Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 3

Džefrijs Hadsons, karalienes nerrs

17 gadus vecs

1629. gada marts

Griničas pils

Nav grūti nogalināt karalieni. Ietriekt miesā dunci kādas balles laikā, izšaut ar pistoli, kad viņa iet uz kapelu, vai noziest viņas spaniela kaklasiksnu ar kādu nezināmu indi. Karaliene Anrieta Marija mēdz iespiest degunu mīļotā sunīša vilnā. Kāds viltīgs slepkava varētu izmantot nāvējošu eliksīru, un karaliene savārgtu un mirtu no kādas slimības.

Šādas slepkavības reiz notika viņas dzimtajā Francijā – tas ir viņas Mediči senču mantojums.

Jebkurš no mums karalienes “Dīvaiņu un dabas kļūdu menažērijā” varētu daudzas reizes iedot viņai indi vai izdomāt citu slepkavības veidu.

Tomēr mani visvairāk biedēja pūlis ap viņu. Karalienei ļaunu vēlēja vairāk cilvēku, nekā es spēju saskaitīt, pārāk daudz, lai no tiem aizsargātos vai varētu viņus apvaldīt. Pat Dievs nevarētu paturēt viņus visus acīs.

Turklāt ir daudz veidu, kā nogalināt. Patiesībā nepieciešams tikai naids… vai mīlestība. Es nezināju, kuras no šīm jūtām pret mani lolo karaliene. Vai gan tam bija kāda nozīme? Es ciešāk piespiedos krēslam, ko galdnieki pēc karalienes pavēles bija izgatavojuši manam sīkajam augumam, un gremdējos pārdomās. Man pretī pletās kambaris, ko galminieki dēvēja par “savādnieku mītni” un kas bija pilns ar mūsu amata piederumiem, patvērums, kur gaidījām karalienes pavēles. Pārējie mākslinieki jau tuvojās durvīm, lai ietu uz Lielo zāli. Man krūtīs dega kvēlas dusmas.

Karaliskās menažērijas biedri mani pameta. Es jutu, kā viņi garāmejot slepus vēro mani, tikpat aizgrābti un šausmu pārņemti kā tie, kas redz mēra krustu uz kaimiņa durvīm. Viņi baidījās, ka ļaunā acs, kuras dēļ karaliene mani izraidījusi, varētu pievērsties arī viņiem. Vēl pirms gada es izmantotu šo ačgārnību – izstumtie tiesā vienu no savējiem – kādam sulīgam jokam un mestu šo bēgšanu viņiem kroplīgajā sejā. Bet es vairs nespēju iesaistīties asprātību cīņā. Kāda gan jēga no mana dzēlīguma, ja karaliene neļauj to izmantot viņas aizstāvībai? Es saraucu pieri, pētīdams uzvelkamu putnu, ko grasījos izmantot kādā priekšnesumā, un centos atvairīt domas par vakarā paredzēto uzvedumu.

Ainas no mītiem un leģendām sajūsminās karalienes favorītus; kostīmos saģērbtie galminieki dejos, un visus laimīgos, kam paveiksies to redzēt, apburs dekorāciju “maģiskie” inženierijas sasniegumi. Šīvakara sniegums bija pēdējais nebeidzamajā galma izklaižu straumē, kas priecēja karalieni. Tomēr šīs grēcīgās baudas šausmināja puritāņus, kuri mokoši vilka savu vienmuļo dzīvi ārpus šīs pils sienām. Citas karalienes dejoja uzvedumos un neizraisīja tādu sašutumu. Bet viņas lomās nekad nerunāja tekstu kā parastas aktrises. Karalienei Anrietai Marijai ļoti patika teikt runas. Viņas piedalīšanās izrādēs dāvāja vēl vienu iespēju karalienes ienaidniekiem panākt, lai viņa izmet kaut ko pārdrošu un, iespējams, samaksā par to ar dzīvību. Anglija neizturas labvēlīgi pret pamestām karalienēm. Man vajadzēja to atcerēties, kad ierados galmā.

Atvairījis domas par to, ko nevarēju mainīt, es pievērsos mākslinieku trupai, ar ko dzīvoju kopā vairāk nekā trīs gadus. Viņi gatavojās uzvedumam.

Mūsu ilūziju meistars Boku klusi skandēja angļu vārdus, kas mijās ar viņa eksotisko dzimto valodu; viņš meklēja uzsvarus, lai teksts kļūtu izteiksmīgāks. Turbāns ap viņa galvu izskatījās kā sarkans dārgakmens uz melnās, samtainās ādas fona.

Otrs punduris, vārdā Robins Labestīgais, savāca smalkiem rakstiem rotātas bumbiņas, ko viņam atnesa spanieli. Suņu kaklasiksnas bija nosētas ar safīriem. Punduris raidīja bumbas pietiekami augstu gaisā, lai Saimons Kaulukambaris nevarētu tās aizsniegt, un mūsu zvēru dresētājs pārspīlēti lēkāja un smējās, kad Kaulukambaris bumbiņu nenoķēra.

Viena no tām atripoja pie manis. Senāk es pamestu bumbiņu atpakaļ un pajokotu. Tagad es domāju, ka neviens to nepieņemtu, ja bumbiņai būtu pieskārusies mana roka.

Izkāmējušais akrobāts paķēra bumbu, novērsies no manis. Es redzēju plato smaidu sastingstam, kamēr Saimons atkāpās drošā attālumā. Tad viņš turpināja sarunu ar Labestīgo.

Spriedzi likās nejūtam tikai Debora Mārtina, virves dejotāja, ko mūsu milzis bija pārdēvējis par Dulsineju, kad dzirdēja galminiekus runājam par Servantesa “Donu Kihotu”. Viņa it kā lidinājās virs mūsu pasaules, liega kā tauriņš, un viņas augumu ietērpa caurspīdīgs audums Valensijas apelsīnu krāsā. Ieslīpo acu skatiens bija pievērsts kaut kam tādam, ko neviens cits neredzēja.

Man likās nežēlīgi, ka pundurītei Mazajai Sārai jāiet aiz tādas skaistules. Viņas tamburīns griezīgi šķindēja, kamēr viņa centās sakārtot galvassegu; pirksti bija pārāk lieli, lai kustētos veikli.

Ģimene, kuras ielokā es reiz smējos, strīdējos un uz kuru paļāvos, turpināja trokšņot, bet es tikmēr klusēju un centos samierināties ar sajūtu, ka esmu pamests.

Pirms gada es būtu šīs līksmības karalis, un visi Anglijas vīrieši, sievietes un bērni dedzīgi alktu redzēt mani – Džefriju Hadsonu, lordu Minimusu, savādnieku, kurš sniedzas tikai līdz pieauguša vīra augšstilbam un ir karalienes Anrietas Marijas apbrīnojamais punduris. Tiek apgalvots, ka mana eņģeliskā seja un augums varētu sacensties ar smalkāko ķerubu uz Griničas pils sienām.

Mani pārņēma ļaunas nojausmas, un es vairs nespēju pretoties vēlmei sekot pārējiem menažērijas cilvēkiem. Es zināju, cik neaizsargāta būs karaliene uzvedumā, kad ienaidnieks var paslēpties neīstas miglas vālos, ielavīties pa aktieru durvīm, uzkāpt pa sastatnēm aiz dekorācijām vai glabāt ieroci zem kupla kostīma maskētu aktieru ielenkumā.

Es jau grasījos piecelties, bet uz manas rokas uzgūla milzīga ķetna, liekot atgriezties vietā. To varēja izdarīt vienīgi Vills, mans pāraugušais draugs. Septiņas pēdas un sešas collas garais sardzes seržants bija vienīgais šajā menažērijā, kurš vēl bija gatavs uzturēties man blakus – un izraisīt karalienes dusmas. No lāčādas, kas pārveidoja viņu par ļaundari gaidāmajā uzvedumā, plūda sasmacis aromāts. Es centos apvaldīt aizkaitinājumu, ko raisīja viņa labsirdība. Tas nebija viegli, ja ņem vērā to, ka viņš tūlīt izbaudīs visus šīs dzīves jaukumus, kas man bija tuvi.

– Neatmet cerību, Džefrij, – viņš nodārdināja. Cik bieži pēdējo mēnešu laikā viņš man teicis šos mierinājuma vārdus? – Viņas Majestāte atcerēsies, ko jūs viens otram nozīmējāt. Viņa tev piedos.

– Nedomāju, ka tas notiks. – Es atcerējos, kā viņas vaibsti sašķobās naidā un viņa liedz man turpmāk uzturēties viņas tuvumā. “Tavs gars ir tikpat nedabisks kā miesa, gluži kā apgalvo ārsti! Tu esi briesmonis, kas nespēj mīlēt un dāvāt uzticību pat tiem, kas bijuši labi pret tevi!”

Cik reižu pēdējo gadu laikā es bažījos, ka tā ir taisnība?

Vills izrāva mani no drūmajām domām. – Nezinu, kas noticis ar tevi un karalieni, bet laiks to sadziedēs. Jā, tu atsakies paskaidrot, kā esi viņu aizvainojis, bet es esmu pārliecināts, ka negribēji neko sliktu. Tu vienmēr esi viņu uzticīgi atbalstījis. Viņa nevar aizmirst, ka tu biji viņas pirmais patiesais draugs Anglijas galmā.

Es atkāpos no mierinājuma, ko piedāvāja Villa roka, un vēlējos, kaut spētu tik vienkārši atbrīvoties no grēkiem. – Ja es tev pateiktu, kas karalieni sadusmojis, kļūtu vēl sliktāk. Bet, ja tu zinātu, ko es izdarīju, Vill… Karaliene Elizabete ieslodzītu mani Tauerā, karalis Henrijs pavēlētu nocirst galvu. Ja tu redzētu karalienes Anrietas Marijas šausmas, pat tu mani nespīdzinātu ar savām runām par cerībām.

– Lai kas būtu noticis, tu tomēr esi viņas uzticamākais aizstāvis. Es esmu ar mieru likt uz spēles savu dvēseli. – Bija skaidrs, ka viņš gaida, lai es izsūdzu grēkus un noveļu sava noslēpuma nastu uz viņa pleciem. – Dieva dēļ, Džefrij, – Vills neatlaidās, – ja karaliene zinātu, ko esi ziedojis viņas dēļ…

– Nerunā par to. – Es drūmi iesmējos un teicu, balsij aizlūstot: – Man negribas, lai par mani smejas, Vill. Ne jau viņas priekšā. – Krietnais Vills! Viņš neatgādināja, ka mans darbs ir tēlot nerru Viņas Majestātes klātbūtnē. Es kļuvu par apsmieklu jau brīdī, kad uzrados viņas priekšā, ģērbies samazinātās bruņās, un vicināju virs galvas karogu zilā un zelta krāsā. Mirklis bija iekalts manā atmiņā; viņas tumšās, skumju pilnās acis plati iepletās, zem biezo skropstu vēdekļiem iedegās uguns. Kā viņa sasita plaukstas un pārsteigta dobji iesmējās!

– Tu varētu iegūt godpilnu vietu jebkurā no vairāku simtu augstmaņu namiem, – Vills turpināja. – Ja uzskati, ka valdniece nekad vairs tevi neaicinās uzstāties, kāpēc nelūdz Viņas Majestātei brīvību un nemeklē darbu citur?

– Tāpēc, ka viņai visapkārt ir tie, kas viņu iznīcinās, ja vien spēs. Pat šobrīd es bažījos, ka viņu kāds grasās nogalināt. Atgadījums ar suņiem Hemptonkortā… – Es apklusu un izgrūdu lāstu. – Vill, es zinu, ko tu domā. Suņi uzbrūk cilvēkiem ik dienu, bieži vien tikai tāpēc, lai nozagtu kādu gaļas gabalu. – Vills piesarka, un es sapratu, ka esmu uzminējis pareizi. – Visi uzskata, ka es esmu sarīkojis šo briesmīgo notikumu, lai atgūtu karalienes labvēlību. Pat tu par mani šaubies, Vill.

– Es nešaubos, ka, tavuprāt, briesmas ir īstas. Tu pavadi daudz laika vienatnē, tāpēc nav jābrīnās, ka tava iztēle saskata draudus katrā ēnā. Bet karalieni apsargā valdnieka spēcīgākie, staltākie vīri. – Vills nolaida skatienu, lai neievainotu manu lepnumu. Es lieliski zināju, ka nespētu palīdzēt karalienei pat tad, ja viņa man to ļautu.

– Man jāiet, pirms Robins sāk nostiprināt Dulsinejas virvi, – Vills ieminējās. Robins Labestīgais ar saviem lielajiem pirkstiem gleznoja tik īstas ainavas, ka es reiz redzēju mazu meiteni raudam, kad viņa nevarēja iekosties audekla granātābolā. Bet viņš nekad nespēja sasiet mezglus pietiekami cieši, un Villam nepatika punduri aizvainot, nostiprinot auklas pārējo mākslinieku priekšā. Nokļuvis pie durvīm, Vills apstājās. – Es darīšu visu iespējamo, lai aizbilstu par tevi karalienei. – Milža sejā, ko kropļoja punainā piere un šķībais zods, pavīdēja neizturams maigums. – Džefrij, Viņas Majestātei ir paveicies, ka viņai ir tik uzticams padotais.

Es klausījos, kā attālinās un pagaist viņa zābaku klaudzoņa uz marmora grīdas. Klusums ieslēdza mani dzelzs būrī. Tas bija mans pastāvīgais pavadonis šo gurduma pilno mēnešu gaitā, bet šoreiz tas vēstīja ļaunu. Vills netīšām pamodināja citas atmiņas. Ko viņš teiktu, ja zinātu, ka valdnieces ienaidnieki izmantojuši mani briesmu uzkurināšanai? Es pamudināju karalieni spert izaicinājuma soli, kas raisīja daudzu pavalstnieku naidu.

Galu galā es nebiju labāks par dresēto mērkaķi Strupdeguni. Es biju mīlulis, kas vienmēr iet pa naža asmeni, gatavojoties saņemt kārumu vai saimnieka dūres sitienu. Šo baismīgo lamatās iedzītā zvēra sajūtu es iepazinu pirms trim gadiem, kad sastapu savu turpmāko labvēli. Tikai vēlāk dzīve galmā man iemācīja, ka vārdi spēj ievainot tikpat dziļi kā zobens un pat tik niecīgs cilvēks kā es var gāzt varenos. Tikai vēlāk es sadzirdēju zaglīgos slepkavas soļus gaitenī aiz sevis un sapratu, ka Anrieta Marija mirs, ja es neatklāšu viņas vajātāju.