Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 5

Kad man apritēja astoņi gadi, vairāki mācekļi iemeta mani ar galvu pa priekšu lietusūdens mucā, lai “izskalotu manus dēmonus”. Bakingems tāpat iesvieda mani aristokrātiskajā muižas dzīvē. Es pūlējos turēt galvu virs ūdens un sitos pret neizprotamās pasaules robežām.

Nekad es nebiju pat iztēlojies tādu bagātību. Ar jebkuras dāmas viena tērpa audumu pietiktu, lai apģērbtu visu manu ģimeni. Pēc vakariņām uz kalpotāju galdiem krājās ēdiena atlieku kaudzes no hercoga mielasta, bet mans vēders sažņaudzās krampjos, kad es saodu svešādo kanēļa un safrāna mērcēs sautēto zušu aromātu, un es neko nespēju pagaršot. Tiklīdz radās iespēja, es aizbēgu no galda, vainas apziņas pārņemts. Es domāju tikai par savu izvārdzināto ģimeni – tēvs dalīja ēdienu atkarībā no svarīguma. Sev viņš piešķīra lielāko devu, pēc tam Džonam, Semjuelam, mātei un Enai. Katra šķīvja saturs bija arvien niecīgāks, un man palika tikai daži kumosi.

Vai viņiem šonakt ir pilns vēders? Vai tēvs nopircis gaļas gabalu, nosvinot dēla pārdošanu?

Kad hercoga kalpotāji bija pamielojušies, es paliku viens. Man nebija noskaņojuma doties izpētes gājienā, un es tikai palūkojos ārā pa logu, cerot ieraudzīt kādu gaismas dzirksti no pilsētas. Beidzot noguris, es aizgāju līdz kalpotāju spārnam. Bakingems bija teicis, ka Uriēls Vērs no rīta uzmeklēs mani tālākajā istabā uz ziemeļiem. Kad atvēru attiecīgās durvis, man pievērsās ducis cilvēku.

Man tuvojās jauns vīrietis, dažus gadus vecāks par mani. – Mēs tevi gaidījām, Džefrij Hadson. Mums abiem piešķirta gulta zem loga.

Labprātāk es saritinātos uz grīdas kā tēva suns, nevis gultos blakus svešiniekam, tomēr nedrīkstēju to atklāt. Nedaudz pieklibodams, vīrietis aizveda mani līdz greznākajai gultai, kādu biju redzējis. Pārējie kalpotāji vēroja mani no otras istabas malas. – Es esmu Klemijs Votsons, – vīrietis noteica, kad es noāvu kurpes. Tās bija notraipītas pēc iešanas garām kautuvei, kaut gan es centos neiekāpt asinīs un mēslos. Svešinieks pakasīja sausās ādas laukumiņu zem zoda. – Puiši gribēja vilkt lozes, un zaudētājam nāktos gulēt tev blakus. Viņi baidās, ka tevi apzīmogojis sātans.

Vismaz nevajadzēs raizēties par kādu mēģinājumu izdzīt no manis ļaunumu, naktī smacējot mani ar spilvenu. Kalpotāji neuzdrošinātos izraisīt Bakingema dusmas. – Žēl, ka tu izvilki īsāko salmiņu, – es noteicu.

– Nē, es pats pieteicos gulēt tev blakus.

– Vai tu nebaidies no manis?

– Varbūt sākšu, kad satumsīs. – Viņš atplauka platā smaidā, atklājot nolauztu priekšzobu, kas līdzinājās zāģim.

Es novilku šoses un cerēju, ka viņš atgriezīsies pie saviem biedriem un liks mani mierā. Tuniku es nolēmu paturēt mugurā, lai kāds to neaiznestu, klausot Bakingema pavēlēm. Ja hercogs uzstās, ka manas drēbes jāsadedzina, man vajadzēs izgriezt un paslēpt Semjuela medaļu. Bet es vēlējos paturēt apģērbu; tas smaržoja pēc mājām.

Klemijs kā vērtēdams nopētīja mani, kaut gan es centos viņam nepievērst uzmanību. – Ir jau iespējams, ka sātans tevi tiešām samazinājis. Bet es jutos parādā Kurkulim, tāpēc tevi pieņēmu.

Viņš klusēja, acīmredzami gaidīdams jautājumu par šī dīvainā vārda īpašnieku, un es beigu beigās nespēju pretoties. – Kurkulim?

– Tā bija mana jaunākā māsa. Viņa piedzima tik sīciņa, ka vecāmāte lika mātei zīdīt mani, nevis mazuli. Tā mēs ietaupīšot maizi. Es atteicos ēst, ja viņa nedeva pienu arī Kurkulim, un tāpēc māsiņu uzticēja man. Labi, ka tava māte tevi baroja.

Es atcerējos izsalkumu, kas naktīs grauza vēderu, līdz Semjuels iedeva man paslēptās garozas no savas daļas.

– Vecā Gabija Jeitsa paziņoja, ka dēmoni skāruši manu māsu, – Klemijs turpināja. – Man gan bija vienalga, es tikai priecājos, ka viņa ir dzīva. Man nepatiktu redzēt visādus muļķus baidāmies no viņas gultas.

– Kas ar viņu notika?

– Viņa nomira. Bet vecāmāte teica, ka viņa devusies pie eņģeļiem, vispirms iepazinusi brāļa mīlestību. Tas ir vairāk, nekā dots daudziem citiem. Starp mums ir maz tādu, kas apraud zaudētu barojamu muti.

Šis vīrs šķita labestīgs, bet es baidījos, ka viņš pļāpās visu nakti, ja es to pieļaušu, tāpēc saritinājos gultā. – Es esmu ļoti noguris.

– Protams, – Klemijs sacīja. – Rīt tev būs darbīga diena Vēra kunga uzraudzībā. Par to, ka Vēra kungs ir atgriezies, es nezināju līdz brīdim, kad viņš norīkoja guldīt tevi šeit. Viņš nemitīgi ceļo apkārt hercoga uzdevumā. Man tomēr tevi jābrīdina, ka viņam vienas acs vietā ir liels, rētaudiem apaudzis dobums. Cilvēki runā, ka Vēru pārņēmusi iekāre pēc palaistuves, tāpēc viņš pats ar nazi izgriezis sev aci.

Es biju redzējis bērnus, ko sakropļojuši vecāki, lai viņi veiksmīgāk ubagotu. Reiz vasarā es nedēļu draudzējos ar atradeni, ko pieņēmusi ceļojoša trupa. Viņa saimnieks bija nogriezis zēnam lūpas, atklājot zobus, un baismīgais smaids padarīja puisēnu par izklaidi. Bet nekad es nebiju dzirdējis par cilvēku, kas pats sevi sakropļojis.

– Daži uzskata, ka šis stāsts ir izdomājums, bet… – Klemijs izgrūda lāstu. – Ak, es muļķis! Tikai pļāpāju vien. Tu droši vien gribi mieru. Pirmā nakts ārpus mājām ir skaudrāka par zobu sāpēm.

Tā bija patiesība. Es pat neatcerējos nakti, kad man blakus neizstieptos Semjuels un mani neieaijātu viņa lūgšanas. Mēs ar Klemiju gulējām, kamēr vīri apslapināja pirkstus un apdzēsa sveces, kas klusi nočūkstēja.

Kad pagaisa pēdējā liesma, Klemijs pavisam klusi ierunājās: – Ja vēlies, drīksti raudāt. Es nevienam neteikšu.

Nezinu, vai es vispār iemigu; mani mocīja pilnais urīnpūslis, un es visu laiku redzēju acu ābolus, kas pārplīst, uzdurti uz naža. Kad atausa saule un visi cēlās, es ātri apģērbos un ieraudzīju naktspodu, taču tas līdz ar vienīgo mazgāšanās trauku nozuda aiz ņudzoša vīru pūļa. Bažīdamies, ka apslapināšos, es mēģināju izdomāt kādu glābiņu.

Izdzirdis cīruļa dziesmu aiz atvērtā loga blakus gultai, es uzkāpu uz palodzes. Nostājies pie pašas malas, es jau sāku atviegloties, kad piepeši kāds nošņāca: – Vēra kungs!

Es steidzos sakārtot drēbes un pagriezos pret viesi, gandrīz izkrizdams pa logu. Vienkāršs, pelēks kamzolis un vīnsarkans apmetnis sedza stāvu, kas būtu daudz necilāks par mana tēva augumu, ja vien gludi skūto seju nepāršķeltu acs apsējs. Melnie mati bija nogriezti līdz ar žokļa līniju, un vienīgajā acī pavīdēja riebums, kad vīrietis nopētīja manu miklo plaukstu.

Vaigiem pietvīkstot, es noslaucīju pirkstus tunikā. – Es nevarēju aizsniegt naktspodu.

– Galmā tu nevarēsi aizsniegt ļoti daudz. Cerams, tev izdosies šo stāvokli labot, neapčurājot karalieni, ja viņa pastaigāsies zem loga. Kad ierados, hercogs soļoja tieši zem šī loga. Žēl, ka tu viņu neapšļakstīji. Es drīkstētu sūtīt tevi atpakaļ pie ģimenes un aiztaupīt mums visiem daudz raižu.

Turpmāko nedēļu laikā es divas reizes gandrīz aizlavījos pie brāļa, jo vientulība bija pārāk smaga nasta. Es labprāt izciestu jebkādu sodu, ko man uzliktu tēvs vai hercogs, bet iespēja, ka tēvs izgāzīs dusmas pār Semjuelu, bija pārāk biedējoša.

Dienas aizritēja, un es jutos kā ieslodzīts, tomēr centos atrast līdzsvaru pasaulē, kur visu darīju nepareizi un kāds vienmēr bija gatavs man to pateikt. Es pavadīju daudzas stundas, Uriēla Vēra neizbēgamā skatiena pavadīts, un viņš lika man apgūt nepieciešamās prasmes. Piemēram, es atmuguriski tuvojos durvīm, ko neredzēju, jo galminieks nekad neuzgriež muguru karalienei. Es mācījos sarežģītus deju soļus un iegaumēju Viņas Majestātes iecienīto franču dziesmu vārdus. Es iepazinu kauliņus, kas grabēja uz spēļu galdiem, kad karaliene ļāvās savai mīļākajai izklaidei. Vērs gan sūkstījās, ka princesei, kuras pūrs vēl nav izmaksāts, nevajadzētu nodarboties ar azartspēlēm.

Bet es labprāt būtu pavadījis pie kauliņiem visu mūžu, lai tikai izbēgtu no ēdamgalda. Es mocījos ar itāliešu izgudrojumu, ko sauca par dakšiņu, un centos nenotraipīt savas jaunās drānas. Stikla kausi mani mulsināja, un slidenā virsma bija pārāk plata, lai es varētu to droši satvert.

Astotajā dienā, ko pavadīju Vēra pārmetošā skatiena pavadībā, viņš noteica, ka es nesaņemšu ne pilienu valgmes, ja vien nedzeršu, kā izsmalcinātam galminiekam piedien. Es biju izslāpis, mani pirksti sāpēja, un es izmisīgi vēlējos garus nagus, ko iecirst stiklā. Tā būtu vienīgā iespēja, kā noturēt kausu. Par spīti visām manām pūlēm, kauss pamazām slīdēja ārā no tvēriena. Zaudējis pacietību, es to iesprostoju starp abām plaukstām tāpat kā alvas krūzi, ko mēs abi ar Semjuelu izmantojām mājās. Iedzēris lielu malku vīna, es nometu kausu uz galda, iekams Vērs paguva to izraut man no rokām.

Kad Vērs ierunājās, viņa balss bija bīstami klusa. – Tu laikam nesaproti, cik sarežģītā stāvoklī esi nokļuvis. Francijas galminieku iecienītā nodarbe ir meklēt trūkumus angļos, it īpaši valdniekā. Vai tiešām tu domā, ka gūsi panākumus, ja nespēj pat pacelt kausu pie lūpām?

Es centos savaldīties. – Manas plaukstas ir pārāk mazas, lai aptvertu kausu. To nav iespējams mainīt, ja vien nevarat pagarināt manus pirkstus.

Tobrīd es atcerējos reizes, kad Džons centās mani izstiept, lai es vairāk līdzinātos citiem zēniem. Brālis slepus ieveda mani skārņos un pacēla, lai es varētu ieķerties dzelzs āķos, kas iestiprināti sijās. Es karājos kā gaļas liemenis, līdz kauli gandrīz izlūza no locītavām, un brālis satvēra mani ap vidu. Viņš izmantoja visu savu svaru, līdz mani svelošie pirksti atslāba un mēs abi novēlāmies uz mūra grīdas.

– Hadson! – Vēra balss atsauca mani īstenībā pie mirdzošajiem galda piederumiem, tomēr šī greznība negaisināja manas atmiņas par āķiem, kas kļuva arvien slidenāki, un drebošajām rokām. Es vēl joprojām dzirdēju Džona balsi: “Vai tu gribi visu mūžu pavadīt šāds? Es tev nevaru palīdzēt, ja tu guli uz grīdas un brēc kā zīdainis!”

– Tu nedrīksti turēt kausu kā niekkalbis, kas nupat iznācis no skārņiem! – Vērs atkal piepildīja kausu, atrāva manus pirkstus no stikla un spēji piespieda plaukstu pie galda. Viņa seja bija tik tuvu, ka es redzēju savilkto ādu ap acs apsēja malām. – Mēģini vēlreiz un izmanto tikai vienu roku, citādi es pienaglošu tavu piedurkni pie galda.

Man gribējās iešļākt vīnu viņam sejā un aizsoļot, kā rīkotos citi vīri, diemžēl es biju jau apguvis pieredzi, ka mana auguma cilvēkam tādi žesti neko nedod. Tie mani tikai apkaunoja vēl vairāk.

Es satvēru kausu tikpat cieši kā Džona āķi. Plaukstas sviedri sajaucās ar mikluma lāsēm uz stikla, un kauss piepeši izsprāga no mana tvēriena kā lingas mests.

Pirms pārcelšanās pie hercoga es nekad nebiju dzirdējis stiklu sašķīstam, nebiju tam pieskāries. Vērs apcirtās un gandrīz salauza manu plaukstas locītavu, bet paguva to atlaist.

Mēs abi skatījāmies uz lauskām.

– Nejēga! Vai apjaut, cik tas kauss maksāja?

Šausmu pārņemts, es lūkojos uz sabojāto kausu. – Kas ar mani notiks?

Vērs atkal pievērsās man, ar visu augumu pauzdams aizkaitinājumu. – Tevi nepērs, kaut gan esi to pelnījis. Es patlaban esmu tik bargs tevis paša labad. Ir ļoti svarīgi, lai tu iepatiktos karalienei, un man dotas tikai dažas dienas tev iemācīt visu, ko galminieku ģimenes gadiem ilgi bāž saviem bērniem galvā. – Vērs gariem soļiem pagāja nost. – Viņa Gaišība pieprasa no manis neiespējamo. Hm… vai kādreiz ir bijis citādi?

Lai nedaudz atpūstos no savām bezspēka dusmām, Vērs aizveda mani pie cita vīra. Tam bija uzdots darināt manu kostīmu brīdim, kad es iepazīšos ar karalieni. Es ļāvos jaunām mocībām.

Man ausīs džinkstēja no āmura triecieniem pa dzelzi, kad kalējs pielāgoja ķiveri un krūšu bruņas. Tiklīdz viņš izlaida mani no karstās smēdes, spīdzināšana kļuva vēl baisāka. Drēbnieki ieģērba mani kamzoļos ar vaļa kauliem un zābakos, kas spieda. Vēlāk Vērs man pasniedza krēmkrāsas briežādas gabalu ar desveidīgiem uzkumpumiem priekšā un aizmugurē. No vidus nokarājās siksnas un sprādzes. – Tā ir hercoga dāvana, – viņš sacīja, kad es ieraudzīju bērnu izmēra kāpšļus. – Karalis un karaliene medībās stundām ilgi sēž zirgā. Tev nāksies jāt viņiem līdzi.

– Segli ir skaisti, – es piekritu. – Tomēr es dodu priekšroku savām kājām.

– Zirga mugurā tu būsi tikpat ātrs kā pārējie, – Vērs atgādināja.

– Tas mani noteikti sajūsminās tās dažas minūtes pirms brīža, kad zvērs mani samīdīs.

Vērs gandrīz pasmaidīja. – Šie nav parasti segli. Ieliec roku šeit. – Viņš norādīja uz vietu, kas izskatījās pēc seglu priekšpuses. Briežādas loksnītes bija savītas rombos un nostiprinātas ar metāla kniedēm. Es paklausīju. – Tur ir sprauga, kur noslēpt ziņojumus. Vai vari to atrast?

Es sataustīju vilnas kumšķi, pakustināju pirkstus un pārsteigts jutu, ka tie ieslīd tukšā dobumā.

– Varbūt tevi kāds pārmeklēs, bet droši vien neiedomāsies izjaukt seglus. Es liku iestrādāt spraugu priekšā; ja kāds redzēs tavu rosīšanos, tad neko ļaunu tomēr nepadomās.

Ideja, ka vajadzēs sēdēt zirgā, bija pietiekami biedējoša, bet es pat nespēju iztēloties, ka jājot varētu kaut ko darīt ar nāvējošu vēstuli. – Kas notiks, ja es nometīšu ziņu?

– Ja tev paveiksies, es tevi nogalināšu ātri. Tas būs nepieciešams, lai aiztaupītu tev spīdzināšanu un neļautu nodot Viņa Gaišību. Ja es tevi nesasniegšu pirmais, tev nāksies stiepties uz moku rata un mirt nodevēja nāvē. Iesaku izmēģināt, kā jāslēpj vēstules, lai nekas no tā visa nepiepildītos.

Es pamāju. Mute likās izkaltusi.

Viņš pavadīja mani līdz hercoga staļļiem un nodeva jāšanas pasniedzējam, kurš mācīja Viņa Gaišības bērnus. Zirgupuisis uzlika manus jaunos seglus zirgam, kura nāsis līdzinājās miklai liesmai. Viņš uzcēla mani dzīvniekam mugurā un iesprādzēja kājas ādas siksnās.

– Turies pie zirga ar ceļgaliem! – skolotājs pavēlēja. Kā lai to izdaru, ja manas kājas stiepjas taisni uz abām pusēm kā krāsns kruķi?

Jāt bija grūti, bet vienlīdz sarežģīti bija nokāpt no šī muskuļu kalna, kas alka atriebties par visām reizēm, kad jāšanas pasniedzējs lika man izmantot pātagu. Piektajā apmācību dienā es vilku kāju pār zirga muguru, paļaudamies uz puisi, kuram vajadzēja noķert mani aiz padusēm un palēnināt kritienu. Taču, tiklīdz es zaudēju atbalstu, glābējas rokas pazuda, un es nokritu zem pakaviem.

Pret zemi es atsitos tik spēcīgi, ka nespēju paelpot, kamēr kārpījos prom no zirga kājām.

Kāds dusmīgs iekliedzās: – Nejēga! Palīdzi viņam!

Zirgupuisis satvēra mana kamzoļa apmali un aizsvieda mani tālāk. Es aizslīdēju pa zemi un ietriecos sārtā ūdenskritumā. Tikai pēc mirkļa es sapratu, ka esmu iepinies sievietes tērpā. Es atliecu galvu, bet pasaule man apkārt vēl joprojām griezās.

– Tev tika pavēlēts iemācīt viņam jāt, nevis viņu nogalināt! – Bakingems saniknots rēca. – Ja esi sabojājis viņa seju, es pats savām rokām tevi nopēršu!

Puisis bēra atvainošanās vārdus, bet es virs galvas dzirdēju maigāku balsi: – Vai savainojies, bērns?

Es nepaguvu paskaidrot sievietei, kas esmu; to izdarīja Bakingems, manāmi nepacietīgs.

– Tas nav bērns, Keita. Viņš ir tas radījums, par kuru tev stāstīju.

Reizēm es biju pamanījis Ketrinas Viljersas karieti, bet tikai tagad redzēju viņu tuvumā. Tumši sarkanā jāšanas tērpa cepure šķita atņemam daļu košuma viņas brūnajiem matiem. Cirtas slīga līdz pleciem, ieskaujot diezgan glītu seju. Tomēr viss šai sievietei apkārt – sākot no greznā staļļa un beidzot ar vīru pie sāniem – viņu nomāca un pārspēja.

Hercogiene ieslēpa cimdoto roku Bakingema elkoņa izliekumā un pamāja. – Tu esi Džona Hadsona dēls. Tava tēva suņi dāvājuši manam vīram stundām ilgu izklaidi. Es esmu pateicīga par visu, kas ļauj Viņa Gaišībai atpūsties no valsts sarežģījumu nastas. – Viņa palūkojās uz Bakingemu, sejā jaušoties neslēptai mīlestībai. Es atcerējos maskēto sievieti hercoga kabinetā, viņas viltīgo smaidu, vaigu bedrītes, plaukstu, kas pieskārusies šīs sievietes vīram.

– Redzi, Džefrij, mana sieva vairāk domā par manu laimi nekā savējo. – Bakingems papliķēja hercogienei pa roku un nopētīja mani. – Zirgupuisis nav tev kaitējis, Džefrij. Uz sejas nebūs zilumu.

Tas nebija jautājums; hercogs izturējās tik pašpārliecināti, it kā varētu pavēlēt brūcēm pazust. Turpretī es jutos kā ar vāli dabūjis, bet šos zilumus paslēps drēbes. To nodomājis, es atliecu plecus. – Viss ir labi, Jūsu Gaišība.

– Attiecībā uz tavu izskatu? Jā. Savukārt par tavu uzvedību es neesmu tik pārliecināts. Parīt mēs dosimies uz Londonu. Es iztērēju daudz naudas, lai pienācīgi iepazīstinātu tevi ar galmu, un sāku bažīties, ka esmu velti izšķiedis līdzekļus. Tu nemācies tik cītīgi, kā biju cerējis. Neveiksmes gadījumā tev būtu grūti man atmaksāt. Tu nevari atļauties pat vienu kausu! Karalisko dzīru izmaksas sniedzas tālu pāri tavas iztēles robežām.

– Viņš nespēs mācīties, ja turpināsiet viņu biedēt, – hercogiene norāja vīru.

– Vai tu uzskati, ka es tevi biedēju, Džefrij? Vai arī runāju nopietni?

– Mazliet no abiem.

– Tieši tā. Es atšķirībā no savas sievas nepiedzimu bagāts. Māte ļoti pūlējās, lai pēc mana tēva nāves es saņemtu džentlmeņa izglītību. Es veltīju savām mācībām visu, kas vien man bija. Tev jārīkojas tāpat. Lūk, ko es sasniedzu! Es ieguvu hercoga titulu, ko reiz saņēma tikai karaliskās izcelsmes prinči. Es pārvaldu lielus zemes īpašumus, un man ir labākā sieva Anglijā. – Viņš veltīja hercogienei tādu pašu skatienu, kādu miesnieki uzmet lieliskam gaļas gabalam. Man bija žēl Bakingema Keitas, kuras vīrs ir daudz pievilcīgāks par viņu pašu. “Bagātība jebkuru sievieti padara skaistu godkāra vīrieša acīs,” man ausīs atskanēja burvja meitas vārdi.

Bakingems aizveda savu sievu, un es prātoju, vai kāda sieviete mani mīlēs tikpat pašaizliedzīgi. Es biju vērojis Džonu dejojam svētkos ar meitenēm, kuru krūtis vilnīja zem kleitas. Toreiz es sapņoju, kā reiz tās saņemšu plaukstās. Bet Džons bija spēcīgs un garš. Meitenes uz viņu skatījās tā, kā nekad neskatīsies uz mani.

Man bija tikai dīvainais augums un seja, ko daži dēvēja par eņģeliski skaistu. Es nospriedu, ka jāizmanto savas priekšrocības tāpat, kā to darījis hercogs.

Kad vakarā es atgriezos kalpotāju istabā, uz manas ādas jau rēgojās vairāki zilumi. Klemijs uzstāja, lai paņemu viņa mātes atsūtīto ziedi. – Staipīt smagas ēdiena paplātes pa lielo zāli nav viegli. Pārējie puiši padarīja visu vēl grūtāku, zobodamies par šīm neglītajām plēksnēm uz mana zoda. Pirmajā mēnesī man tā sāpēja muskuļi, ka es raudāju brīžos, kad mani neviens neredzēja. Tagad, ja Viņa Gaišībai vajadzīgs virtuves pāžs kādai smalkai sanāksmei, pārzinis aicina tikai mani, Klemiju Votsonu. Nezinu, kas būtu noticis bez šī mātes līdzekļa. – Viņš sniedza man māla podiņu. Es ieberzēju ādā smakojošo ziedi un cerēju, ka viņš mani liks mierā, tomēr Klemijs turpināja stāstīt par visiem brīnumiem, ko redzēsim pilsētā. – Nekur citur nerīko tik labas izrādes. Vienalga, vai teātros vai Tauera menažērijā, Sautvarkas lāču bedrēs vai zirgu sacīkstēs pie Svētā Džeimsa parka.

Piepeši Klemijs sadrūma. Varbūt viņš domāja, ka Londonā būs pārāk bīstami draudzēties ar kādu, kas iedēvēts par “sātana izdzimumu”. Labestība, ko viņš man veltīja mana aizbildņa namā, jau bija izraisījusi baumas pārējo kalpotāju vidū.

– Man nebūs laika šādām pastaigām, – es sacīju, savas nožēlas pārsteigts. – Turklāt tu manis dēļ jau esi saņēmis pietiekami daudz nosodījuma.

Klemijs šķita sapurināmies. – Es nedomāju par tiem māņticīgajiem nelgām. Kad pieminēju Svētā Džeimsa parku, uzpeldēja atmiņas, ko es labprātāk aizmirstu.

Ja manā vietā būtu Semjuels, viņš klusētu, lai neuzplēstu brūci. Džons sāktu runāt par kaut ko citu. Es vilcinājos, apzinādamies, ka mana vieta Bakingema kalpībā ir atkarīga no karalienes sāpīgo noslēpumu izvilināšanas. Varbūt vajadzētu to izmēģināt.

– Man stāstīja, ka Londonā briesmas uzglūn uz katra stūra. Tava sejas izteiksme brīdī, kad runāji par atmiņām, mani izbiedēja vairāk nekā jebkad. – Klemijs piesarka, bet zvīņainā āda uz zoda bija balta. – Protams, es nevēlos, lai stāsti kaut ko nepatīkamu, – es mierinādams piebildu. – Tikai žēl, ka man ir tik spilgta iztēle.

– Nav nekā slikta, ja tu atbalsti draugu, – Klemijs sacīja. – Un es galu galā nekur nepiedalījos, tikai redzēju kaut ko tādu, ko labprāt izmestu no galvas. – Mani vienlaikus pārņēma uzvaras prieks un kauns.

– Nupat biju beidzis apkalpot kuģu kapteiņus, ko Vēra kungs atveda pie Viņa Gaišības. Mans vectēvs kuģoja kopā ar Roliju, un kapteiņi aizrautīgi klausījās stāstos, ko viņš man atstāja mantojumā. Vērs bija tik apmierināts ar manu darbu, ka piešķīra atlikušo dienas daļu brīvu. Es satiku senu draugu netālu no Svētā Džeimsa parka, un viņš aizveda mani pie Taibērnas koka, kur sodīja ar nāvi divus jezuītu spiegus. Man laikam nevajadzēja tā brīnīties par cietumnieku mieru, kad bende iedūra nazi viņiem vēderā. Pāvesta pakalpiņus apmāca cilvēki, kas vēlas ieviest Anglijā inkvizīciju. Mans draugs uzgavilēja kopā ar pārējiem, dusmojās par jezuītu sazvērestībām ar citiem katoļiem, kas vēlas izpildīt Gaja Foksa plānu un uzspridzināt parlamentu līdz ar karali. Viņš teica, ka uzticamiem angļiem jāatvaira šādas ļaundarības. Priesteri saņēma pelnītu sodu, bet man tomēr nepatika to vērot. Es zaudēju savaldību un lūdzos, lai bende viņus piebeidz ātri.

– Ir saprotams, ka tu nevēlēji citam cilvēkam ilgas ciešanas.

– Tu nezini, cik bīstami pilsētā ir izrādīt līdzjūtību jezuītiem. Tur ir daudz puritāņu. Pūlis saniknojās uz mani, jo es gribēju laupīt viņiem izklaidi. Viņiem nepatīk, ja kāds atgādina par romiešu ticību.

Es nespēju saprast, kāpēc tik daudzi katoļi dedzīgi cenšas to izdarīt. Kāpēc nerīkoties saprātīgi kā mana ģimene? Mēs līdzīgi vairākumam laucinieku devām priekšroku senajai ticībai, bet paklausījām likumam un katru svētdienu sasēdāmies anglikāņu baznīcas solā. Pat Semjuels, vienīgais patiesi ticīgais starp mums, neuzskatīja par grēku piedalīties anglikāņu dievkalpojumā, ja vien sirdī glabā uzticību īstenajai ticībai.

– Tikai muļķis tic, ka nesaprašanās par sakramentiem ir nabadzības, ieslodzījuma vai šo priesteru ciestās nāves vērta, – es noteicu.

– Es vēl joprojām murgos redzu, kā jezuīti norij savus mēmos kliedzienus. – Klemijs nodrebinājās. – Tu, audzis skārņos, laikam domā, ka esmu vājš, ja neciešu asiņu nolaišanu.

– Man nepatika suņu un vēršu cīņas, – es atzinos. Klemija atklāsmes dēļ es gribēju sarauties vēl mazāks Un es biju panācis, ka viņš nāk klajā ar tādu atzīšanos! – Mans vecākais brālis Džons labprāt tajās noskatījās, bet Semjuels… – Klemija stāsts par jezuītiem raisīja domas par Semjuela medaļu un saniknoto Taibērnas pūli, kas saplosītu manu brāli. – Semjuelam ir mīksta sirds, – es pabeidzu teikumu.

– Mēs laikam esam līdzīgi, Džefrij Hadson.

Es ielīdu zem segas, juzdamies pārsteigts, ka šī gulta vairs nešķiet svešāda. Biju pieradis pie tās un jaunā vīrieša sev blakus. Diemžēl drīz man bija jādodas prom.

Pirms sešiem gadiem Džons uzcēla mani un Semjuelu kokā, lai mēs varētu noskatīties, kā hercoga saime pamet muižu. Pirmie jāja heroldi un bruņinieki – neliela armija, kas sargāja laupītāju iekārotās bagātības. Augstmaņi sēdēja spīdīgu zirgu mugurās, un virs galvām viņiem plīvoja karogi. Garām aizrībēja karietes ar dižciltīgām dāmām, un tām pa priekšu skrēja sulaiņi. Pašā aizmugurē brauca rati ar diviem riteņiem, vedot visas mantas, kas nepieciešamas grezna nama iekārtošanai. Kalpotāji bija iespiesti starp mantām un rija zirgu un ratu saceltos putekļus.

Bija grūti noticēt, ka es piedalīšos šajā gājienā iesārtajā maija rītā, kad Vērs iecēla mani pirmajos ratos. – Pēc visām šīm pūlēm, ko veltīju tavai apmācībai, es neļaušu tev skraidīt pa ceļu un iet bojā zem zirga pakaviem. – Vērs savilka lūpas tikko jaušamā smaidā, iekārtodams mani starp vairākām lādēm.

Kad rati sāka ripot lejā no pakalna, es jau biju iespiedies savā nišā tik droši, cik vien spēju, un lūkojos pār ratu malu. Viss, ko biju pazinis, izgaisa tālumā.

Ierodoties muižā, es iegaumēju visu brīnumaino, lai varētu par to pastāstīt Semjuelam mūsu nākamajā tikšanās reizē. Bet, kamēr rati brauca cauri Stemfordas ciematam un sasniedza Lielo ziemeļu ceļu, es nespēju iedomāties, kad atkal redzēšu savu brāli.

Man sirds sažņaudzās vientulībā, kaut gan uz ceļa līdz pat apvārsnim bija redzami cilvēki. Tomēr pēc trim dienām, kad bijām pārbraukuši pāri kalnam un sasnieguši Hempstedas ciematu, pat ilgas pēc brāļa nespēja apvaldīt manu ziņkārību. Visapkārt darbojās vējdzirnavas, tālumā slējās ēkas, ko savienoja ceļu tīkls.

No skursteņiem cēlās dūmi, un tos caurdūra neskaitāmu jumtu smailes. Klemijs iekāpa manos ratos, riskēdams sadusmot savu saimnieku. – Tā ir Vestminstera un Sitija. – Viņš gandrīz trīsēja, dedzīgi rādot uz Londonas Tauera dzeltenajiem, izturīgajiem mūriem.

Nākamo Klemijs izcēla Svētā Pāvila katedrāli, kas likās peldam kā šķirsts pēc Dieva lielajiem plūdiem. Nelieli namiņi kā slīkstoši grēcinieki spiedās pie tās sienām.

– Tur notiek ne tikai lūgšanas, – Klemijs stāstīja, kamēr braucām lejā. – Katedrālē rosīgi tirgojas. Zvaniķi ļauj uzkāpt pašā smailē, ja vien apmeklētājam pietiek naudas. Viņi tur glabā oļus, ko cilvēki var mest lejā. Vai redzi to melno čūsku, kas aizvijas caur pilsētu? Tā ir Temza. Kuģi iebrauc no vietām, kur olifanti, pigmeji un pūķi ēd cilvēkus kā aitas.

Es nepaguvu ne attapties, kad mūs jau ieskāva pilsētas braucamlīdzekļu straume, un tās troksnis pārspēja hercoga ratu rīboņu. Iztēlojies, kas notiktu ar mani šajā ņudzeklī, es nodrebēju. Gandrīz visu dzīvi es biju vairījies no samīšanas pūlī, sēžot kādam uz pleciem – tēvam vai Džonam. Divpadsmit gadu vecumā es izgudroju, kā atbrīvot sev ceļu; es noasināju sava dzeloņplūmes spieķa galu un dūru potītēs katram, kurš pienāca pārāk tuvu. Semjuels smējās, kad bērni brīdināja par “feju karali, kurš kož”. Bet pat nosmailinātais spieķis mani neglābtu Londonas milzīgajā pūlī.

Kad apstājāmies pie ūdens vārtiem, hercoga svītas ietekmīgākie locekļi uzkāpa uz baržām, lai turpinātu ceļojumu pa Temzu, bet zemākie kalpotāji tika pamesti pilsētā, kuras žokļi šķita gatavi atdalīt miesu no kauliem. Es atvieglots gandrīz raudāju, kad Vērs uzveda mani uz liellaivas klāja.

Bakingema livrejā ģērbti vīri ķērās pie airiem, un es centos nezaudēt līdzsvaru, kad ozolkoka barža sašūpojās. Tiklīdz es uzdrošinājos pacelt skatienu, mani pārsteidza tas, kā mazinās pilsētas netīrība un trokšņi. Starp krastu un greznajiem namiem upes malā pletās milzīgi dārzi. Bija grūti noticēt, ka es dzīvošu kādā no šīm pilīm.

Pūlēdamies saskatīt Bakingema ģimeni baržā pirms manējās, es pastiepu kaklu. Zem piekūniem izšūta baldahīna sēdēja hercoga māte, Bakingemas grāfiene, un alkatīgi vēroja apkārtni. Es atcerējos Klemija teikto.

“Uzmanies no viņas, draugs! Pēc vecās karalienes Annas nāves grāfiene ieņēma viņas vietu kā valdnieka tuvākā “drauga” māte. Viņa lepni staigāja pa galmu kā paša karaļa Džeimsa sieva un visu darīja pēc sava prāta līdz pat dienai, kad ieradās jaunā karaliene. Bakingemas grāfiene nosprieda, ka mazā francūziete dejos pēc viņas stabules tāpat kā visi pārējie, bet princesei ir stingrāks mugurkauls. Taču grāfienei nepatīk atkāpties.”

Viņa tiešām izskatījās valdonīga, lepna un draudīga un sēdēja, taisni izslējusies. Bakingema sieva viņai blakus līdzinājās mazam putniņam, kurš ir pārliecināts, ka nenonāks vanaga nagos… pagaidām. Hercogienes sejas izteiksme bija svinīga, izņemot brīžus, kad viņa palūkojās uz vīru. Tad viņas vaigi piesarka. Es prātoju par maskēto dāmu, kas par viņu izteicās tik nicīgi. Bakingema sieva savainotos uz šīs sievietes asajām šķautnēm.

Tiklīdz bijām sasnieguši ūdens vārtus, Vērs steidzināja mani iekšā pa nelielām durvīm. Jau hercoga muiža man likās grezna, bet Jorkas namā es jutos kā nokļuvis paradīzē.

Lielā zāle bija pilna ar strādniekiem, kas gatavojās gaidāmajām svinībām. Vieni kārtoja zelta audumu ap lielu paaugstinājumu, kur sēdēs karaliene. Citi krāsoja milzīgu audeklu debeszilu. Vēl citi izveidoja gaisīgus mākoņus no muslīna un pienagloja tos pie ratiem, kam piestiprinātas virves un trīši.

– Vai man būs jāuzstājas šeit? – Es izbijies aplūkoju zāli. Kā lai runāju tik skaļi, ka balss piepilda tādu telpu?

– Nē. Šeit hercogs un viņa viesi nobaudīs pamatēdienus, pēc tam dosies augšā uz dzīru zāli, kur pasniegs saldumus un tevi. Vecā karaļa valdīšanas gados viesi būtu pārāk aizrāvušies ar izvirtībām, lai vērotu tavu priekšnesumu. Bet karalis Čārlzs ļoti rūpīgi ievēro labas uzvedības noteikumus un to pašu gaida no saviem galminiekiem. – Vērs iesmējās.

– Kas jūs uzjautrina? – es vaicāju, cerēdams, ka nesaņemšu aizrādījumu par bezkaunību.

– Es domāju par svešzemju augstmaņiem, kas cīnās par ielūgumu uz Bakingema dzīrēm. Žēl, ka cīņas un pārrunas nevar norisināties starp mākoņiem un pīrāgiem; tad Bakingems būtu mūsu laikmeta dižākais valstsvīrs.

Mēs iegājām dziļāk ēkā. Palēninājis soļus, es pētīju gleznas gar sienām. – Tā eņģeļa locekļi kustas! – es čukstēju.

– Pat karalim nav tik lielisku mākslas darbu kā Viņa Gaišībai, – Vērs sacīja. – Nestaigā apkārt un neblenz uz gleznām. Tagad, kad esam Londonā, tu drīksti kaut kur iet vienīgi kopā ar mani.

Citos apstākļos es priecātos, ka varu turēties tālāk no jucekļa, bet man nepatika Vēra pavēle. – Kāpēc?

– Viņa Gaišība negrib, lai kāds tevi ieraudzītu pirms atklāšanas. Tas sabojātu pārsteigumu karalienei. Pēc stundas es aizvedīšu tevi uz pils virtuvi. Galvenais pavārs gaidīs tevi saldumu namā. – Vērs greizi pasmaidīja.