Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 11

Ārčijs gaidīja aiz karalienes istabas durvīm, sakrustojis rokas virs vēdera. – Ceru, ka neesi sabojājis drēbes. – Viņš nopētīja saburzīto kamzoli. – Tās paredzētas Austrumindijas kompānijas pārstāvim, kurš vēlas sagādāt savam dēlēnam galma tērpu. Viņš nemaksās par saplēstu preci.

– Viņam nebūs iemesla sūdzēties.

– Lieliski. Tavu lādi atnesa vienacains krauklis. Es viņu aizsūtīju uz Evansa istabu. Pārģērbies, tiklīdz būsi ticis no viņa vaļā. Viņš uzstāja, ka tevi sagaidīs.

Doma par Vēru, kurš palicis viens Villa Evansa kambarī, mani satrauca. – Vai parādīsi man ceļu?

Kad mani veda Evanss, es nepapūlējos iegaumēt zīmes, lai atgrieztos. Lai veiktu savu darbu, man vajadzēs apgūt visus pils noslēpumus. Es atcerējos karalienes teikto par katoļu pulcēšanos un paslēptajiem priesteriem. Vai pat šeit sienās ir izgrebtas priesteru nišas? Vai es nokļūšu ellē, ja viņus nodošu?

Es vēl joprojām domāju par elles liesmām, kad Ārčijs norādīja uz smagnējām, neskaidri pazīstamām durvīm. – Krauklis ir iekšā. Es pagaidīšu te.

Man vajadzētu justies atvieglotam, ka viņš mani nepavadīs; mēs ar Vēru nespētu brīvi aprunāties Ārčija klātbūtnē. Tomēr pat Ārčija sabiedrība man patiktu labāk nekā tikšanās ar Vēru divatā.

Es iegāju Evansa istabā un aizvēru durvis, mirkli stāvēju un skatījos apkārt. Mana lāde bija novietota pie loga, vāks nocelts, un saule apspīdēja mantas, pa kurām Vērs acīmredzami rakņājies. Dusmu pārņemts, es meklēju vīru, kurš tā iejaucies manā dzīvē.

Ēna atdalījās no skapja, kurā saliktas Evansa mantas, un es satrūkos. Vērs izņēma roku no maisiņa, kas rotāts ar karalienes zīmotni.

– Ko jūs darāt? – es noprasīju.

– Izmantoju likteņa dāvātu izdevību. Tu iemācīsies rīkoties tāpat. Gaidot tevi, es noskaidroju visu iespējamo par karalienes sargu. – Vērs tuvojās man. – Evanss ir jūtīgs cilvēks. Viņš rūpīgi saglabā katru saņemto papīru, pat nesalaužot zīmogu. Labi, ka esmu iemācījies noņemt zīmogu un pēc tam to piestiprināt atpakaļ, tāpēc daudzi pat neuzzina, ka esmu pieskāries viņu vēstulēm. Arī tu apgūsi šo prasmi.

Es atcerējos karalienes istabu, kur drūzmējās galma dāmas, priesteri, sūtņi un kalpotāji, kas nāca un gāja. Ielūkošanās karalienes vēstulēs bija valsts nodevība. Es nodrebēju, domādams par jezuītiem, kas mira nodevēja nāvē Klemija acu priekšā.

– Vai baidies no mācībām, ko hercogs licis tev pasniegt, Džefrij? Ļoti labi. – Vērs nolika vēstuļu maisiņu uz skapja. – Tas nozīmē, ka tu rūpīgi izplānosi savus gājienus uz galma šaha galdiņa. Bailes var kļūt par lielisku sabiedroto. Jūtelīgums ir ienaidnieks.