Читать книгу Troņa cena. Māsu Greju liktenis - Ella Mārča Čeisa - Страница 7

Mērija

Bredgeithola, Lesteršīra

1553. gada jūnijs

Es jūtu zibeni. Vienmēr zinu, kad tas pāršķels debesis un iedragās ozolus, ko nespētu apņemt pat pieci vīri. Zinu, kur tas pieskarsies salmu jumtiem un tos aizdedzinās. Kad iesāpas kupris, es nojaušu, ka zibens gatavojas spert. Un es zinu arī, kad tas pamazām briest manas mātes krūtīs.

Vētras mākoņiem virs Bredgeitas vajadzēja beigties jau pirms trim nedēļām, bet hercogiene ar dūrēm un asiem vārdiem vēl joprojām uzbruka visiem nelaimīgajiem, kas aizšķērsoja viņai ceļu. Pat manas mātes tuvākā draudzene Besa Hārdvika apjukusi šūpoja galvu un pauda savu neizpratni.

Pēc atgriešanās no Londonas dzīvei Lesteršīrā vajadzēja turpināties tikpat jautri un baudpilni kā vienmēr. Mēs mēdzām visu dienu medīt, pēc tam kavējāmies pie galda tik ilgi, kamēr neviens vairs nespēja norīt ne kumosu, un visi Safolkas iedzīvotāji aizrautīgi sēdēja pie spēļu galdiem līdz vēlai naktij.

Kāpēc gaiss ar katru dienu sabiezēja arvien vairāk? Kāpēc mana māte bija tik saspringta? Un kāpēc vēl joprojām dienu un nakti ieradās dubļiem notašķījušies, pārguruši ziņneši no Londonas? Acīm alkatīgi spīdot, mani vecāki nozuda, lai lasītu saņemtās vēstules. Radās iespaids, ka šīs ziņas ir zelta monētas, ko varēs iemest naudas maisiņos.

Neticēdama zilo debesu laukumiņam aiz guļamistabas loga, es iekārtojos savā stūrī un cieši piespiedu pie krūtīm lelli, tomēr Dženetas melnās krellīšu acis nesniedza atbildi uz jautājumiem, kas mani nomāca. Neviens to nepamanīja. Kopš kāzām šķita, ka esmu nozudusi tāpat kā Džeina un Keta. Es biju rēgs.

– Mani sāk pārņemt bažas, ka lēdijas Mērijas mēle iepakota kopā ar māsu kāzu drānām. – Hetijas balss ielauzās mana iemīļotā stūra klusumā. Viņa pagriezās pret mani, uzlikusi plaukstas uz gurniem. – Jau nedēļām neesat man stāstījusi ne kripatiņu baumu. Droši vien jūtaties vientuļa. Jums vajadzētu pie tā pierast. Turpmāk jums vairs nebūs māsu, kurām pieķerties kā dadzim. Viņas ir laulātas sievas. Viņām ir vīri, un drīz, ja Dievs dos, būs arī bērni, un nebūs laika jums.

– Hetija! – Besa iesaucās. – Nevajag izteikties tik skarbi.

– Es tikai atklāju bērnam patiesību. – Hetija atmeta galvu. – Pasaule ir skarba, un lēdijai Mērijai dzīve būs vēl grūtāka, ja viņa neiemācīsies izturēties pret apkārtējiem laipnāk. – Neizklausījās, ka viņa lolotu šādas cerības.

Besa sniedza man roku. Es ilgi to pētīju un prātoju, kā būtu sajust viņas pirkstus pie sava vaiga. Tomēr mans skatiens uzcēla sētu man apkārt. Viņa nolaida roku gar sāniem. Es centos neskumt. Kaut gan Besa bija labestīga, viņa neizturējās pret mani tik sirsnīgi kā pret manām māsām, it īpaši Džeinu. Tomēr viņas balss skanēja laipnāk nekā pārējiem. – Mērij, nedomājiet par Hetijas vārdiem! Saikni starp māsām nekas nevar saraut, lai cik tālu viņas aizsūtītu liktenis. Lēdija Džeina un lēdija Ketrīna noteikti pēc jums ilgojas.

Hetija nicīgi iespurdzās. – Lēdijas Ketrīnas galva jau pirms aizbraukšanas no Londonas bija pilna ar domām par jauno, dedzīgo vīru, un, ja var ticēt runām, lēdija Džeina…

Mātes draudzene uzmeta viņai skatienu, ko mana māsa Keta nodēvētu par biedējošu. Besas acīs vīdēja dzelžaina griba, kuras dēļ mana skaistā māsa pakļāvās jebkurai viņas iegribai. Hetija atkāpās no kaujas lauka, dusmīgi nošņākusies, un Besa pameta istabu. Viņa noteikti devās kalpot manai mātei. Aizritēja stundas, kamēr es rotaļājos ar Dženetu un prātoju, vai Hetijai ir taisnība. “Kuram es būšu vajadzīga, kad manas māsas laidīs pasaulē skaistus bērnus? Mīlīgus zīdaiņus ar taisnu muguru?”

Es satrūkos, kad istabā iesteidzās kalpone, piespiedusi plaukstu pie vaiga. Uz viņas ādas sārtojās plaukstas nospiedums.

– Viņas Gaišībai vajadzētu būt lepnai kā pāvam pēc tik greznām kāzām, – sieviete žēlojās Hetijai Epljardai. – Galmā visi par tām vēl joprojām runā. Jau pusducis ziņnešu stāstīja, kā pats karalis sūtījis līgavām dārglietas no karaliskās mantnīcas. Viņi uzskaitīja dižciltīgos viesus, kas pagodinājuši ceremoniju ar savu klātbūtni, un pieminēja, ka pats karalis Edvards juties sarūgtināts, jo bijis pārāk slims un nav varējis ierasties. Bet Viņas Gaišība nepriecājas par uzvaru. Viņa dzeļ kā vesels bišu spiets, kad stropā iebikstīts ar nūju.

– Klusāk! – Hetija ar mājienu norādīja uz mani. – Atceries lēdiju Mēriju.

Kalpone izšņauca apaļīgo degunu apakšsvārku ielocē. – Mazajai kuprītei tas zināms labāk nekā visiem. Vakar hercogiene gandrīz aizlidināja viņu šķērsām istabai.

Kopš tā brīža es darīju visu iespējamo, lai netrāpītos mātei ceļā.

– Nupat kļuva vēl sliktāk. Lai Dievs mums palīdz! Viņas Gaišība ir savā istabā un šķaida Itālijas stiklu. Par naudu, kas savulaik tērēts tā iegādei, varētu paēdināt vai visu ciemu. Tā vien šķiet, ka viņa zaudējusi prātu. Pēdējais ziņnesis atveda vēstuli, kuras dēļ viņa iekvēlojusies dusmās pret lēdiju Džeinu.

Es jutu sirdi priekā iepukstamies straujāk. Džeina bija tālu prom, un māte nevarēs viņai iesist. Es iznācu no sava stūra. – Vai māsa atsūtīja kādu ziņu man? – es jautāju. Pienākuma dēļ rakstītajām ziņām vecākiem Džeina jau divas reizes bija pievienojusi mazu vēstulīti arī man. Es glabāju šīs vēstules savā Zagles lādē un lasīju, līdz acis sāka sāpēt.

– Diemžēl lēdija Džeina nejūtas tik labi, lai turētu rokā spalvu. Elenas kundze rakstīja, ka savārgums moka nabaga meitenes miesu un prātu. Jūsu māsa baidās, ka tiek indēta.

Mana sirds sažņaudzās, bet Hetija nekavējoties noraidīja šīs aizdomas. – Kurš gribētu saindēt lēdiju Džeinu? Tik klusu un dievbijīgu meiteni!

– Viņa ir stūrgalvīga. Ja ir runa par ticību, viņa ir gatava skrāpēties kā liela kaķe. – Kalpone pieklusināja balsi. – Varbūt Nortamberlends cenšas atbrīvot savu dēlu no nelaimīgās sievas. Baumo, ka lēdijai izkrīt mati, lobās nagi un āda.

Gara acu priekšā man parādījās aina, kur Džeinai nodīrāta āda, bet sātaniskais hercogs tikmēr viņu vēro, acīm gailot kā nokaitētai dzelzij. Es vairs nesatraucos par to, kā dusmosies mana māte un cik nežēlīgi mani sodīs, un devos viņu sameklēt.

Kājām drebot, gāju pa galeriju, kur vēl joprojām drūzmējās manu vecāku draugi un paziņas. Pat tie bija sastājušies nelielās grupās un satraukti čukstēja. Es saausījos, ar skatienu meklējot vecāku tuvākos galminiekus un dāmas. Tie stāvēja pie manas mātes istabas durvīm un šķita noraizējušies. Es sapratu, ka vecāki ir aiz slēgtajām ozolkoka durvīm.

– …mirs kuru katru dienu… – Besa čukstēja, un es jutu vēderu šausmās sažņaudzamies.

Pret durvīm atsitās kaut kas smags. Es steidzos pie sulaiņa, kas tās sargāja. – Es vēlos runāt ar lordu un lēdiju.

– Lēdija Mērija! – Viņš paraustīja kamzoļa apkakli. – Tas nebūtu prātīgi.

Es veltīju viņam skatienu, kas lika staļļa zēnam Ouenam baidīties, ka tūlīt nokritīs visi pirksti.

– Pajautāšu, vai Viņu Gaišības jūs pieņems. – Sulainis atvēra durvis un paziņoja: – Lēdija Mērija…

Atbildi es negaidīju un iegāju istabā. Tajā valdīja juceklis. Uz akmens grīdas mētājās zelta trauki un dažādi nieciņi. Tēvs satraukts staigāja gar logu, atraisījis kamzoļa saites. No puskailā galvvidus bija norauta samta cepure, un baltās spalvas bija samīdītas. Man kurpē iedūrās stikla lauska, bet es nepalēnināju gaitu, kaut gan māte pievērsa man dusmu pilnu skatienu.

Viņas seja bija tikpat sarkana kā Tjūdoru rozes, kas uzkrāsotas uz skapja. – Atgriezies bērnistabā! Es likšu nopērt Hetiju Epljārdu par to, ka ļāva tev skraidīt apkārt!

Es pieķēros pie ziloņkaula spēļu galda malas, apņēmusies nepamest istabu, kamēr nebūšu saņēmusi atbildi. – Vai Džeina mirs?

– Mirs? – tēvs atkārtoja. – Cik muļķīgs jautājums!

– Cilvēki ārā… viņi sačukstējās…

– Tava māsa nemirs, – tēvs sacīja, – kaut gan man pēdējā laikā gribas apgriezt viņai kaklu. Ja viņa kaut kā sagraus visu, kā dēļ esam tā pūlējušies, es likšu viņai par to samaksāt!

– Bet hercogs viņu indē, – es atgādināju. – Dzirdēju, ka Džeinai lobās āda…

Māte satvēra manas rokas tik cieši, ka gandrīz salauza kaulus. – Klusē, muļķa bērns! Tava māsa visu iztēlojusies. Džeina jau sen mēdz ļauties slimīgām iedomām. Kāpēc Nortamberlendam vajadzētu meiteni indēt? Viņam tava māsa ir nepieciešama dzīva.

– Kāds mirst. Tā teica lēdija Besa. Ja mirst Džeina, pasakiet man! – Es centos apvaldīt asaras. Mana māte nemūžam nepiedotu tādu vājumu.

– Viņi runāja par karali. – Tēvs nepacietīgi pamāja ar roku, un mani pārņēma atvieglojums; es nezaudēšu Džeinu. – Tas notiks pēc dienas, nedēļas, mēneša. Lai Viņa Majestāte mirst tagad. Viss ir gatavs. – Tēva acis savādi iegailējās. Bet pat tas mani nebiedēja, jo Džeina bija drošībā. Tomēr manī modās ziņkāre.

– Kas ir gatavs, tēv?

– Henrij, jūs esat muļķis! – mana māte iesaucās. – Jūs taču zināt, cik stūrgalvīgs ir šis bērns, kad par kaut ko ieinteresējas. – Viņa mani sapurināja. Spēcīgi. – Noklausīšanās ir grēks, un Dievs tevi sodīs. Nevienam par to nestāsti, Mērij. Pareģot karaļa nāvi… tā ir valsts nodevība. Vai gribi, lai tavam tēvam nocērt galvu?

– Nē. – Es pacēlu rokas, it kā sargājot savu strupo kaklu.

– Ja tavs tēvs mirs tevis dēļ, es aizvedīšu tevi uz Taueru un likšu skatīties, kā strādā bende. Kā tev tas patiktu?

– Nepavisam. – Man kaklā kāpa nelabums.

– Meitenei, kas vainojama tik drausmīgā noziegumā, jāredz sava nodarījuma sekas.

Sulainis pieklauvēja pie durvīm un tās atvēra, manāmi sasprindzis. – Jūsu Gaišības, tūkstoškārt lūdzu piedošanu…

– Jūs atkal mūs iztraucējat! – tēvs iesaucās. – Vai neteicām, ka nevienu negribam pieņemt?

Baidoties no mātes mestiem šķīvjiem, sulainis šķita gatavs pieliekties. – Jūsu Gaišība, es biju pārliecināts, ka vēlēsieties uzzināt par tik augsta viesa ierašanos.

– Nortamberlends! – Tēvs apsviedies uzlūkoja manu māti.

Viņa izskatījās pēc vilcenes, kas gatavojas saplosīt medījumu. – Nē. Viņa Gaišībai jāpaliek Londonā un jārūpējas par drošību. Varbūt ieradies Pembruks.

“Pembruks? Kāpēc Ketas vīratēvam vajadzētu ceļot uz Bredgeitu?” es prātoju.

– Viesis nav neviens no šiem krietnajiem augstmaņiem, Jūsu Gaišība, – sulainis sacīja. – Ieradusies lēdija Mērija, nelaiķa karaļa meita.

Mans tēvs izgrūda lāstu. Māte šķita vēl niknāka nekā iepriekš. Es nespēju saprast dusmu iemeslu. Iepriekš vecāki vienmēr priecājās par karaliskās radinieces biežo viesošanos.

Par spīti vecāku nepatikai, mani pārņēma sajūsma, kas aizgaiņāja nelabumu. Džeina nebija uz nāves gultas, un bija atbraukusi mana labsirdīgā radiniece. Varbūt māte aizmirsīs, cik nerātni esmu uzvedusies.

Tēvs pamāja sulainim. Tas paklanījās un kāpās atpakaļ, aizverot durvis aiz sevis. – Tā ir slikta zīme! – Tēva augšlūpa bija norasojusi. – Vai iespējams, ka lēdijai Mērijai radušās aizdomas? Ja viņa atklās patiesību, varbūt viņai pietiks laika sapulcēt savus atbalstītājus.

– Viņa nav tik viltīga, lai mūs atmaskotu. Mana māsīca akli uzticas citiem kā bērns, kaut gan nesaprotu, kāpēc tā notiek. Dzīve viņai sagādājusi neskaitāmus triecienus.

Mātes nicinājums, vērsts pret manu mīlēto radinieci, iedzēla man sirdī.

– Ko darīsim? – Tēvs uzlūkoja viņu kā suns, kurš gaida saimnieka norādījumus.

Māte pasmaidīja. – Nodarbināsim viņu ar kaut ko un iegūsim laiku pārdomām.

– Jums vajadzētu izturēties pret viņu labi, – es ieminējos. Vecāki satrūkās, it kā būtu mani aizmirsuši. – Kad karalis Edvards nomirs, viņa kļūs par karalieni. – Visiem bija zināms, ka mūsu radiniece Mērija ir troņmantniece līdz brīdim, kad brālēns Edvards apprecēsies un radīs bērnus. Ja viņš kuru katru dienu nomirs, tam nepietiks laika.

– Troņa mantošana ir Dieva rokās. – Mātes balss likās salta kā ledus.

– Vai arī Viņa Gaišības Nortamberlenda ziņā, – tēvs noņurdēja.

Es paberzēju savu kupri; nojausma, ka mātes dusmas tūlīt sāks zibeņot, pieņēmās spēkā. Manu vecāku smaidi slēpa kaut ko baisu, un es nezināju, kas tas varētu būt. Mani piepeši pārmāca vēlme, kaut lēdija Mērija patlaban pamestu šo māju, nevis gaidītu hercogu lielajā zālē.

– Meita, atgriezies bērnistabā! – tēvs pavēlēja. – Mums pietiek darba un nav laika pieskatīt bērnu.

Māte palūkojās uz mani. Sakniebtajās lūpās jautās kaut kas draudīgs. – Mērija mums pievienosies, kad pieņemsim viņas radinieci.

Es izbrīnīta samirkšķināju acis. – Vai tiešām? – Frānsisa, – tēvs ierunājās. – Es nedomāju…

– Nemaz necentieties. Tas jādara. Māsīca Mērija vienmēr jutusi patiku pret mūsu meitu. Vai ne?

Es jutos kā uzkāpusi uz satrunējušiem dēļiem, kas kuru katru mirkli sadrups. – Viņa ir ļoti labestīga.

– Jā, un tu jūties ārkārtīgi noskumusi bez savām māsām, vai ne? Māsīca Mērija noteikti veltīs pūles tam, lai mazinātu tavu vientulību. Viņa jaunībā ilgi cieta no tās. Vai nesaskatāt risinājumu mūsu sarežģījumiem, Henrij? Ja tuvumā būs meitene, lēdija Mērija nevarēs pievērsties bīstamākiem jautājumiem.

Tēvs noskūpstīja manu māti uz vaiga. – Jūs esat apbrīnojama, Frānsisa. Viltīga kā pats Makjavelli! Es kļuvu laimīgs dienā, kad ar jums apprecējos.

Māte sakārtoja manu galvassegu, ar nagiem novelkot man gar deniņiem. Skrāpējumu vietas sāpēja. – Mērij, tu izskaties drausmīgi, bet es zinu, ka nespēj to mainīt, – viņa noteica, pūlēdamās nogludināt manas drānas. – Ja uzvedīsies labi, dabūsi kārumu. – Pārbaudījusi savas drēbes un uzlikusi tēvam galvā cepuri, viņa piegāja pie durvīm un pasauca sulaini. – Pēc piecpadsmit minūtēm šim kambarim jābūt tik tīram, it kā te nekas nebūtu noticis. Viss jānoliek īstajā vietā. Vai dzirdi?

Sulainis paklanījās.

– Mēs izturēsim, – tēvs solīja. Māte sniedza tēvam roku, un viņš to satvēra. – Pēc sešiem mēnešiem mēs smiesimies par savu šodienas satraukumu. Šī taču būs princeses pēdējā viesošanās.

“Pēdējā? Ko tas nozīmē? Vai viņa vairs nebrauks uz Bredgeitu, kad būs kļuvusi par karalieni? Tas patiesi būtu skumji,” es prātoju.

Mēs devāmies uz lielo zāli, lai sveiktu viešņu un viņas svītu, un manu vecāku smaidi kļuva tikpat glumi un salkani kā saulē pakusis sviests. Mātes māsīca Mērija stāvēja ēnā. Kastaņbrūnos matus sedza sudrabota, ametistiem rotāta galvassega, un mugurā bija samta tērps iecienītajā purpura krāsā. Zelta ķēdē viņai ap kaklu bija iekārts briljants manas dūres lielumā. Pirkstos mirdzēja spoži gredzeni, un rokas izskatījās pārāk smagas, lai tās varētu pacelt. Biju dzirdējusi māti apgalvojam Ketai, ka reiz princese bijusi skaista. To likās grūti iztēloties, jo tagad lēdijas Mērijas sejā bija ievilkušās skumju rievas. Keta apgalvoja, ka tās radušās pēc tam, kad princese atšķirta no mātes četrus ilgus gadus un pat nav drīkstējusi viņu apciemot, kad karaliene Katrīna gulēja uz nāves gultas. Protams, šajās ciešanās nebija vainojams karalis Henrijs. Visu paveica tā ragana Anna Boleina, karaliskā palaistuve, kas mēģināja aizsargāt savu nelikumīgi dzimušo meitu Elizabeti. Vismaz tā man apliecināja Keta.

Lēdijas Mērijas klātbūtnē mans tēvs centās uzvesties tikpat jautri kā vienmēr, un tikai piesārtušie vaigi liecināja par viņa savādo noskaņojumu. Bet man pār muguru skrēja šermuļi, kad vēroju savu māti. Viņa steidzās satvert māsīcas Mērijas plaukstas tik sirsnīgi, it kā būtu līksmes pārņemta.

– Beidzot jūs esat Bredgeitā, māsīc! – viņa iesaucās. – Kā jūs zinājāt, ka es ilgojos jūs satikt?

– Arī es ilgojos redzēties ar jums. – Princeses balss tik tikko jaušami nodrebēja. Viņa šķita nedroša un vēl skumjāka nekā pēdējā reizē, kad es viņu redzēju. Princesei bija gaiši riekstbrūnas acis, pārāk lielas un tuvredzīgas, un viņas skatiens bija tik ciešs, ka cilvēki parasti satrūkušies atkāpās. – Ceru, ka neesmu jūs apgrūtinājusi, ierodoties negaidīti. – Viņa vārgi pasmaidīja. – Es sapratu, ka vairs nespēju vilcināties.

– Mēs vienmēr priecājamies, māsīc. Lūk, arī mūsu Mērija ir sajūsmināta! – Māte mani satvēra un parāva uz priekšu.

Princese uzlūkoja mani un atmaiga. Viņas rožu pumpuram līdzīgās lūpas savilkās izteiksmē, ko es nekad nebiju redzējusi savas mātes sejā, kaut gan abām bija karaļa Henrija mute. Princese notupās, sandalkoka smaržas apdvestajiem svārkiem nočaukstot, un noglāstīja švīku, ko manā ādā ievilkusi māte. Lēdijas Mērijas pirksti bija karsti, bet maigi. – Sveicināta, mana mazā draudzene. Redzu, ka esi ieguvusi jaunu lelli.

Es ciešāk satvēru Dženetu, jo biju pārliecināta, ka māte tūlīt man lelli atņems, varbūt pat iemetīs ugunī, kā solīja izdarīt pēdējoreiz, kad es parādījos citiem ar rotaļlietu rokās.

– Meita, nepiemirsti labas uzvedības noteikumus, – māte aizrādīja. – Paklanies lēdijai Mērijai un parādi savu lelli!

– Mani ceļgali šķita ierūsējuši, un es nespēju tos saliekt. Vai tā bija kāda viltība? Es paslēpu Dženetu aiz muguras.

– Mērij, – tēvs asi ierunājās, – klausi savai mātei!

Princese steigšus iejaucās. – Nerājiet bērnu, Jūsu Gaišība. Mēs aplūkosim tavu lelli vēlāk, Mērij. Vai ne?

Māte sāpīgi iebikstīja man mugurā, es pamāju un neveikli nolaidos reveransā. Es zināju, ka turpmāk Hetija pēc mātes pavēles liks man to izmēģināt, līdz locītavas pietūks. – Sēdieties pie galda pēc ilgā ceļojuma, māsīc, – mana māte aicināja.

– Jā, lūdzu, – tēvs piebalsoja, bet viņa balss skanēja savādi. – Tiklīdz būsiet paēdusi, mēs izklaidēsimies briežu parkā. Būs patīkami pavadīt laiku ar vēl vienu dāmu, kurai medības patīk tāpat kā manai sievai! Pirms trim nedēļām, kamēr mēs bijām Londonā, viens no maniem medniekiem pamanīja varenu briedi.

– Jā, Londonā, – princese atkārtoja, un es pamanīju aizvainojumu viņas acīs. – Es dzirdēju, ka viesojāties pilsētā.

Es sapratu, ka viņa domā par kāzām. To zināja arī mani vecāki. Māte nedaudz saspringa, un tēvam zem acs noraustījās muskulis. Viņš steidzās labot kļūdu.

– Neesmu redzējis daudzas dāmas, kas prot vadīt zirgu tikpat prasmīgi kā jūs, lēdija Mērija, izņemot Frānsisu. Vai ne?

– Tieši tā, – māte piekrita. – Tomēr ļaujiet mūsu māsīcai nedaudz atsvaidzināties, pirms aizraujat viņu uz savu dievināto parku. Viņa noteikti ir ļoti nogurusi.

– Jā. Nogurusi un skumja, un sailgojusies pēc senākajiem draugiem. Es dzirdēju, ka mans brālis ir ļoti slims. Viņa Gaišība Nortamberlendas hercogs vēstulē man rakstīja, ka ārsti nevēlas laist mani pie Edvarda, jo tas viņu nogurdināšot. Tomēr man ir sāpīgi nebraukt pie viņa. Frānsisa, jums ir jāsaprot, ka es mīlu zēnu. Vai atceraties dienu, kad nomira viņa māte? – Lēdijas Mērijas acīs sariesās asaras. – Karaliene Džeina Seimūra, mana labsirdīgā pamāte, kas palīdzēja man atgūt tēva labvēlību pēc visa ļaunā, ko man nodarīja Anna Boleina.

Reiz Mērija bija parādījusi man gredzenu, ko viņas tēvs dāvinājis, lai atgādinātu par karalienes Džeinas labo sirdi un nepieciešamību paklausīt tēvam. Uz tā bija gravējums latīņu valodā: “Padevība raisa vienotību, vienotība raisa pastāvīgumu un sirdsmieru, un tie ir nenovērtējami dārgumi.”

Princese turpināja: – Es zvērēju pie karalienes Džeinas nāves gultas, ka atmaksāšu viņai par laipnību, mīlot Edvardu kā savu dēlu. Nortamberlends rīkojas nežēlīgi, nelaižot mani pie viņa.

Es uzdrošinājos iesāņus uzlūkot māti, gaidot dusmu uzliesmojumu kā vienmēr, kad Džeina kaut ko pārmeta sātaniskajam hercogam. Bet māte mani pārsteidza.

– Karalim jātaupa spēki, lai viņš varētu atveseļoties, – viņa sacīja.

Vēl pirms brīža mans tēvs bija teicis, lai karalis mirst, it kā priecātos par šādu iespēju. Es apjuku, bet… Tiklīdz iedomājos, ka varētu par to apjautāties, gara acu priekšā iznira ass cirvis un bende ar ādas kapuci galvā. Es atcerējos mātes brīdinājumu, ka runas par karaļa nāvi ir valsts nodevība.

Māte pieskārās lēdijas Mērijas piedurknei, ko rotāja izšūti zelta lauvas. – Viņa Gaišība Nortamberlends rīkojas karaļvalsts labā.

– Iespējams. – Princeses piesarka un saknieba lūpas vēl ciešāk. – Tomēr es būtu ar mieru uz visu, lai vērstu nebijušu to plaisu, kas izveidojusies starp mani un brāli manas ticības dēļ.

– Nortamberlends noteikti paaicinās jūs pie Edvarda gultas, kad būs pienācis īstais brīdis.

– Es neesmu par to pārliecināta. Mums ar hercogu bija drausmīgs strīds par to, ka es celebrēju katoļu misi, kaut gan karaliskie edikti to aizliedz. Viņš nepiemirsīs manu nepakļāvību. Ir tikai viens veids, kā pārvarēt šo šķērsli. Viņš apsvērtu manu lūgumu rūpīgāk, ja es sameklētu uzticamu aizstāvi, kuru Nortamberlends uzklausītu. Es iedomājos par jums.

Tanī mirklī es nožēloju, ka nav izdevības pabrīdināt princesi, lai nerunā tik lūdzoši. Mana māte nicināja vājumu. Lēdija Mērija panāktu vairāk, ja skarbi bērtu pavēles, piecirstu kāju un atgādinātu, ka nav prātīgi sadusmot nākamo karalieni. – Vai izmantosiet savu ietekmi un aizstāvēsiet mani? – princese jautāja.

Māte mani atkal pārsteidza. Viņas smaids pat šķita patiesa maiguma pilns. – Nekad nešaubieties, ka mēs palīdzēsim. Mūsu dzimtas ir vienotas jau kopš laikiem, kad mani vecāki nostājās pret Annu Boleinu. Mans tēvs bija jūsu krusttēvs. Jūs esat mana tuvākā bērnības draudzene. Mēs esam ģimene. Nekad neticiet, ka mūsu jaunie uzskati varētu iznīcināt asinssaites. Es jūsu labā esmu gatava uz visu.

– Es lūdzu Dievu, kaut tā būtu, – princese noteica. – Drīz man draugi būs vajadzīgi vairāk nekā jebkad iepriekš.

Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. Kāpjot tronī, viņa noteikti iegūs daudz draugu, bet visus nelabvēļus nosūtīs uz Taueru, kur dzīvo bende. Es apskaudu šādu varu. Tomēr… kāpēc princeses sejā bija manāms nemiers, it kā viņa ar kādu sesto maņu nojaustu briesmas? Viņa vēlējās noticēt manas mātes vārdiem, un es to redzēju, bet kaut kur dziļi prāta nostūrī zināju patiesību.

Lai kas būtu lēdijas Mērijas draugi šodien un turpmākajās nedēļās, mani vecāki nebija to vidū.

*

Nākamajā dienā, kad man lika pamest mācības un pavadīt laiku ar māti un viņas māsīcu Mēriju, nemiera kamols man pakrūtē samilza vēl lielāks. Es jutos kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem, jo priecājos par labestīgās radinieces klātbūtni, bet māte mani biedēja vairāk nekā jebkad.

Man reti bija ļauts ieiet bagātīgi iekārtotajā istabā, kur Besa, apveltīta ar vanaga redzi, uzmanīja pārējās dāmas, kas atšķetināja zīda pavedienus izšuvumiem, ar ko nodarbojās mana māte un princese otrā istabas galā. Lēdija Mērija un mana māte sēdēja uz spilvena pie arkveida loga, kur neviens nedzirdēja viņu sarunu. Izņemot mani. Kamēr dāmas bija aizņemtas ar darbu, es paslēpos zem galda un biju pietiekami tuvu, lai pieskartos lēdijas Mērijas mīkstajam, krāšņajam tērpa audumam, bet pietiekami tālu, lai māte nevarētu mani sasniegt, ja pieķertu.

Ilgi klusējusi, lēdija Mērija nopūtās. Mana māte pacēla skatienu no šuvekļa un steigšus noslēpa aso, vērtējošo sejas izteiksmi. – Vai jums kaut kas nepatīk, māsīc? – viņa jautāja. – Mēs darīsim visu, lai jūs justos ērti.

Es uzliku Dženetai galvā sīciņo cepurīti, ko tai bija pagatavojusi princese, un klausījos.

– Jūs ar Henriju mani uzņēmāt lieliski, kā jau vienmēr. Vienīgā iespēja mazināt manas skumjas būtu pagriezt atpakaļ laiku. Bredgeita ir mainījusies kopš meiteņu aiziešanas. Jūs noteikti pēc viņām ilgojaties. Es atceros savas skumjas, kad biju šķirta no mātes. Gaidīju viņas vēstules kā slīkstošais katru nākamo elpas vilcienu.

Tāpat jutos es, gaidot Džeinas vēstules. Bet nebiju saņēmusi ne vārda jau ilgāk kā nedēļu. Vai Džeina mani aizmirsusi?

– Dzirdēju, ka Džeinai un Ketrīnai bija skaistas kāzas. – Lēdija Mērija piekala skatienu altārsegai, ko izšuva, un es saklausīju aizvainojumu viņas vārdos.

– Cik žēl, ka nevarējāt būt klāt! – mana māte atsaucās. – Mēs ar Henriju pavadījām bezmiega naktis, skumstot par jūsu prombūtni. Bet, ja mēs aicinātu jūs, nāktos ielūgt arī Elizabeti. – Māte sarauca degunu, it kā būtu saodusi netīru veļu. – Nevarēju aicināt vienu māsu un pamest novārtā citu. Viss galms to pamanītu un sāktu uzdot jautājumus.

– Mēs ar Elizabeti esam atšķirīgas tādā ziņā, ka es esmu jūsu draudzene kopš bērnības, – lēdija Mērija pārmeta.

– Jā. – Šķita, ka māte jūtas neērti. – Tomēr mums bija jāpadomā par karali. Viņa Majestāte grasījās mūs pagodināt ar savu klātbūtni ceremonijā. Jūsu attiecības ar brāli jau tik sen ir saspringtas, un karalis jutās tik slims, ka mēs neuzdrošinājāmies viņu satraukt. Man negribējās to pieminēt, lai jūs neapbēdinātu, bet pēc jūsu pēdējās tikšanās Viņa Majestāte jutās ļoti nelāgi. Mums šķita bīstami savest jūs kopā.

– Es, tik ļoti mīlēdama karali, esmu viņam bīstama? – princese iesaucās. – Mana sirds sažņaudzas, kad par to iedomājos. Kaut es nebūtu sagādājusi viņam nevienu nepatīkamu mirkli!

– Bet jūsu ietiepība ticības jautājumos uzjundīja sarežģītus jautājumus…

Mērija saspringta iesmējās. – Jā, sarežģītus. Es tveros pie senās ticības, mans brālis pie jaunās. Es cerēju, ka mūsu attiecības uzlabosies, kad Edvards sasniegs pilngadību. Varbūt tad, kad viņš vairs nebūs pakļauts Nortamberlendam, mēs varētu sākt visu no sākuma. Bet tā, kā ir šobrīd… – Viņas acis iemirdzējās, un es zināju, ko viņa domā, proti, Edvards nekad nekļūs pieaudzis. – Es saprotu, ka Nortamberlends ir Džeinas vīratēvs, bet man viņš nepatīk, Frānsisa. Vai viņš uzstāja, lai manu vārdu svītro no viesu saraksta?

Māte satvēra princeses roku. – Vai jūs mani ienīstu, ja tā būtu?

– Es nespētu jūs ienīst. Un tomēr, kaut gan saprotu jūsu iemeslus, es vēlos, kaut jūs būtu izskaidrojusi man savus apsvērumus un ļāvusi izlemt, vai es vēlos apmeklēt ceremoniju. Salīdzinot ar pazemojumu, ko es pārcietu…

To dzirdot, es sarāvos, jo atcerējos savas izjūtas, kad meitenes aicināja Ketu rotaļāties dārzā un pat nepieminēja mani. Es izlikos, ka mani tas nesatrauc, lai viņas nepriecātos par manām sāpēm. Bet lēdija Mērija neko neslēpa. Sāpes bija atklāti redzamas viņas sejā.

Pat mana māte izskatījās nokaunējusies. Vai šīs izjūtas bija patiesas? Man nebija ne jausmas.

Toties lēdija Mērija viņai ticēja. Princeses balss atmaiga. – Tik sirsnīgam draugam iespējams piedot daudz, – viņa sacīja. – Lai Dievs mani soda, ja es reiz aizmirsīšu jūsu dzimtas pausto uzticību manai mātei viņas mokās. Man jāatceras, ka pat drosmīgais Čārlzs Brendons bija spiests mesties ceļos Annas Boleinas priekšā. Tikai pēc tam, kad viņas vara pār karali pagaisa, jūsu tēvs drīkstēja atklāt savas patiesās domas.

– Jūs nevarat apšaubīt manu padevību jums. – Es vēroju, kā māte pieliek plaukstu pie krūtīm. – Māsīc, es zvēru… – Viņai aizrāvās elpa, it kā aizkustinājums liegtu runāt. Tikai es pamanīju, ka viņa patiesībā neko neapzvēr.

Lēdija Mērija saspieda manas mātes plaukstu. – Piedodiet, ka ļāvos nedrošībai. Es cenšos to pārvarēt, bet esmu sastapusi daudz nodevēju… tomēr jūs neesat viena no tiem, Frānsisa, – viņa steigšus piebilda. – Bet pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir pilna ar plūstošām smiltīm. Liktenis ne reizi vien ir gandrīz ierāvis mani tajās.

Kaut ko sadzirdējusi, es pagriezu galvu un ieraudzīju, ka istabā ienāk glītākais no tēva pavadoņiem. Ketas iemīļotā galma dāma iespurdzās, bet Besa viņu apklusināja un atgādināja, ka jāsaglabā pašcieņa.

– Lūdzu piedošanu, Jūsu Gaišība, – viņš vērsās pie manas mātes, – jūsu vīrs sūta ziņu. – Vīrietis paklanījās. – Viņa Gaišība aicina jūs uz savu istabu. Viņš vēlas uzklausīt jūsu domas par jauno cisternu.

– Viņa Gaišība lieliski zina, ka es runāju ar savu māsīcu. – Māte izlikās apvainojusies, bet pēdējo pusstundu bija slepus vērojusi durvis, it kā gaidītu tēva aicinājumu un jau zaudētu pacietību.

– Ejiet vien, Frānsisa, – Mērija viņu iedrošināja. – Es esmu nepateicīga viešņa. Henrijs pieminēja, ka jums abiem šodien jāpārrunā kaut kas svarīgs, bet es jūs nelaižu prom. Jūsu vīrs uz mani dusmosies.

– Vīri mēdz būt ļoti prasīgi, – māte piekrita.

– Es to diemžēl nezinu. – Lēdijas Mērijas acīs parādījās ilgas.

– Cerēsim, ka drīz jūs būsiet precēta un varēsiet žēloties tāpat kā mēs ar Besu, – māte sacīja.

– Tā ir mana kvēlākā vēlme, kaut gan pagaidām Dievs man ir liedzis laulības dzīves priekus.

Keta stāstīja, ka princese jau kopš šūpuļa bijusi saderināta ar dažādiem vīriešiem, tomēr kaut kas vienmēr iznīcinājis plānoto savienību – gan politiski šķēršļi, gan karaļa Henrija pavēle parlamentam izsludināt Mēriju par bastardu. Tagad viņš bija miris, un šķita, ka abas princeses vienmēr būs nelikumīgi dzimušas.

Iepriekšējos Ziemassvētkos, ko mēs svinējām lēdijas Mērijas namā Hansdonā, Keta šausminājās par viņas likteni. “Cik drausmīgi būt trīsdesmit septiņus gadus vecai sievietei, kam ir tik niecīga iespēja jebkad iegūt vīru, nemaz nerunājot par mīlestību! Runā, ka valdnieks Edvards viņu neizprecinās, jo viņa piekopj veco ticību. Viņš negrib, lai princese rada jaunās reliģijas ienaidniekus.”

– Man jādodas pie vīra, – māte ierunājās, izraujot mani no pārdomām, – bet Besa kopā ar pārējām dāmām varētu pavadīt jūs pastaigā. Zinu, ka jums asiņošanas laikā bieži ir sāpes, ko atvieglo staigāšana.

– Protams, un es apbrīnoju jūsu izdarīgo Besu, taču man nav noskaņojuma dāmu pļāpām. Es labprātāk ņemtu līdzi tikai mazo Mēriju.

Māte, pārsteigta un nedaudz izbijusies, iepleta acis. – Jūs vēlaties pastaigāties kopā ar Mēriju?

Princese pievērsās man. Viņa samiedza acis, pūloties saskatīt mani labāk. – Vai tev tas patiktu, Mērij?

Es jau grasījos pamāt, bet zināju, ka māte dusmotos, ja es neatbildētu skaļi. – Ļoti patiktu. Es jums parādītu ozolus, divpadsmit karotājus.

– Labi. – Mātes māsīca man uzsmaidīja.

– Besa? Hetija? – Mana māte pasauca, un abas steidzās pie mums. – Pavadiet lēdiju Mēriju un manu meitu līdz akmens soliņam un pakavējieties tur. Varbūt vajadzēs aiznest apmetni vai vīnu. Pieskatiet viņas un parūpējieties, lai bērns nenogurdina manu māsīcu. Tiklīdz mūsu viešņa šķitīs kaut nedaudz aizkaitināta, sūtiet manu meitu uz bērnistabu.

– Tas nebūs nepieciešams, – princese sacīja. – Mērija nevarētu mani aizkaitināt.

– Protams. Tomēr Hetija parūpēsies par jums.

Hetija paklanījās, un es redzēju, ka viņas ar māti apmainās daudznozīmīgiem skatieniem. Es nojautu, ko tas nozīmē. Hetijai vajadzēja panākt, lai es nestāstu princesei par to, cik nelabprāt vecāki uzņem tādu viešņu. Biju dzirdējusi, kā Hetija mātei atklāj citus noslēpumus. Viņa prata noklausīties gandrīz tikpat veiksmīgi kā es.

Baidoties, ka māte vispār aizliegs man doties līdzi princesei, es lavījos uz durvju pusi, bet māte pamanījās man iekniebt, gan izliekoties, ka sakārto mana tērpa piedurkni. Es savaldījos, jo zināju, ka nedrīkstu izrādīt sāpes.

– Atceries, ko es tev teicu, un uzvedies kā Safolku dzimtas cienīga meitene, Mērij. Tu zini, kas notiek ar nepaklausīgiem bērniem.

Viņa gribēja man atgādināt par bendes cirvi. Es iztēlojos tā aso, izliekto, mirdzošo asmeni.

– Būšu tikpat laba kā Džeina, – es sacīju, jo māsa bija labākais cilvēks, ko pazinu.

Tomēr māte nešķita apmierināta, un arī lēdija Mērija nespēja apslēpt nepatiku pret Džeinu. Es noskumu, domājot par to, ka princese vairs nemīl manu māsu. Keta bieži brīnījās, kāpēc cilvēki nevar ticēt, kam paši vēlas, un par to nerunāt, bet Džeina vienmēr gribēja stāstīt par Martinu Luteru un ļauno pāvestu.

Lēdija Mērija acīmredzot bija pamanījusi manas bēdas, jo aizgaiņāja savu sājo sejas izteiksmi. – Tu ļoti mīli savu māsu, vai ne? – Es pamāju. – Tā ir dāvana, par ko vienmēr jāpateicas Dievam. Ne visām māsām tā veicies. Arī mēs ar māsu reiz bijām tuvas.

– Kāpēc jums vairs nepatīk lēdija Elizabete?

Hetija man piebikstīja, lai es nerunātu par to, kas mūsu viešņu apbēdinātu, bet lēdija Mērija paskaidroja:

– Tu esi dzirdējusi par visu ļauno, ko Anna Boleina nodarīja manai mātei un man. Jo lielāka auga Elizabete, jo vairāk viņa līdzinājās savai mātei. – Es cerēju, ka māsīca Mērija nekad neveltīs man tik saltu skatienu, kāds šobrīd jautās viņas sejā. – Lēdija Elizabete ir jauna, gudra sieviete, kas prot stāstīt cilvēkiem visu, ko tie vēlas dzirdēt, bet neko nesola. Viņa ir viltīga, un man nepatīk meli.

Es vairs nedomāju par ļauno Elizabeti, jo pati jutos vainīga. Droši vien es lēdijai Mērijai vairs nepatiktu, ja viņa zinātu, cik bieži es vairos no patiesības. Viņa satvēra manu plaukstu, un es to saņēmu stīvajos pirkstos.

Arī tad, kad jau staigājām pa dārzu, es jutu Hetijas skatienu. Viņa bija gatava piecelties un pārtraukt mūsu sarunu, tiklīdz nojaustu kaut ko aizdomīgu.

Princese spēra īsākus soļus, lai man nevajadzētu steigties. Es vedu viņu pa ceļu, kur pāri mums slējās milzīgie ozoli, un pastāstīju, ka mēs ar māsām izdomājām dažādus stāstus par šiem kokiem – ka šie ozoli bijuši grieķu varoņa Ahilleja drošsirdīgie mirmidoni, kas atdzīvosies un aizstāvēs mūs, ja mums draudēs briesmas.

– Kurš jūs aizstāvēja bērnībā, kundze? – es jautāju.

– Diemžēl pat mirmidoni to neuzdrošinātos, – viņa sacīja tik skumji, ka es nožēloju savu interesi. Bet bēdu mākonis piepeši izgaisa, un lēdija Mērija atplauka, jo mums pāri pārlaidās putns ar dzeltenām, zilām un koši sarkanām spalvām.

– Rau, bērns! Cik skaists, vai ne?

Putns slīdēja uz priekšu, izpletis mirdzošos spārnus, un nolaidās uz krūma. Es aizturēju elpu, apbrīnodama sarkano vēderiņu, sniegbaltos vaigus ar smalkām melnām līnijām un zilo spalvu cekulu.

– Interesanti, kā ir būt tik skaistam? – lēdija Mērija nočukstēja. Es saklausīju jūsmu viņas balsī un zināju, ko viņa jūt, kad putns savicināja savus spožos spārnus un pievērsa mums savu melno acu skatienu. Vai viņš prātoja, kā ir būt tik neglītam? Es domāju, ka putns aizlidos, bet tas pielēca mums tuvāk un piešķieba galvu, pētīdams mūs tikpat cītīgi kā Džeina savus rakstus.

Piepeši zālē pazibēja kaut kas ruds ar kuplu asti, traucoties pretī putnam. Es ieraudzīju plati atplestus žokļus, kuros rēgojās asi zobi, un skrēju pie dzīvnieka, skaļi kliedzot. Aizķērusies aiz saknes, es paklupu un kritu, nobrāzu kreiso vaigu, bet man izdevās nobiedēt putnu; lapsa paguva saķert tikai tā astes spalvu, kad putns pacēlās spārnos. Es izķēru spalvu lapsai no mutes, jo negribēju atvēlēt ienaidniekam pat tādu nieku no putna skaistuma.

Izbiedētā lapsa nozuda mežā, atstājot spalvu man rokā. Es to cieši turēju, un nākamajā brīdī lēdija Mērija jau pacēla mani rokās.

– Bērns, vai esi ievainota? Tava seja ir saskrāpēta.

Sāpes pieņēmās spēkā. – Hetija teiktu, ka es nevaru izskatīties vēl sliktāk kā parasti.

Princese sarauca pieri. – Hetija rīkojas ļoti nelāgi, tā runājot. Skrambas izskatās jēlas. Mums tās jāizmazgā, lai nerastos strutas. – Viņa atmaiga. – Tu rīkojies ļoti drosmīgi, Mērij, bet droši vien ne gluži prātīgi.

– Putnam mēs patikām, kaut gan tas bija skaists, bet mēs tādas neesam. Es nespēju pieļaut, lai to apēd briesmīgā lapsa.

– Kaut gan tā varēja tevi sakost?

– Jā.

Mērija ilgi vēroja mani. – Putnam paveicies iegūt uzticamu draugu, kas to brīdināja par briesmām. Vai zini, ko es vēlos, mazo Mērij? – Princeses acīs mirdzēja asaras.

– Ko gan, kundze? – Es ar spalvu pieskāros viņas vaigam.

– Es uzskatītu sevi par visveiksmīgāko sievieti pasaulē, ja man būtu kaut viens tikpat drošsirdīgs un padevīgs draugs kā tu.

– Varat uz mani paļauties, kundze, – es sirsnīgi apsolīju.

Pie mums pieskrēja Besa un Hetija. – Uzmanieties, bērns! – Hetija man pārmeta. – Jūs notraipīsiet lēdijas Mērijas tērpu ar asinīm.

– Traipi man būtu vienaldzīgi, ņemot vērā visu, ko nupat paveica mazā Mērija, – princese sacīja. – Viņa izglāba dzīvību.

Hetijas sejā parādījās kaut kas savāds. – Dzīvību, Jūsu Gaišība?

– Mazā Mērija izglāba putnu un lapsas, un šī ir viņas balva. – Princese pacēla manu roku, rādot koši zilo spalvu. – Varbūt Hetija varētu to piešūt pie tavas cepures, – viņa ierosināja.

– Nē, es gribu novietot spalvu citur, – es sacīju, apņēmusies ielikt guvumu savā Zagles lādē, lai atcerētos šo dienu. Varbūt, ja vēlāk izdotos atraut radinieci no manas mātes, es uzdrošinātos parādīt viņai savus dārgumus.

*

Nākamajā rītā mani pamodināja kņada pagalmā. Es steidzīgi apģērbos – Hetija tik tikko paguva aizsiet mana tērpa saites – un traucos lejā. Lēdijas Mērijas kalpotāji rosījās, jūdzot zirgus ratos un iekraujot lādes, kurās salikti viņas tērpi, gultasveļa un dārglietas. Vai viņa pameta mūs, kad vēl nebiju paspējusi atvadīties?

– Kas noticis? – es jautāju tuvākajam cilvēkam, laužoties cauri pūlim.

– Lēdijai Mērijai nekavējoties jādodas ceļā, – staļļa puisis Ouens pavēstīja, bažīgi iepletis acis. – Kalpotāju istabās sākusies sviedru slimība.

Mani pārņēma drebuļi. Sviedru slimība bija baisa parādība, kas nogalina cilvēkus divu stundu laikā. Ar skatienu sameklējusi princeses zaļo karieti, es steidzos pie tās. Tuvojoties dzirdēju lēdijas Mērijas balsi. – Frānsisa, lūdzu, ļaujiet man aizvest Mēriju uz Hansdonas namu! Tur slimība viņu neapdraudēs.

Es jutu sirdi priekā ietrīsamies; varbūt man izdosies doties prom kopā ar radinieci, aizbēgot gan no biedējošās sērgas, gan saviem vecākiem.

Tomēr māte noraidoši pamāja ar roku. – Nav laika sakravāt Mērijas mantas. Es daudz vairāk raizējos par jums, mūsu troņmantnieci. Jums jāsteidzas nokļūt drošībā, kamēr sviedru slimība nav jūs panākusi.

Princeses sejā parādījās skaudras sāpes, un viņa lūkojās apkārt. Es zināju, ka viņa meklē mani, un centos tikt pie viņas, bet biju pārāk maza, lai mani pūlī varētu saskatīt, un pārbiedētie kalpotāji neatbrīvoja man ceļu. Turklāt māte neļautu man aizbraukt kopā ar princesi. Viņas sejas izteiksme bija skarba kā akmens.

Es uzkāpu uz koka mucas, kas bija nolikta pie pīlāra, un vēroju, kā rati aizbrauc pa ceļu starp ozoliem. Vai lēdija Mērija lūkojās uz mirmidoniem? Bet pat tie nevarētu viņu pasargāt no sviedru slimības.

Vēlāk man izdevās piekļūt mātei. Viņas sejā nebija nekādu raižu pēdu.

– Kurš saslima? – es jautāju. – Saslima? – viņa atkārtoja.

– Ar sviedru slimību. Ouens teica, ka mums visiem draud briesmas. Tāpēc lēdija Mērija aizbrauca.

– Briesmas vairs nedraud kopš mirkļa, kad lēdija Mērija mūs pameta. Es būtu ar mieru likt ķīlā savu un tava tēva dzīvību. Un arī tavu māsu Džeinu. – Viņas smaidā bija kaut kas biedējošs. Es apjukusi domāju par mātes vārdiem, kaut gan neradās izdevība kaut ko noskaidrot. Viņa bija pārāk aizņemta, lai veltītu laiku man.

Divas ilgas dienas es pavadīju bērnistabā kopā ar Hetiju, tad ieradās vēl viens ziņnesis, ģērbies Nortamberlendas hercoga livrejā. Nokāpis no zirga, viņš sagrīļojās un nometās ceļos.

Iespiedusi Dženetu padusē, es devos pie vecākiem, pārliecināta, ka notiek kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Viņi stāvēja pie kamīna lielajā zālē, bet dāmas un kungi pulcējās nostāk, nemierīgi kā suņi, kas gatavojas medībām.

Tēvs iemeta ugunī pergamenta lapu. Zīmogvasks izkusa kā asiņu lāse. – Mums jābrauc uz Londonu, – viņš paziņoja, acīm mirdzot, it kā būtu baudījis pārāk daudz vīna.

Māte satvēra viņa piedurkni. – Tātad mūsu plāni rieš augļus?

– Ja Dievs dos, auglīgas būs arī mūsu meitas. Nortamberlends pavēlēja savam dēlam gulēt ar Džeinu, lai nostiprinātu savienību starp mūsu dzimtām. Viņa un Gilfords mums pievienosies Saionas namā, kad būs īstais brīdis.

– Tātad, kad satiksim Džeinu… – māte ieminējās un apklusa. Es nesapratu, par ko viņa runā, bet tēvs visu zināja.

– Vēl ne, bet drīz. Nortamberlends sūta ziņu, ka ir kāds pēdējais darbs, ko viņš var uzticēt tikai man.

– Jūs neesat Nortamberlenda sulainis! – Māte lepni izrieza krūtis. – Jūsu meita ir jaunā…

– Kad Džeinas stāvoklis būs nostiprināts, pietiks laika panākt, lai Nortamberlends un visa Anglija atzīst mūsu varenību. Pasteidzieties! Mums jādodas pie meitas.

Jautājumus par vēstules saturu es neuzdevu, tikai jutos atvieglota un cerēju, ka mana saprātīgā māsa spēs kliedēt neizprotamās bažas. – Vai es satikšu Džeinu? – es jautāju, tuvodamās vecākiem.

– Dieva dēļ, tu lavies pa istabu kā zaglīgs kaķis! – tēvs satrūcies uzkliedza. – Tavai māsai turpmāk būs svarīgākas darīšanas un nebūs laika ieklausīties tavās pļāpās, Mērij.

– Es gribu parādīt viņai savu spalvu.

– Rādi, ko vēlies, kad viss būs paveikts, – māte atcirta.

– Kas ir jāpaveic? – Es ciešāk apskāvu Dženetu.

– Tev par to nav jāraizējas. Tavs vienīgais uzdevums ir netraucēt pārējiem. Es labprāt atstātu tevi šeit, ja nebūtu iespējas… – Viņa palūkojās uz tēvu. – Lēdija Mērija šķiet bērnam pieķērusies vairāk nekā jebkad. Ja kaut kas atgadīsies, mazā Mērija varētu mums noderēt.

– Kādā ziņā? – es jautāju, bet neviens no pieaugušajiem pat nepagodināja mani ar skatienu.

– Līdz tam mēs nenonāksim, – tēvs iebilda.

– Mums jābūt gataviem jebkam. – Māte uzlūkoja mani. – Mērij, vai vēlies satikt Džeinu? Varbūt mums jādodas ceļā bez tevis?

Es atgriezos savā istabā un iemetu Dženetu lādē. Piespiedusi to pie krūtīm, grīļodamās izgāju pagalmā, kur jau pulcējās Safolku svīta. Likās, ka viņi tam ir gatavojušies, jo nebija nekādas apjukuma pilnas rosības.

Viss bija tik dīvains! Bet tas mani tobrīd nesatrauca. Es redzēšu māsu! Drīz būšu kopā ar Džeinu, un viņa ieviesīs skaidrību visā šajā mulsumā. Es saritināšos viņai pie kājām, atbalstīšu galvu pret viņas ceļgalu un baudīšu mieru, kas viņu vienmēr ieskāva.

Kā es varēju nojaust, ka mana māsa nekad vairs nebaudīs mieru? Un ka nākamreiz, kad atgriezīšos Bredgeitā, visa mana pasaule būs sabrukusi?