Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 6

Nekad nebiju iedomājies, ka cilvēki var ēst zeltu. Es šo dārgmetālu biju redzējis tikai reti sastaptajiem bagātniekiem. Bet Bakingema Londonas pils saldumu namā meistars apzeltīja pīrāgu, kurā es pavadīšu vakaru.

Trauslās saldumu malas uztvēra gaismu, un steķu galds izskatījās kā apskrambāts salīdzinājumā ar ēdamajiem brīnumiem, ko gatavoja itin visur man apkārt. Vērs stūma mani pie galda, un es prātoju, vai strādnieki pamanīs, ja es nolauzīšu zeltītās garozas plēksni un to pagaršošu. Meistars noslaucīja sviedrus no pieres.

– Šis ir punduris, kam jāaizpilda mīkla, – Vērs paziņoja.

Meistars pavēra muti un veltīja man skatienu, pie kāda jau biju pieradis. Es bažīgi aplūkoju garozu. – Vai es tur ietilpšu?

Viņš mani pārsteidza, skaļi iesmiedamies. – Es neveidoju pīrāgu tavām ērtībām. Šaurība ir daļa no radītā iespaida. Neviens nedrīkst uzminēt, ka zem garozas paslēpies mazs cilvēciņš. Un tas arī nenotiks. Es pats izveltnēju mīklu.

– Cik ilgi man vajadzēs gulēt pīrāgā?

– Ilgi. Mēs tev palīdzēsim iekārtoties, cieši piestiprināsim virsējo garozu un pabeigsim apzeltīšanu. Kad viss būs apžuvis, tevi aiznesīs no virtuves uz lielo zāli, un tur tu gaidīsi, līdz diženie būs gatavi.

– Tagad tu kalpo augstmaņiem, – Vērs atgādināja, – un visu atlikušo mūžu pavadīsi gaidot, un tev būs jājūtas pateicīgam. Labi, tagad mēs sakārtosim tev matus, vēl mazliet piekārtosim kostīmu un pēdējo reizi izmēģināsim dzert no kausa. Pēc tam par tevi būs atbildīgs kāds cits. – Vērs palūkojās uz saldumu meistaru. – Varbūt puika, ja saniknos Viņas Majestāti, tiks izbarots Villam Evansam.

– Kas ir Vills Evanss? – es jautāju.

– Karalienes milzis. Kā tev šķiet, meistar? Vai no Hadsona sanāktu kaut kumoss Evansam?

– Sīkie putniņi ir vissulīgākie, – cepējs noteica.

Es atcerējos stāstus, ar kuriem Džons mēdza biedēt Semjuelu. Varbūt milzim bija robaini zobi un asiņainas ķetnas.

Varbūt Vērs un cepējs neģēlīgi mānījās.

– Nedomāju, ka Viņa Gaišība tā pūlējies, lai es kļūtu kādam par vakariņu tiesu.

Vērs pavīpsnāja. – Tad viņam nevajadzēja pasniegt tevi, ieceptu pīrāgā.

Tiklīdz Vērs bija pametis mani pie kalpotāju kāpnēm, lai pats varētu atsvaidzināties pirms dzīrēm, es izdzirdu kādu pazīstamu balsi. – Džefrij! – Klemijs iesaucās un steidzās man klāt. – Es bažījos, ka nepagūšu tevi sastapt! Vēlāk jau tu būsi pārāk liels un vairs ar mani nerunāsi. – Viņš sarāvās, sapratis, ko nupat pateica. – Pārāk dižens, – viņš izlaboja. – Kas gan Bakingema dzīru spožākajai zvaigznei runājams ar nieka virtuves pāžu? – Viņš sarāva uz augšu šoses, kas nemitīgi šļuka nost. Man vajadzēja viņam apliecināt, ka tas nenotiks, tomēr es biju pārāk satraukts. – Pēdējās stundas es pavadīju lielajā zālē un izmēģināju nolaišanos no debesīm. – Viņš plati smaidīja. – Nav viegli turēt rokās ēdiena paplātes, kamēr strādnieki nolaiž mākoņu balstus. Mehānisms divas reizes iestrēga un apstājās tik strauji, ka es gandrīz uzmetu paplāti Uriēlam Vēram uz galvas. Kaut tu redzētu, kā viņš salēcās!

Es iztēlojos paplāti, kas nograb uz grīdas, un pārsteigumu drūmajā sejā. – Žēl, ka netrāpīji.

Klemijs smaidīja; viņa nolauztais zobs uztvēra gaismas staru. – Tu taču negribētu, lai es zaudēju savu vietu, – viņš atgādināja. – It īpaši tāpēc, ka varu tev palīdzēt. Manam saimniekam ir vājība pret manu vecāko māsu, tāpēc viņš reizēm ļauj man atgriezties muižā un veikt kādu uzdevumu. Ja vēlies, varu aizvest kādu ziņu tavējiem. Ir grūti dzīvot tālumā no sava pavarda… pat tad, ja tas ir pārpildīts.

Dzirdot šos laipnos vārdus, man kaut kas iedūra sirdī.

Kāds pasauca Klemiju vārdā, un pāžs pameta skatienu pār plecu. – Man jāiet. Jāpilda pašam savi pienākumi, kaut gan ne tik diženi kā tavējie. Kad dzīres beigsies, varēsi parādīt Vēram garu degunu. Rīt aizlavīsimies prom un iedzersim par to!

Ja viss noritēs atbilstoši iecerei, no rīta es vairs nebūšu Jorkas namā. Es būšu spiegs karalienes galmā… vai arī neveiksminieks, kam jāstājas pretī Bakingema dusmām.

Pāžs jau cilpoja prom, bet es uzsaucu viņam nopakaļ. Viņš apstājās un pagriezās.

– Piedzimu es tikpat liels kā pārējie bērni, bet mana māte ēda pārāk daudz marinētu pipargurķīšu, – es svinīgi paziņoju. – Vecmāte apgalvo, ka šī iemesla dēļ es neaugu.

Klemijs iepleta acis. – Pipargurķīši! Kurš gan varētu uzminēt, ka tie sagādā tādas nepatikšanas?

Kad pametu saulrieta atvēsināto dārzu un devos uz rosības pārņemto virtuvi, es neticēju, ka saldumu namā jutīšos vēl briesmīgāk nekā pirmīt, bet izrādījās, ka tas ir iespējams. Krāsnis karsēja manas krūšu bruņas, līdz metālam vairs nevarēja pieskarties. Visi kalpotāji skraidīja apkārt, kāpinot manu spriedzi. Ja viņi baidījās par sekām, pasniedzot diženajiem austeres, mana neveiksme izraisītu patiesi baisu traģēdiju.

Palūkojies uz Vēru, es cīnījos ar kārdinājumu vēlreiz noklausīties visus sava priekšnesuma soļus, bet viņa uzmanību piesaistīja norūpējies saldumu cepējs.

– Viens no karalienes sulaiņiem atnāca nočiept safrāna kūku. Viņš teica, ka valdniece skrāpējoties kā liela kaķene un nevēloties nākt uz dzīrēm.

Vērs sašutis ievilka elpu. – Tās franču čūskas pamudina viņu uz dumpošanos. Vai atceraties, kas notika kronēšanas ceremonijā? Karaliene atteicās spert kāju protestantu baznīcā. Bakingemam nācās vilkt viņu lietusgāzē un piespiest nostāties pie loga, lai cilvēki viņu redzētu.

Cepējs noslaucīja rokas priekšautā. – Vai nav iespējams pārliecināt hercogu, lai pietaupa Džefriju labākam vakaram?

– Viņa Gaišība jau iztērējis veselu bagātību šīm dzīrēm. Turklāt man netrūkst citu darbu un nav laika mācīt deju soļus. Pēc šī vakara Viņa Gaišība ļaus man atgriezties pie pienākumiem, kas ir manas uzmanības cienīgi.

– Mūs visus interesē, kāpēc viņš atsauca jūs no klejojumiem. Daži runā, ka jūs pārliecinājāt Viņa Gaišību ieguldīt līdzekļus neveiksmīgā ceļojumā un pundura pieskatīšana ir sods par to.

Pie Vēra mutes kaktiņa noraustījās muskulis. – Hercogs izmanto savus kalpotājus tā, kā pats vēlas. Mums nav ļauts viņu apšaubīt.

Cepējs noslaucīja degunu ar delnas virspusi. – Es atbalstu Bakingema centienus pasmelties Jaunās pasaules piedāvātās bagātības. Visi angļi lepni piepūstos, ja kanēli un cukuru atvestu angļu kuģi. Bet franči un spāņi sagrābuši Garšvielu salas savās varenajās dūrēs. Jūs to zinātu, ja pats būtu kāpis kuģī.

– Es esmu to darījis pietiekami, lai zinātu, ka pat varenāko dūri iespējams atlauzt, ja izmanto pareizu spiedienu. To pierādīja inkvizīcija. Labi, ķersimies pie šīvakara pienākumiem!

Pavārs pieveda Vēru pie pīrāga mīklas, kas dzisa divos atsevišķos gabalos. Apakšējā garoza bija novietota uz sudraba paplātes. Meistars pamāja diviem palīgiem, un tie pacēla mani gaisā.

Es kulstīju kājas, nevilšus meklējot atbalstu. – Nekusties! – cepējs pavēlēja. – Saļimsti, lai varam tevi cieši salocīt. – Vīri ķērās pie maniem locekļiem un salika tos tā, ka man sāpēja. Es saniknots iestenējos, bet cepējs izlikās mani nedzirdam. – Man vienalga, kā jūs ielocīsiet viņa kāju. Jārada iespaids, ka neviens punduris nevar izlīst no tik mazas telpas.

Krūšu bruņas iespiedās padusē, un es gandrīz iecirtu zobus ceļgalā. Es sajutu zīda garšu un cerēju, ka siekalas nenotraipīs zilās šoses. Kad mani vairs nevarēja salocīt ciešāk, cepējs iegrūda garozā mietiņu ar sarkanām un zeltainām svītrām. Pie tā bija piestiprināti mazi karodziņi. Viņš iedūra to man starp kājām un rokām kā dunci.

– Tev jāizlec ārā īstajā mirklī, citādi viss iespaids būs sabojāts, – Vērs brīdināja. – Izlec no pīrāga, karogiem plīvojot, un soļo šurpu turpu pa galdu.

Ņemot vērā to, ka mācekļi tina audumu man ap kājām, es droši vien staigāšu klupdams krizdams kā cietumnieks, kas iekalts važās. – Man tirpst pēda, – es ieminējos. Tāpat svīda plaukstas, kas cieši aptvēra koka mietu. – Varbūt es…

Vērs nepievērsa man uzmanību. – Visi galminieki istabā ir apguvuši franču valodu vai arī kautrējas atzīt, ka tā nav. Viņas Majestātes klātbūtnē visi sarunājas viņas dzimtajā mēlē. Visus angļu vārdus pārtulko kāds no tuvākajiem. Šovakar Bakingems pieaicinājis Kārlailas grāfienes pakalpiņu seru Tobiju Metjūsu. Viņš ir ļoti prasmīgs.

– Bet es runāju franciski.

– Karalis vēlas, lai karaliene atkāpjas no savas bērnišķīgās ietiepības un iemācās savu pavalstnieku valodu. Kad tu pievienosies karalienes saimei, varēsi murmulēt franciski, cik vien gribēsi, bet Jorkas namā mēs ņemam vērā karaļa vēlmes.

– Uzlieciet pīrāgam vāku, puiši! – cepējs pavēlēja.

Divi kalpotāji steidzās paklausīt. Es bezpalīdzīgs vēroju, kā garoza aizsedza manam skatienam nokvēpušos griestus, mūra sienas un visu pasauli. Tā izspieda gaisu no man atvēlētās vietas un ieslēdza mani tumsā.

Karodziņš kutināja man degunu, un es centos nešķaudīt. Vai garoza virs manis ieplaisātu, ja es to izdarītu?

Pa spraugām pīrāgā ieplūda apslāpētas skaņas, un virsma zem manis sašūpojās. Viņi visnotaļ nemākulīgi nesa paplāti, uz kuras uzlikts mans pīrāgs. Šūpu, tumsas un savādā aromāta dēļ iepriekš izdzertais vīns sakustējās man vēderā.

Vai nesēji ir jau uzkāpuši uz platformas? Mehānisms darbojās visu nakti, pārvietojot smagas ēdiena un cilvēku kravas. Vai puiši, kas darbināja virves un trīšus, ir noguruši? Es dzirdēju uguņošanas švīkstus un šņācienus un saspringu, kad nočīkstēja trīša mehānisms. Manu paplāti laida zemāk.

Es aizgaiņāju domas par savām smadzenēm, kas izšķaidītas uz marmora, un sāku prātot, kas notiks, ja – nē, kad – es sasniegšu grīdu. Pūļa radītie trokšņi pieņēmās spēkā, un mani atkal nesa. Puiši acīmredzot bija iegājuši zālē, jo es saklausīju Bakingema balsi starp pārējām. Es centos sadzirdēt vārdus, bet uztvēru tikai dažus sīkumus no hercoga franču valodas un atsevišķus vārdus, ko spalgākā balsī tulkoja Vēra pieminētais cilvēks.

– …uzdrošināšos lūgt karalienes palīdzību… mūsu cieņas simbols… pasniedzot viņai…

– Nazi? – kāda sieviete franciski iesaucās. Viņai sašutuši piebalsoja citi. Man ietrīsējās kreisā pēda.

– Šis pāvs vēlas, lai Anrī Ceturtā meita veic kalpotāja darbu? – Otra francūziete saniknota runāja man pietiekami tuvu, lai es to sadzirdētu. – Anrietai Marijai vajadzētu iemest to nazi Bakingemam sejā!

Vai viņa domāja, ka hercogs pievērsīs visu uzmanību karalienei un nesaklausīs šo apvainojumu? Vai arī uzskatīja hercogu par zemas izcelsmes niecību un nebaidījās no viņa dusmām? Kura sieviete uzdrošinātos pazemot Anglijas ietekmīgāko galminieku paša karaļa klātbūtnē? Es sarāvos, domājot par Bakingema niknumu. Atlika vien cerēt, ka valdniece nesviedīs nazi pīrāgā.

– Senžorža kundze, Viņas Majestāte ir pārāk laipna, lai mestu savam padevīgajam galminiekam, kurš vēlas viņai izpatikt, – Bakingems nepiespiesti attrauca franciski.

Mani izbrīnīja hercoga augstprātība; viņš ne vien ļāva karalienes dāmai noprast, ka dzirdējis viņas indīgo piezīmi, bet arī paziņoja to visiem klātesošajiem.

Iejaucās kāds vīzdegunīgs svešinieks, kurš nedaudz stostījās, tāpēc viņa franču valoda izklausījās neveiklāka. – Viņa Gaišība ir mans uzticamākais un dāsnākais pavalstnieks. Karaliene to zinātu, ja kāds vieds padomdevējs spētu apklusināt tos, kas nemitīgi nopaļā Viņa Gaišību karalienes tuvumā.

– Jūsu Majestāte, – Senžorža kundze steidzās atbildēt. Viņa izklausījās jauna, kaut arī augstprātīga. – Es tikai ieminējos, ka valdniecei nepieklājas veikt kalpotāja darbu.

– Karaliene ir vienīgā, kas var to lemt, – Bakingems sacīja. – Es ceru uz viņas žēlastību. Jūsu Majestāte, – viņš pieglaimīgi vērsās pie karalienes. – Vai palīdzēsiet man? – Es aizturēju elpu, gaidot tauru skaņas. Valdīja klusums.

Paplāte zem manis atkal sakustējās, nograbēja un sastinga. Es uz brīdi saspringu un tad izdzirdēju fanfaras.

Es ar dūri salauzu garozu un slējos augšā. Klātesošie ievilka elpu; es pacēlu karogu un nostājos uz galda, strauji mirkšķinot, lai nopurinātu apzeltījumu no skropstām. Negribēdams apgāzt kādu trauku un apšļakstīt karalieni, es gaidīju, kamēr acis pieradīs pie gaismas. Tomēr Vērs bija uzstājis, ka man noteikti jāpiesaista valdnieces uzmanība.

Kad no manas sejas nokrita pēdējās drumslas, es ielūkojos karalienei acīs. Katrs sīkums iegūla man atmiņā, apbrīnas un baiļu iegravēts. Šī tumšmate dārgakmeņiem rotātajā pļavas zaļajā tērpā bija karaliene, ko man pavēlēts izspiegot. Mana nākotne būs nodrošināta, ja apgūšu katru viņas vaibstu, izvilināšu no viņas noslēpumus un nodošu tos Bakingemam.

Vai karaliene vispār spētu glabāt kādu noslēpumu? Viņa pārsteigta lūkojās uz mani – varbūt gaidīdama, ka es sākšu klabēt kā uzvelkama lelle, nevis ievilkšu elpu. Tumšās, mandeļveidīgās acis bija apsārtušas pēc raudāšanas, un tajās plaiksnīja ilgpilnas skumjas, ko nebiju domājis ieraudzīt karalienes sejā.

Mani pārņēma līdzcietība, tomēr es to apvaldīju un pārlēcu pār pīrāga malu. Par laimi, es nostājos starp sālstrauku un viņas apzeltīto kausu. Izšūtiem pūķiem rotātie zābaki gandrīz paslīdēja uz galdauta, bet es pieturējos pie kāta, lai noturētu līdzsvaru, un satīna karogs noplīvoja man virs galvas. Kāja tirpa, bet es neizrādīju sāpes.

Karaliene iesmējās, pārsteigta un iepriecināta, un sita plaukstas kā meitene, kas tēlo valdnieci, nevis karaļa meita un sieva.

– Sveicieni no feju valstības, Jūsu Majestāte, – es angliski teicu un paklanījos tik zemu, ka gandrīz nokritu. – Es pametu savu burvju karaļvalsti, meklējot to gaistošo velti, pēc kuras alkst katrs mirstīgais un pārdabiskais. – Es šķelmīgi smaidīju, un krupim līdzīgais vīrs, kurš sēdēja karalienei blakus, sāka tulkot mūsu vārdu apmaiņu tik dabiski, ka es apstulbu. Viņš bija tikpat neuzmācīgs kā atbalss.

– Kādu balvu jūs meklējat? – karaliene jautāja.

– Dāvājiet man tikai vienu smaidu, manas sirds valdniec! – Es ar dūri uzsitu pa krūšu bruņām. – Tā dēļ es metīšos jebkurā kaujā un cīnīšos ar jebkuru ienaidnieku.

Viņa pielieca galvu, klausīdamās sera Tobija tulkojumā, un viņas lūpas notrīsēja. – Man patiesi nepieciešams aizstāvis. – Anrieta Marija palūkojās uz Bakingemu. Galma dāma viņai blakus apveltīja Bakingemu ar drūmu skatienu.

Vai karaliene zināja, cik bīstams ir viņas pretinieks? Rubīni, kas rotāja Bakingema kamzoli, sarkani uzmirdzēja, un es iedomājos par elles liesmām.

No muzikantu galerijas atskanēja melodija – zīme, ka varu uzstāties. Diemžēl bailes bija aizslaucījušas sarežģīto dejas un cīņas kustību apvienojumu man no atmiņas. Mani pārņēma panika, bet jau nākamajā mirklī es saklausīju stabules treļļus starp pārējiem instrumentiem un iztēlojos stabuli Semjuela lūpās un viņa pirkstu kustības.

Es dūru, lēkāju un vicināju savu karogkātu, audumam plīvojot sarežģītos apveidos. Galminieki izbrīnīti klaigāja un aplaudēja, un manas kājas šķita pārvēršamies par atsperēm. Nekad es nebiju lēcis tik augstu, un smagās krūšu bruņas likās vieglākas par muslīna mākoņiem. Es pamanīju raizes hercogienes sejā un nicīgo smīnu Bakingema mātes lūpās, bet turpināju dejot.

Beigu beigās es apstājos un metos uz viena ceļgala, godinot karalieni. Kaut gan es centos elpot lēnām, dvaša bija saraustīta. Zīda krekls zem bruņām mirka sviedros, bet vaigi kvēloja uzvaras priekā. Ja es uzstātos tirgus laukumā, tēva kabatā skanēdami birtu peniji.

Karaliene piecēlās. Viņa bija maza un smalka auguma sieviete. Straujo, eleganto kustību un spožo acu dēļ man viņa atgādināja zvirbuli.

Es palūkojos uz vīrieti viņai blakus. Karalis bija tikai nedaudz garāks par savu sievu. Es nespēju noticēt, ka esmu rokas stiepiena attālumā no valdnieka… kurš sagādāja vilšanos. Čārlzs Stjuarts bija ģērbies vienmuļi melnā tērpā un turējās nostāk, sasprindzinājis plecus. Viņa kājas bija pārāk tievas. Baumoja, ka viņš iemācījies staigāt tikai četru gadu vecumā.

Karaļa tumšie mati bija sasprogoti cirtās, cenšoties – neveiksmīgi – mēroties ar Bakingema matu dabisko krāšņumu. Plānās ūsiņas un bārda nespēja noslēpt gļēvo zodu. Izvalbītajās acīs vīdēja tik atsvešināts skatiens, ka man gribējās pasildīties pie ogļu pannas.

Interesanti, vai Viņa Augstība nojauš, ko domā cilvēki, redzot viņu blakus Bakingemam? Ka hercogs izskatās pēc karaļa, bet Čārlzs pēc viņa kalpotāja?

– Esat pārspējis sevi, Bakingem! – Karalis slavēja hercogu tik dedzīgi kā neveikls jaunākais brālis, cenšoties izpatikt dievinātajam vecākajam. – Cik amizants vīriņš!

– Varu derēt, ka pat karaliene, kaut gan viņai pieder izslavēta menažērija, nav redzējusi tik lielisku dīvaini.

– Viņš ir burvīgākais radījums, kādu esmu sastapusi, – Viņas Majestāte paziņoja sera Tobija klusās balss pavadījumā. Viņa jau sniedza man roku, bet savilka plaukstu dūrē un nolaida gar sāniem.

Bakingems iesmējās un uzrunāja klātesošos angliski: – Viņas Majestāte skatās uz manu dīvaini kā uz medus kūku, no kuras grib nobaudīt kumosu.

Izdzirdusi Metjūsa tulkojumu, karaliene pietvīka. – Jūs pārkāpjat robežas, Jūsu Gaišība.

– Jūs vienmēr pārāk nopietni uztverat Bakingema jokus! – karalis pārmeta. – Viņš ir ļoti nopūlējies, lai šovakar jums izpatiktu.

– Tomēr man izdevies aizvainot Jūsu Majestāti. – Bakingems šķita apbēdināts. – Laikam jau Dievam bijis kāds iemesls radīt sievietēs vēlmi aizstāvēt savu pašlepnumu. Vai gan citādi šīs trauslās būtnes varētu nospiest vīriešus uz ceļgaliem? Mums, vīriem, ir jānorāj sievietes par viņu nesavaldību, kaut gan viņas nespēj sevi apturēt. Dievs ir mans liecinieks, ka esmu gatavs uz jebko, lai apliecinātu karalienei savu labo gribu!

Tas bija gaidītais mājiens. – Un es zinu, kā tas iespējams! – es iesaucos un sarāvos, pienācīgi nobijies pats savas pārdrošības dēļ.

Bakingems izbrīnīts pavēra muti, it kā būtu ierunājies zelta briedis uz viņa sālstrauka. Karaliene satrūkās, tomēr pieliecās tuvāk seram Tobijam, dedzīgi uzklausot tulkojumu.

– Jūsu Gaišība, piedodiet, – es steigšus turpināju, – bet es varu ieteikt dāvanu, ko pasniegt karalienei.

– Es esmu ar mieru pasniegt Viņas Majestātei visu, ja vien tas ir manos spēkos, – Bakingems brīdinoši sacīja, ļaujot noprast, ka sodīs mani par nekaunību. – Vai domā, ka punduris pārzina karalienes vēlmes labāk nekā augstmanis? Labi, paskaidro maniem viesiem, ko man vajadzētu dāvināt karalienei!

– Mani. – Nevajadzēja pat tēlot; es patiešām tik tikko valdīju bailes.

– Tevi? – Bakingems atkārtoja.

– Tad es uzstātos viņas uzvedumos, lēkātu apkārt un jokotu. Ja Viņas Majestāte mani pieņemtu. – Es pievērsos jaunajai karalienei, klusībā lūgdamies, kaut viņa glābtu mani no Bakingema paspārnes, un sers Tobijs iztulkoja viņai manu ierosinājumu. Nebiju pat nojautis, ka esmu tik labs aktieris. Bet iespējams, ka panākumi neslēpās manā tēlošanas mākslā. Bailes no Bakingema bija īstas.

– Tā ir laba doma, ja vien esat gatavs šķirties no sava mīluļa, Bakingem! – karalis iesaucās. – Kad punduris izlēca no pīrāga, karalienes sejā parādījās vēl neredzēta jūsma!

Hercogs ilgi vilcinājās, tēlodams, ka negrib piekāpties, apjucis palūkojās uz savu sievu un tad pievērsās karalienei. – Jūsu Augstība, novēlu jums baudīt šādu prieku mūžīgi. Vai pieņemsiet šo punduri kā manas uzticības apliecinājumu?

Karalienei aizrāvās elpa, un viņas sejas izteiksme atsauca man atmiņā māsu dienā, kad nažu asinātāja zellis piedāvāja viņai kaķēnu.

– Cik dāsns ir Bakingems! – karalis iesaucās. – Patenciniet Viņa Gaišību, sieva.

Anrieta Marija manāmi atvēsa. – Jūsu Majestāte, lūdzu, pasakiet Viņa Gaišībai, ka es priecājos par šo dāvanu.

Valdnieks saknieba lūpas. – Tā nav pareizi uzrunāt mūsu patiesāko draugu!

Es jutu, ka ap galdu savelkas dusmu mākoņi. Apjautis, ka jāatgūst diženo uzmanība, es sakustināju kātu, noplivinot karogu. Tas skāra karalienes svārkus. Es atrāvu karogu, nobijies, ka esmu spēris soli par tālu, bet karaliene palūkojās uz mani.

– Vai tev ir vārds, mazuli? – viņa franciski jautāja. Viņas izruna bija tikpat melodiska kā instrumenti, kas mani apbūra. Es apķēros un neatbildēju, gaidot sera Tobija tulkojumu.

– Mani kristīja kā Džefriju Hadsonu, Jūsu Majestāte, – es sacīju.

– Džefrijs. – Viņa uztvēra manu vārdu starp pārējiem, pirms sers Tobijs visu pārtulkoja franciski, un viegli pieskārās manai matu cirtai. Es iztēlojos karalieni kapelā laižam rožukroņa krelles starp pirkstiem.

– Uzmanieties, lai kāds nesamin jūsu jauno rotaļlietu, – karalis franciski ieminējās. – Uzticiet viņu savam milzim.

– Džefrijs varētu ierīkot gultu Villa Evansa kurpē, – Bakingems jokoja. – Cerēsim, ka Evanss nekļūs greizsirdīgs un neuzaus apavus, neizpurinot Džefriju.

Kas gan tik garam vīrietim zināms par bailēm, ko viņš manī uzjundīja? Es visu mūžu baidījos, ka mani saspiedīs, un biju pietiekami bieži no tā izvairījies, lai nojaustu, kā tas ir. No pūļa atskanēja smiekli, kas šķita pārsteidzoši pazīstami, un karalis pagriezās pret trokšņa avotu.

– Jūsu joks ir kādu sasmīdinājis, Bakingem, – Viņa Majestāte ieminējās.

– Tā ir asprātīgā Kārlailas grāfiene, ja nemaldos, – hercogs attrauca. – Lūdzu, kundze, nāciet tuvāk un atklājiet savas jautrības iemeslu karalim.

Bakingems pamāja, un no dāmu pulciņa iznāca apbrīnojama skaistule, ledaini baltā tērpā. Karalienes sejā pavīdēja vāji slēpta nepatika, un es secināju, ka dāma ir angliete.

Tomēr ne valdnieces dusmas, ne Bakingemas hercogienes saspringtie pleci nemazināja sievietes līksmi, kad viņa tuvojās karalienes franču galminiekiem. Es atcerējos, kur esmu redzējis viņu iepriekš – paslēpušos zem maskas hercoga muižā.

Viņa noslīga reveransā karalienes priekšā. – Es tikai prātoju, ka labprāt redzētu iznākumu, kad ievietosiet Džefriju būrī pie saviem pārējiem mīluļiem, Jūsu Majestāte. – Sieviete runāja nevainojamā franču valodā, kas jāprot visiem angļu galminiekiem; vismaz tā apgalvoja Vērs.

Izrādes laikā vecāki ieslēdza mani feju būrī. Es neticēju, ka valdniece tur savus īpatņus ieslodzītus visu laiku.

– Suņi uzbrūk sīkākajam kucēnam no metiena, – dāma turpināja angliski, pieskārusies manam zīda karogam. – Būris Džefrijam būtu drošākā vieta.

Es iekodu lūpā, tik tikko saklausīdams sera Tobija kluso tulkojumu. Kādi citi dīvaiņi varētu būt karalienes kolekcijā? Vai bīstami? Protams, kaut kur viņai jāizmitina savi “īpatņi”.

– Man jūsu joks nešķiet uzjautrinošs, kundze. – Karalienes acīs uzdzirkstīja dusmas.

– Lūdzu piedošanu. Džefrijs manu joku saprot. Viņš audzināts kopā ar tēva suņiem un mūsu pirmajā tikšanās reizē oda pēc tiem. – Sieviete viszinīgi pasmaidīja, un viņas vaigā ievilkās bedrīte.

– Viņš nekad vairs nekritīs tik zemu! Džefrijam piederēs viss labākais. – Karaliene sasita plaukstas. – Es tā izklaidēšos, pasūtot sīciņus krēslus un mazus galdiņus!

Hercogs iesmējās. – Pat viņa naktspodam jābūt mazam, lai viņš neiekristu iekšā.

Karaļa viesi atgriezās savās vietās un paņēma mani līdzi. Kamēr hercogiene sarunājās ar savu saīgušo vīramāti un viesi lauza gabaliņus no cukura pilīm, Bakingems un karaliene apsprieda lomas, ko es varētu spēlēt, – velnēnus, ķerubus un pigmeju karaļus. Šķita, ka viņi rotaļājas ar lupatu lelli.

Es piespiezdamies noriju kaulu smadzeņu pīrāga kumosus, ko man deva karaliene. Pamanījusi manu izbrīnu, viņa stomīdamās angliski izskaidroja ēdiena neparastās garšas cēloni. Dāmas, kas prata angļu valodu labāk, un druknais vīrs palīdzēja karalienei aprakstīt dažādās kārtas – artišokus un dateles, batātes un jūrmalas zilpodžu saknes, kā arī kaulu smadzenes, kas saldinātas ar cukuru. Pēc tam pasniedza citus ēdienus: ceptus un spalvu rotā ietērptus gulbjus, jūras radības, ko valdniece dēvēja par cūkdelfīniem, bet jūrnieki reiz uzskatījuši par nārām, un arī stores, kuru gaļa tik tikko turējās pie smalkajām asakām.

Mani pārņēma šausmas, kad redzēju, ka viesi sūta pilnus šķīvjus atpakaļ uz virtuvi. Ja es būtu tuvāk mājām, tad izveidotu maisiņu no sava karoga un slepus aiznestu gardumus uz skārņiem, lai ģimene varētu izbaudīt mana mielasta atliekas.

Stundām aizritot, mani plakstiņi slīga zemāk un sejas muskuļi sāpēja no nemitīgās smaidīšanas.

Bija jau gandrīz trīs naktī, kad hercogs pamāja, un atkal noskanēja fanfaras. Sejas izteiksmei paužot atklātu sirsnību, viņš vērsās pie karalienes: – Majestāte, es vēlos jums dāvināt vēl kaut ko. Uzvedumu jums par godu.

No muzikantu stūra plūda brīnišķīga melodija, un es jutos pārliecināts, ka to nespēj radīt neviens cilvēks. Fonā es saklausīju zobratu griešanos un virvju švīkstoņu. Kā šie nelgas uzdrošinās pārtraukt burvīgo mūziku? Mākoņi pie uzgleznotajām debesīm sakustējās, un šoreiz es visu vēroju kopā ar viesiem.

Mākoņi noslīga līdz grīdai un pašķīrās, atklājot dažādās pozās sastingušas statujas. Karaliskos stāvus ieskāva sermuļādas apmetņi, un tēliem uz galvas mirdzēja kroņi. Viss bija izšūts ar leopardiem un heraldiskajām lilijām.

Es nezināju, ko šīs statujas atveido, bet karaliene klusi iesaucās, un viņas acīs iemirdzējās asaras. – Mans tēvs! Mana māte! Tik dzīvi, it kā grasītos tūlīt runāt!

Un statujas sakustējās, gluži kā burvestības atdzīvinātas; tie bija dejotāji, ieģērbti atbilstoši savai lomai. Pārējie viesi sajūsmināti runāja franciski un angliski, un Bakingema vārdi apslāpa mūzikas un balsu troksnī.

– Kad nomira jūsu tēvs, jūs vēl bijāt bērns, tāpēc neiepazināt tēva mīlestību. Es cienu šo saikni, jo pats esmu tēvs. – Hercogs smaidīja. – Un nepacietīgi gaidu mirkli, kad šajā lomā būs arī mans labākais draugs un viņa karaļvalsts.

Anrieta Marija nosarka. – Es dedzīgi ceru dāvāt mantinieku.

Bakingems turpināja vēl klusāk: – Nav viegli ieņemt bērnu, ja vīram ceļu uz sievas gultu aizšķērso priesteri pie durvīm.

Karaļa seja apmācās, bet viņš lūkojās uz karalieni, nevis hercogu, kurš runāja tik atklāti.

No šāda karaļa skatiena Anrieta Marija vairījās, un kaut kas viņas sejā atgādināja man Enu, kad māsa centās aizbēgt no rūgta tonika dzeršanas. – Pat karaliene nevar apiet svētās dienas. Es neaizmirstu, ka mans lielākais pienākums ir kļūt par prinča māti.

– Un piedzimis viņš būs ticīgs protestants. – Bakingems salika pirkstus kopā. – Princis, kurš alks karot ar Romu. – Un Franciju? Jautājums neuzdots kavējās gaisā. – Karš ir zināms jau kopš Zālamana laikiem, – Bakingems sacīja. – Liktenis uzspiež cilvēkiem pienākumu izvēlēties, kurā pusē nostāties. Mums jāsakauj ienaidnieks vai pašiem jācieš sakāve.

Es palūkojos uz trijotni sev apkārt – karali, karalieni un hercogu. Vēl pirms brīža manas krūšu bruņas bija sakarsušas. Tagad mani pārņēma drebuļi.