Читать книгу Karalienes nerrs - Ella Mārča Čeisa - Страница 9

Kambaris vairāk līdzinājās krastā izskalotam kuģim nekā pilij. Šķita, ka man pievērstie skatieni ir milzīgs mūris, kas gandrīz atspieda mani atpakaļ. Divās pretējās sienās bija iestiprināti āķi, starp kuriem novilktas virves. Uz krēsla bija uzkārtas lentēm apvītas mucu stīpas, un pa visu istabu mētājās tērpi – kā koši ģērbti līķi pēc kaujas. Milzīgais putns uz šķīvja bija šajā cīņā zaudējis.

Pieci “dabas brīnumi” pie gara galda mielojās ar cepto ienaidnieku un sastinga, mani ieraugot. Rokas palika pusceļā līdz pilnajām mutēm.

Laiks šķita apstājies, un es centos aplūkot visus vienlaikus. Vidēja auguma vīrs varētu tēlot nāvi kādā no baznīcu gleznojumiem, ko iedvesmojis melnais mēris. Viņa āda bija nostiepta tik stingri, ka asie kauli draudēja izspiesties tai cauri. Žokļa kaula mezgli līdzinājās akmeņkaļa pirkstu kauliņiem. Bet acis neticami līksmi mirdzēja. Mazs, balti ruds spaniels ēda gaļu no viņa šķīvja.

Pie galda sēdēja arī divi punduri. Viena no tām bija sieviete tumši sarkanā tērpā, un viņas mati bija sakārtoti tikpat skaisti kā valdniecei. Otrs bija vīrietis, notraipījies ar krāsu, un putna stilbs viņam rokā šķita tik milzīgs, ka varētu piederēt lācim.

Līdzīgus pundurus es biju redzējis gadatirgū. Tiem bija savādi valdzinoša seja un skumjas acis, kurās slēpās sāpes. Viņu galva bija pārāk liela mazajam ķermenim, tāpēc likās, ka viņi tūlīt pakritīs. Rokas šķita pārstājušas augt jau mātes klēpī. Pat greznās drānas nespēja padarīt druknos augumus elegantus.

Ja man kādreiz gadījās aizbēgt no vecākiem, es pieskrēju pie ceļojošo mākslinieku trupas, jo priecājos satikt sev līdzīgos. Bet man apkārt drūzmējās tie, kas bija vērojuši punduru jocīgo priekšnesumu, un punduri meta man ar puvušām olām, cerot atgūt skatītāju uzmanību. Vēl joprojām es atcerējos, kā man pa kaklu slīdēja gļotainais šķidrums.

Menažērijas galda vidū skraidīja mērkaķis un gatavojās mest man ar sulīgu persiku, ko turēja cilvēka rokām līdzīgajās ķepās. Riebuma pārņemts, es lūkojos uz dzīvnieku, kas atieza nodzeltējušos zobus un dusmīgs klaigāja.

Vīrs, kurš mērkaķi kaitināja, bija vēl īgnāks, tikpat garš kā ģindenis, bet mezglains kā vecs ozols. Skatiens, ko viņš veltīja manām drēbēm, bija tāda rūgtuma pilns, ka es sapratu – tas ir karaļa nerrs.

Galda galā sēdēja sieviete, kas te neiederējās tāpat kā tauriņš uz mēslu kaudzes. Eksotiskajās acīs pavīdēja viegla interese. Lai arī baltie pirksti knibināja ēdienu, izskatījās, ka viņa labprātāk sūktu nektāru no zieda kausiņa. Tomēr viņas dailei piemita nežēlīga burvestība; šīs sievietes nevainojamā seja izcēla pārējo trūkumus.

Vai es līdzinājos šiem cilvēkiem? Tiklīdz speršu kāju pār slieksni, es atzīšu, ka esmu grotesks, tikpat atbaidošs kā dzīvais ģindenis vai novecojušais nerrs, kurš veidots tikai no žults un cīpslām.

Tomēr… kāda gan nozīme tam, ko par mani domā šādi izstumtie? Es drosmīgi iegāju istabā, cenšoties radīt pašpārliecināta vīrieša iespaidu. Man nosarka vaigi, jo bikses tomēr bija pārāk lielas un saraustītas tikai nošķiebās vēl vairāk, tādēļ viens ceļgals tika atkailināts. Tagad es sapratu, kāpēc visi uz mani tā skatās.

– Palūk, kāds viņam augums! – kāds noņurdēja.

– Dīvainis ar eņģeļa seju, – kāds cits jūsmoja.

– Šis ir Džefrijs Hadsons, – Vills viņus pārtrauca. – Viņa ausis ir mazas, toties darbojas lieliski.

Pundure sastomījās. – Klīda baumas, ka esat skaists, bet neviens tām neticēja. Pat Ārčijs nekad nav redzējis tādu punduri.

– Mums derētu sagatavot drēbes ceļojumam. – Nejaukais nerrs indīgi skatījās uz mani. – Viņu Majestātēm vairs nevajadzēs tādus neglīteņus. – Es pamanīju pavisam īstas bailes apkārtējo sejās. – Tu kavējies tik ilgi, ka mēs varējām nomirt badā, – āksts rūca.

– Nepievērsiet uzmanību Ārčijam, Hadsona kungs. – Pundure nokāpa no sava sēdekļa un pienāca apsveicināties. – Piedodiet, ka aizmirsām labas uzvedības likumus, bet neviens no mums pat neticētu, ka ir iespējams kaut kas tāds, ja Vills Evanss nebūtu apstiprinājis baumas. Viņš ir uzticamākais cilvēks Anglijā.

– Karalienes kāpņu sarga amatā viņam gan vajadzētu izārstēties no pārliecības, ka visi pārējie ir tikpat godājami, – Ārčijs noņurdēja.

– Es tam neticu, – Evanss iebilda. – Vien ceru. Tas nav nekāds noziegums.

– Tikai ceļš uz neizbēgamu vilšanos, – kalsnais vīrs klusi noteica.

– Mani sauc Mazā Sāra, – pundure sacīja un aizlika mirdzošu matu cirtu aiz auss. – Laipni lūdzam Mītnē.

Es paklanījos, kā mani mācīja Vēra kungs. – Mazā Sāra, – es atkārtoju.

– Un viņš arī kustas izveicīgi! – Taurenītis ziņkāri sarauca ķiršsarkanās lūpas. – Cik neparasti!

Mazā Sāra pārmaiņus norādīja uz visiem pārējiem. – Tas vīrs, kurš centās sabojāt jums apetīti, ir Ārčijs Stiprinieks. Viņš dzīvo karaļa galmā, tāpēc nav šeit visu laiku. Kad viņš ciemojas pie mums, neviens neuztver viņa ņerkstēšanu nopietni.

– Paturēšu prātā.

– Noteikti varat uzminēt, kuru mēs dēvējam par Saimonu Kaulukambari. – Viņa norādīja uz līksmo ģindeni. – Viņš žonglē, met kūleņus un māca trikus Viņas Majestātes suņiem.

– Parasti šie “triki” ietver tikai lēmumus, vai lēkt cauri stīpai vai arī aprasināt kādam apavus, – Ārčijs noņurdēja.

– Viņi ir ļoti izvēlīgi suņi un aprasina tikai puritāņus, vai ne, Skrandaini? – Kaulukambaris pakasīja spanielam aiz auss. – Laipni lūdzu menažērijā, Hadsona kungs! – Es pamāju. Man negribējās just patiku pret suņu dresētāju, tomēr es nespēju apvaldīt uzjautrinājumu.

– Sieviete, no kuras vīrieši nespēj atraut skatienu, ir mūsu virves dejotāja, – Sāra turpināja. – Viņa ieradās kā Debora Mārtina, bet mēs šo vārdu aizmirsām, tiklīdz Vills Evanss nodēvēja viņu par Dulsineju. Jūs jau zināt… par godu dona Kihota mīļotajai grāmatā.

Es neko tādu nezināju, tomēr negrasījos to atklāt. Virves dejotāja apsveicinādamās pavēcināja roku. – Vai baidāties no augstuma, Hadsona kungs? Es gribēju izmēģināt dažus trikus ar punduri, bet nevienam no pārējiem nepietiek drosmes piedalīties. – Viņa uzsvērti palūkojās uz otru punduri, kura vārdu Sāra vēl nebija nosaukusi. Es pamanīju oranžu krāsas traipu zem viņa izliektā deguna.

– Šeit mani dēvē par Robinu Labestīgo, bet es parakstu savas gleznas ar Roberta Gibsona vārdu.

– Jūs esat mākslinieks? – Es palūkojos uz viņa rokām.

– Gleznoju ainavas, bet pārsvarā nodarbojos ar miniatūrām.

– Miniatūrām?

– Tie ir sīciņi portreti, ko var nēsāt līdzi. – Mazā Sāra parādīja man porcelāna ovālu, kas piesprausts pie tērpa krūšu mežģīnēm. Tajā bija attēlota labsirdīga sieviete ar Sāras acīm. – Robins uzgleznoja manu māti. – Bija grūti iztēloties, ka Labestīgais ar strupajiem pirkstiem glezno tik smalkus darbus.

– Neļaujiet, lai Dulsineja ievilina jūs briesmās, Hadsona kungs, – Robins brīdināja. – Kad pēdējoreiz palīdzēju viņai, es aizlidoju pa gaisu kā izšauts no lingas. Villam izdevās manu kritienu palēnināt, citādi es būtu miris.

Dulsinejai paspruka nelāgs troksnis, ar ko lepotos pat miesnieku mācekļi skārņos. Vills Evanss nokremšļojās, it kā gribēdams to apslāpēt; nezināju gan, vai viņš to slēpj no manis vai sevis.

– Apsēdies, Džefrij, – viņš noteica. – Vari paēst, kamēr stāstīsi mums par sevi.

– Tieši tā, Džefrij. – Ārčija lūpās mans vārds izskanēja kā apvainojums. – Karaliene pasviedusi menažērijai atliekas no sava galda. Pasteidzies saņemt savu daļu.

Evanss atvilka krēslu, kas bija novietots pretī tīram šķīvim, un es redzēju, ka viņš cenšas izlemt, vai palīdzēt man apsēsties. Es pats uzrāpos uz krēsla.

– Mums ir tiesības saņemt gaļas atgriezumus no karalienes galda, – Evanss paskaidroja. – Tā ir priekšrocība, nevis iemesls sūdzībām. Vairākums cilvēku pat dzīrēs nebauda tik labu ēdienu.

Ārčijs atgrūda krēslu. – Evanss dzīvi menažērijā attēlo tikpat košu kā Gibsona varavīksnes. Es tev atklāšu patiesību. Mēs esam suņi pie karaliskā galda. Valdnieki apgalvo, ka mūs mīl, ka mēs esam daļa no viņu ģimenes. Bet viņu acīs mēs esam nevis cilvēki, bet tikai tādi paši izklaidējoši mērkaķi. – Ārčijs atņēma dzīvniekam persiku. Mērkaķis iespiedzās un sāka drudžaini lēkāt.

– Jā, Viņu Majestātes tiešām liek mums skraidīt tāpat kā nabaga Strupdegunim. – Kaulukambaris pasniedzās pēc mērkaķa, bet tas nebija nomierināms.

– Kādi ir mūsu pienākumi? – es jautāju.

– Mēģinājumi, kostīmu pielaikošana, jaunu triku izdomāšana. Mēs uzkrājam baumas un iekļaujam tās priekšnesumos. Lasām joku grāmatas un izdomājam savējos. Nav viegli izvēlēties piemērotu mirkli un izrunu, lai joks būtu veiksmīgs un aizrautu karaliskos klausītājus. Mēs ar Robinu reizēm aizvedam Skrandaini un pārējos suņus ārpus pils sienām un rīkojam uzvedumus, ja vien neesam nepieciešami karalienei. Londonas iedzīvotāji labi maksā, lai redzētu valdnieces menažērijas uzstāšanos.

– Kad karaliene ir aizņemta ar citām darīšanām, runājiet ar visiem, ko sastopat, – Robins ieteica. – Cilvēki gaida vairākas nedēļas, cerot uz audienci pie karalienes, un daudzi nekad to nesaņem. Viņi piedāvās daudz naudas, lai jūs kaut ko pateiktu valdniecei.

– It īpaši sūtņi, – Ārčijs piebilda. – Tev nav pat jāaizbilst par viņiem. Izliecies, ka runāsi ar karalieni, bieži skaties uz sūtni un māj ar galvu.

– Tas nav godīgi, – Sāra sacīja.

– Misē tu drīkstēsi lūgt piedošanu, – Ārčijs pavīpsnāja. – Jābūt taču kādam labumam no visām šīm katoļu dziesmām un lūgšanām!

– Jūs apmeklējat katoļu misi? – es jautāju, atcerējies Semjuelu.

– Neatkarīgi no savas gribas, – Kaulukambaris noņurdēja.

– Kalpojot karalienei, jāiet uz kapelu kopā ar viņu, – Sāra paskaidroja. – Bet ārpus šīm sienām pēdējā laikā bieži apcietina jezuītus un tos, kas viņus slēpj. Tēvs Filips ieradās pie karalienes, lai par to aprunātos.

Ārčijs raidīja spļāvienu pār plecu, gandrīz trāpīdams spanielam. – Varētu domāt, ka skotam, pat tik stulbam, lai viņš kļūtu par katoļu priesteri, pietiktu prāta neuzkurināt karalienes dusmas.

– Senās paražas dāvā cilvēkiem mierinājumu, – Vills Evanss iebilda. – Džefrij, tu redzēsi viņus lavāmies šurp un saņemam sakramentus, nebaidoties no aresta.

Robins Labestīgais sarauca pieri. – Mises laikā viņus neaizturēs, bet bīskapa Loda spiegi pieraksta viņu vārdus. Es tikai priecājos, ka valdnieces saimes pienākums ir pievienoties viņai lūgšanu laikā. Ja kāds jautās, mēs izmantosim to kā attaisnojumu.

Sāra pieskārās mātes atveidam ziloņkaulā. – Vai tu noliegtu savu ticību?

Dulsineja pasvieda servjeti gaisā. – Reliģija sastāv no strīdiem par sīkumiem, kā teica karaliene Elizabete. Mana ģimene pārdzīvoja piecus monarhus, un nevienu no mums nesadedzināja. Mēs mainījām reliģisko pārliecību tikpat nepiespiesti kā apakšsvārkus. Pieslējāmies katolicismam, Anglijas baznīcai, protestantismam, pēc tam atkal bijām katoļi un vēlreiz protestanti. Mums ir vienalga, kāda reliģija uzvar; mēs nesaņemam neko no bagātībām, kas nokļūst Romā vai karaļa mantnīcā.

– Taisnība, – Saimons piekrita un paņēma persiku no Ārčija šķīvja. – Visas reliģijas ir gatavas cīnīties, lai sagrābtu Anglijas dvēseli. Dažas būtu ar mieru slepkavot. – Viņš pasvieda persiku gaisā. Mērkaķis palēcās, noķēra augli un aizskrēja, bet suns tam aizrautīgi sekoja.

Evanss noglāstīja bārdu. Šķita, ka milzis patiesi tic savām spējām ar veselā saprāta palīdzību atšķetināt simt gadus ilgušos reliģijas mežģus. – Karaliene apgalvo, ka vecais karalis Džeimss parakstīja slepenu ediktu, apsolot atcelt Anglijas katoļiem uzliktos sodus un ļaut karalienei brīvi pildīt savas ticības ceremonijas.

– Vecais karalis ir miris, – Ārčijs noteica, un es nojautu slepenas sāpes viņa skarbajā balsī.

– Bakingemas hercogs parlamenta priekšā apzvērēja, ka nav nekādu slepenu ediktu, – Kaulukambaris piebalsoja.

– Hercogs spētu melot pat Svētajam Pēterim un neizrādīt nožēlu, – Vills atcirta. – Viņas Majestāte nemūžam neierastos Anglijā, nesaņēmusi no kroņa šādu solījumu.

– Es neapskaužu karali Čārlzu, – Kaulukambaris sacīja. – Katoļi no viena Eiropas gala līdz otram dedzīgi vēlas nostāties karalienes pusē. Bīskaps Lods uzstāj, ka Viņa Majestātei kā Anglijas baznīcas galvam ir pienākums apspiest pretiniekus. It kā ar to nepietiktu, apkārt staigā drūmie puritāņi un cenšas sabojāt cilvēkiem jebkādu izklaidi. – Ģindenis drūmi saviebās.

– Tagad es saprotu, kāpēc tu māci suņiem viņus apčurāt, – Labestīgais iesmējās. – Ja vien tu varētu iemācīt suņiem apčurāt Bakingemas hercogu!

– Robin! – Evanss brīdināja. Pundura apjukums liecināja, ka pie šī galda hercogs ir aprunāts bieži. – Džefrijs ir dzimis kādā no hercoga īpašumiem. Viņa Gaišība uzdāvināja Džefriju karalienei pēc mielasta, kas veltīts Viņas Majestātei.

Visi apklusa, un pastiprinājās aizdomas, ko es jau biju manījis pārējo acīs. Man vajadzēja tās gaisināt. Šī bija pirmā īstā pārbaude melošanas mākslā, jo Villam Evansam stāstītās puspatiesības nevarēja ņemt vērā. Milzis tā vēlējās ticēt labajam, ka viņu piemānīt bija viegli.

Kaut man izdotos uzburt sejā tik sirsnīgu izteiksmi, kāda allaž piemita Semjuelam! – Paldies Dievam, ka man nekad vairs nevajadzēs ciest Bakingema kalpībā. Kā viņš mani mocīja šīs trīs nedēļas, lai es sagatavotos mielastam! – Es nodrebinājos. – Pat miesnieku kvartāla tumšākajos nostūros man neklājās tik grūti. Viņš neļāva man pat atvadīties no brāļa. – Sāra pieskārās mātes portretam, un viņas seja atmaiga līdzjūtībā. Es biju ieguvis pirmo atbalstītāju pie galda. – Bakingems mani nopirka kā vergu. Mans tēvs paņēma monētas. Es nejūtos parādā nevienam no viņiem.

– Kādas ir tavas domas par piederēšanu karalienei? – Kaulukambaris jautāja.

– Es vēlos tikai iekārtoties šeit, kur ir mana īstā vieta.

– Mēs tev palīdzēsim iejusties, Džefrij. Vai ne? – Evanss uzsita ar roku pa galdu. Trauki nošķindēja, un Dulsineja un Saimons nomurmināja piekrišanas vārdus.

– Protams! – Sāras acis mirdzēja. Robina Labestīgā aizrautība pagaisa, kad viņš to pamanīja. Vai mākslinieks juta pret punduri kaut ko vairāk, ne tikai draudzību?

Ja es Sārai patiešām patiktu, viņa labprātāk atklātu man ziņas, ko es varētu pavēstīt Bakingemam. Mani vaibsti bija pievilcīgāki nekā Labestīgā seja, turklāt bez krāsas traipiem. Es palūkojos uz Villu Evansu, cenšoties apvaldīt vainas sajūtu.

Šiem cilvēkiem es neko nebiju parādā. Viņiem pašiem jāizvēlas, vai izturēties kā naiviem muļķiem vai arī uzmanīties. Viņi dzīvoja galmā ilgāk nekā es un bija pieredzējuši intrigas. Viņi zināja, ka iepriekš es biju Bakingema rotaļlieta. Evansa dēļ viņi izturējās tik sirsnīgi, it kā mēs būtu ģimene. Es tam neticēju. Kurš gribētu iekļauties dīvaiņu ģimenē? Es centos apvaldīt nicinājumu, kas mani pārņēma, un piespiedu plaukstu pie sirds.

– Pateicos par piedāvāto palīdzību. Es nepacietīgi alkstu iepazīt jūsu pasauli.

Ārčijs paņēma nazi un nopētīja tā smaili. – Gudram ģenerālim jāizpēta zeme, ko viņš grasās iekarot. Kurš gan cits varētu to parādīt labāk nekā nerri, kas šeit jau dzīvo?

Es veltīju viņam savu valdzinošāko smaidu. – Par galma nerru es esmu kļuvis pavisam nesen, bet ātri mācos.

– To es redzu. – Ārčija stingajās, akmeņainajās acīs parādījās kaut kas jauns. Viņš uzdūra uz naža labāko gaļas gabalu. – Varbūt tu mācīsies ātrāk nekā jebkurš cits šajā galmā.

Man nebija laika apdomāt, kas slēpjas viņa vārdos. Atzinība? Cieņa? Izaicinājums? Pie durvīm piesteidzās pāžs karalienes livrejā.

– Denis! – Evanss sveicināja puisi. Vai milzis zināja visu pils iemītnieku vārdu? – Kā šorīt klājas Viņas Majestātei?

– Karaliene raud kopš tēva Filipa aiziešanas, – zēns atbildēja, runājot angliski ar jūtamu akcentu. Viņš noslaucīja degunu piedurknē. Vai saaukstējies? Vai arī lējis asaras? – Viņa saņēma vēstules no Francijas, kurās viņu rāj. Karalis pārmet, ka viņa nav pieņēmusi Bakingemas hercogieni savā galmā. Senžorža kundze atsūtīja mani pēc jaunā dīvaiņa, cerot, ka viņš izvilinās smaidu no karalienes.

Es nokāpu no augstā krēsla; Ārčija bikses aizķērās aiz stūra. Aukla, kas saturēja bikses, pārtrūka, un es pūlējos to sasiet vēlreiz. – Šādā izskatā es nevaru iet pie karalienes! – Es lūdzoši palūkojos uz Villu Evansu un sadusmojos uz sevi. Vai tiešām cerēju, ka viņš aizdos man vēl vienu zeķi? Nākamajā mirklī iejaucās Sāra.

– Robin, iedod Džefrijam apmetni, ko sašuva Dulsineja, kad tēloji Paku! Tas nosegs drānas un piestāvēs viņam labāk nekā tev. Zaļais samts izcels viņa acis.

– Vai tev nav iebildumu, Robin? – Vills jautāja.

Labestīgā vaigi piesarka, tomēr viņš atvirzījās no galda. – Es jau teicu Dulsinejai, ka slikti izskatīšos zaļā tērpā, – viņš noņurdēja. – Kāpēc viņa neieklausās mākslinieka vārdos par krāsām?

– Tagad tevi vairs neuzklausīs neviens, – Ārčijs sacīja. – Tu nevaldzināsi Sāru skaistajās lomās. Tās pārņems Hadsons. Pierodi tēlot Dusmas un Skaudību līdz ar mums pārējiem.

Robins pasvieda man apmetni, un es to noķēru gaisā. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka šīs lomas viņam padosies.