Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 10

Es apsēju Labestīgā apmetni ap pleciem, kamēr pāžs veda mani prom, un Vills Evanss devās līdzi. – Nesatraucies par drēbēm, – milzis sacīja. – Atceries, ka nabadzīte ir tikai jauna meitene tālu no mājām.

Spriedze padarīja mani īgnu. – Vai tev tur savos augstumos ir grūtības ar redzi, Evans? Anrieta Marija ir karaliene un Francijas princese. Nekas neliecina, ka viņa ir “nabadzīte”.

– Izprecināta saltam vīrietim, kuru nekad nav redzējusi, iegrūsta valstī, kas nīst viņas reliģiju un uzskata viņas radus par ienaidniekiem. Franči un angļi, katoļi un protestanti cenšas izmantot karalieni savā labā. Noslaukot viņas asaras, tu darīsi eņģeļu cienīgu darbu.

Asaras? Šī doma mani samulsināja. Milzis gatavojās iegrūst mani istabā pie raudošas sievietes un aiziet. Es biju stājies pretī tēvam, kad viņš piedzēries ārdījās. Biju pacietis Bakingema draudus un melojis Villam Evansam, kurš ar vienu rokas kustību varētu salauzt man kaulus. Iespēja, ka vajadzēs runāt ar raudošu karalieni, mani biedēja daudz vairāk.

Reizēs, kad raudāja mana māte vai māsa, es steigšus meklēju paslēptuvi. Vienu Ziemassvētku nakti es pavadīju suņu novietnē pie kucēniem un drebēju, bet mātes raudas un māsas šņuksti iekļuva iekšā pa slēģu spraugām.

Semjuels atšķirībā no manis palika pie viņām. Es zināju, ka rīkojos gļēvi, bet nenožēloju savu bēgšanu. Līdz šim mirklim. Kāpēc es nekad nepajautāju Semjuelam, kā viņš mierināja sievietes? Vai šī bija atmaksa par manu kļūdu?

Es dzirdēju karalienes balsi, bet tajā vairs nebija nekā melodiska. Sulainis atvēra durvis un nosauca manu vārdu: – Džefrijs Hadsons!

Aizritēja tikai mirklis, kamēr es izzināju noskaņojumu, kāds valdīja istabā. Pirmo reizi es sapratu, cik prasmīgi spēju izvērtēt cilvēku omu; tas bija izdzīvošanas jautājums pundurim, kurš ir viegls mērķis.

Sulainis pamāja, un es iegāju istabā, kas šķita izrauta no paradīzes. Pie sienām karājās košas gleznas, un zīmējumi rotāja arī griestus. Visus krēslus sedza cieši piebāzti spilveni. Pa istabu bija izmētāti grezni nieciņi, un to apzeltījums mirdzēja. Galma dāmas nēsāja krāšņas kaklarotas ar dārgakmeņiem. Sievietes bija sastājušās nelielos pulciņos tālu no karalienes, kas zvilnēja uz visgreznākā krēsla.

Vai Viņas Majestāte aizsūtījusi dāmas prom, lai sērotu vienatnē? Vai arī viņas pametušas valdnieci, glābjoties pašas? Es aplūkoju svārku mežu, nevilšus meklējot labāko paslēptuvi. Nieka Džefrijs Hadsons varētu aizbēgt, bet karalienes nerrs un Bakingema spiegs to neuzdrošinājās.

Valdniece bija noliekusies pār galdu, kura kājas izveidotas līdzīgas nikniem lauvām. Viņa skatījās uz krāšņu lādīti, kuras smalkajos rakstos bija sakārtots ziloņkauls un lazurīts. Priekšējā mala bija nolaista, atklājot nelielas, vēstulēm paredzētas atvilktnes.

Izskatījās, ka Viņas Majestāte vēlas, kaut galda lauvas aprītu izmētātās papīra lapas. Es no attāluma redzēju saburzītās vēstules un smagos vaska zīmogus, tikpat salauztus kā valdnieces griba. Uz aprakstītajām lapām vīdēja asaru pēdas.

Bakingems gribētu noskaidrot, kas rakstīts šajās vēstulēs. Bet mana lasītprasme nebija pārāk spoža; es zināju šo to franciski no mūsu kaimiņiem hugenotiem un mazliet arī angliski. Dažreiz man izdevās kādu pierunāt izklaidēties, mācot man jaunus trikus, tāpat kā Saimons Kaulukambaris apmācīja menažērijas mērkaķi.

Man būtu grūti izlasīt vēstules pat tad, ja pietiktu laika. Un kā man saprast uzrakstīto, ja visi skatās? Es sastingu, iztēlodamies Bakingema dusmas neveiksmes gadījumā.

Senžorža kundze uzmeta man lūguma pilnu skatienu, un es jutu paniku sažņaudzamies pakrūtē. Viņa cerēja, ka es likšu karalienei aizmirst iemeslu, kas apdzēsis gaismu viņas acīs.

– Lūk, Jūsu Majestāte! – galma dāma franciski ierunājās. – Atnācis jūsu jaunais punduris.

Karaliene pacēla skatienu, bet šķita neredzam mani. Brūno matu cirtas, iepriekšējā vakarā rūpīgi sakārtotas, tagad nekārtīgās šķipsnās slīga pār deniņiem. Zilie satīna svārki bija saburzīti, it kā viņa tos būtu turējusi dūrēs.

Kā lai izklaidēju sievieti, kas ieslīgusi tik dziļā izmisumā? Vai ķerties pie Vēra izgudrotajām nerātnībām, gatavojot mani šai lomai? Vai arī atkāpties un atstāt karalieni dāmu ziņā? Nē. Bez karalienes atļaujas es nedrīkstēju aiziet, tomēr kājas niezēja.

– Majestāte, aizgaiņāsim šīs drūmās domas un priecāsimies tāpat kā Senžermēnā! – Senžorža kundze mudināja karalieni tēlotas dedzības pilnā balsī.

– Kā man priecāties, ja visiem esmu sagādājusi vilšanos? – Karaliene atrāva skatienu no vēstules, ko rotāja vissmagākais zīmogs. – Mans brālis uzstāj, lai piespiežu vīru ievērot laulības līguma nosacījumus un atcelt visus katoļiem uzliktos ierobežojumus Anglijā. Māte interesējas, kāpēc vēl negaidu bērnu, un sūta līdzekļus tukša klēpja ārstēšanai. Abi ir pārliecināti, ka vajag tikai sagādāt mantinieku, un karalis tā priecāsies, ka labprāt atgriezīsies Baznīcas rokās.

– Jūs nevarētu vadīt šos neaptēstos angļus pat tad, ja ievērtu viņiem degunā riņķi un vilktu tos ar zirgu pajūgu.

Senžorža kundzes nicinājums iedūra man sirdī. Kā šīs francūzietes uzdrošinājās lūkoties uz mums no augšas?

– Viņi ir ietiepīgi, neveikli un neko nesaprot no skaistuma. Te vienmēr līst. Ar to jau pietiek, lai dedzinātu sveces par godu svētajiem, ko viņi nīst. Tā mēs varam ieraudzīt saules gaismu.

Man bija jāatzīst, ka viņai ir taisnība par lietu.

– Jūs neesat vainīga, ka valdnieks lauzis doto solījumu vairs nevajāt savus pavalstniekus katoļus. Vai tēvs Filips neredz, kā jūs pūlaties?

– Tēvs Filips mani rāja pamatoti. Mani atsūtīja, lai es pievērstu karali īstenajai ticībai. Anglijas katoļi ir cietuši vairākas paaudzes un gaida, kad es viņus glābšu. Viņi nevar saņemt sakramentus, mirstošajiem liegts pēdējais svaidījums, viņi nevar svētīt savu laulību un kristīt bērnus. Karaļa vīri viņus vajā, atņem zemi un iesloga priesterus, kas uzdrošinās spert kāju Anglijas krastā.

– Tas ir drausmīgi, bet…

– Tomēr šie priesteri spītē briesmām un slepus ierodas šeit. Viņi riskē mirt šausmīgā nāvē, lai varētu palīdzēt ticīgajiem. Kad viņus sagūsta… – Karaliene nodrebēja. – Kad domāju par visu, kas jāizcieš šiem mocekļiem, es vēlos mesties uz sārta. Nesen es braucu garām Taibērnai un redzēju vecu sievieti skūpstām vietu, kur mira mocekļi. Nevainīgo asinis kliedza man ausīs. “Kāpēc tu neko nedari?” Tobrīd mani pārņēma savāda vēlme. Es gribēju doties svētceļojumā kā toreiz, kad dzīvojām Francijā. Gribēju basām kājām doties uz Taibērnu pa ielām, kur slēptie katoļi redzēs, ka valdniece nav viņus pametusi. Man šķita, ka Dievs man pavēl aizlūgt par tiem, kas miruši savas ticības vārdā.

– Jūs vienmēr esat kaismīgi alkusi labot netaisnības.

– Manas jūtas nevienu neinteresē, Meimija.

Es redzēju karalieni piesarkstam, dzirdēju apņēmību viņas balsī un meklēju iespēju pateikt… ko? Man vajadzēja karalieni sasmīdināt. Priesteru nāve pie karātavām un vēdera uzšķēršana nebija nekas smieklīgs.

– Šobrīd jūs neko nevarat izdarīt, – Senžorža kundze viņu mierināja. – Atvēliet sev laiku atpūtai no šīm skumjām! Uzkrājiet spēkus, lai vēlāk varētu cīnīties veiksmīgāk.

– Es nezinu, kā cīnīties ar kaut ko tādu, Meimija.

Varbūt piedejot viņai klāt un vicināt iztēlotu zobenu? Atgādināt, ka es esmu viņas aizstāvis? Tomēr dāma noglāstīja karalienes plecu, un izdevība bija zaudēta.

– Gan izdomāsiet kādu iespēju, Jūsu Majestāte.

Karaliene skumji iesmējās, un es atcerējos, kā iepriekšējā vakarā no viņas staroja jautrība. – Kā gan? Vai kāds uzburs šo iespēju?

Mani pamudināja sestais prāts, un es tajā ieklausījos un spēru soli uz priekšu, ietinies savādajā ģērbā. – Varbūt iedvesma izlēks no pīrāga, – es nevainojamā franču valodā ierosināju.

Sievietes pārsteigtas sačukstējās. – Tu runā franciski! – karaliene iesaucās. – Kāpēc es to nezināju?

– Un kāpēc punduris to līdz šim slēpa? – Senžorža kundze sašutusi noprasīja.

– Es tikai klausīju karaļa norādījumiem. Man teica, ka Viņa Majestāte dod priekšroku angļu valodai. – Es tēloju apjukumu, pārmaiņus uzlūkodams Senžorža kundzi un karalieni. – Majestāte, lūdzu piedošanu, ja esmu kļūdījies. – Es izmisīgi cerēju, ka izskaidrojums viņu pārliecinās. Karaliene pasmaidīja.

– Manā galmā mēs runājam franciski neatkarīgi no karaļa vēlmēm. Tev ir brīnišķīga izruna! – viņa iesaucās. – Vai esi viesojies Francijā? Ak, vai redzēji skaistos lavandas laukus pilnos ziedos? Un saules atspīdumu kastaņās? Un dzirdēji mūziku cilvēku balsīs?

– Es pazīstu lavandas smaržu. Mana māte glabāja zariņu savā drēbju lādē. – Māte apgalvoja, ka tēvs to uzdāvinājis aplidošanas laikā. Viņa pirmā sieva nomira pēc Enas dzimšanas. Viņam vajadzēja māti savam bērnam. Tā bija vienīgā reize, kad viņš tēloja mīlētāja lomu. – Pirms ierašanās šeit, Majestāte, es nekad nebiju pametis Okemu, – es atzinos. – Bet esmu dzirdējis, ka Francija ir pasakaina zeme, kur pat pilīm ir augstas jumtu smailes un to elegance pārspēj Anglijas būves.

– Skolotāji mēģināja man iemācīt angļu valodu, bet es vēl joprojām to labi neprotu. – Karaliene saviebās. – Tā atgādina govju māvienus. Tu labi runā franciski, Džefrij. Tavs skolotājs noteikti ļoti lepojas ar tavu izrunu!

– Mani neviens nav mācījis, es tikai apguvu visas zināšanas, ko vien spēju. Netālu no mana tēva mājas apmetās hugenoti. Kad viņi runāja, valoda izklausījās tik skaista, ka mani pārņēma alkas to iemācīties. Es slāpu pēc jebkādām zināšanām. – Nepabeidzis teikumu, es apklusu; mani interesēja jebkādas zināšanas, kas varētu aizvest mani prom no miesnieku kvartāla šausmām.

Es meklēju iespēju pavērst sarunu citā virzienā, uzburot karalienes sejā smaidu un slēpjot savu neveiklību, kamēr Labestīgā apmetnis slēpa manas nesaderīgās drēbes. Drēbes! – Majestāte, es zinu, ka esmu ieradies nupat, bet man diemžēl sarkstot jāvēršas pie jums ar kādu lūgumu. Tas ir pavisam niecīgs.

Karalienes mutes kaktiņos ievilkās sāpju pilns vaibsts, un spējais dzīvīgums nozuda. Es sapratu, ka viņai dienas laikā jāuzklausa pārāk daudz lūgumu. – Kāds?

– Vakar jūs apsolījāt, ka man būs viss labākais, ko var piedāvāt galms.

Viņa izskatījās ārkārtīgi nogurusi. – Ko tu vēlies?

Slepšus nolaidis roku līdz jostasvietai, es pabāzu īkšķi zem mezgla un to parāvu. Bikses strauji noslīdēja, un es pārspīlēti neveikli tās satvēru. – Varbūt… varbūt mēs varētu sākt ar karalisko auklu kamolu? Šīs bikses ir gļēvas un apņēmušās aizbēgt pa manām kājām līdz grīdai.

Karalienes skaistā seja pārvērtās; tajā atausa valdzinošs maigums un atklātība. – Meimija! Atnes manu šuvekli. – Dāma piesteidzās pie tuvākā skapīša un to atvēra. Es ieraudzīju zīda šķeteres un prātoju, vai mākslinieks Labestīgais zina, ka pasaulē ir tik daudz krāsu.

Saņēmusi skaisto kastīti, karaliene sameklēja šķēres, kas atgādināja putna garo knābi. Es pārsteigts skatījos, kā viņa nogriež lenti no sava tērpa. – Vai šī derēs, ser Džefrij? – viņa jautāja, apsiedama lenti man ap vidukli. – Jūs zvērējāt, ka būsiet mans aizstāvis. Jums nepieciešama karalienes labvēlības zīme.

Brūnās, starojošās acis iedūra āķi man sirdī. Es jutu, ka tās mani pievilina, un paklanījos, atmezdams Labestīgā mantiju un tīši atklādams savas smieklīgās drēbes. Dāmas un pat karaliene sāka spurgt.

– Tu sarūc kā cukura gabals, kas atstāts lietū, – viņa sacīja. – Piesargies, citādi no tevis nekas nepaliks!

Karaliene sasita plaukstas, aicinādama savas šuvējas, un pēc brīža istabā jau virmoja audumi, kas ir karalienes nerra cienīgi. Meimija Senžorža lika sulainim pacelt mani uz galda, un atmiņas par pirmo tikšanos ar Bakingemu palīdzēja man atbrīvoties no burvestības, ko savērpa karalienes skumīgais skatiens.

Dāmas ietina mani audumā un pieskārās man vietās, kur iepriekš bija tikušas tikai manas mātes rokas. Viņas izģērba mani līdz kreklam un, neklausoties iebildumos, novilka arī to. Es drebēju un turēju auduma gabalu sev priekšā kā Ādams vīģes lapu. Sievietes noliecās pār mani, un kuplās krūtis izspiedās virs tērpa augšdaļas. Kailā āda atdūrās pret manām rokām; trauslie pirksti mērīja mani no potītes līdz iegurnim.

Meimija Senžorža pievirzījās pārāk tuvu, un es nepaguvu apslēpt savas miesas atsaucību. Viņa iespurdzās. – Lorda Minimusa rīks ir darba gatavībā, kaut arī neliels! – Es cīnījos ar vēlmi panirt zem dzeltenbrūnā samta, zaļā brokāta un zilā damasta kalna. Kaut karaliene norātu savu dāmu vai aizstāvētu mani! Bet viņa rotaļājās tikpat aizrautīgi kā bērns un nedzirdēja neko nepatīkamu. Man nācās pašam saglabāt sava pašlepnuma paliekas.

– Viņas Majestāte zina, ka galvenais ir nevis mīlnieka garums, bet gan uzticība. Šajā ziņā mani nepārspēj pat Vills Evanss.

– Ak, Meimija! Lords Minimuss. Tas viņam ir lieliski piemērots vārds! Padomā tikai, cik brīnišķīgi viņš saspēlēsies ar Evansu! – Karaliene smaidīja un pacēla auduma gabalu man pie auss, pārbaudīdama, kā tas man piestāv. – Mēs izdomāsim izcilas rotaļas!

Es sev atgādināju, ka viss patiesībā ir tikai rotaļa un man jācenšas tajā izdzīvot. Bet, kad aplūkoju bagātīgās veltes visapkārt – sīciņās pērles, ko piešūs pie kamzoļa, zelta pīnes un mežģīnes zirnekļu tīkla plānumā, – es izpratu Ārčija alkatību. Kad karaliene nogurs no rotaļas, man paliks visas dāvanas, ar kurām viņa mani apbērs.

Mans uzdevums bija noskaidrot, kas valdnieci sasmīdina, un izrakt mazus, mirdzošus mirkļus no akmeņainās zemes, pa kuru viņu dzina pārējā pasaule. Kad uzzibsnīja karalienes smaids, mani pārņēma vēlme turpināt rakšanu.

Prātā uzplaiksnīja Bakingema brīdinājums. Es gāju pa bezdibeņa malu, un tā sabruktu, ja es noliektos uz vienu vai otru pusi. Nedrīkstēja aizmirst, ka Anrieta Marija mani uztver kā rotaļlietu. Man vajadzēja arī viņu uzlūkot tikai kā iespēju, kas pievirzīs Semjuelu tuvāk vieglākai nākotnei. Viņa liks ēdienu uz Okemas nama galda, mazliet atvieglos manas mātes un Enas dzīvi. Savukārt es aizejot varēšu paņemt līdzi dažas vērtslietas. Ne jau tādu greznu nieciņu krājumu kā Ārčijs, bet gan prasmes un zināšanas. Es palūkojos uz vēstulēm, kas izkaisītas man ap kājām, un nopūtos.

– Izklausās, ka jaunais nerrs jau ļāvies mīlas mokām, Majestāte, – ierunājās piemīlīga gaišmate. – Vai esi iemīlējies kādā no mūsu dāmām?

Es izvēlējos pārdrošību un sagatavoju attaisnojumu brīdim, ja mani kāds pamanītu pētām dokumentus. – Diemžēl esmu, Jūsu Majestāte. Jūsu rakstāmpiederumu lādē un šajās vēstulēs. Tinte metusies dejā uz papīra, un visas šīs noslēpumainās atvilktnes ar sīciņiem rokturiem… Man gribas tās atvērt un ielūkoties iekšā.

Karaliene spēji ievilka elpu, un arī dāmas šķita satriektas.

– Ne jau lasīt jūsu vēstules! Es nekad neesmu redzējis tik smalku lādīti, un mani sajūsmina domas par visiem instrumentiem, kas varētu glabāties tajā. Spalvu nazītis, tintnīcas, neticami biezs un mīksts pergaments. Un zīmogvasks. Kā jūs panākat, lai iespiedums tā izceltos? Šeit viss ir tik grezns, Majestāte. Es vēlos…

– Ko tu vēlies?

– Ar karalienes nerra titulu es lepojos, Majestāte, bet man negribas būt nerram dzīvē. Kaut gan augumā esmu sīks, es uzskatu, ka man ir tikpat liels prāts un sirds kā jebkuram. Ja man būtu iespēja kaut ko uzzināt par plašo pasauli… Es dotu priekšroku šādām mācībām, nevis labākajām drānām Anglijā, kaut gan esmu ļoti pateicīgs par šo apģērbu.

Karaliene pielieca galvu. – Tu esi savāds vīriņš. Kāpēc nevari iegūt gan drēbes, gan gudrību? Tu drīksti izmantot manu bibliotēku.

Vai tas nozīmēja, ka es varēšu tur palikt viens? Pat neilgi mirkļi dāvātu man izredzes kaut ko sameklēt.

– Tēvs Filips tev palīdzēs. Es tevi vēlāk iztaujāšu un būšu barga, ja neatcerēsies uzzināto.

Tādai veiksmei bija grūti noticēt. Es drīkstēšu brīvi uzturēties Viņas Majestātes bibliotēkā un iztaujāt viņas biktstēvu! Tātad karaliene ticēja, ka es alku aizbēgt no hercoga. Muļķīga rīcība, tā uzticoties nupat satiktam cilvēkam. Vai arī viņa domāja, ka man trūkst prāta un spēka, lai viņu apdraudētu?

Šis jautājums mani nelika mierā. Drīz vien karaliene aizsūtīja mani prom. Es aizsteidzos, uzvaras prieka pārņemts. Biju pārcietis pazemojumu un pretojies karalienes valdzinājumam, kā arī ievācis jaunumu druskas, kas varētu apmierināt Viņa Gaišību.

Atlika vien cerēt, ka ar to pietiks.