs galu galā vēlaties izprecināt manu meitu savam dēlam. Pēc laulībām viņa būs pārāk aizņemta ar savu pienākumu pildīšanu, lai ļautos muļķībām. – Māte tik spēcīgi ieknieba meitai, ka man līdzjūtības dēļ iesāpējās roka. – Līdz tam lēdija Džeina nesarūgtinās Nortamberlendas hercogieni un neapkaunos ne mani, ne savu tēvu, ļaujot vaļu šīm nepieklājīgajām izjūtām.

Istabā ietraucās Besa Hārdvika, sārtajam satīna tērpam noplīvojot. Skaistā galma dāma bija pietvīkusi. – Viņa Gaišība Nortamberlendas hercogs vēlas, lai pasteidzaties. Viņš lika atgādināt, ka šodien jāsvin trīs kāzas.

Es izbrīnīta atminējos trešo ceremoniju. Vienai no Nortamberlenda meitām vajadzēja apprecēties ar lorda Hantingdona dēlu. Mērija dzirdēja Elenas kundzi un Hetiju Epljardu sačukstamies par to, cik reti sagadās tā, ka vienā dienā tiek nostiprinātas trīs savienības starp Anglijas ietekmīgākajām ģimenēm. Viss tiešām notika ārkārtīgi strauji, tomēr nevienam neradās aizdomas par nepiedienīgu steigu. Lepnie Safolki un mūsu radinieks karalis Edvards parūpējās, lai mūsu kāzas būtu karaliski krāšņas un svinīgas.

Iekodusies apakšlūpā, es centos atvairīt nemieru, kas iedzēla sirdī. Man negribējās aplipināties ar Džeinas raizēm vai izraisīt mātes dusmas. Toties Mēriju tas šķita nesatraucam. Mana mazā māsa aizlavījās garām hercogienei un slepus pasniedza Džeinai nelielu, zelta rakstiem izrotātu grāmatu.

– Mērij! – māte uzsauca. – Nekāp uz māsas tērpa apmales! Un… kas tev rokā?

– Džeinas lūgšanu grāmata, – Mērija atbildēja. – Viņa negrib kaut kur iet bez tās.

Māsa teica patiesību. Mūsu vecāki godāja evaņģēliskos norādījumus, it īpaši to, kas lika izdalīt baznīcas īpašumus uzticamajiem galminiekiem, bet Džeina bija citāda. Viņa tvērās pie savas ticības kā vētrā cietis jūrnieks pie peldošas mucas. Varbūt vainojams bija Katrīnas Parras namā pavadītais laiks, jo karaļa Henrija atraitne bija tik uzticīga jaunajai reliģijai, ka gandrīz nokļuva cietumā pēc sava vīra pavēles.

– Es nerunāju par grāmatu, – māte atcirta. – Kas tas par vīkšķi tev padusē?

– Lelle. – Mērija nedaudz pārvietoja priekšmetu, maigi to auklējot. – Džeina man to uzšuva, jo es pēc viņas skumšu, kad viņa aizceļos tālu prom.

Mani pārņēma vienlaikus skaudība un kauns. Nebiju iedomājusies, ka varētu kaut ko uzdāvināt mazajai māsiņai. Žēl, ka Džeina man neko nepateica; mēs abas būtu pasniegušas lelli Mērijai.

– Tūlīt pat met to prom, Mērija! – māte pavēlēja. – Tu esi pārāk liela meitene, lai staipītu līdzi rotaļlietu visu karaļa slepeno padomnieku acu priekšā.

Mērija izstiepa apakšlūpu. – Es gribu parādīt lelli mūsu radiniecei Mērijai. Viņa ir veca, bet jūsmo par lellēm. Tā viņa teica pērnajos Ziemassvētkos, kad ciemojāmies pie viņas.

Es zināju, ka Mērija Tjūdore vienmēr bijusi laipna pret manu māsu. Varbūt tāpēc, ka arī karaļa Henrija vecākā meita bija daudz cietusi un viņai bija tikpat biedējošs skatiens kā mūsu māsai, turklāt dobjā, vīrišķīgā balss satrūcināja visus, kas to pirmo reizi dzirdēja.

– Lēdija Mērija nepiedalīsies kāzās, un arī lēdijas Elizabetes nebūs, – māte paziņoja.

– Kāpēc? – Džeina jautāja, bažīgi saraucot pieri. Es jutu, ka arī man saspringst pleci. – Cerams, viņas nav saslimušas.

– Kāpēc tevi interesē iemesls? – es jautāju. – Tev viņas nemaz nepatīk.

– Viņas ir mūsu radinieces. Mēs pavadījām Ziemassvētkus pie lēdijas Mērijas un bieži viņu apciemojām. Nesaprotu, kāpēc viņas neieradīsies mūsu kāzās.

Māte novērsās, kaut gan parasti mēdza lūkoties visiem tieši acīs. – Mēs viņas neuzaicinājām.

– Kā, lūdzu? – Es redzēju, ka māsas ir tikpat satriektas kā es.

Džeina kļuva vēl nedaudz bālāka. – Es neko nesaprotu.

Bija maz draugu, kurus māte uzskatīja par savas laipnības vērtiem, bet viņa vienmēr centās iegūt lēdijas Mērijas labvēlību. Vairīšanās no lēdijas Elizabetes neko nenozīmēja, jo māte izturējās pret Annas Boleinas ārlaulības meitu ar vāji slēptu nicinājumu. Toties lēdija Mērija bija mātes rotaļu biedrene, piedalījusies neskaitāmās kopīgās medībās un naktī ilgi sēdējusi pie spēļu galdiem kopā ar augstmaņiem, kas drūzmējās Bredgeitholā. Viņa pat bija mūsu mazās Mērijas krustmāte. Es jutu, ka Džeinas prātā mostas aizdomas. Par ko?

Es papurināju galvu, aizgaiņādama nepatīkamās nojausmas. Tas bija tikai vēl viens sīkums, kas aptumšos kāzu dienu.

It kā nolasījusi manas domas, māte atguva pierasto kareivīgumu. – Džeina, tu vienmēr sāc ķildas! Tevi neinteresē ne tērps, ne citi kāzu plāni, un tagad tu iebilsti pret viesu sarakstu.

– Man tikai šķiet dīvaini, ka nav ielūgtas manas karaliskās radinieces.

– Lēdija Mērija nav aicināta tieši tevis dēļ. Pēc tava uzveduma Ņūholā viņa vairs nelolo pret tevi tik maigas jūtas kā iepriekš.

– Kāda uzveduma? – Nortamberlendas hercogiene painteresējās.

– Viena no lēdijas Mērijas galma dāmām garāmejot paklanījās hostijai, un Džeina sāka runāt par teoloģiju un apgalvot, ka dievmaizīte ir tikai simbols, nevis Kristus miesa.

Džeinas vaigos ieplūda sārtums, un acis kaismīgi iezibējās. – Jūs zināt, ka es teicu taisnību, māt. Pāvesta reliģija māna cilvēkus. Tā nav loģiska…

– Vienalga, patiesa vai nē, tomēr nav prātīgi strīdēties ar savu māsīcu par reliģijas jautājumiem. Kopš šī izvirduma viņas jūtas pret tevi ir mainījušās, un ir muļķīgi iegūt karaļa meitas naidu. Un mēs viņu neielūdzām kāzās tāpēc, ka lēdija Mērija vieš citos nemieru, jo neatkāpjas no katoļticības.

– Lēdija Elizabete nav katoliete. – Mērija paberzēja degunu.

Māte nicīgi saknieba lūpas. – Nebūtu piedienīgi aicināt piegulētājas paklīdeni uz Daremas namu un pamest novārtā Aragonas Katrīnas meitu.

– Parlaments pasludināja arī lēdiju Mēriju par dzimušu ārlaulībā, – mana māsa neatkāpās. – Tā teica mans skolotājs.

Šāda mātes nepatika bija tikpat biedējoša kā vecā karaļa Henrija dusmas. – Uzmācīgais bērns! Vai redzi, ko esi panākusi, Džeina? Aplipināji māsu ar savu ķildīgo dabu! – Māte pievērsās Mērijai, izslējusies pāri pundurītei. – Es nevaru sodīt tavu māsu par tavas sliktās uzvedības veicināšanu, tāpēc nāksies pārmācīt tevi. Neuzdod vairs nekādus jautājumus, citādi pavadīsi kāzu dienu, ieslēgta savā istabā. Ja vēlreiz kļūsi par nastu, es pat neļaušu tev slēpties kapelas dziļumā.

Džeina jau grasījās nostāties starp viņām, bet plānā, sudrabotā tērpa apmale aiz kaut kā aizķērās. – Lūdzu, nepadzeniet Mēriju. Lūdzu!

Māte veltīja Mērijai skatienu, kas man vienmēr lika padoties, bet Mērija pat nesarāvās. – Un es nevēlos visu nakti redzēt tev rokās šo lelli. Vai saproti, ko es no tevis gaidu?

– Jūs negribat mani redzēt, māt.

Es zināju, ka tā ir patiesība, bet vairs ne mirkli nespēju izturēt Mērijas radīto spriedzi istabā. – Mērij, kāpēc tu neklausi mūsu mātei? Ieliec to muļķīgo rotaļlietu savā Zagles lādē kopā ar pārējiem sazagtajiem sīkumiem!

– Zagles lādē? – Nortamberlendas hercogiene skarbi iejautājās. – Lēdija Safolka, mana ģimene nav radusi uzturēties blakus zagļiem.

Es redzēju, ka māte ir apvainota, bet viņa nepaguva atbildēt, jo iejaucās Mērija. – Neviens nav zaglis, ja paņem mantas, kas citam nav vajadzīgas, Jūsu Gaišība.

Nortamberlendas hercogiene sarauca degunu. – Lai nu kā, es ceru, ka neredzēšu tevi šovakar kaut ko piesavināmies.

– Neraizējieties, Jūsu Gaišība. – Mērija nolaidās reveransā, un viņas sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs augstprātībai. – Jūs mani vispār neredzēsiet.

Es vēroju māsu aizklibojam un zināju, ka viņa dodas pie apskrambātās koka lādes, kurā slēpa savus dārgumus jau kopš piecu gadu vecuma.

Es viņai sekoju un priecājos, ka varu pamest nelaipno sievieti pie Džeinas. – Mērij! – es uzsaucu, panākusi māsu pie loga, ko rotāja Dadliju ģerbonis.

Viņa apstājās, satvērusi lelli tik cieši, it kā baidītos, ka es to atņemšu. – Man to uzdāvināja Džeina.

– Neviebies tā! – es pavēlēju. – Man ir vienalga, ka Džeina tev kaut ko uzdāvināja. Lelles domātas mazuļiem, un tēvs man nopirka daudz kāzu tērpu.

– Ko tad tu vēlies?

– Gribēju tev kaut ko pajautāt. – Man iekvēlojās vaigi. – Īsti nesaprotu, kā pateikt. Tu zini, ka es tevi mīlu, un… un mēs ar Džeinu… Tēva namā visi ir pieraduši pie taviem dīvainajiem skatieniem un neapdomātajiem vārdiem. Bet Henrijs nav pieradis. Lūdzu, nevajag… nevajag viņu kaitināt un…

Mērijas sejā kaut kas pazibēja, un es apjukusi vilcinājos, jo nevēlējos aizvainot māsu, tomēr doma par pazemojumu līgavaiņa priekšā mani biedēja vairāk. – Henrijs ir jauns vīrietis, un viņš varētu… – “Baidīties, ka es laidīšu pasaulē bērnu, kurš līdzīgs tev.” Es neizrunāju šos vārdus skaļi, bet tie iesvēla manī kaunu. Es biju pamanījusi bailes Henrija acīs, un tās mani sāpināja. – Viņš varētu uztvert tavus vārdus nelāgi. Es vēlos, lai Henrijs mani mīlētu.

– Viņš tevi mīl. Es dzirdēju viņu sarunājamies ar Gilfordu Dadliju dārzā.

Mana sirds iepukstējās straujāk. – Ko Henrijs teica?

– Viņš esot ieguvis skaistuli. Gilfords žēlojās, ka Džeina ir nogurdinoša svētule, bet viņiem ar Henriju vismaz nevajagot ievilkt gultā karalisko krupi. – Mērijas acīs pazibēja sāpes, un es piepeši skaudri izjutu atšķirību starp mums abām. Viņas sejas kauli bija lieli un greizi, bet manējie smalki un glīti. – Vai Gilfords runāja par mani, Keta?

Mani pārņēma nepatika pret Džeinas līgavaini. – Iespējams, bet tā nevajadzēja! Dadliju asinis nekad nebūs tik dižciltīgas kā tavējās.

“Kāda būtu sajūta, ja cilvēki nodrebinātos, kad es tuvojos? Apmainītos dzēlīgiem jokiem par mani? Nicinātu mani par kaut ko tādu, kas nav mana vaina?” Ne jau savas gribas dēļ Mērija bija tik atšķirīga.

– Mērij, arī es tev esmu kaut ko sagatavojusi. Atvadu dāvanu.

Bērns atplauka. – Vai tiešām?

– Protams, – es atbildēju. Tikai pagaidām nebiju pārliecināta, kāda šī dāvana būs.

*

Pat tad, ja sasniegšu simt gadu vecumu, es neaizmirsīšu šo dienu. Mani pārņēma patīkamas trīsas. Ketrīnas Grejas vairs nebija; es kļuvu par lēdiju Ketrīnu Hērbertu, sievu jauneklim, kurš sēdēja man blakus uz paaugstinājuma. Viņš ar augšstilbu saburzīja manu kāzu tērpu, piekļaudamies iespējami ciešāk. Mana jaunā vīra plakstiņi slīga lejup, bet viņš nebija piedzēries kā Gilfords Dadlijs, kurš sēdēja blakus Džeinai un kura platie pleci šķita sagumuši pēc neskaitāmajiem tostiem, ko viņš uzsaucis kopā ar saviem nepieklājīgajiem draugiem. Henrija acis kaismīgi mirdzēja, un mēs abi zagšus apmainījāmies skūpstiem, kamēr pārējie aplaudēja. Mērija lūkojās no savas paslēptuves aiz pīlāra, izmēģinot skūpstīdama savas plaukstas virspusi.

– Laiks sūtīt lordu un lēdiju Hērbertus uz kāzu gultu, Safolk! – kāds no mana tēva draugiem medniekiem uzsauca. – Jaunais vīrs ir tik nepacietīgs, ka nav baudījis nevienu kumosu no šī gardā mielasta, ko jūs mums sarūpējāt!

– Maniem znotiem diemžēl nāksies apbruņoties ar pacietību, – tēvs atbildēja. – Mēs ar Viņa Gaišību Nortamberlendas hercogu nolēmām, ka jauniešiem vispirms labāk jāiepazīstas un tikai tad viņi drīkstēs gulēt kopā.

– Kā, lūdzu? – Es sastingu, pacēlusi pie mutes mandeļu kūciņu, un medus pilēja man uz pirkstiem.

Henrijs satvēra manu plaukstas locītavu un nolaizīja lipīgās, zeltainās lāses. – Neraizējieties, sieva. Jūsu tēvs joko. Visi ķircina jaunlaulātos. Hercog, nejokojiet tā! Mēs ar Gilfordu aizrautīgi gaidījām kāzu nakti. Pacietība nedāvās jums mazdēlus. Vai tiešām esat tik nežēlīgs, ka ļaujat mums tikai nogaršot saldumus un tūdaļ atraujat šķīvi?

Bet Gilfords Dadlijs izskatījās tikpat garlaikots kā vienmēr, un Džeina… Es palūkojos uz māsu. Viņas sejā staroja tāds atvieglojums, it kā viņa būtu apžēlota pie karātavām.

– Gilford, pasakiet mūsu jaunajam sievastēvam, kā mēs alkstam pildīt savu pienākumu! – Henrijs zem galda iespēra draugam.

Dadlijs izsūca smadzenes no pāva kaula, ko tanī brīdī ēda, un nometa to uz grīdas. – Es esmu gatavs pakļauties sava sievastēva viedajam lēmumam.

Nortamberlendas hercogiene strauji pavēcināja savu gredzeniem rotāto plaukstu. – Gilfords ir visskaistākais, vispaklausīgākais jauneklis pasaulē! Mans pastarītis, mūža nogales bērns. Jums ir paveicies, lēdija Džeina. Gilfords ir pietiekami gudrs, lai uzklausītu vecāku cilvēku norādījumus visos jautājumos.

Henrijs pieliecās un iečukstēja man ausī: – Varbūt lēdija Dadlija novēros savu lolojumu guļamistabā un paslavēs viņu par uzcītību gultā.

Es apslāpēju smieklus, un Henrijs mīļi pieskārās manai mugurai. – Toties mums, mīļā, šādus uzmundrinājumus nevajadzēs. Mēs paši atradīsim ceļu, vai ne?

Man kvēloja vaigi, tomēr es smaidīju. – Tagad jūs esat mans kungs un pavēlnieks.

Tomēr mans tēvs piecēlās un, piesoļojis pie mums ar Henriju, apskāva mūs abus. – Vai dzirdējāt, ko teica šī mazā skaistule? Ketrīna līdzinās man vairāk nekā abas pārējās meitas. Viņa ir karstasinīga un gatava laulības priekiem. Lordam Hērbertam paveicies, iegūstot tik kaislīgu sievu. – Viņš pievērsās Henrijam. – Viņu ir vērts gaidīt, jaunekli. Jums aizliegts tikai pēdējais solis. Līdz tam varat izklaidēties citos veidos.

Henrijs vairs nesmaidīja un šķita apjucis. – Vai jūs runājat nopietni, Jūsu Gaišība?

– Nortamberlendas hercogs uzskata, ka tā vajag. Neesiet tik drūmi, bērni. Jūs neesat pirmie, kam jānogaida, pirms piepildīt savu laulību.

– Nav nekāda iemesla vilcināties, – Henrijs iebilda. – Mēs neesam bērni, neslimojam un nejūtamies pārāk vārgi.

– Un neesat arī pacietīgi, – tēvs noteica. – Šī būs laba mācība, jaunekli. Uzsauksim vēl vienu tostu par godu lieliskajiem mazdēliem, ko man dāvāsiet, kad būs pienācis īstais laiks!

Es satriekta vēroju, kā mans tēvs līgodamies atgriežas savā vietā un apsēžas blakus mātei. Viņš noskūpstīja savu sievu, un šajā žestā jautās pierastā kvēle, kaislība, kas viņu attiecībās nekad neizzuda.

Samirkšķinājusi acis, lai slēptu asaras, es palūkojos uz laulības gredzenu, ko Henrijs pirms vairākām stundām bija uzvilcis man pirkstā. “Kāpēc mūsu tēvs uzstāj uz šādu kavēšanos? Jā, Džeina ir vainīga, ka es jūtos tik nelāgi.” Manu prātu jauca viņas iepriekš paustās aizdomas. Vēlme sastrīdēties ar māsu kļuva tik spēcīga, ka es ievedu Džeinu nišā zem ziedu vaļņa, kur neviens mūs nedzirdēja.

– Nav taisnīgi! – es paziņoju. – Kāpēc tēvs mums liedz kāzu nakti?

– Nezinu, bet tas mani mulsina vēl vairāk. – Džeinas riekstbrūnajās acīs jautās nemiers. – Trīs kāzas vienā dienā, saistot ietekmīgākās augstmaņu dzimtas. Izskatās, ka viņi noslēdz kaut kādu vienošanos.

Manas dusmas pieņēmās spēkā, jo šīs dienas notikumi patiesi bija tik dīvaini, kā apgalvoja mana māsa. – Tikai tu vari izdomāt sazvērestības mūsu kāzu dienā! Gluži kā ļaunā likteņa feja, kas visu sabojā.

Džeina nedaudz atmaiga un saspieda manu plaukstu. – Man ļoti žēl, ka esi vīlusies, Keta. Ja tādēļ jutīsies labāk, varu pateikt, ka tev, manuprāt, beigu beigās viss izvērtīsies labi.

– Es pateicos Dievam, ka citi apsveikumi šodien bija daudz pacilājošāki.

– Kaut gan mani māc bažas par mūsu tēva nodomiem, es nespēju atvairīt pārliecību, ka šajā jautājumā viņam ir taisnība. Labāk ir atlikt kopīgo nakti, ļaut mums pakāpeniski pierast vienam pie otra.

– Tu runā tik drūmi, it kā laulības gulta būtu negaršīgas zāles, līdzīgas tām, ko mums deva Elenas kundze.

– Kad es dzīvoju pie Katrīnas Parras, viņa teica, ka laulība ir kā cimds, ko iegādājas nepielaikojot. Iekams neesi līdz galam uzvilkusi, nevari zināt, vai tev tas derēs. Pēc viņas nāves mani mocīja murgi. Vai esi dzirdējusi stāstu par Francijas karalieni Katrīnu de Mediči?

– Man nav vajadzīga lekcija par vēsturi! Pateicos Dievam, ka neesam mācību stundās.

– Baumo, ka viņa noslepkavojusi Navarras Žannu, uzdāvinot tai saindētus cimdus. – Džeina pieskārās savu cimdu mīkstajai, izšuvumiem rotātajai kazlēna ādai. – Pēc karalienes atraitnes nāves es nemitīgi par to domāju. Vai vīrs viņu noindēja? Varbūt viņas sirdi saindēja bēdas, kad viņa ieraudzīja savu vīru ar citu sievieti?

Es zināju, par kādu “citu sievieti” runā Džeina, kaut gan viņa nenosauca vārdu. Tā bija mūsu mātes māsīca Elizabete, mantojusi savas mātes palaistuves šķelmīgo acu skatienu un kuplās krūtis. Kā es justos, ja pieķertu savu Henriju ar citu sievieti? Vai nepacietības pārņemtais Henrijs šonakt meklēs kādu istabeni un remdēs alkas viņas skavās, ja viņam liegta sievas gulta?

– Keta? – Džeinas balss atsauca mani īstenībā, lielajā zālē, kur drūzmējās cilvēki, mirdzēja dārgakmeņi, rotājās cukura saldumi un mandeļu kūciņu torņi. – Vai iespējams, ka mēs nupat iebāzām roku saindētā cimdā un nekad nevarēsim to novilkt?

– Es kaut reizi gribētu māsu, kas jūt man līdzi un nesavērpj visu tā, ka kļūst vēl sliktāk! Labi, ka rīt došos uz Pembruka namu kopā ar Henriju. Vairs nevajadzēs klausīties par saindētiem cimdiem, ja es tikai vēlos būt laimīga!

Džeina pieskārās manai rokai. – Lūdzu, piedod!

– Nevajag. – Es nokratīju Džeinas plaukstu. – Un es būšu laimīgākā sieva pasaulē. Gan redzēsi, cik lieliska būs mana laulība! – Acīm kaistot, es sparīgi aizsoļoju atpakaļ pie sava vīra.

*

Es nespēju zvilnēt milzīgajā gultā viena un soļiem mēroju guļamistabu, ko man bija piešķīris Nortamberlendas hercogs. Mani mocīja bezspēcības radītas dusmas un apjukums, sirds sāpīgi smeldza. Šķita, ka Džeinas noskaņojums izsaucis melnus mākoņus virs manas skaistās kāzu dienas, un nu beidzot sākusies vētra.

Lai gan es biju kļuvusi par sievu un Henrijs bija mans vīrs Dieva priekšā, vecāki mūs aizsūtīja uz atsevišķām istabām kā bērnus. Turklāt mani pārņēma ilgas pēc māsām šajā svešajā namā. Man pietrūka Mērijas savādo pļāpu un Džeinas klusās klātbūtnes. Būtu citādi, ja es zaudētu visu pazīstamo, toties man blakus būtu Henrijs. Bet tagad, ieslodzīta šajā istabā viena pati tikai savu nemierpilno domu sabiedrībā, es jutos drausmīgi.

Mērijas balss manā prātā saplūda ar Džeinas teikto: “Tev jāatzīst, ka tas ir dīvaini. Viņi pavēl jums gaidīt, kaut gan mūsu tēvs tā steidzās jūs salaulāt.”

– Kavēšanos izdomājis Nortamberlends, – es drūmi noteicu. – Viņš izmanto savu varu tāpēc vien, ka tas ir iespējams. Vai arī nevēlas kaunēties viesu priekšā, ja mēs ar Henriju no rīta būsim laimīgi, kamēr viņa paša dēls un vedekla izskatīsies kā nākuši no karalauka, nevis kāzu gultas. – Es atcerējos, kādu redzēju Džeinu pēdējo reizi. Atbrīvojusies no greznā kāzu tērpa, viņa sēdēja uz soliņa pie kamīna un atkal lasīja kādu no savām mūžīgajām grāmatām. Visi muskuļi bija sasprindzināti, un bālās lūpas klusi veidoja vārdus grieķu, latīņu vai senebreju valodā. Es necentos saprast, kurā no šīm mēlēm viņa lasīja. Novilcinot kāzu nakti, Nortamberlends bija pasniedzis Džeinai brīnišķīgu dāvanu. Mani pārņēma vēlme uzmeklēt māsu un viņu kaitināt, lai mēs atkal sastrīdētos; tādējādi es atbrīvotos no spriedzes, kas mani mocīja.

Es atcerējos neskaitāmās reizes, kad mēs slepus apmeklējām viena otras istabu, kad pārējie Bredgeitholā gulēja. Vai man tagad izdotos sameklēt Džeinas istabu, nejautājot ceļu kādam kalpotājam? Toties Mērija droši vien varētu pat uzzīmēt karti uz Džeinas apartamentiem. Es iztēlojos jaunākās māsas pašapmierinātību un apņēmos rīkoties.

Nogludinājusi savu sudraba diegiem izšūto naktstērpu, es piegāju pie durvīm un klusi tās pagrūdu. Jau nākamajā brīdī durvis pret kaut ko atdūrās. Otrā pusē kāds klusi noņurdēja lāstu.

Pārsteigumā es gandrīz iekliedzos, bet negaidītais viesis aizspieda man muti ar plaukstu. Mani pārņēma bailes, un es pretojos, līdz pazinu svešinieka tumšos, sabužinātos matus un šķelmīgi mirdzošās acis.

– Klau, sieva! – Henrijs smaidīdams mani sveicināja. – Neesam precējušies pat vienu dienu, bet jūs jau cenšaties man uzsist zilu aci!

– Henrij! – es izdvesu, tiklīdz viņš atrāva plaukstu no manām lūpām. – Kāpēc jūs esat šeit?

– Atnācu iegūt savu jauno sievu. – Vedinādams mani atpakaļ istabā, viņš skūpstīja mani uz vaigiem un kakla.

– Mans tēvs… viņš teica, ka nedrīkstam…

– Tikai jūs varat liegt man savu gultu. – Henrijs atraisīja saites man pie kakla. – Vai vēlaties, lai aizeju, mīļā? – Viņš iegrūda roku aiz tērpa izgriezuma, skardams manu gludo, silto ādu.

– Nē. Es vēlos, lai paliekat.

– Tas nebūtu prātīgi. – Dobjā balss plūda no atvērtajām durvīm, un mēs ar Henriju spēji atrāvāmies viens no otra. – Mans pavēlnieks to aizliedza.

– Kas, pie velna… – Henrijs iesaucās, redzot, ka no tumsas iznāk viens no Nortamberlendas hercoga kalpotājiem. Melnā livreja saplūda ar apkārtni. Viņš uzmanīgi vēroja mūs, sakrustojis rokas uz krūtīm. Henrijs sakustējās, gribēdams mani aizsegt, bet nokavēja. Es manīju, ka hercoga kalpotājs vēro manu saburzīto naktstērpu, un cieši satvēru tā malu pie kakla.

– Nekavējoties pamet šo istabu! – Henrijs pavēlēja, bet es dzirdēju viņa balsi aizlūstam. – Mēs esam laulāti Dieva priekšā. Nav nekāda iemesla negulēt kopā.

– Viņa Gaišībai būs kaut kas sakāms. Nāciet man līdzi. Viņš pirms dažām minūtēm atgriezās no kāda pienākuma veikšanas.

– Pienākuma? Nakts vidū? – es nesavaldījusies painteresējos.

Kalpotājs izrieza krūtis. – Viņa Gaišība ir ļoti ietekmīgs cilvēks. Karaļvalsts pārvalde neapstājas tikai tāpēc, ka apprecējusies kāda glīta meitiņa.

Viņš pamāja, un mēs sekojām viņam pa skaisti iekārtotajām istabām līdz visgreznākajam kambarim. Man kaklā spriedās baiļu kamols, pazīstams pēc visām reizēm, kad mūs ar Džeinu veda pie mātes pēc kāda pārkāpuma. Bet Nortamberlendas hercogs bija daudz biedējošāks par bargo māti. Pat Henrijam svīda plaukstas.

Kalpotājs pieklauvēja pie durvīm, un hercogs apslāpētā balsī pavēlēja ienākt. Es apstājos, cīnīdamās ar bērnišķīgu vēlmi aizbēgt. Tomēr Henrijs cieši turēja manu plaukstu un, kaut gan bija nobālējis, spītīgi atmeta galvu.

– Hercoga kungs, – kalpotājs ierunājās, kad iegājām istabā. – Jūsu aizdomas apstiprinājās. Es pieķēru lordu Hērbertu, kad viņš ielavījās lēdijas Ketrīnas istabā.

Mani pārņēma dusmas un mulsums, bet hercogs tikmēr nosvieda tumšu apmetni, kas šķita dīvaini vienkāršs apģērbs tik ietekmīgam vīram.

– Pateicos par tavu modrību, – viņš sacīja kalpotājam. – Paredzēt pretinieka nākamo gājienu – tā ir noderīga māka. Šim pārim piemīt pārgalvība. Acīmredzot es rīkojos prātīgi, viņiem neuzticoties. – Hercogs drūmi uzlūkoja mūs, un es jutu vēderu sažņaudzamies.

Henrijs nokremšļojās. – Jūsu Gaišība, lēdija ir mana sieva. – Pēc balss viņš izklausījās daudz jaunāks nekā parasti. – Mums ir tiesības…

– Lord Hērbert, lūdzu, aiztaupiet man savus muļķīgos attaisnojumus. Jūs droši vien uzskatāt sevi par lepnāko gaili kūtī, bet jūsu pavada ir manās rokās, un es kuru katru brīdi varu apgriezt jums sprandu. Ja vēlreiz man nepakļausieties, tad redzēsiet, ko nozīmē manas dusmas.

– Jūsu Gaišība, es tikai vēlējos… – Henrija ādamābols sakustējās. – Es nesaprotu, kāpēc jāvilcinās.

– Jūsu uzdevums nav saprast. Jums tikai jāpakļaujas. – Nortamberlends uzlūkoja mani. – Un jūs, jaunā dāma? Ko teiksiet?

Es centos izgrūst vārdus pār lūpām, bet nezināju, kas jāsaka šādos brīžos. Džeina izmantotu loģiku, Mērija uzreiz ķertos pie problēmas būtības, bet es spēju tikai noliekt galvu un apvaldīt nožēlas asaras. Es ienīdu sevi par šādu bezpalīdzību.

– Jūsu Gaišība, lūdzu, piedodiet, ka neesmu jums izdabājusi. – Es noslīgu zemā reveransā, bet ar ceļgalu aizķēros aiz hercoga apmetņa un norāvu to no soliņa.

Audums nokrita uz grīdas, un mani izbiedēja piepeša savāda šķindoņa. Stikls? Es sastingu, šausmu pārņemta, jo no apmetņa izvēlās pudelīte, kas sašķīda pret akmens grīdu. Virs lauskām gaisā pacēlās balta pulvera mākonis. “Ak Dievs!” es izbijusies domāju. Stikls bija rets un vērtīgs. Tas, ko Nortamberlends glabāja šajā pudelē, noteikti bija kaut kas ļoti dārgs. Es pieliecos, lai uzlasītu lauskas, bet viņš satvēra mani aiz rokas un spēcīgi parāva. No rīta šajā vietā noteikti būs zilums.

– Nepieskaries, muļķa meitene!

Tiklīdz es steigšus atkāpos, Henrijs mani apskāva. – Jūsu Gaišība, tas bija nelaimes gadījums, – viņš sacīja.

– Mans tēvs samaksās jums par… – Es sastomījos un apklusu, lūkodamās hercoga acīs, kurās kvēloja niknums un kaut kas cits – biedējošs un ļaunīgs.

Mērija dēvēja viņu par sātanu. Un viņa allaž prata saskatīt to, ko neredz citi.

– Mēs nemulsināsim jūsu tēvu ar stāstiem par jūsu nepakļaušanos. Jums ļoti jāuzmanās, lai neviens neuzzinātu par šo nelaimi. – Nortamberlenda mutē vārds izklausījās tik griezīgs, it kā viņš izvilktu zobenu. – Vai sapratāt?

– Jā, Jūsu Gaišība, – Henrijs atbildēja. Pat viņš likās nobijies.

– Mans kalpotājs jūs aizvedīs atpakaļ, – Nortamberlends noteica.

Livrejā tērptais vīrs palūkojās uz lauskām. – Jūsu Gaišība, es tikai saslaucīšu stiklus, lai jūs nesavainotos…

– Pie Kristus asinīm, dari, ko tev liek!

Kalpotājs izbiedēts satrūkās. – Kā vēlaties, – viņš paklanījies atbildēja un steigšus veda mūs prom, bet es atskatījos un ieraudzīju kaut ko savādu.

Augstprātīgais Nortamberlendas hercogs tupēja uz ceļiem un slaucīja stiklus un pulveri ar biezu pergamenta lapu, rūpīgi uzmanīdamies, lai nekam nepieskartos. Viņš bija apsējis drānu ap degunu un muti. Lai aizsargātos? No kā? Es atcerējos stāstus par hercoga nežēlību un draudzību ar indes piegādātājiem.

Piepeši hercogs sastinga, pacēla skatienu un ielūkojās man acīs. Šķita, ka viņš lasa manas domas. Es aizbēgu uz savu istabu, pārāk nobijusies, lai spertu kaut soli aiz durvīm un sameklētu Džeinu. Ko es viņai varētu pateikt? Ka Nortamberlendas hercogam ir inde? Vai ietekmīgs cilvēks spētu izmantot tik baisu ieroci? Un… uz ko viņš būtu gatavs, lai glabātu savu noslēpumu?

“Slepkavība.” Es iztēlojos Mērijas balsi. “Parasti indi izmanto slepkavībai.” Es aizspiedu ausis, bet nespēju apklusināt savas bailes. Piegājusi pie gultas, kurā man nebija izdevies gulēt ar Henriju, es ieritinājos zem segas un ieklausījos, lai dzirdētu soļus vai apslēpta sienas paneļa atbīdīšanu. “Nemuļķojies, Ketrīna!” es sevi norāju.

“Nortamberlends nevarētu ieslodzīt Safolkas hercoga meitu pat tad, ja to vēlētos.” Bet… “Ko bija dzirdējusi Mērija, iepriekšējā naktī klīstot apkārt? Kaut ko par veiksmes spēli, kurā kā likmes izmanto mūs ar Džeinu un Mēriju. Vai tā varētu būt patiesība?” Es apskāvu sevi, slēpjoties no biedējošā jautājuma. “Ja Nortamberlenda pulveris bija inde, kam tā paredzēta?”