Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 8

Zeme kustējās. Es centos atvērt acis, bet kāds viltīgs gariņš bija sasējis manas skropstas kopā. Tās laikam bija svešzemju fejas, jo es dzirdēju melodisku franču valodu un skanīgi izrunātus vārdus angļu mēlē, kas ļoti atšķīrās no Okemā dzirdētās.

Mans augums bija atspiests pret robainu vilnas sienu, un es nespēju pakustināt ne rokas, ne kājas. Kad pagrozīju galvu, tā atsitas pret kaut ko metālisku. Sāpju dēļ man beidzot izdevās atraisīt skropstas, un lāpas uguns meta ellišķīgu gaismu pār briesmoņa seju. Granīta plāksnes veidoja vaigu kaulus, kas bija garāki par visu manu galvu. Biezas uzacis slīga pār acīm, kurās kvēloja liesmas. Aiz spurainās bārdas mirdzēja zobi, balti kā ziloņkauls. Es noteikti iekliegtos, ja vien pietiktu vietas, lai ievilktu plaušās gaisu.

– Tikai mieru, zēn, – nodārdēja dobjākā balss, kādu es jebkad biju dzirdējis. – Ja locīsies, tu savainosies, un… ko es tad teikšu karalienei?

Es pastiepu kaklu un ieraudzīju Viņas Majestāti nedaudz tālāk. Dāmas sakārtoja viņas apmetni, un viņa virzījās uz pils pusi. Es gribēju aizbēgt no briesmoņa, kurš mani ieslodzījis, un aizrāpties pie sievietēm, jo tās vismaz bija nedaudz pazīstamas, bet viena roka bija iespiesta starp mani un milzi, bet otra tā sapinusies, ka es aizkaitināts iekliedzos: – Laid mani vaļā!

– Nedrīkstu, – briesmonis atbildēja, un mēs sekojām karalienes dāmām. – Viņas Majestāte pavēlēja aiznest tevi uz manām istabām, kur tu paliksi, līdz saimniecības pārzinis sagatavos tev atsevišķu mītni. Grigorijs tevi apkalpos. Mani pirksti ir pārāk lieli, lai es varētu knibināties ap tava apģērba sīkajām saitēm.

– Kas tu esi?

Viņš sarauca milzīgo uzaci. – Māte sadotu man ar slotas kātu, ja zinātu, ka esmu aizmirsis viņas mācības par pieklājību! Viljams Evanss, karalienes kalpotāju kāpņu sargs, gatavs pakalpot.

Šis bija milzis, kura vārdu citi pieminēja, mani biedējot. Nu šis “dīvainis” pārvērtās par briesmoni no bērnu nakts murgiem. Es pūlējos pagriezties, lai viņu labāk aplūkotu. Milzis bija neticami neglīts. Piere izspiedās tā, ka acis šķita iegrimstam dziļos dobumos. Lāpstai līdzīgais deguns laikam reiz bija atsities pret durvju pārsedzi un nošķiebts uz sāniem. Augumā itin viss bija veidots tādā mērogā, lai iebiedētu pat izturīgākos vīrus. Es jutos kā uts, ko viņš varētu kuru katru brīdi saspiest.

– Es biju devies pastaigā un ieraudzīju karalienes baržu, – Evanss sacīja. – Atnācu pārliecināties, vai nevajag manas palīdzības. Šobrīd man nav jāstrādā, bet neviens cits Dānijas namā neko neceļ un nenes tik labi kā Vills Evanss.

– Tu pastaigājies tik vēlā stundā?

– Pasaule nav man piemērota, tāpēc šad tad vajag izstaipīt kājas. Tev paveicās, ka biju tuvumā. Grigorijs tevi nomestu zemē, tiklīdz tu ierunātos. Viņš baidās no visa, kas nav tikpat pierasts kā dubļi lietainā svētdienā.

Karalienes pavadoņi nogriezās sānis, un Viņas Majestāte atvadoties pacēla roku. Evanss gāja uz priekšu, un es sajutu nelielu aizķeršanos viņa gaitā, kas liedza viņam soļot vienmērīgi. Bija grūti noticēt, cik strauji viņš pārvar attālumu, un mēs sasniedzām vietu, kas neapšaubāmi bija kalpotāju mītne.

Ceļu apgaismoja vaska sveces, kas maksāja veselu bagātību, un visi sastaptie izpelnījās kādu vārdu no milža mutes. – Kā klājas ar jauno mazuli, Moda? Vai ielāps uz tavas mātes mājas jumta izturēja, Donald? – Šķita, ka Evanss pazīst visus. Smaidi, ko viņš saņēma pretī, bija neviltoti. Kas ir šis vīrs, kurš slēpjas aiz milzu stāva un skarbiem vaibstiem? Ja es būtu tik liels, neviens neuzdrošinātos mani apgrābstīt un staipīt kā vilnas grozu. Es iztēlojos, ka apmainos ķermeņiem ar Evansu, un mani pārņēma drūms prieks, kad iedomājos, ka manas dusmas iebiedētu pat Bakingemu, kaut gan viņš nekad to neizrādītu. Varbūt man pat nevajadzētu kļūt septiņas pēdas garam, ja Evanss būtu mans draugs. Varbūt mani mocītāji uzmanītos, jo baidītos no tāda milža atriebības.

Kad sasniedzām kāpnes, Evanss uzcēla mani plecā un piespieda ar vienu roku, it kā es būtu zīdainis. Viņš pieliecās, un es ieraudzīju kalsnu meiteni, salīkušu zem divu ogļu spaiņu svara. Evanss satvēra abus rokturus vienā šķīvja lieluma plaukstā un pacēla spaiņus tik viegli, it kā tos pildītu zosu dūnas. Es neredzēju meitenes seju, bet dzirdēju spuraino lepnumu viņas balsī, kad viņa steidzās mums līdzi. – Es esmu pietiekami stipra, lai to izdarītu pati, Evansa kungs!

– Un es spēju saskrāpēt roku ik reizi, kad jāmeklē zem skapja pamukušas zeķes. Bet vienmēr, kad esmu kādu zeķi pazaudējis, tā vēlāk parādās salocīta uz manas gultas. Tu jau nezini, kā tas gadās, vai ne, Bekija?

Meitene kaut ko noņurdēja, bet vairs neiebilda, kad Evanss uznesa abus spaiņus un mani pa šķietami bezgalīgajām kāpnēm.

– Kas jums ir tajā apmetnī, Evansa kungs? – meitene jautāja.

Es gatavojos tam, ka mani izrādīs, it kā es joprojām būtu feju būrī. Tomēr Evanss laipni, bet stingri atbildēja: – Uz tevi tas neattiecas. – Vills nolika spaiņus uz kāpņu laukumiņa. – Skrien vien un neklausies Railija glaimos. Viņš var sagādāt nepatikšanas krietnai meitenei.

– Labi, kungs. – Viņa paņēma savu nešļavu un devās prom.

Tāda atturība mani mulsināja. Cilvēki parasti labprāt mani rādīja un centās atstāt iespaidu uz pārējiem. – Kāpēc neteici viņai, kas esmu? – es painteresējos.

Milzis pārvietoja mani tā, lai redzētu manu seju. Acis kaulainajos dobuļos bija labsirdīgas un zilas kā rudzupuķes. – Vīrietis taču negrib iepazīties ar dāmu, ja nestāv pats uz savām kājām. Lūk, šīs ir manas istabas. – Viņš atvēra smagas koka durvis un noliecās, pa tām ieejot, tad aizvēra durvis, iztaisnojās un pienesa mani pie mūra pavarda. Man saļodzījās kājas, kad sajutu draudzīgo siltumu. – Tikai mieru, – milzis sacīja un notupās, lai varētu mani pieturēt. – Karaliene droši vien tevi nodancinājusi līdz pārgurumam. Es arī grīļotos pēc tādas nakts.

Kamēr milzis ar saviem lielajiem pirkstiem centās atraisīt apmetni, es pametu skatienu apkārt. Alvas tureklī vientuļi dega svece. Pie sienām bija piekārti ieroči, paredzēti lietošanai, nevis sakārtoti greznos apļos kā Bakingema namā. Evanss turēja savus zobenus, vairogu un āvu tā, lai varētu tos aši satvert.

Mēbeles atgādināja ozolkoka briesmoņus. Nekas nestāvēja taisni, un šķita, ka Evanss tik bieži uztriecies mantām, ka vairs nepūlas tās sakārtot. Krēslu savienojumu vietās rēgojās kails koks – acīmredzot kāds neveikli centies novērst bojājumus, ko radījis Evansa svars.

Skaists, bet nobružāts gobelēns šķita neiederīgs milža istabā. Izraēļu Dāvida attēls sniedzās gandrīz līdz grīdai, un viņš bija uzlicis sandalē ieautu kāju uz kritušā Goliāta. Kaut kas – droši vien žurka – bija apgrauzis un apskrāpējis vienu gobelēna stūri, un tas līdzinājās robainam murskulim.

Beidzot atsaitējis Grigorija apmetni, Evanss to nometa uz soliņa ar tādu netīšu spēku, ka mēbele saslīdēja.

– Grigorijs jau sen būtu novilcis tev kostīmu un tu dusētu gultā, kur tev ir īstā vieta, – Evanss noņurdēja. – Kur tas vīrs palicis?

Es iebāzu pirkstus zem krūšu bruņām vietā, kur tās iespiedās man miesā. Evanss laikam redzēja mani saviebjamies.

– Tev jāatbrīvojas no tām bruņām, draugs. Droši vien esi uzberzis tulznu vai asiņo, ja jau tās parautas uz sāniem.

Kamēr es atraisīju saites, ko varēju aizsniegt, Evanss centās attaisīt tālākās sprādzes. Darbs bija ilgs un izpelnījās vairākus klusus lāstus, tomēr milzis noņēma plāksnes no mana sasvīdušā torsa un es atvieglots nopūtos, ļaudamies vēsumam. Izrādījās, ka akrobātiskā priekšnesuma laikā bruņas sadriskājušas plāno krekla zīdu.

Evanss sarauca pieri. – Cilvēks nedrīkst gulēt izmirkušās lupatās. – Viņš pasvieda man dvieli. – Izģērbies un noslaukies, lai nesaaukstētos līdz nāvei.

Es sarāvos un piesarku, iedomājoties, ka nāksies atkailināt savu sīko ķermeni šī milzeņa priekšā. Bet Evanss jau bija novērsies. Viņš piegāja pie lādes un izņēma no tās zeķi un šķēres. Kamēr es berzējos ar dvieli, viņš izgrieza zeķē caurumus manai galvai un rokām.

– Šis tevi sasildīs. – Viņš padeva man nupat radīto apģērba gabalu, neskatīdamies uz manu pusi. Es pārvilku audumu pāri galvai, nespēdams izprast cilvēku, kas sabojā labu zeķi nupat satikta pundura dēļ. Viņš atmeta segas no gultas, kas bija plata kā pļava un augstuma ziņā līdzinājās bēniņiem. – Es tevi pacelšu un silti sasegšu, puika.

Tiklīdz viņš palaida mani vaļā, es ievēlos milzīgajā bedrē, ko dūnu pēlī guļot atstājis milža augums.

Vills Evanss iesmējās. – Vēlāk es tev pasviedīšu virvi, lai tu varētu izkāpt. Paguli vien, kamēr ir tāda iespēja. Pēc vakara pie Bakingema Viņas Majestāte vienmēr aizraujas ar tēlošanu. Viņa cenšas atvairīt visus hercoga dēmonus. – Es pirmo reizi redzēju Villu Evansu saraucam pieri un sapratu, kāpēc cilvēki veco ļaužu stāstos baidās no milžiem. Viņš palūkojās uz mani. – Piedod, puis. Es negribēju gremdēties pārdomās par to, ko neviens nevar mainīt. Drīz arī tevi apbēdinās Viņas Majestātes grūtības. Viņa ir kā apburošs zvirbulēns. – Milzis pielieca galvu. – Kā tu nokļuvi karalienes galmā?

Viņš tik un tā drīz uzzinātu patiesību. – Mani viņai uzdāvināja Bakingemas hercogs.

No Evansa sejas nozuda visa sirsnība. Pirms es paguvu viņam atkārtot hercoga pasaciņu manas patiesās sūtības apslēpšanai, durvis atvērās, un istabā ielavījās Grigorijs.

– Viņas Majestāte pavēlēja man apkalpot punduri. – Izklausījās, it kā Grigorijs būtu saņēmis pavēli samīļot čūsku. Tomēr, kopš pieminēju Bakingema vārdu, pat Evanss šķita alkstam nomazgāt visu, kam es esmu pieskāries.

– Grigorijs noliks tev tuvumā maizi un sieru. Varbūt tu pamodīsies pirms manas atgriešanās. Man jāved tevi lejā, lai tu iepazītos ar pārējiem pie vakariņu galda. – Evanss sakārtoja livrejas zīmotni pie pleca.

– Pārējiem? – es atkārtoju.

– Karalienes menažērijas iemītniekiem, – milzis paskaidroja. – Grigorij, sameklē viņam kādu piedienīgāku apģērbu nekā mana zeķe!

Evanss aizslāja līdz durvīm, un es apjautu viņa nevienmērīgās gaitas cēloni. Viņa kājas ieliecās uz iekšu, ceļiem sitoties kopā. Vietās, kur šosēs ieberzti caurumi, vīdēja ielāpi.

Es pārvilku segu pār galvu un iztēlojos Evansu ejam lejā pa kāpnēm. Vai viņš sacels trauksmi pārējo karalienes kalpu vidū? “Džefrijs Hadsons ir Bakingema padotais. Neticiet viņam!” Varbūt viņš pat iedēstīs aizdomu sēklu karalienes prātā.

Pirms ļaušanās miegam es gribēju apsvērt savu stāvokli un atrast kādu izeju, bet bagātīgais mielasts, aizraujošais priekšnesums un nemitīgo apmācību spriedze panāca savu. Es sapņoju par drūmiem milžiem un groteskiem savādniekiem, kas kalpo ieslodzītai karalienei.

Kad pamodos, logā iespīdēja saule, un Vills Evanss sēdēja pie kamīna, gremdējoties pārdomās. Viņš bija izvēlējies visneērtāko sēdekli istabā – soliņu ar trim kājām, kas čīkstēja zem viņa svara. Es prātoju, cik ilgi viņš tā gaidījis, noliecot pinkaino galvu un atbalstot elkoņus pret ceļgaliem. Kopā saliktās plaukstas līdzinājās laukakmeņiem. Man prātā atgriezās ainas no mūsu pēdējās sarunas, un es nespēju aizmirst viņa sejas izteiksmi brīdī, kad viņš uzzināja par manu saistību ar Bakingemu.

Īsu mirkli pirms šīs atklāsmes man šķita, ka mēs ar šo lielo cilvēku varētu sadraudzēties. Bet man jāizdomā, kā turēties nostāk, kaut gan es alku pēc kāda dvēseles radinieka.

– Evansa kungs? – es ierunājos.

– Tu esi pamodies. Menažērija priecāsies. Viņus visus moka ziņkāre.

Iespēja, ka vajadzēs atkal atvairīt aizdomu pilnus skatienus, mani biedēja, un pakrūtē sažņaudzās izmisuma kamols. – Viņi noteikti grib redzēt, kas nopirkts par Bakingema naudu.

Evanss pacēla galvu, un nesukātie mati atklāja seju. Dienas gaisma bija mazinājusi vaibstu neglītumu. – Džefrij, es te sēžu jau divas stundas. Man bija laiks pārdomām.

– Kādām? – Vai noslīcināt mani kā nevarīgu kaķēnu, ja karaliene negribēs mani atlaist?

Milzis nopietni uzlūkoja mani. – Kā tu nonāci Bakingema kalpībā?

Man vajadzētu bažīties, ka Evanss ir uzminējis manu īsto mērķi un liks šķēršļus, tomēr kaut kas viņa vārdos iekvēlināja uguni man sirdī.

– Bakingemam es esmu nevis cilvēks, bet tikai priekšmets bez savas gribas. Tēvs pārdeva mani hercogam. Hercogs uzdāvināja mani karalienei. Kad būšu viņai apnicis, viņa atbrīvosies no manis, kā vēlēsies, un es to nekā nevaru mainīt. – Vai mana balss izklausījās tikpat bezcerīga, kā es jutos?

– Menažērijā gandrīz visi ieradušies pēc kāda cita gribas. – Evanss piecēlās. – Bet mēs neesam tik bezpalīdzīgi, kā šķiet pirmajā mirklī. Neviens nevar mainīt savu izcelsmi, bet spēj izvēlēties, kā iet pa norādīto ceļu.

Es iedomājos, cik daudz labāka būtu Semjuela dzīve, ja es pildītu Bakingema pavēles. – Dānijas nams ir tālu no Okemas.

– Taisnība. Bet tas var kļūt par tavām mājām. – Evanss paņēma mīkstu saini no galda. – Tavas lādes vēl nav atnestas, tāpēc es aizņēmos drēbes no Ārčija Stiprinieka. Viņš ir karaļa Čārlza nerrs. Ja nedaudz pacentīsimies, tev šis apģērbs derēs un nevajadzēs doties vakariņās ar zeķi mugurā.

– Vai Ārčijs ir punduris?

– Nē. Viņš laimēja drēbes kāršu spēlē ar Robinu Labestīgo, karalienes otro punduri. Ārčijs vienmēr aplaupa kādu no menažērijas, kad atnāk apciemot savu brālēnu karalienes garderobē. Hemišs ir tikpat godīgs, cik viltīgs ir Ārčijs. Viņš ieguva savu vietu galmā, nozagdams aitu karalim Džeimsam deguna priekšā, un nekad nav atmetis šo paradumu.

– Vai zagli nevajadzētu iezīmēt vai pakārt?

– Jebkuru citu skartu šāds liktenis. Karalis Džeimss un viņa vīri steidzās Ārčijam pakaļ un domāja, ka iedzinuši viņu lamatās kādā mājiņā. Bet viņi iegāja iekšā, un zaglis nekur nebija manāms. Tikai kāda neglīta veča stāvēja pie šūpuļa, kurā dusēja ievīstīts bērns. Sieviete paziņoja karaļa vīriem, ka nav redzējusi meklēto zagli. Viņi atstāja namiņu, un tikai viens vīrs palika un piegāja pie šūpuļa. Tajā gulēja nozagtais jērs, ietīts šallē, un Ārčijs bija uzvilcis namiņā atrastus apakšsvārkus. Karalis tā smējās, ka pieņēma Ārčiju par savu nerru.

– Vajadzēs pateikties Ārčijam par aizdotajām drēbēm.

– Nevajag, – Evanss brīdināja. – Man nācās viņu piespiest. Kāda jēga tev palikt ieslodzītam šajā istabā, kamēr Ārčijs glabā pašam nederīgas drēbes? Viņam vismaz divdesmit gadiem pietiek lielisku apģērbu, ko viņš sakrājis, tēlojot galma āksta lomu šim karalim un iepriekšējam. Kaut gan viņš neprata novērtēt nevienu no saviem kungiem. Visiem stāsta, ka Anglijai klātos labāk, ja troni būtu mantojis karaļa brālis un Čārlzs nomirtu.

– Vai karalis pieļauj tādas runas? – es izbrīnīts jautāju.

– Galma nerrs ir vienīgais, kurš drīkst teikt gandrīz jebko savam karaliskajam saimniekam. Bet šajā gadījumā… – Evanss sadrūma. – Manuprāt, Viņa Majestāte domā tāpat kā Ārčijs. Karalis Džeimss tā domāja pavisam noteikti.

Es iztēlojos savu tēvu gadījumā, ja Džons nomirtu. Viņš vēlētos, kaut šajā kapā gulētu jebkurš cits.

– Princis Henrijs patiesi bija viens no krietnākajiem prinčiem, kas jebkad dzīvojuši šajā salā, – Evanss sacīja. – Īsts atdzimušais Artūrs.

– Kas bija Artūrs? Vēl viens brālis?

Evanss pārsteigts pavēra muti. – Nedomāju, ka pasaulē ir kaut viens angļu zēns, kurš nav dzirdējis stāstus par visu laiku diženāko valdnieku. Ir daudzi simti leģendu par apaļo galdu un bruņiniekiem, kuri ap to pulcējās.

– Leģendas? – Es aiznesu drēbes ap gultas stūri, lai Evanss neredzētu mani pārģērbjamies. – Tēvs teica, ka cilvēki izmanto šos stāstus, lai pierunātu muļķus mesties lodēm pretī. Viņš runāja par pasaku valstībām, gribot izmānīt monētas no tiem, kas vēroja mani dejojam gadatirgū. Skatītāji nevarēja atļauties izšķiest šo naudu velti. Labāk būtu nopirkuši gaļas pīrāgu vai zābakus.

Es pametu skatienu ap gultu. Evansa dziļi iegrimušajās acīs pavīdēja žēlums.

– Neko skumjāku es neesmu dzirdējis, – viņš sacīja. – Zēns, kurš uzaudzis bez teiksmām par drosmi, kas padarītu viņa dzīvi košāku… Es pavadīju bērnību Velsā, un man šie stāsti bija kā maize. Māte apgalvoja, ka es apriju leģendas tikpat dedzīgi, kā mani brāļi aprija auzu cepumus. Tāpēc es izaugu tik garš; man vajadzēja piešķirt šiem stāstiem vietu, kur izplesties visiem brīnumiem.

Šādi stāsti mani vilināja, bet noderīgāks būtu jebkas, ko Evanss atklātu par karali. Es sāku pārģērbties. – Labprātāk es paklausītos par karaļa Čārlza brāli.

– Kopš piedzimšanas Henrijs Stjuarts likās veidots no spožāka metāla nekā pārējie. Neviens nevarēja viņu pārspēt zobenu cīņā un jāšanā, un Henrijs atteicās precēties ar katolieti, kaut gan tēvs un karaliskā padome ļoti pūlējās pierunāt. Viņš apgalvoja, ka pat simt savienību dēļ šīs abas reliģijas negulēs viņa gultā.

– Ņemot vērā nesaskaņas, ko vakar karaļa un karalienes attiecībās uzkurināja runas par reliģiju, princis Henrijs rīkojās prātīgi.

– Es neesmu izglītots, – Evanss atzinās, – bet es saprotu, ka protestanti un katoļi ieausti Anglijā tikpat cieši kā pavedieni tajā zeķē, ko tu šobrīd velc kājā. Vai tu varētu izvilkt kādu diegu, neizārdot visus pārējos? – Viņš negaidīja atbildi. Interesanti, kura Dieva priekšā savus noberztos ceļus liec Vills Evanss? – Vēl zēna gados princis Henrijs devās apciemot slavenāko nodevēju, kas ieslodzīts Londonas Tauerā, pavadīja daudzas stundas kopā ar seru Volteru Roliju, mācoties zinātnes un klausoties stāstus par Virdžīniju un citām neizpētītām zemēm. Viņš apguva pat alķīmiju un visus tās brālības noslēpumus, kas dēvējas par Nakts skolu.

– Nakts skolu? – es atkārtoju.

– Tā ir burvju skola, ko izveidojuši ateisti. Rolijs, Nortamberlendas grāfs, lugu rakstnieks Kristofers Mārlovs un doktors Džons Dī.

Doma par burvju skolu lika man tīksmi nodrebēt. Es uzvilku aizdoto kreklu, sasiedams visas aizdares.

– Burvju māksla, protams, ir noziegums. Karalis Džeimss pats uzrakstīja grāmatu par raganu iznīdēšanu. – Evanss sakārtoja karalienes zīmotni uz savas livrejas, kamēr es uzvilku Ārčija bikses. – Princis neuzskatīja Rolija paveikto par burvestību. Viņš uzskatīja zinātni par iespēju atšifrēt Dieva pirkstu nospiedumus uz pasaules. Princis Henrijs iedvesa apkārtējiem ticību, ka Dievs paredzējis mums uzdevumu izpētīt Viņa noslēpumus. Anglijā viņu mīlēja visi, izņemot vienu.

– Kurš tas bija? – es jautāju, vilkdams mugurā kamzoli.

– Bakingemas hercogs. Viņš deva priekšroku princim Čārlzam. Apmācīja viņu vīrišķīgajās mākās un spēka vingrinājumos, kas nostiprināja viņa miesu.

Es atcerējos hercoga dzelžaino apņēmību panākt, lai karaliene nepārspētu viņu karaļa acīs. Bakingemu tracinātu sāncensība ar karaļa apdāvināto dēlu.

– Kā princis nomira?

– Viņu pārņēma drudzis. Tas sākās tik pēkšņi, ka daudzi runāja… – Evanss apklusa.

– Ko runāja?

– Ka princis Henrijs ir noindēts.

Vēl neuzvilcis kamzoli, es sastingu. Atmiņā atausa pirmā tikšanās ar Kārlailas grāfieni, viņas savilktās lūpas un šķelmīgā balss, kad viņa uzrunāja hercogu: “Jums ļoti paveicās, ka Velsas princis nomira, Jūsu Gaišība…” Vai tiešām Bakingems saistīts ar prinča nāvi? Ja viņš bija gatavs noindēt karaļa dēlu, tad varētu izmantot šo pašu paņēmienu, lai atbrīvotos no tautas nīstās franču katoļu karalienes. Un, kad pienāks brīdis pasniegt nāvējošo dziru, to visvieglāk uzticēt nerram, kurš ik dienu pavada pie karalienes sāniem.

Evanss pieliecās, lai palīdzētu man nostiprināt pēdējo aizdari. – Bet kāda gan nozīme šādām baumām? Princis Henrijs ir miris, un Bakingems kāpis tik augstu, ka pat karaliene palikusi viņa ēnā. Tiklīdz aizsiešu šo saiti, tu būsi apģērbts. Tev jāpaēd un jāiepazīstas ar pārējiem, pirms sākas mēģinājumi.

– Mēģinājumi?

– Karalienes lielajai kaislībai. Dzīvajām gleznām. Tā ir savdabīga tēlošana; viņa cenšas izveidot skaistāku pasauli, kur ir mīlēta un varonīga. Par to viņa sapņoja, kad šķērsoja jūru no Francijas. Dažreiz man šķiet, ka viņai šī gleznu pasaule ir īstāka nekā tā, kurā viņa atrodas kopā ar karali.

Mani tas nepārsteidza, jo viņas dzīve bija pilna ar lamatām. Arī man gribējās aizbēgt no šīs pasaules. – Saprotu, – es noteicu. Evanss noteikti nespēja uzminēt, cik patiesi es to domāju.

– Pat pēc vakardienas mielasta, lai cik grezns tas būtu, tu vari tikai iztēloties. – Evanss savilka saites tik cieši, cik vien spēja. – Galmā viss ir neīsts, Džefrij. Galminieki izskatās pēc papīra pūķiem. Bet tie izdveš īstu uguni, un pat zīdā veidotas jūras var tevi noslīcināt. Reizēm arī gudrākais cilvēks nespēj noteikt, kas ir patiess. Ja neesi neko dzirdējis par karali Artūru, tu noteikti nezini par Kolizeju.

– Kas tas ir? – es jautāju.

– Romiešiem bija tādas pašas menažērijas kā mūsu karalienei. Tīģeri, lauvas un gladiatori. Vergi, kas cīnījās cits ar citu un zvēriem, lai izklaidētu augstmaņus.

– Tāpat kā lāču cīņu arēna, ko uzrauga mans tēvs.

– Jā, tieši tā. Ārčijs labprāt tev iestāstītu, ka pārējie karalienes dīvaiņi galma arēnā cīnās no sirds. Apsoli man, ka pats visu izvērtēsi.

Es uzāvu kurpes. Tās nebija sadriskātas vai sabojātas zem bruņu plāksnēm. – Esmu gatavs, – es sacīju, tomēr nedomāju, ka jebkad būšu nobriedis tam, lai tiktos ar karalienes izslavētajiem savādniekiem.

Vills Evanss piegāja pie durvīm, atrāva vaļā un pieturēja ar milzīgo roku. Es izgāju no istabas, bet kambaru labirints bija tik sarežģīts, ka baidījos neatrast ceļu atpakaļ. Vills samazināja savus soļus un tik bieži apstājās, lai man parādītu grieķu dievu gleznas un leģendāru varoņu statujas, ka tikai pēc brīža es apjautu – viņš rūpējas, lai es neatpalieku.

Apņēmies nejust patiku pret personu, ko vajadzēs nodot, es centos uzkurināt sevī dusmas par šo labestības apliecinājumu. – Nevajag jau kavēties pie katra marmora gabala, ko ieraugām.

Evansa sejā parādījās apjukums, un tam sekoja dusmu uzliesmojums. Es atcerējos vēršus brīdī, kad tēvs tos pieķēdējis Bakingema arēnā. Mirklī, kad pirmais suns bez jebkāda iemesla metas vērsim virsū un iecērt zobus tam mīkstajā purnā.

Es Evansa vietā atcirstu nepateicīgajam neģēlim, ka šādi “kavējos” tikai viņa dēļ. Bet Evanss vienīgi vēroja mani ar caururbjošu skatienu.

Milzis vairs neapstājās, tomēr gāja lēni. Es gandrīz skrēju, lai piespiestu viņu paātrināt gaitu. Piekusis un aizelsies, es sasniedzu gaiteni un sajutu kādu pārmaiņu milža noskaņojumā. – Šīs ir Viņas Majestātes istabas, – viņš sacīja. – Te viņa meklē patvērumu kopā ar tiem dažiem, ko mīl un kam uzticas. – Pēc tam viņš aizrādīja: – Džefrij, Viņas Majestāte vēl nav tevi aicinājusi. Nav nepieciešams tā skriet.

Atskanēja apslāpētas balsis. Viena piederēja karalienei, bet otra kādam skotam, kurš tik kaismīgi runāja franciski, ka es neko nesapratu. – Kāds dusmojas uz karalieni, – es ieminējos.

– Mēs bieži dzirdam karalieni un viņas dāmas aiz sienas. Tā ir vieglāk atsaukties uz aicinājumiem un noskaidrot, kāds ir Viņas Majestātes noskaņojums.

Tas atvieglotu darbu arī Bakingema spiegam.

– Vai zini, kas ir viņas viesis?

– Tavs uzdevums ir novērst viņas domas no šādiem sarežģījumiem, nevis tos pastiprināt ar jautājumiem par to, kas nav tava darīšana. – Vills Evanss pirmo reizi runāja ar mani tik asi. Mani izbrīnīja sāpes, ko radīja šis pārmetums.

– Tev taisnība. Man tikai… – Es centos izdomāt kādus melus. – Man tikai nepatīk, ka tā runā ar sievietēm. Diemžēl mans tēvs arī mēdza lamāties uz māti.

Dusmas Evansa acīs pagaisa. – Arī man nepatīk to dzirdēt, bet es nedomāju, ka viesis dusmojas uz karalieni. Viņi abi dusmojas par kaut ko citu.

Es jau grasījos izprašņāt, bet aprāvos. Pārmērīga ziņkāre uzkurinātu milža aizdomas.

– Viņi cenšas izlemt, ko darīt ar netaisnību, – Evanss paskaidroja. – Bet tā ir viņu nasta. Tu savu darbu atradīsi aiz šīm durvīm. – Viņš norādīja uz grebumiem rotātām koka durvīm. – Galminieki to dēvē par Dīvaiņu mītni. Šeit mēs gaidām Viņas Majestātes aicinājumu. Te glabājam savus amata piederumus, virves dejošanai, visu nepieciešamo burvju trikiem, stīpas ar lenšu rotājumiem un visu pārējo. Izmēģinām jaunus paņēmienus. Dažreiz arī ēdam šeit, ja neuzstājamies un nepildām citus pienākumus.

– Kādus pienākumus?

– Es sargāju karalienes kalpotāju kāpnes. Neviens netiek man garām pie karalienes, ja vien es to neļauju.

Man prātā iešāvās doma, ka Evanss nav prasmīgs sargs. Viņš zināja, ka esmu Bakingema sūtīts, bet darīja visu iespējamo, lai es justos ērti.

– Tu daudz laika pavadīsi te kopā ar šiem cilvēkiem, – Evanss turpināja. – Ceru, ka būsi laimīgs.

– Dīvaiņu mītnē? – es noprasīju, neticības pārņemts.

Evansa acīs pavīdēja tādas skumjas, ka es pārsteigts atkāpos. – Mēs visi esam sakropļoti, Džefrij. Daži ir dīvaini no ārpuses, kas visiem redzama, bet citi ir kropļi iekšēji.

Es prātoju, ko manī saskata Vills Evanss, un piepeši biju gatavs uz visu, lai izvairītos no viņa asā skatiena. Saraustījis bikses, es saņēmu drosmi un iegāju istabā, kādu nekad vēl nebiju redzējis.