Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 10

Manas kāzas notiek ziemā, un īpašās dienas rīts ir tikpat sveloši auksts kā mana sirds. Kad pamostos, loga rūtis sedz leduspuķes. Besa ienāk istabā un lūdz, lai palieku gultā, līdz viņa būs iekurinājusi uguni un pie tās sasildījusi manu apakškreklu.

Es izkāpju no gultas. Viņa novelk man pār galvu naktskreklu un pasniedz veļu. Tā visa ir jauna un izšūta ar baltiem zīda diegiem. Pēc tam es saņemu sarkano satīna virstērpu ar šķēlumiem piedurknēs, un priekšā tas ir pavērts, atklājot melno zīda damasta apakštērpu. Besa rosās, sasienot saites zem rokām, kamēr abas pārējās istabenes rīkojas ar saitēm aizmugurē. Drānas ir mazliet ciešākas nekā pirmajā uzlaikošanas reizē. Manas krūtis ir pilnīgākas, viduklis piebriedis. Es pamanu izmaiņas, bet neviens cits tās vēl neredz. Pamazām zūd augums, ko mīlēja mans Ričards, izgaist meitenīgais trauslums, ko viņš mēdza piesegt ar savu kaujās rūdīto miesu. Es kļūšu tāda, kādu mani grib redzēt vīramāte: noapaļota, auglīga, bumbierim līdzīga sieviete, Tjūdoru sēklas tvertne, māla podiņš.

Pakļāvīga sieviešu rokām, es turpinu stāvēt kā lelle. Tērps ir tumšs, bet brīnišķīgs. Mani mati zeltaini mirdz, un āda šķiet laistāmies uz tik tumša fona. Atveras durvis, un istabā ienāk mana māte. Viņa jau ģērbusies savā krēmkrāsas tērpā ar zaļiem un sudrabotiem izšuvumiem un lentēm. Mati ir vaļīgi sasieti aizmugurē; vēlāk viņa tos savīs zem smagās galvassegas. Es pirmo reizi ieraugu dažus sirmus matus starp gaišajiem; viņa vairs nav zeltainā karaliene.

– Tu esi skaista, – viņa paziņo, mani noskūpstīdama. – Vai viņš zina, ka ģērbies melnā un sarkanā?

– Viņa māte skatījās, kā šuvējas pielaiko ģērbu, – es bezkaislīgi nosaku. – Viņa izvēlējās audumu. Protams, Henrijs zina. Viņa māte zina visu un atklāj to dēlam.

– Viņi nevēlējās zaļo?

– Lankasteru sarkanais, – es sarūgtināta paskaidroju. – Mocekles sarkanais, netikles sarkanais, asinssarkanais.

– Kuš, – viņa mani apklusina. – Šī ir tavas uzvaras diena.

Kad sajūtu mātes pieskārienu, man aizžņaudzas kakls, un asaras, kas visu rītu aizmiglojušas skatu, sāk birt pār vaigiem. Māte tās saudzīgi notrauš ar plaukstu. – Beidz! – viņa klusi pavēl. – Tu vari tikai pakļauties un smaidīt. Reizēm mēs uzvaram, dažreiz zaudējam. Pats galvenais ir tas, ka mēs vienmēr, vienmēr ejam uz priekšu.

– Mēs, Jorku dzimta? – es neticīgi jautāju. – Šīs kāzas pievienos Jorkus Tjūdoriem. Tā ir nevis uzvara, bet gan pēdējā sakāve.

Māte velta man savu noslēpumaino smaidu. – Mēs, Meluzīnes meitas, – viņa izlabo. – Tava vecmāmiņa bija karaliskās Burgundiju dzimtas atvase un ūdens dieves pēctece un nekad neaizmirsa, ka viņas dzīslās rit karaliskas asinis, taču viņa ir arī burve. Es tavā vecumā nezināju, vai viņa patiesi spēj piesaukt vētru vai arī viņai tikai paveicies un viņa izlikusies, lai panāktu savu. Bet viņa man iemācīja, ka pasaulē nav nekā varenāka par sievieti, kas zina, ko vēlas, un iet taisni uz mērķi. Nav svarīgi, kā to dēvē – par burvestību vai par apņēmību. Nav svarīgi, vai kaldināt lāstu vai sazvērestību. Tev tikai jāizdomā, ko vēlies, un jāuzdrošinās to gribēt. Tu būsi Anglijas karaliene, tavs vīrs ir karalis. Tevis dēļ Jorki atgūs Anglijas troni, kas likumīgi pieder viņiem. Pārciet savas bēdas, meita! Tās nav svarīgas, ja vien tu dodies turp, kur vēlies būt.

– Es zaudēju vīrieti, ko mīlēju, – es skarbi nosaku. – Un šodien apprecēšos ar viņa slepkavu. Nedomāju, ka jebkad sasniegšu to vietu, kur gribētu būt. Anglijā tās vairs nav. Un arī pasaulē ne.

Mana māte gandrīz iesmejas; tik nesatricināma ir viņas pārliecība. – Protams, šobrīd tev tā šķiet! Šodien tu kļūsi par nicināma vīrieša sievu. Bet neviens nezina, kas notiks rīt. Es nevaru pareģot nākotni. Tu dzimi nemiera mutulī, bet tagad precēsies ar karali. Varbūt viņam nāksies aizstāvēt savu troni, un varbūt viņš kritīs. Varbūt tu redzēsi Henriju krītam dubļos un mirstam zem nodevēju armijas zirgu pakaviem. Kā es to varu zināt? Tomēr es zinu kaut ko citu, proti, šodien tu vari ar viņu apprecēties un kļūt par Anglijas karalieni. Vari nest mieru tur, kur viņš ienesa karu. Vari aizsargāt savus draugus un radus un iesēdināt tronī Jorku zēnu. Ej uz savām kāzām un smaidi!

Kad es iesoļoju pa Vestminsteras abatijas rietumu durvīm, sudraba tauru pūtienu pavadīta, Henrijs stāv pie altāra pakāpieniem. Es esmu viena; ja šajās kāzās būtu kāds no manas dzimtas vīriešiem, kas varētu vest mani līdz altārim, Henrijs nebūtu Anglijas karalis un negaidītu mani, kautri smaidot. Mans tēvs ir miris, abi Jorku tēvoči ir miruši, mazie brāļi pazuduši un droši vien miruši. Vienīgais Jorku zēns ir mazais Vorikas Edvards, kurš savādi karaliskā žestā pieliec galvu, kad eju garām viņam un viņa māsai Mārgaritai. Šķiet, ka viņš dod man atļauju.

Henrijs staro zeltā. Viņa māte nolēmusi upurēt eleganci greznības vārdā, un viņš ir ģērbies pilnā zelta auduma tērpā, līdzinoties nupat izkaltai statujai vai jaunam Krēzam. Lēdija Mārgarita domāja, ka dēls izskatīsies karalisks kā apzeltīts dievs, bet es būšu neinteresanta, tumša un pieticīga. Tomēr blakus Henrija uzmācīgajam spožumam mans melni sarkanais tērps ir pieklusināti cienīgs. Henrija māte sadusmota pārmaiņus uzlūko viņu un mani, acīmredzot prātojot, kāpēc es esmu karaliska, bet viņš līdzinās ākstam.

Tērps ir ļoti kupls, priekšā ir daudz auduma, un neviens neredz manu piebriedušo vēderu. Esmu stāvoklī jau mēnesi, varbūt ilgāk, bet to zina tikai karalis, viņa māte un manējā. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut viņi nevienam to nebūtu atklājuši.

Arhibīskaps mūs gaida, atvēris lūgšanu grāmatu, un uzsmaida, kad tuvojamies viņam pie altāra. Viņš ir mans radinieks, Tomass Bourčjers, un viņam trīc rokas, kad viņš satver manējo un ieliek to Henrija siltajā plaukstā. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš kronēja manu tēvu un māti, pēc tam kronēja manu mīļo Ričardu un viņa sievu Enu. Ja bērns, ko nesu sev zem sirds, būs zēns, viņš noteikti kristīs to par Artūru un vēlāk kronēs arī mani.

Vecā vīra apaļajā, grumbu izvagotajā sejā staro vienkārša labvēlība. Viņš salaulātu mani ar Ričardu, un es stāvētu viņam pretī baltā tērpā, rotātā ar baltām rozēm, un apprecētos un tiktu kronēta skaistā ceremonijā, kļūstot par mīļotu sievu un līksmu karalieni.

Kad arhibīskapa laipnais skatiens skar manu seju, es jūtu sevi ieslīgstam apcerē un gandrīz zaudēju samaņu, it kā būtu nokļuvusi savā sapnī un stāvētu pie altāra savā iztēles radītajā kāzu dienā. Es apjukusi satveru Henrija roku un atkārtoju vārdus, ko domāju teikt citam vīrietim. – Es, Elizabete, ņemu tevi, H… H… H… – Man neizdodas dabūt pār lūpām nepareizo vārdu, es nespēju pamosties šajā savādajā īstenībā.

Tas ir briesmīgi, es neko nevaru pateikt, nevaru ieelpot; baisā patiesība, ka es nesolos Ričardam, ir iestrēgusi man kaklā. Es aizrijos, man tūlīt būs nelabi. Manu ādu pārklāj sviedri, es sagrīļojos, kājas kļūst ļenganas. Nespēju pateikt neīstā vīrieša vārdu, nespēju laulāties ar citu, nevis Ričardu. Es mēģinu vēlreiz un tieku līdz: – Es, Elizabete, ņemu tevi… – Tad es apklustu. Nē, es nespēju. Nedaudz ieklepojusies, ielūkojos viņam sejā. Es nevaru viņu neienīst. Nevaru nesapņot par viņa ienaidnieku, nevaru izrunāt viņa vārdu, nevaru būt viņa sieva.

Bet saprātīgais, lietišķais Henrijs saprot, kas noticis, un spēcīgi iekniebj man plaukstā. Viņš ieurbj nagus man miesā, es klusi iesaucos un redzu viņa saltās, brūnās acis iznirstam no miglas, redzu viņa saraukto pieri. Es spēji ievelku plaušās gaisu.

– Saki! – viņš saniknots pavēl.

Es savaldos un šoreiz runāju pareizi: – Es, Elizabete, ņemu tevi, Henriju…

Kāzu mielasts notiek Vestminsteras pilī, un kalpotāji man sniedz šķīvjus, nometušies uz viena ceļgala, it kā es būtu karaliene. Karaļa māte tomēr pāris reižu it kā garāmejot piemin, ka es gan esmu karaļa sieva, bet vēl neesmu kronēta. Pēc mielasta sākas dejas, un prasmīgi tēlotāji mums sarīko izrādi. Akrobāti virpuļo, muzikanti spēlē, karaļa āksts izmet dažus piparotus jokus, un tad ierodas mana māte un māsas, lai pavadītu mani uz guļamistabu.

Tajā ir silts; pavardā jau sen iekurināta lēni degošu pagaļu un smaržīgu čiekuru uguns. Māte man sniedz īpaši brūvētu kāzu alu.

– Vai satraucies? – Sesilija jautā balsī, kas ir tik salda kā medus. Vēl nezinām viņas kāzu dienu, un māsa nevēlas, lai kāds aizmirst par viņu. – Es savā kāzu naktī noteikti satraukšos. Būšu pārbiedēta līgava.

– Nē, – es atbildu.

– Palīdzi māsai apgulties, – māte pavēl. Sesilija atmet segu un pagrūž mani augšup, lai es varētu iekļūt gultā. Es iekārtojos spilvenos un apvaldu bailes.

Mēs dzirdam, kā valdnieks un viņa draugi tuvojas durvīm. Arhibīskaps ierodas pirmais, lai apslacītu laulības gultu ar svēto ūdeni un noskaitītu lūgšanu. Viņam seko lēdija Mārgarita, cieši satvērusi lielu ziloņkaula krucifiksu, un aiz viņas nāk Henrijs. Viņš ir piesarcis un smaida vīriešu pulkā. Tie sit viņam pa muguru un paziņo, ka viņš ieguvis labāko balvu visā Anglijā.

Ar vienu stindzinošu lēdijas Mārgaritas skatienu pietiek, lai visi saprastu, ka nebūs nekādu neķītru joku. Pāžs atmet segu, karaļa kalpotāji noņem viņam biezos, dārgakmeņiem rotātos rītasvārkus, Henrijs apsēžas man blakus, ģērbies skaisti izšūtā baltā lina naktstērpā, un mēs malkojam kāzu alu, gluži kā tādi paklausīgi bērni pirms gulētiešanas, kamēr arhibīskaps pabeidz lūgšanu un atkāpjas.

Kāzu viesi negribīgi pamet istabu. Māte atvadoties pasmaida un aizved manas māsas. Lēdija Mārgarita aiziet pēdējā. Kad viņa tuvojas durvīm, es redzu viņu pametam skatienu uz dēlu; viņai ir grūti neatgriezties, lai vēl pēdējo reizi apskautu Henriju.

Es atceros karaļa vārdus par ilgajiem gadiem, kad viņš devies gulēt bez mātes skūpsta un svētības, tāpēc tagad lēdijai Mārgaritai patīk viņam novēlēt saldu miegu. Redzot, kā viņa vilcinās pie sliekšņa, es pasmaidu, tad pastiepju roku un viegli skaru viņas dēla plecu; tas ir īpašnieces glāsts. – Arlabunakti, mātes kundze, – es saku. – Arlabunakti no mums abiem.

Lēdija Mārgarita redz, kā es satveru viņas dēla naktstērpa smalko apkakli, ko viņa pati izšuvusi ar baltu diegu, un turu to kā sava medību suņa pavadu.

Kādu brīdi lēdija Mārgarita vēro mūs, nedaudz pavērusi muti. Viņa ievelk elpu, un es pietuvinu galvu Henrijam, it kā grasītos to noguldīt viņam uz pleca. Henrijs lepni smaida un piesarkst, domājot, ka māte priecājas par savu dēlu, savu vienīgo dievināto dēlu kāzu gultā blakus skaistai līgavai, īstai princesei. Tikai es saprotu, ka greizsirdība lēdiju grauž kā izsalcis vilks, kad viņa redz mani smaidām Henrija gultā.

Viņa saviebusies aizver durvis. Kad slēdzene noklikšķ un sargi nolaiž pīķus zemē, mēs abi izelpojam, it kā būtu gaidījuši šo mirkli, kas beidzot pavadāms divatā. Es paceļu galvu un noņemu roku no Henrija pleca, bet viņš to satver un pieliek manus pirkstus pie sava atslēgas kaula. – Turpini, – viņš saka.

Manā sejā kaut kas liek viņam noprast, ka glāsts nebija īsts. – Kas tas bija? Kāda naidpilna meiteņu viltība?

Es atrauju roku un stūrgalvīgi nosaku: – Nekas.

Henrijs izslejas man pāri, un es brīdi baidos, ka esmu viņu sadusmojusi un viņš gribēs apstiprināt laulību, mani iegūstot. Dusmu dēļ viņš vēlēsies atmaksāt man ar sāpēm. Tomēr viņš atceras bērnu un to, ka nedrīkst man pieskarties, kamēr esmu grūta. Henrijs aizvainots pieceļas, apmet skaistos kāzu rītasvārkus ap pleciem un uzjundī uguni. Pievilcis rakstāmgaldu pie krēsla, viņš iededz sveci. Es saprotu, ka šis mirklis sabojājis viņam visu dienu. Henrijs spēj pasludināt dienu par neizdevušos vienas minūti ilgas neveiksmes dēļ; turpmāk viņš atcerēsies šo minūti, bet aizmirsīs dienu. Viņš vienmēr ir tik nemierpilns, ka pats uzmeklē vilšanos – tā apliecina, ka viņam ir taisnība. Visu atlikušo mūžu katedrāle, ceremonija, mielasts un patīkamie mirkļi viņa atmiņās rēgosies caur dusmu plīvuru.

– Un es, muļķis, jau iedomājos, ka paužat man mīlestību, – viņš skarbi nosaka. – Domāju, ka maigi pieskaraties man. Domāju, ka laulību solījums jūs aizkustinājis un jūs noguldāt galvu man uz pleca, izrādot pieķeršanos. Es esmu muļķis.

Man nav ko atbildēt. Protams, es nedāvāju viņam savu mīlestību. Viņš ir mans ienaidnieks, kurš noslepkavoja manu mīļoto vīrieti. Mans izvarotājs. Kāpēc viņš izdomājis, ka mūsu attiecībās jebkad varētu valdīt pieķeršanās?

– Drīkstat iet gulēt, – viņš pār plecu izmet. – Es izlasīšu lūgumus. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri kaut ko vēlas no manis.

Man viņa sliktā oma ir pilnīgi vienaldzīga. Nekad es neļaušu sev kaut ko just pret viņu, arī tad, ja viņš dusmojas vai – kā šobrīd – ir sāpināts manis dēļ. Lai viņš pats sevi mierina vai visu nakti gremdējas aizvainojumā, ja vēlas. Es nolieku spilvenu zem galvas, nogludinu naktstērpu pār piebriedušo vēderu un uzgriežu Henrijam muguru.

Viņš piepeši iesaucas: – Pag! Es kaut ko aizmirsu. – Viņš pienāk pie gultas, es pametu skatienu pār uzrauto plecu un pārbijusies redzu nazi viņam rokā. Uguns liesmas apspīd atkailināto asmeni.

Es bailēs sastingstu. Mans Dievs, es esmu tā sadusmojusi Henriju, ka viņš mani nogalinās, atriebjoties par uzliktajiem ragiem. Kā visi trakos! Un es neatvadījos no mātes. Nākamajā mirklī man prātā ienāk muļķīga doma, ka es aizdevu mazajai Vorikas Mārgaritai kaklarotu, ko nēsāt manā kāzu dienā, un viņai vajadzētu zināt, ka manas nāves gadījumā viņa drīkst to paturēt. Pēc tam es domāju: “Ak Dievs, ja viņš tagad man pārgriezīs rīkli, es varēšu gulēt, nesapņojot par Ričardu. Varbūt būs spējas, šausminošas sāpes un pēc tam vairs nekas. Varbūt dunča dūriens iegrūdīs mani Ričarda rokās un es būšu viņam blakus veldzējošajā nāves mierā, un redzēšu smaidu viņa mīļajā sejā. Viņš mani apskaus, un mēs reizē aizvērsim acis.” Prātojot par Ričardu un nāvi, es pievēršos Henrijam un nazim viņa rokā.

– Vai jūs nebaidāties? – mans jaunais vīrs ieinteresēts jautā. Šķiet, ka viņš mani ieraudzījis pirmo reizi. – Es stāvu jums blakus ar dunci, bet jūs pat nesaraujaties. Vai tiešām tā ir patiesība? Jūsu sirds ir tā salauzta, ka alkstat nāves?

– Es nelūgšos, lai mani saudzējat, ja uz to cerējāt. – Manā balsī skan rūgtums. – Domāju, ka labākās dienas man jau ir aiz muguras un es nekad vairs nebūšu laimīga. Tomēr jūs maldāties. Es vēlos dzīvot. Labprātāk es dzīvotu nekā mirtu, labprātāk būtu karaliene nekā nelaiķe. Bet es nebaidos no jums un jūsu naža. Es apsolīju sev, ka man mūžam būs vienaldzīgs viss, ko jūs sakāt vai darāt. Un, ja es baidītos, es labprātāk mirtu nekā to izrādītu.

Henrijs aprauti iesmejas un domīgi nosaka: – Ietiepīga kā ēzelis. Es jau brīdināju savu māti. – Pēc brīža viņš jau skaļāk turpina: – Nē, šis nazis nav paredzēts jūsu daiļajam kaklam. Tas domāts tikai pēdai. Pasniedziet to!

Es negribīgi izstiepju kāju, un Henrijs atmet grezno segu. – Žēl, – viņš prāto. – Jums ir brīnišķīga āda, un pēdas izliekumu varētu skūpstīt… Ir muļķīgi par to domāt, bet jebkurš vīrietis vēlētos uzspiest skūpstu šeit… – Un viņš ātri, sāpīgi iegriež man ādā. Es saraujos un klusi iesaucos:

– Man sāp!

– Nekustieties, – Henrijs pavēl un saspiež manu pēdu virs palagiem. Divas vai trīs asins lāses nopil uz baltā auduma, un tad viņš pasniedz man lina drānu. – Apsaitējiet brūci. No rīta tā līdzināsies mazam skrāpējumam, turklāt jūs vilksiet zeķes.

Es apsienu drānu ap pēdu un palūkojos uz Henriju. – Neskatieties uz mani tik pārmetoši, – viņš noteic. – Es izglābu jūsu labo slavu. No rīta galminieki aplūkos palagus, un šis traips pierāda, ka savā kāzu naktī jūs asiņojāt kā jaunava. Kad vēders kļūs redzams, mēs paziņosim, ka ieņēmāt bērnu pirmajā naktī, bet vēlāk teiksim, ka viņš ir astoņu mēnešu bērns un piedzimis pāragri.

Es piespiežu plaukstu pie vēdera, kur jūtu tikai nedaudz lieku tauku. – Kas jums zināms par astoņu mēnešu bērniem? – es jautāju. – Un palagiem?

– Man visu pateica māte, – Henrijs atbild. – Viņa man lika iegriezt jums pēdā.

– Jā, esmu viņai daudz pateicības parādā, – es salti nosaku.

– Tieši tā. Viņa man lika to izdarīt, lai mazais būtu medusmēneša bērns. – Henrija balsī skan drūms uzjautrinājums. – Medusmēneša bērns. Svētība, nevis karaliskais bastards.