Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 4

1626. gada aprīlis

Pirms trim gadiem

Okema, Ratlenda

Es biju pārliecināts, ka nespēšu aizmigt savā pēdējā naktī, ko pavadīju skārnī. Visu mūžu es biju nodzīvojis starp miesnieku veikaliem šaurajā ieliņā. Kad dzīvnieki redzēja savus biedrus mirstam, tie izgrūda savādi cilvēciskus kliedzienus, kas kļuva par manu šūpuļdziesmu. Bet baisais klusums pēc tam, kad vīri nolika nažus, bija biedējošu iespējamību piesātināts. Tas bija īpaši jūtams šajā vakarā, kad es par savu nākotni zināju tikpat maz kā lopi savos aizgaldos.

Es ietinos izdilušajā segā, ko mēs ar jaunāko brāli Semjuelu izmantojām kopš brīža, kad varējām uzkāpt bēniņos. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņa sarunas ar Dievu vienmēr ieilgst, ja man pašam nepieciešams ar Semjuelu apspriesties. Pārējie Hadsoni uztvēra lūgšanas tāpat kā sejas mazgāšanu ziemā; mēs paveicām šo piespiedu darbu tik ātri, cik vien iespējams, jaucot kopā aizliegto katoļu latīņu valodu un likumīgo angļu mēli. Es uzsitu pa salmu maisu sev blakus vietā, kur parasti gulēja Semjuels un ko es gribēju izlīdzināt. To darot, es īgni ņurdēju pietiekami skaļi, lai brālis dzirdētu. Tomēr es necerēju, ka mans aizkaitinājums kaut ko mainīs; tas nekad vēl nebija līdzējis.

Bet tonakt vajadzētu būt citādi. No rīta, kad izlīdīsim no šīs segas apakšas, viss mainīsies. Nākamreiz es atgriezīšos mājā kā viesis. Es nezināšu visus sīkumus, kas notikuši Semjuela dzīvē. Viņš neko nezinās par manējiem.

Es jutu vēderu sažņaudzamies un prātoju, vai manu vecāko brāli Džonu nomocījušas tikpat nelāgas bažas, kad viņš pirms trim gadiem pameta mājas un kļuva par mācekli. Bija dīvaini domāt par viņu kā par pieaugušu vīrieti ar miesnieka nazi rokā; viņš kalpoja savam saimniekam piecus veikalus tālāk. Es atcerējos, kā māte raudāja, šujot viņam kreklu no savas kāzu kleitas apakšsvārkiem. Tēva sejā rotājās plats smaids, kad viņš atnesa zābakus no lietoto mantu tirgotāja. Džons tos apāva un pastaigājās, ar katru izstīdzējušā ķermeņa šķiedru apņēmies pierādīt, ka patiesi ir vīrietis.

Mūsu māsa Ena sasēja Džona mantu saini – divus pārus salāpītu zeķu, ādas priekšautu un trīs apsvilušus cepumus, ko Semjuels saņēma par to, ka izslaucīja maiznieka krāsni. Manai aiziešanai neviens tā negatavojās.

– Es pārliecināju Viņa Gaišību pieņemt Džefu tikai ar to, kas viņam mugurā, – tēvs lepni paziņoja vakarā, kad pastāstīja, ka atdos mani hercogam. – Man izdevās viņu nobiedēt ar slimībām, kas varētu aizceļot no skārņiem līdz viņa namam kalnā.

Gribējās atgādināt tēvam, ka viņš katru dienu staigā no skārņiem līdz hercoga īpašumam, kur apmāca augstmaņa suņus cīņām ar vēršiem. Tomēr – kāpēc gan pūlēties? Pat tad, ja hercogs man ļautu ņemt līdzi mantu vezumu, manas atvadas nepavisam nelīdzinātos atvadām no Džona. Semjuels vienīgais skums par manu aiziešanu.

Uz mirkli es aizvēru acis – ne jau tāpēc, ka tās piepeši svila, bet gan atpūtai līdz brīdim, kad Semjuels pabeigs lūgties. Laikam biju iesnaudies, jo piepeši uztrūkos no miega, kad nesajutu Semjuela siltumu sev blakus.

Pa caurumu jumtā, ko tēvs nebija papūlējies salabot, ieplūda mēnessgaisma. Sudrabotajā mirdzumā parādījās balts rēgs; Semjuels sēdēja gaismā, sakrustojis kājas, un viņam blakus bija mātes šuvekļa groziņš.

– Ko tu dari? – es jautāju.

– Domāju, – Semjuels atbildēja. – Kad Džons pameta mājas, es sevi mierināju, iztēlodamies viņa guļvietu pie miesnieka pavarda. Bet tagad, kaut gan cenšos, es nespēju iedomāties tavu dzīvi pēc aiziešanas no Okemas.

– Es vēl joprojām pētīšu ceļgalus, tikai to cilvēku zeķēs nebūs tik daudz caurumu.

Semjuels pat nepapūlējās pasmaidīt. Es izkāpu no gultas un devos apskatīt drānas, ko māte nolika iepriekšējā vakarā un kas pārvērta mani par feju karali. Izrādījās, ka tērps novietots citur un zaļais audums vienā pusē vairāk saburzīts, nekā palicis man atmiņā.

Šo ģērbu es biju valkājis neskaitāmas reizes, kad dejoju un izlūdzos penijus gadatirgos. Es prātoju, vai tāpēc diženie par mani uzzinājuši, un nogludināju kroku audumā.

– Necenties jokot, Džef. Tikai ne šonakt. – Semjuela sejas izteiksme apmācās. Es nespētu izturēt viņa asaras.

– Labi, nejokošu, ja apsolīsi neļauties skumjām. Galu galā ir iespējams, ka es jau nākamajā vakarā atkal vilkšu tev nost segu. Varbūt hercogs mani ieraudzīs un nospriedīs, ka neesmu viņa uzmanības cienīgs. – Es gribēju nomierināt Semjuelu, bet viņš tikai satrūkās.

– Nerunā tā!

– Vai tu tomēr vēlies no manis atbrīvoties?

– Tu zini, ka tā nav. Bet tēvs jau izlielījās krogā, un es baidos no viņa dusmām. Hercogs mani biedē vēl vairāk. Cilvēki daudz runā par viņa briesmīgo dabu. Vai tu nebaidies?

Es zināju, ka nav jēgas melot Semjuelam. Viņš vienmēr pratis saskatīt patiesību. – Mazliet.

– Jā, es arī. Tāpēc es gribēju tevi aizsargāt.

Es palūkojos uz savu trauslo brāli, viņa izspūrušajām, zeltainajām matu cirtām un acīm, kas bija pārāk maigas dzīvei skārņos, un es iedomājos, kā Džons smietos, ja dzirdētu viņa vārdus.

– Aizsargāt? – es atkārtoju. – Kādā veidā?

– Kamēr pārējie gulēja, es iešuvu tavā tunikā Svēto Dievmāti.

Svētā medaļa bija Semjuela dārgākais īpašums, dāvana no pustrakās vecās sievietes, kas glabāja Jaunavas Marijas statueti zem grīdas dēļiem. Kaut gan brāļa dāsnums mani aizkustināja, es arī izbijos. Svētās relikvijas Anglijā bija pasludinātas par nelikumīgām līdz ar katoļticību. Kopš brīža, kad Henrijs Astotais pārcirta saikni ar Romu, tronī bija sēdējuši pieci valdnieki, un par Anglijas nemirstīgo dvēseli vēl joprojām cīnījās visi – anglikāņi, puritāņi, katoļi un pārējie, kas laiku pa laikam uzradās.

Džons saņem cepumus; man uzdāvina skārda gabalu, kura dēļ mani var iemest cietumā. Tomēr es iekodu mēlē un pateicu: – Semjuel, nevajadzēja atdot man savu medaļu.

– Bet es nevarēju iedomāties citu atgādinājumu, – Semjuels iebilda.

– Par ko?

– Ka tas, ko cilvēki runā, nav taisnība. Tevi nav radījusi ļauna burvestība. Tu esi labs. Debesu dāvana. – Es papurināju galvu un novērsos. Semjuels uzlika roku man uz pleca. – Tiklīdz sāksi par sevi šaubīties, pieskaries medaļai un atceries, ka Svētā Dievmāte tevi mīl, Džefrij. Un es arī.

Man gribējās raudāt. Es piebikstīju brālim ar elkoni, slēpjot asaras. – Ja tu man būtu iedevis cepumus, es dalītos ar tevi.

Semjuels iegrūda elkoni man sānos, un es sapratu, ka viņš zina, ko es neuzdrošinos pateikt. Es allaž biju ar brāli dalījies it visā… līdz šim brīdim.

Mēs iekāpām gultā un lūkojāmies griestos, kamēr nakts aizritēja un sākās rosīgais rīts. Nekad es vēl nebiju tik dedzīgi mazgāts, ķemmēts, apkopts un spodrināts, nekad nebiju uzklausījis tik daudz norādījumu par uzvedību hercoga klātbūtnē. Ar mazgāšanu nodarbojās sievietes; tēvs apbēra mani ar pavēlēm. Bet es redzēju Semjuelu stāvam ārpus šī neprāta loka. Viņš uzturējās tuvumā un vēroja mani, līdz pienāca atvadu mirklis.

Šķita, ka esmu paguvis vienīgi samirkšķināt acis un jau stāvu sava jaunā saimnieka viesistabā un man apkārt plešas pasaule, ko nekad nebiju pazinis.

Zem manas lapu zaļās tunikas tecēja sviedri, un noberztā āda iesmeldzās. Tēvs uzcēla mani uz rakstāmgalda, kas aizņēma gandrīz visu Bakingemas hercoga istabu, un rupjais audums nobrāza ribas. Džordžs Viljerss no šīs telpas valdīja pār manu ciematu un lielāko daļu Anglijas. Okemas skārņu vīri gan mēdza ņurdēt, ka viņš valda slikti. Bakingems nupat bija atgriezies mājās, velti izniekojis lielāko floti, kādu Anglija jebkad sūtījusi jūrā. Viņa nodoms bija atkārtot slaveno Dreika uzbrukumu Kadisai, kas piederēja Spānijai.

Viss liecināja, ka hercogs savas neveiksmes dēļ nav zaudējis ne kripatu karaļa mīlestības. Čārlzs Stjuarts mīļuprāt pieņēma Bakingemu atpakaļ. Pārējie Anglijā nīda hercogu kvēlāk nekā jebkad.

Es stāvēju pretī valsts ietekmīgākajam augstmanim un centos neuzkāpt uz aprakstītajām lapām, kas bija izmētātas pa galdu, kā arī nesabojāt mīksto vasku uz vēstules zīmoga. Svece, ko viņš bija izmantojis vaska izkausēšanai, dega tik tuvu man, ka es jutu saplokam mātes ieveidotās matu cirtas. Es atcerējos apdeguma tulznas uz viņas plaukstām, kad viņa apvija manas zeltaini brūnās šķipsnas ap sakarsētu stieni, un prātoju, vai augstmaņa labvēlība nodrošinātu man mātes mīlestību.

Bakingems sakrustoja rokas virs dārgakmeņiem rotātā kamzoļa, un es apvaldīju vēlmi paberzēt acis. Visas virsmas tajā istabā mirdzēja, vēlīnās pēcpusdienas saules apspīdētas, un pat gobelēni pie sienām bija izšūti ar zelta diegu. Es atcerējos, ko tēvs stāstīja, kamēr gājām no viņa skārņa uz hercoga muižu.

– Džordžs Viljerss bija tikai nenozīmīga bruņinieka dēls, turklāt jaunākais. Dzimta bija nabadzīga, bet puika likās neticami glīts. Viņš atdarināja augstmaņus un izmantoja skaisto seju, lai iegūtu divu karaļu mīlestību, un kļuva par slienainā Džeimsa favorītu. Kad vecais karalis saslima, Bakingems visu savu valdzinājumu vērsa pret Džeimsa stostekli dēlu, mūsu jauno karali Čārlzu.

Nebija grūti saprast, kāpēc karaļi sapinušies Bakingema tīklā. Es jau kopš neatminamiem laikiem izklaidējos, iztēlojoties sevi citu cilvēku ādā – spēru garus soļus gluži kā sulainis vai kā stalts vīrietis lauzos cauri pūlim, kas varētu mani samīt. Bet, kad lūkojos uz hercogu, ar iztēli nepietika.

Es nekad nebiju redzējis tik nevainojami veidotu cilvēku. Baltās šosēs tērptās kājas bija glītākas nekā jebkuram citam – un es taču visu mūžu biju pavadījis starp dažādām kājām. Mirdzoši, sermuļa kažokam līdzīgi mati slīga garās cirtās līdz platiem pleciem, ko sedza koši zils samts. Bakingems tuvojās, un es jutu sirdi iepukstamies straujāk.

– Tu būsi jauka rotaļlieta, Džefrij Hadson, – viņš noteica. – Es pat nespēju noticēt dzirdētajām runām par tavu izskatu. Eksemplārs reti attaisno cerības, kas uz to liktas.

Eksemplārs. Izklausījās, ka es pat neesmu cilvēks. – Patencini, Džefrij! – tēvs pavēlēja.

Man nebija ne jausmas, par ko vajadzētu pateikties. – Jūtos pagodināts… – Bakingems pavēcināja roku, liekot man apklust, un apgāja galdam apkārt, lai varētu mani aplūkot no visām pusēm. Man iekņudējās āda vietās, kur to apsvilināja viņa skatiens.

– Es gribu saprast, kādas viltības tu izmantoji, lai iegūtu šādu izskatu. – Bakingems satvēra un paspaidīja manu augšstilbu. Es apņēmos nekustēties, kaut gan man sāpēja. Hercogs vispirms nopētīja vienu kāju, pēc tam otru, tad pacēla manu tuniku, un es jutu vaigus iekvēlojamies. Auksts gaiss skāra manu kailo vēderu, un Bakingems vērsās pie mana tēva: – Grūti noticēt, ka neesi piebāzis viņa drēbes ar zāģskaidām, lai izveidotu šīs nevainojamās līnijas.

Man gribējās pateikt, ka vecāki nav mani piebāzuši. Bet viņi vēl joprojām vīstītu mani ciešos apsējos, lai aizkavētu augšanu, ja es nebūtu iemācījies saliekties neiespējamos līkumos un atraisīt mezglus ar zobiem.

– Šādu manu dēlu radīja Dievs, – tēvs sacīja. – Vēl kādu, kurš līdzinātos Džefrijam, jūs diezin vai sastapsiet.

Kad hercogs pašķīra manas lūpas un nopētīja zobus, es centos nesarauties.

Tēvs satvēra mani aiz matiem virs skausta un parāva galvu, līdz mana mute pavērās. Viņš pagrieza mani pret sveces liesmu, lai apgaismotu tālākos zobus. – Džefrija prāts ir ass kā mans nazis. Viņš apguva franču valodu, kad mums blakus ievācās hugenoti.

– Miesnieka dēls runā franciski? Tas viņam noderēs, jo karaliene nepūlas mācīties angļu mēli.

– Ja mans puika ir kaut ko dzirdējis, tad atcerēsies to mūžīgi.

– Tādu prasmi es varēšu izmantot galmā. – Bakingems pielika pirkstu pie vaiga. Es aizgrābts vēroju viņa seju. Bārda bija rūpīgi kopta un smaila, ūsas auga kuplas uz abām pusēm. Kastaņbrūnās spalviņas piesaistīja skatienu mutei; augšlūpa bija nedaudz pilnīgāka nekā apakšējā, un abas šķita veidotas nedaudz sievišķīgi. Es nekad nebiju redzējis tik tīru cilvēku.

– Džefrij, es tevi padarīšu par karali galma nerru vidū, – Bakingems solīja. – Pretī es pieprasu pilnīgu uzticību. Labākais veids, kā atbrīvoties no pretinieka galmā, ir izdomāta apsūdzība nodevībā. Tās mēdz būt ļoti sarežģītas. Ja es kritīšu, mani kalpotāji, arī tu, varētu nokļūt uz ešafota kopā ar mani. Bet mēs vairs nerunāsim par tik drūmām izredzēm. Tu atšķetināsi manu ienaidnieku viltības. Neviens neturēs tevi aizdomās pat pēc tam, kad atklāsies viņu ļaundarība. Tu izskaties nevainīgs kā eņģelis, kaut gan esi dabas kļūda.

Dzirdot šo vārdu, es nesarāvos. Četrpadsmit gadu vecumā biju pie tā pieradis. Tas mani vairs nesaraudināja. – Ienaidnieki, Jūsu Gaišība? – es jautāju.

– Vai esi dzirdējis par nelielajām nepatikšanām Kadisā?

Atgriešanās ar trešdaļu no visiem kuģiem man nešķita “nelielas nepatikšanas”.

– Galms ir pilns ar ļaudīm, kas apņēmušies izmantot šo neveiksmi, lai mani iznīcinātu. Viņi melo karalim par mani. To pašu viņi darīja ar Viņas Majestātes tēvu, kurš mani mīlēja. Ienaidnieki bija pārliecināti, ka es zaudēšu labvēlību, kad tronī kāps Čārlzs, bet es kļuvu par viņa labāko draugu, pat brāli visā, izņemot asinis. Tagad šie ienaidnieki uzskata, ka man ir pārāk liela ietekme pār Viņa Majestāti. Daži pat novēl man nāvi.

Es centos iztēloties, kā hercogu ķer šāds likteņa trieciens. Viņš likās paceļamies pāri tādiem miesas ierobežojumiem. Kas notiktu ar ģimenēm viņa īpašumos, ja šie cilvēki piesavinātos hercoga zemi?

Bakingems salti pasmaidīja. – Arī karaliene priecātos, ja es pazustu. Bet viņai vēl nav pat septiņpadsmit gadu. Viņa ir pārāk nepieredzējusi, lai saprastu, ka manu vietu ieņems kāds cits. Un šis cilvēks varētu izmantot karaļa labvēlību sliktākiem mērķiem nekā es. Mūsu pienākums ir glābt karalieni no viņas pašas.

– Labi, Jūsu Gaišība, – es atbildēju.

– Tātad viss ir nokārtots. Es aizvedīšu tevi uz galmu. Karalienes iecienītā izklaide ir krāt tādus retumus kā tu. Viņa izturas kā izlutināts bērns, rotaļājas ar saviem īpašajiem draugiem un izmanto šos neparastos cilvēkus savos uzvedumos, vienlaikus atraidot tos, kas vēlas pievērst viņas uzmanību nepatīkamiem jautājumiem. Ja labi paveiksi savu darbu, Viņas Majestāte labprāt pieņems tevi kā savu mīluli. Es neesmu redzējis nevienu, kas tik dedzīgi dāvā savu pieķeršanos. Tu uzmanīgi klausīsies un visu dzirdēto atkārtosi man.

Es centos izprast savas sajūtas attiecībā pret sievieti, kas vāc cilvēkus kā mīļdzīvniekus. Bakingems pieskārās manām matu šķipsnām.

– Viņas Majestāte ir valdzinoša sieviete, Džefrij. Ne gluži skaista, bet tik dzīvespriecīga, ka pārējam nav nozīmes. – Hercogs sarauca pieri. – Neļaujies apmānam. Viņa ir Francijas karaļa acis, pāvesta ierocis. Ja viss notiktu pēc viņas gribas, Anglija pakļautos katoļiem. Vai saproti, cik bīstami ir kalpot diviem saimniekiem?

– Jā. – Man pār skaustu pārskrēja skudriņas, un es atcerējos tunikā iešūto medaļu.

Bakingems samiedza acis. – Nekad neaizmirsti, ka esi mans suns, Džefrij. Vai esi redzējis, ko tavs tēvs dara ar suņiem, kas necīnās, ja iemesti vēršu bedrē?

– Atbildi Viņa Gaišībai, Džefrij, – tēvs pavēlēja.

– Tēvs pasviež šos suņus pārējiem, kuri tos saplosa, Jūsu Gaišība. – Es biju to redzējis.

– Tas ir nepatīkami, bet nepieciešami. Nepakļāvīgie jāiznīcina, – Bakingems skaidroja. – Vai saproti?

Viņa balsī skanēja tik labestīga nožēla, ka es nevilšus viņam piekritu. – Protams, Jūsu Gaišība.

– Ceru, ka tev nevajadzēs apgūt šo mācību. Tev jāuzzina daudz kas cits. Vai jebkad esi jutis zīda skūpstu uz ādas?

Viņš saprata, ka esmu ieradies savā labākajā tērpā. – Nekad, Jūsu Gaišība.

– Tev nepieciešamas jaunas drēbes. – Hercogs uz mirkli pieskārās manai piedurknei un tad paberzēja pirkstus kopā, it kā saspiestu blusu. – Tiklīdz būs gatavs pirmais apģērbs, tu iemetīsi šo lupatu ugunī.

Es domāju par medaļu. – Manas drēbes man ir svarīgas.

Ģimene daudz upurēja, lai es varētu…

– Džefrij! – Tēvs piebikstīja man ar pirkstu. – Priecājies par saimnieka dāsnumu. Jūsu Gaišība, sakiet kaut vārdu, un es noplēsīšu drēbes viņam no muguras.

– Neraizējies, Džon. Tavs dēls ir uzticīgs vietai, no kuras cēlies. Ceru, ka reiz viņš būs tikpat padevīgs man. – Bakingems pamāja, liekot tēvam nocelt mani no galda. Hercoga zīmoggredzens gaismā uzmirdzēja.

Tēvs strauji nolika mani uz grīdas, satvēris tik cieši, ka man sāpēja ribas. Ja hercogs sūtītu mani atpakaļ uz mājām, es saņemtu vēl citus zilumus.

– Piedodiet, es nevēlējos jūs aizvainot. Turpmāk uzvedīšos labāk, – es solīju.

– Neapšaubāmi. Galmā nav vietas miesnieka dēlam. Tev nāksies radīt jaunu Džefriju Hadsonu, kurš pratīs runāt ar valsts ietekmīgākajiem augstmaņiem. Viņi apmeklē bagātīgākās dzīres, mājo greznākajos namos, un pat dārgākās izklaides viņiem šķiet garlaicīgas. Tavs pienākums būs panākt, lai karaliene pat slēptāko pārdzīvojumu mirkļos nespētu justies laimīga bez tevis. Tev jāiegūst sava vieta; tu būsi nevis galma nerrs, bet gan karalienes ēna.

Es nepratu runāt pat ar slaucēju, jo baidījos, ka viņa par mani smiesies. Tagad man vajadzēs smīdināt augstmaņus un diženāko sievieti visā valstī. Ja nu es karalienei nepatikšu?

Hercogs sakļāva pirkstus jumtiņā un pielika tos pie lūpām. Mani pārsteidza tas, cik smalki veidotas ir viņa plaukstas. – Mums jāatrisina vēl viens jautājums, Džefrij Hadson. Cik tu esi vērts? Tavs tēvs man ieteicis pirkt suņus un vēršus, kas nodrošinātu labāko izklaidi. Kā tu izklaidēsi skatītājus vēršu bedrē, ko mēs dēvējam par galmu?

– Džefrijs savāc apaļu summiņu, dejojot savā feju būrī, – tēvs ieminējās.

– Feju būrī? – hercogs painteresējās.

– Tā Džefrijs pelnīja sev maizi. Es viņu aiznesu uz pilsētas laukumu putnu būrī, ko viņa māsa izrotāja ar ziediem, pakāru būri uz dzelzs āķa un apgalvoju, ka viņš ir feju valdnieks. Kad cilvēki sameta pietiekami daudz monētu, mēs atvērām durvis. Viņš dejoja, un viņa brālis Semjuels tikmēr pūta stabulē.

Kaut gan es necietu mirkļus, kad cilvēki mani bikstīja, tobrīd es labprāt attaptos pazīstamajā būrī. Tas nozīmētu, ka vakarā es atkal gulēšu bēniņos kopā ar Semjuelu.

Hercogs no naudas maisiņa izvilka monētu sauju un iebēra tēva alkatīgajā plaukstā. Tēvs iepleta acis un salieca pirkstus ap mirdzošo kaudzīti; aiz viņa nagiem melnēja asinis, ko nekad nevarēja notīrīt.

– Atgriezies pie saviem suņiem, Džon Hadson, – Bakingems pavēlēja. – Tavā makā parādīsies vēl dažas monētas, ja šis kucēns cīņas laukumā pratīs sevi pierādīt.

Mani pārņēma izbailes. Es lēnām tuvojos tēvam, pēdējai saiknei ar zināmo dzīvi. – Tēv, pasaki Semjuelam, ka es neaizmirsīšu lūgties, un Enai, ka viņa var paņemt sev lenti no feju būra, un Džonam…

Es nezināju, kādas atvadas sūtīt vecākajam brālim. Kopš aiziešanas no mājas Džons likās svešāds, tikpat noguris kā mūsu tēvs.

– Tev jādomā par kaut ko svarīgāku nekā skārņu ļaudīm, – tēvs atgādināja. – Klausi hercogam, Džefrij. – Viņš noliecās, lai uzsistu man pa plecu, bet viņa plaukstas bija pilnas ar monētām.

Veltījis man vainīgu skatienu, tēvs grīļīgi izgāja no istabas un atstāja mani pie hercoga. Bakingems apsēdās, paņēma spalvu un sāka rakstīt, un es sažņaudzu rokas dūrēs. Hercogs bija beidzis mūsu sarunu; kas man tagad jādara? Apzeltītais pulkstenis stūrī nozvanīja, un es satrūcies ievilku elpu. Bakingems pacēla galvu, saraucis pieri. – Ej, ej!

– Diemžēl man nav ne jausmas, kurp jāiet, Jūsu Gaišība.

– Vai man vajadzētu vest tevi aiz rokas? Ej un gatavojies pavadīt laiku karalienes sabiedrībā. Jāšuj drēbes, jāapgūst uzvedības noteikumi, jāizskaidro attiecības. Kad būsi pierādījis savu vērtību, tev vajadzēs iemācīties vēl smalkākas mākslas.

Kādas gan? Es vēl joprojām nesapratu, ko darīt, bet izdzirdu kādu skrāpējamies pie durvīm.

– Ienāciet! – Bakingems pavēlēja. Durvis atvērās, un parādījās kalpotājs greznā livrejā.

– Jūsu Gaišība, kāda dāma lūdz tikšanos. Viņa ieradusies pārāk agri. – Es palūkojos uz durvīm, gaidot iespēju nemanītam pazust.

Bakingems saknieba lūpas. – Vai mana sieva devās izdalīt žēlastības dāvanas kā paredzēts?

– Hercogiene jau sen pameta muižu, Jūsu Gaišība. Vai man sūtīt kādu viņai pakaļ?

– Nē! – hercogs steigšus attrauca. – Es nevēlos liegt mūsu rentniekiem viņas gādību. Viņa par zemniekiem ļoti rūpējas.

Atskanēja smiekli, kas līdzinājās sudraba zvārgulīšiem, un istabā ienāca zelta krāsas satīnā ģērbusies sieviete, aizšķērsojot man atkāpšanās ceļu. Cimdotajā rokā viņa turēja briežādas maisiņu. Kapuce slēpa matus, atklājot tikai vienu tumši brūnu cirtu, bet seju no deguna līdz pierei aizsedza ziemīgi balta maska ar ziliem dārgakmeņiem. Vai kaut kas noticis ar viņas ādu?

Okemā es biju redzējis, kā baku izrētotie cilvēki ieraujas sevī. Toties šī sieviete aizņēma vairāk telpas, nekā pienācās viņas smalkajam stāvam. Skatienam atklāto sejas daļu nebija iespējams aizmirst. Pilnīgās lūpas bija nokrāsotas tik tumši sarkanā tonī, kādu es dabā nebiju redzējis, un pie mutes kaktiņa ievilkusies bedrīte. Acis mirdzēja aiz slīpajiem maskas izgriezumiem, it kā viņa apjaustu kādu noslēpumu un pārējā pasaule būtu pārāk garlaicīga, lai to saprastu.

– Šķiet, ka hercogienes rūpes par Ratlendas nabagiem jūs pārsteidz, Jūsu Gaišība. – Viņa nometa maisiņu uz tuvākā krēsla. – Kad viņas brāļi krita par upuri Flauersu mātes burvestībām, jūsu sieva zināja, ka Ratlendas izmisušie būs viņas gādībā.

Bija dzirdēts, ka Ratlendas grāfa dēlus atriebjoties nolādējusi kalpone un viņi savārguši. Arī hercogiene gandrīz nomira.

– Tas ir, muiža būs viņas vīra gādībā, – Bakingems izlaboja.

– Bagātība jebkuru sievieti padara skaistu godkārīga vīrieša acīs, – viņa sacīja. Hercogs piecēlās un tuvojās viņai. – Es nebrīnos, ka Ratlendas grāfs bija apņēmies nepieļaut, lai viņa mīļotā meita iekrīt zelta mednieka ķetnās. Viņš noteikti jutās atvieglots, redzot savu burvīgo Keitu pie tik cienīga vīra sāniem, Jūsu Gaišība. – Bakingems satvēra sievietes roku, lai to noskūpstītu. Abu plaukstas sakļāvās.

– Vai jums patīk mana maska? Es steidzos atvest jums šo saini no Londonas, bet mans vīrs negribēja, lai jūsu ienaidnieki par to uzzina. – Viņa pievilka Bakingema roku tuvāk, ar pirkstu kauliņiem noglāstīja sev krūtis, tad pacēlās pirkstgalos un ilgi skūpstīja hercogu. – Ir aizritējis pārāk ilgs laiks.

Es virzījos uz durvju pusi, bet pēdējā mirklī uzkāpu uz viņas svārku apmales. Sieviete satrūkusies pagriezās. Es paslīdēju uz slidenā auduma un nokritu. Manu seju pārklāja kauna sārtums.

– Neveiklais bērns! – sieviete mani norāja, kad piecēlos, un piepeši pārsteigta iepleta acis. – Nē… tas nav bērns! Bakingem, kas šī par burvestību?

Manī pamodās šausmas. Jau kopš agras bērnības es biju uzsūcis mātes bažas, ka mani kāds uzskatīs par sātana atvasi un sadedzinās mūs visus sārtā tāpat kā divas raganas, kam piedēvēja Ratlenda dēlu slepkavību.

– Es neesmu burvis, – hercogs atcirta. – Jūs esat burvja meita, un jums tas būtu jāzina.

Burvja meita? Sieviete nemaz necentās to noliegt. Vai viņi nezināja, cik bīstami ir jokot par melnajām mākslām? Varbūt hercogam un šai dāmai tas nerūpēja? “Kāpēc viņiem satraukties?” izsmējīgi mēdza teikt mans tēvs. “Daži drūmi puritāņi nekad nespētu kaitēt tik vareniem ļaudīm.”

– Tādu es viņu atradu miesnieku ielā, – Bakingems paskaidroja. – Mazais vīriņš būs dāvana karalienei. Kā manas prombūtnes laikā jūtas Viņas Majestāte?

– Jautājiet dāmām, ko viņa atveda no Francijas. Mēs, karaļa ieceltās angļu dāmas, esam izraidītas no viņas istabām. Es viņai nepatīku gandrīz tikpat kvēli kā jūs. Mani pārsteidz tas, ka viņa vispār laiž jūs savā tuvumā.

– Viņas domām nav nekādas nozīmes. Pats galvenais ir karalis, un viņš bijis man kabatā jau kopš agras bērnības, kad tik tikko bija saskatāms sava vecākā brāļa ēnā.

– Vai jūs viņu savaldzinājāt tāpat kā veco karali Džeimsu? – sieviete painteresējās, savilkusi lūpas smaidā, kas bija vienlaikus piemīlīgs un nicīgs.

Bakingema seja mazliet pietvīka un žokļa muskuļi saspringa, bet viņš nezaudēja savaldību. – Es puiku ievēroju. Tas arī viss. Pārsteidzoši, cik dāsnus augļus dod neliela laipnība!

– It īpaši tad, ja mazā, stomīgā zēna lieliskais brālis nomirst, – burvja meita vīpsnāja. – Un viņš piepeši tiek izrauts no paēnas, bet izvalbītās, skumju pilnās acis nav pieradušas pie gaismas. Jums ļoti paveicās, ka Velsas princis nomira, Jūsu Gaišība.

Hercoga acīs iedegās liesmiņas, bet viņa balss bija rāma, kaut salta. – Varbūt jums ir grūti tam noticēt, bet man karalis patiesi patīk.

Es jutu, ka šī savādā sieviete jau gandrīz izsmēlusi hercoga pacietību. Acīmredzot arī viņa to noprata, jo veikli pievērsās man. – Lai nu kā, Viņas Majestāte nemūžam neuzticēsies nevienai jūsu veltei.

Bakingems sarauca pieri. – Vai jums ir padomā veids, kā man situāciju labot?

Burvja meita iespieda rokas gurnos. – Nesakiet karalienei, ka šis mazais vīriņš paredzēts viņai. Izrādiet punduri kā savu rotaļlietu. Tiklīdz viņa priekšnesums būs apbūris Anrietu Mariju, varēsiet negribīgi atdot viņu karalienei. Padomājiet vien, kā priecāsies karalis, redzot jūsu pūles izpatikt viņa ķildīgajai sievai!

– Kā panākt, lai punduris Viņas Majestātei šķistu neatvairāms? – Bakingems jautāja.

Maskētā sieviete sasita plaukstas. – Es zinu! Jūsu sīkais vīriņš ir gardākais kumoss, kādu vien esmu redzējusi. Pasniedziet viņu karalienei pīrāgā!

Es centos sev iestāstīt, ka tas ir joks, kaut gan sirds strauji pukstēja.

– Pīrāgā. – Bakingems domīgi noglāstīja bārdu.

– Tas būtu riskanti, – sieviete brīdināja. – Es esmu dzirdējusi par negadījumiem, kad virtuves zēns ieliek pīrāgu krāsnī vai arī kāds pārāk aizrautīgi izmanto nazi. – Viņas acīs kaut kas ļauni iespīdējās, un es zināju, ka viņa cer mani izaicināt. Šādu izteiksmi es biju redzējis to skārņa mācekļu sejā, kas labprāt mocīja mani un Semjuelu.

– Man nav bail. – Es mēģināju izslieties tik garš, cik vien spēju. Bija grūti spriest, kā hercogs uztvers manu bezkaunību. Tēvs man noteikti iesistu.

Dāma pievērsa man savu aso skatienu. Es negribēju sagādāt viņai prieku un satrūkties. – Iemāciet savam mērkaķim labas uzvedības noteikumus, iekams sūtāt viņu pie karalienes, citādi nelaime virtuvē būs niecīgākais, par ko viņam jāsatraucas!

– Lai apmācītu Džefriju galma mākslās, es esmu pieaicinājis vispiemērotāko cilvēku. Uriēlu Vēru.

– Interesanta izvēle, admirāli. Vai Vēra kungs šobrīd nav Bristolē un nepārstāv Jūsu Gaišības intereses? Ja nemaldos, Austrumindijas kompānijas vīri kļuvuši pārāk bezkaunīgi, pieprasot maksu par pārvadāšanu.

– Vērs būs nežēlīgs skolotājs.

– Protams. Es tikai nesaprotu, kāpēc šis drūmais puritānis kalpo tik jutekliskam cilvēkam kā jūs. – Viņas vaigos parādījās bedrītes. – Varbūt viņš cer jūs pārveidot.

– Dievs šo Sīzifa nastu ir uzvēlis manas sievas plecos.

Es nesapratu, kas ir Sīzifs. Varbūt kāds dzemdētāju aizgādnis.

– Runājot par Vēru… – hercogs turpināja. – Viņš nicina puritāņus kopš dienas, kad atgriezās manas ģimenes kalpībā. Starp nopietnajiem puritāņu kraukļiem Vēra prāts nespēj atrast kaut ko uzmanības cienīgu. Tik apdāvinātam cilvēkam nepieciešama iespēja likt lietā savas prasmes.

– To pašu var apgalvot par gudru sievieti, bet viņai nav ļauts parādīt savas dāvanas, lai cik neparastas tās būtu. Visi slavēs Vēru par viņa izmanību. Sievieti, kam ir ass prāts, nosodīs gan augstmaņi, gan vienkāršie cilvēki.

– Ziniet, mana lieliskā dāma… vīrietis, kurš nespēj izmantot jūsu dāvanas, ir ļoti aprobežots, – Bakingems noteica.

Sievietes sejā pazibēja bezspēka radītas dusmas. Tad viņa pasmaidīja un sāka kārtot vēdekli sev pie jostasvietas. – Mēs neesam šeit, lai apspriestu manas spējas. Tikai laiks rādīs, vai Vērs izveidos galminieku no jūsu skārņa lelles. Bet pat tad, ja šis zvēriņš galmā neko nepanāks, viņš dāvās karalienei prieku. Anrieta Marija lieliski izklaidējas, redzot varenā Bakingemas hercoga pazemojumu visu acu priekšā. Viņai tas iegaršojies kopš dienas, kad atgriezāties no Kadisas.

Bakingema lūpas saspringa, bet viņš ātri aizraidīja bīstamo sejas izteiksmi. – Neko diženu nav iespējams panākt neriskējot.

– Teica vīrs, kurš Francijā paviesojies karalienes Annas guļamistabā. – Sieviete iesmējās. – Jūs gribējāt rīkot pārrunas ar karali. Atzīstot savu kaisli pret viņa sievu, jūs nerīkojāties īpaši prātīgi no diplomātijas skatupunkta.

– Kāpēc lai es nebaudītu priekus karalienes gultā? Visiem ir zināms, ka valdnieks Luijs tur neviesojas. Atturība domāta zemākiem vīriem. Vēsture viņus neatcerēsies. Toties Bakingemas hercogam piederēs spoža vieta laika annālēs. – Hercoga acis iemirdzējās. – Es nosūtīšu vēsti uz Jorkas namu un likšu ceremonijmeistaram sagatavot tādu izklaidi, kāda Londonā vēl nav redzēta. Atgriežoties galmā, es rīkošu dzīres par godu Viņu Majestātēm. Džefrijs būs galvenais ēdiens.