Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 6

Henrija pirmais parlaments rosās, atceļot Ričarda likumus un izņemot viņa parakstu no statūtu grāmatām, tāpat kā noņēma kroni no viņa ķiveres. Vispirms parlaments dzēš mantas atņemšanas spriedumus nodevējiem – Tjūdoru atbalstītājiem, kas tagad sevi pasludina par starojoši nevainīgiem pavalstniekiem, kas tikai rūpējušies par Anglijas labklājību. Safolkas hercogs un viņa dēli Džons un Edmunds de la Poli kļuvuši par uzticamiem Tjūdoriem un vairs nav jorkisti, kaut gan viņu māte Elizabete ir Jorku dzimtas meita, mana Ričarda un mana nelaiķa tēva māsa. Par Tomasu Greju samaksās izpirkumu un ļaus viņam atgriezties mājās. Karalis aizmirsīs visas aizdomas, ko juta vēl tolaik, kad tikai kāroja pēc troņa. Tomass vēstulē apgalvo, ka nekad neesot centies aizbēgt no Henrija skrandainā galma, viņš tikai paklausījis mātes lūgumam atgriezties Anglijā. Un Henrijs, pārliecināts par jauniegūto varu, ir gatavs aizmirst mirklīgo nodevību.

Parlaments atdod Henrija mātei viņas mantojumu un dzimtas īpašumu; nekas nav svarīgāks par šī visvarenā karaļa mātes bagātības vairošanu. Pēc tam viņi apsola maksāt manai mātei karalienes atraitnes pensiju. Parlaments vienojas, ka Ričarda likums, kas pasludināja manu vecāku laulību par spēkā neesošu, ir tikai apmelojums. Tas ir jāaizmirst, un neviens nedrīkst par to runāt. Pietiek ar Tjūdoru parlamenta spalvas vēzienu, un mēs atgūstam dzimtas vārdu. Es un visas manas māsas atkal ir likumīgas Jorku princeses. Sesilijas pirmā laulība ir aizmirsta, it kā nemaz nebūtu notikusi. Viņa ir princese Sesilija no Jorku dzimtas, brīva precībām ar lēdijas Mārgaritas radinieku. Vestminsteras pilī kalpotāji palokās, kad sniedz mums šķīvjus, un visi dēvē mūs par “Jūsu Gaišību”.

Sesilija jūsmo par piepeši atgūtajiem tituliem, un mēs visas priecājamies, ka atkal esam mēs pašas. Tomēr māte klusēdama staigā gar auksto upi, paslēpusi matus zem kapuces un plaukstas uzrocī, un viņas pelēko acu skatiens pievērsts pelēkajam ūdenim.

– Māt, kas noticis? – Es satveru viņas rokas un ielūkojos bālajā sejā.

– Viņš domā, ka mani zēni ir miruši, – māte nočukst.

Es redzu dubļus uz viņas zābakiem un tērpa malas. Viņa jau vismaz stundu ir staigājusi gar krastu un čukstus sarunājusies ar ūdeni.

– Nāciet iekšā, jums salst, – es aicinu.

Māte ļauj, lai satveru viņu aiz rokas un vedu līdz dārza durvīm un augšā pa akmens kāpnēm līdz istabai.

– Henrijam ir neapgāžami pierādījumi, ka abi mani zēni ir miruši.

Noņēmusi apmetni viņai no pleciem, es palīdzu mātei apsēsties uz krēsla pie pavarda. Māsas ir aizgājušas pie zīda tirgotājiem. Viņām līdzi ir zelts un kalpotāji, kas atnesīs pirkumus mājās; visi loka ceļus viņu priekšā, un meitenes smejas par atgūto brīvību. Tikai mēs ar māti esam ieslodzītas bēdu cietumā. Es nometos uz grīdas un jūtu, kā sausās zālītes zem maniem ceļgaliem izplata vēsu aromātu. Kad satveru mātes ledainās plaukstas, mūsu galvas ir tik tuvu, ka neviens nedzirdētu mūsu čukstus pat tad, ja klausītos pie durvīm.

– Kā jūs to zināt, māt? – es jautāju.

Viņa pieliec galvu, it kā saņēmusi cirtienu sirdī. – Tā jābūt. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka abi miruši.

– Vai jūs vēl lolojāt cerības par Edvardu?

Tik tikko manāms žests, kādu varētu sagaidīt no ievainota dzīvnieka, apliecina, ka māte nekad nav pārstājusi cerēt – viņas vecākais Jorku dēls ir izbēdzis no Tauera un kaut kur dzīvo par spīti visam.

– Vai tiešām?

– Es domāju, ka zināšu, – māte ļoti klusi atzīst. – Sirdī. Es domāju, ka zināšu par sava Edvarda nāvi, tiklīdz tas notiks. Viņa gars nevarētu pamest šo pasauli, neskarot mani. Elizabete, es viņu ļoti mīlu.

– Māt, mēs abas tonakt dzirdējām dziesmu. To dziesmu, kas skan, ja mirst kāds no mūsu dzimtas.

Viņa pamāj. – Jā. Bet es turpināju cerēt.

Mēs brīdi klusējam, domājot par cerību nāvi.

– Vai jums šķiet, ka Henrijs sācis meklēšanu un atradis līķus?

Māte papurina galvu. – Nē. Ja Henrijam būtu līķi, viņš tos izrādītu visai pasaulei un sarīkotu krāšņas bēres, lai visi zinātu, ka zēnu vairs nav. Mēs visi mēnešiem ilgi tērptos tumši zilajās sēru drānās. Ja viņam būtu droši pierādījumi, viņš tos izmantotu, lai nomelnotu Ričardu. Ja būtu kāds, ko apsūdzēt slepkavībā, viņš to cilvēku tiesātu un pakārtu visu acu priekšā. Henrijs noteikti jau kopš ierašanās Anglijā lūdzis Dievu, kaut atrastu zēnus mirušus un apraktus, lai viņa tronis būtu nesatricināms, lai neviens nevarētu uzdoties par princi. Vienīgais, kurš patlaban vēl kvēlāk nekā es vēlas zināt, kur ir mani dēli, ir jaunais karalis Henrijs. Tas nozīmē, ka viņam kāds ir apliecinājis zēnu nāvi. Kāds, kam viņš uzticas. Henrijs nemūžam neatjaunotu mūsu dzimtas karalisko titulu, ja domātu, ka mums vēl ir kāds dzīvs zēns.

– Tātad viņam pateikts, ka Edvards un Ričards ir miruši?

– Henrijs ir pārliecināts. Citādi viņš nemūžam nepasludinātu, ka mēs ar tavu tēvu bijām laulāti. Ja mūsu Edvards ir miris, tavs jaunākais brālis ir karalis Ričards Ceturtais, bet Henrijs – tikai uzurpators. Henrijs nekad neatjaunotu karalisko titulu dzīvam ienaidniekam. Kāds viņu ir pārliecinājis, ka nogalinājis abus zēnus un redzējis tos mirušus.

– Varbūt viņa māte? – es čukstus jautāju.

– Viņai vienīgajai bija iemesls zēnus nogalināt, un viņa bija šeit, kad abi pazuda, un pati vēl ir dzīva, – māte saka. – Henrijs bija trimdā kopā ar Džesperu. Varbūt slepkavību pastrādāja Henrija sabiedrotais Bekingemas hercogs, bet arī viņš ir miris, tātad mēs nekad to neuzzināsim. Tikai māte varēja Henriju pārliecināt, ka viņš ir drošībā. Tagad viņi domā, ka abi Jorku prinči ir miruši. Henrijs tūlīt piedāvās tev apprecēties.

– Viņš nogaidīja, līdz varēja pārliecināties par manu brāļu nāvi, un tikai tad atdeva man princeses titulu? – es jautāju, sajutusi rūgtu garšu mutē.

Māte parausta plecus. – Protams. Ko citu viņš varēja darīt? Tāda ir šī pasaule.

Manai mātei ir taisnība. Kādā vēsā vakarā pie Vestminsteras pils durvīm piesoļo karaļa jaunie gvardes jomeni elegantās tumši sarkanās livrejās. Herolds paziņo, ka valdnieks Henrijs pēc stundas mani apciemos.

– Skrien, – māte nosaka, ātri uzmetusi skatienu vēstulei. – Besa! – viņa uzrunā jauno istabeni. – Ej līdzi Viņas Gaišībai un paņem manu jauno galvassegu un viņas jauno zaļo tērpu, un pasaki zēnam, lai atnes uz viņas istabu karstu ūdeni un vannu! Sesilija, Ena! Apģērbieties un apģērbiet savas māsas. Sūtiet Voriku bērnus uz mācību istabu un sakiet skolotājam, lai patur viņus tik ilgi, kamēr es kādu aizsūtīšu abiem pakaļ. Bērni nedrīkst kāpt lejā, kamēr šeit ir karalis. Parūpējieties, lai viņi to saprot.

– Man vajag melno galvassegu, – es ietiepīgi paziņoju.

– Nē, manu jauno, ar dārgakmeņiem! – māte iesaucas. – Tu būsi Anglijas karaliene, bet gribi izskatīties pēc mājsaimnieces vai Henrija mātes? Tikpat neinteresanta kā mūķene?

– Viņam tas patīk, – es steigšus paskaidroju. – Viņš grib redzēt neinteresantas mūķenes. Viņš neapmeklēja mūsu galmu, neredzēja greznos tērpus un skaistās sievietes. Henrijs nav iepazinis mūsu galma dejas, drānas un spožumu. Viņš bija Bretaņā, kur dzīvoja nabadzīgi kopā ar istabenēm un kalpotājiem. Mitinājās dažādās necilās iebraucamajās vietās. Un pēc tam viņš ieradās Anglijā, kur visu laiku pavada ar savu neglīto māti, un tā ģērbjas kā mūķene. Man jāizskatās pieticīgi, nevis krāšņi.

Māte uzsit knipi, dusmodamās uz sevi. – Kāda es esmu muļķe! Tev taisnība. Jā, ej! – Viņa mani nedaudz pagrūž. – Pasteidzies! – Viņa smejas. – Esi tik nepievilcīga, cik vien spēj! Ja tev izdosies nebūt skaistākajai meitenei Anglijā, tas būs lieliski!

Es skrienu, un zēns, kurš parasti nes malku, ieveļ manā guļamistabā lielo koka toveri. Pēc tam viņš stiepj smagas karstā ūdens krūkas pa kāpnēm un pasniedz tās manai kalponei pie durvīm. Es steigšus nomazgājos, pēc tam nosusinu matus un saviju tos zem melnās jumtiņveida galvassegas, kas smagi nospiež manu pieri. Virs ausīm plešas tādi kā plati spārni. Es uzvelku apakškreklu un zaļo tērpu, un Besa skraida man apkārt, ieverot mežģīnes caurumos, lai nostiprinātu ņieburu, līdz esmu nosieta kā vista. Tad es ieauju kājas kurpēs un pagriežos, un Besa pasmaidījusi nosaka: – Jūs esat ļoti daiļa, Jūsu Gaišība.

Paņēmusi mazo spoguli, es redzu savas sejas neskaidro atspulgu sudrabā. Pēc karstās vannas esmu pietvīkusi un izskatos labi; mana seja ir ovāla, acis tumši pelēkas. Es mēģinu pasmaidīt un redzu lūpas saraucamies; tā ir tukša izteiksme, kurā nav ne miņas no prieka. Ričards mani dēvēja par skaistāko meiteni, kāda jebkad dzimusi. Mans skatiens spējot iekvēlināt viņā iekāres liesmu, mana āda esot nevainojama, mani mati lieliski, un viņš nekad neesot gulējis tik saldi kā brīžos, kad varējis ieslēpt seju manā gaišajā bizē. Domāju, ka nekad vairs nedzirdēšu tik mīlpilnus vārdus un nekad vairs nejutīšos skaista. Mans prieks un meitenīgā paštīksme ir apglabāta līdz ar mīļoto vīrieti, un es droši vien nekad vairs neļaušos tādām izjūtām.

Guļamistabas durvis strauji atveras. – Viņš ir klāt! – Ena aizelsusies paziņo. – Iejāja pagalmā četrdesmit vīru pavadībā. Māte teica, lai nekavējies.

– Vai Voriku bērni ir savā mācību istabā?

Māsa pamāj. – Viņi zina, ka nedrīkst kāpt lejā.

Es dodos lejā pa kāpnēm, turot galvu augstu paceltu, it kā to rotātu kronis, nevis smagnējā galvassega. Mans zaļais tērps notrauc malā smaržīgās zālītes, kas izkaisītas zemē. Kalpotāji atrauj vaļā divvērtņu durvis, un zālē ienāk Henrijs Tjūdors, Anglijas iekarotājs, nupat kronētais karalis un manas laimes slepkava.

Pirmā doma, kas iešaujas man prātā, ir atvieglojums; viņš ir mazāks, nekā biju gaidījusi. Visus šos gadus es zināju, ka viņš ir troņa kārotājs un gaida savu iespēju uzbrukt, tāpēc viņš pārvērtās par biedu un diženu briesmoni. Runā, ka Bosvortā Henriju sargāja milzis, un es arī viņu iztēlojos lielu. Bet vīrietis, kurš ienāk zālē, ir trauslas miesasbūves, garš, kalsns. Viņam ir gandrīz trīsdesmit gadu, un gaitā jaušams spars, toties sejā manāma spriedze. Viņš ir samiedzis brūnās acis, un arī mati ir brūni. Es pirmo reizi aptveru, ka ir grūti pavadīt dzīvi trimdā un beidzot par mata tiesu iegūt savu karaļvalsti, paļaujoties uz nodevēju kaujas laukā un zinot, ka vairākums iedzīvotāju nepriecājas par šādu veiksmi, bet topošā sieva mīl citu – viņa mirušo ienaidnieku un likumīgo karali. Līdz šim es viņu uzskatīju par uzvarētāju, bet tagad redzu cilvēku, kas kļuvis par upuri savādam likteņa pagriezienam. Viņš uzvarējis tikai zaglīgas nodevības dēļ kādā karstā augusta dienā un pat tagad nezina, vai Dievs patiesi ir viņam līdzās.

Es apstājos uz kāpnēm, satvērusi vēsās marmora margas, un pārliecos tām pāri, lai aplūkotu Henriju. Viņa mati galvvidū ir paretināti; es to redzu, kad viņš noņem cepuri un zemu noliecas, lai noskūpstītu manas mātes roku. Iztaisnojies viņš pasmaida, bet šajā izteiksmē nav nekā sirsnīga. Viņš šķiet piesardzīgs, un tas ir saprotams, jo viņš ieradies visneuzticamākā sabiedrotā mājās. Reizēm mana māte atbalstīja viņa plānus Ričarda gāšanai, bet reizēm bija pret tiem. Viņa nosūtīja savu dēlu Tomasu Greju uz Henrija galmu, bet pēc tam aicināja mājās, jo turēja Henriju aizdomās par mūsu prinča nonāvēšanu. Henrijs nekad nezināja, vai mana māte ir viņa draugs vai ienaidnieks, un arī tagad viņai neuzticas. Viņš noteikti neuzticas arī mums, melīgajām princesēm. Un no manas neuzticības viņš baidās visvairāk.

Henrijs noskūpsta manas mātes pirkstus, cik viegli vien iespējams, it kā gaidītu no viņas un visiem pārējiem tikai tēlotus pieklājības žestus. Pēc tam viņš izslejas un ierauga mani stāvam uz kāpnēm.

Viņš zina, kas esmu, un es pamāju, ļaujot noprast, ka esmu viņā pazinusi savu topošo vīru. Mēs izskatāmies pēc diviem svešiniekiem, kas vienojušies doties kopīgā, bet neērtā ceļojumā, un nemaz nelīdzināmies diviem mīlētājiem. Vēl pirms četriem mēnešiem es biju viņa ienaidnieka mīļotā un katru dienu trīs reizes lūdzu Dievam Tjūdora sakāvi. Vakar viņš uzklausīja padomus par to, kā izvairīties no saderināšanās ar mani. Šonakt es sapņoju, ka Henrija nav šajā pasaulē, un pamodusies vēlējos, kaut būtu diena pirms Bosvortas kaujas un viņu gaidītu sakāve un nāve. Tomēr viņš uzvarēja un nevar izvairīties no zvēresta mani precēt, un es nevaru izbēgt no mātes dotā solījuma, ka kļūšu par viņa sievu.

Es gausi kāpju lejā, un mēs abi viens otru nopētām, it kā pirmo reizi redzētu sen iztēlotu ienaidnieku. Ir grūti samierināties ar domu, ka neatkarīgi no savām vēlmēm man nāksies ar viņu precēties un gulēt, laist pasaulē viņa bērnus un pavadīt blakus visu atlikušo mūžu. Es saukšu viņu par vīru, viņš būs mans pavēlnieks, es būšu viņa sieva un īpašums. Līdz pat viņa nāvei es nespēšu aizbēgt no viņa varas. Es salti prātoju, vai līdz mūža galam ik dienu gaidīšu Henrija nāvi.

– Labdien, Jūsu Gaišība, – es klusi nosaku, nolaižos reveransā un sniedzu roku.

Pieliecies Henrijs noskūpsta manus pirkstus, pievelk mani tuvāk un noskūpsta uz abiem vaigiem kā franču galminieks. Tas ir skaists, bet tukšs žests. Viņš smaržo tīri un patīkami, es sajūtu svaigo ziemas lauku gaisu viņa matos. Viņš atkāpjas un piesardzīgi mani vēro, bikli smaidot.

– Labdien, princese Elizabete, – viņš atbild. – Priecājos beidzot jūs satikt.

– Vai pieņemsiet glāzi vīna? – māte piedāvā.

– Pateicos, – Henrijs nosaka, bet nenovērš skatienu no manas sejas. Šķiet, viņš mani vērtē.

– Lūdzu, sekojiet man, – māte rāmi aicina un dodas uz istabu blakus lielajai zālei. Tur jau sagatavota Venēcijas stikla karafe un pieskaņoti vīna kausi mums trim. Karalis apsēžas uz krēsla, bet nepieklājīgi piemirst dot atļauju apsēsties arī mums, tāpēc mēs paliekam stāvam. Māte ielej vīnu un pirmo kausu pasniedz Henrijam. Pacēlis to manā virzienā, viņš izdzer, it kā sēdēdams krogā, bet neuzsauc tostu. Viņš tikai klusēdams sēž un domīgi vēro mani.

– Lūk, manas pārējās meitas, – māte mierīgi nosaka. Nav viegli satricināt manu māti, kas reiz saldi gulēja karaļa slepkavības laikā, un viņa ar mājienu norāda uz durvīm. Sesilija un Ena ienāk pirmās, un viņām seko Bridžita un Ketrīna. Visas nolaižas ļoti zemā reveransā. Es nespēju apvaldīt smaidu, kad redzu, cik cēli pieliecas un pieceļas Bridžita. Viņa ir maza meitene, bet jau uzvedas tikpat cienījami kā hercogiene. Māsa pārmetoši mani uzlūko; viņa ir ļoti nopietns bērns.

– Priecājos jūs visas sastapt, – jaunais karalis nosaka, pat nepūlēdamies piecelties kājās. – Vai šeit jūtaties labi? Vai jums ir viss nepieciešamais?

– Jā, pateicos, – māte atbild, it kā reiz nebūtu valdījusi Anglijā, it kā šī būtu viņas iecienītā pils, kurā viss norisinās atbilstoši viņas pavēlēm.

– Jūs saņemsiet naudu katru ceturksni, – Henrijs paziņo. – Mana māte to pašlaik kārto.

– Lūdzu, nododiet manus laba vēlējumus lēdijai Mārgaritai, – māte nosaka. – Viņas draudzība man bijusi liels atspaids, un senāk viņa man lieliski pakalpoja.

– Jā, – Henrijs novelk. Šķiet, viņam nepatīk atgādinājums, ka viņa māte reiz bijusi manas mātes galma dāma. – Jūsu dēls Tomass Grejs drīkstēs pamest Franciju un atgriezīsies pie jums, – viņš turpina.

– Pateicos. Lūdzu, pasakiet savai mātei, ka viņas krustmeitai Sesilijai klājas labi, – māte neatlaižas. – Un viņa ir pateicīga jums abiem par palīdzību gaidāmajās laulībās.

Sesilija vēlreiz paklanās, atgādinot karalim par sevi, un viņš garlaikots pamāj. Mana māsa paceļ skatienu, it kā ilgotos paust savas gaidas pēc kāzu datuma; kamēr Henrijs nav to nosaucis, viņa nav ne atraitne, ne jaunava. Tomēr karalis nedod viņai iespēju runāt.

– Padomnieki man ziņo, ka tauta alkst redzēt princesi Elizabeti precētu, – viņš ieminas. Māte pieliec galvu. – Gribēju pats pārliecināties, ka esat vesela un apmierināta, – Henrijs uzrunā mani. – Un piekrītat.

Satrūkusies es paceļu skatienu. Es nejūtos vesela un nepavisam neesmu apmierināta. Mani māc sēras par mīļoto vīrieti, ko šis jaunais karalis nogalināja un apglabāja bez cieņas. Šis cilvēks, kurš tagad sēž un pieklājīgi jautā, vai piekrītu kļūt par viņa sievu, ļāva saviem kareivjiem novilkt Ričardam bruņas un veļu un piesiet kailo līķi pie zirga segliem. Man stāstīja, ka Ričarda galva situsies pret tilta koka spraišļiem, kad vīri ieveda viņa zirgu Lesterā. Miroņa galvaskausa radītais būkšķis pret koku skan manās nomoda stundās un atbalsojas arī sapņos. Pēc tam kailo, salauzīto līķi nolika uz baznīcas kanceles kāpnēm, lai visi zinātu, ka viņš patiesi ir miris un Anglija nekad vairs nebūs laimīga Jorku dzimtas pārvaldībā.

– Mana meita ir vesela un apmierināta, un viņa ir jūsu padevīga kalpone, – māte laipni nosaka, pārtraucot klusumu.

– Kādu devīzi jūs izvēlēsieties, kļūstot par manu sievu? – Henrijs jautā.

Man sāk šķist, ka viņš ieradies mani pamocīt. Es vēl neesmu domājusi par devīzi. – Vai jūs kaut kam dodat priekšroku? – es jautāju, un mana balss skan salti. – Es ne.

– Mana māte ierosināja “padevīga un nožēlas pilna”, – viņš atbild.

Sesilija iespurdzas un mēģina apvaldīties – ieklepojas un piesarkusi novēršas. Mēs ar māti saskatāmies, šausmu pārņemtas, bet abas zinām, ka nevaram iebilst.

– Kā vēlaties. – Man izdodas izklausīties vienaldzīgai, un es par to priecājos. Varu vismaz izlikties, ka mani nekas neskar.

– Tātad padevīga un nožēlas pilna, – Henrijs klusi nosaka, un tagad es jūtos pārliecināta, ka viņš par mums smejas.

Nākamajā dienā māte smaidot ierodas pie manis. – Tagad es saprotu, kāpēc vakar mūs pagodināja karalis, – viņa paziņo. – Parlamenta pārstāvis piecēlās no sava krēsla un visu vārdā lūdza karali tevi apprecēt. Gan Apakšnams, gan Lordu palāta uzskata, ka šis jautājums jāatrisina. Tauta nepieņems Tjūdoru karaļa lomā, ja viņam blakus nebūsi tu. Šādam lūgumam viņš nevarēja atteikt. Parlaments man to apsolīja, bet es nezināju, vai viņi uzdrošināsies. Visi baidās no Tjūdora, bet vairāk par visu viņi vēlas redzēt tronī Jorku meiteni un izbeigt brālēnu karu, noslēdzot laulību. Neviens nejutīsies pārliecināts par Tjūdora nesto mieru, ja tronī nesēdēsi arī tu. Viņu acīs Henrijs ir tikai veiksmīgs pretendents. Karalim jābūt piesaistītam Plantagenetu izturīgajam koka stumbram.

– Tas viņam noteikti nepatika.

– Henrijs ārdījās dusmās, – māte apmierināta piekrīt. – Bet neko nevarēja izdarīt. Viņš ir spiests ar tevi precēties.

– Padevīga un nožēlas pilna, – es sāji atgādinu.

– Lai tā būtu, – māte līksma apstiprina. Viņa palūkojas uz manu apmākušos seju un iesmejas. – Tie ir tikai vārdi. Šobrīd Henrijs var tevi piespiest tos teikt. Bet mēs piespiežam viņu apprecēties un padarīt tevi par Anglijas karalieni, un pēc tam vairs nav nozīmes tam, kas teikts tavā devīzē.