Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 7

Herolds atkal ierodas pie mūsu durvīm un paziņo, ka valdnieks vēlas mūs pagodināt ar savu viesošanos. Bet šoreiz viņš grib sēsties pie vakariņu galda, un viņu pavadīs divdesmit galminieki. Māte izsauc ēdienu pasniegšanas, virtuves un dzērienu pārziņus un pieprasa sarakstus ar ēdieniem un vīniem, ko varētu pagatavot un pasniegt šajā pašā dienā, un sūta viņus strādāt. Kad mana māte bija karaliene šajā pilī un mans tēvs, iemīļotais Anglijas karalis, sēdēja tronī, viņa rīkoja mielastus ar vairākiem desmitiem ēdienu un simtiem viesu. Viņa labprāt parādīs, kā jāvada patiesi diženas pils darbs. Tā būs paraugstunda Henrijam, kurš pavadījis piecpadsmit gadus mazā Bretaņas galma ēnā un baidījies par savu dzīvību.

Malkas zēns atkal stiepj augšā pa kāpnēm vannas toveri, bet Voriku bērni tiek aizsūtīti uz savu istabu. Viņiem piekodināts nenākt lejā un pat nerēgoties pie loga.

– Kāpēc? – Mārgarita jautā, ielavījusies manā istabā kopā ar kalponēm, kas nes sasildītus audeklus un rožūdens pudelīti, lai es varētu izskalot matus. – Vai jūsu māte domā, ka Tedijs nav pietiekami saprātīgs, lai tiktos ar karali? – Viņa piesarkst. – Vai viņa par mums kaunas?

– Māte nevēlas, lai karalis ierauga Jorku zēnu, – es skarbi atbildu. – Tas nekā nav saistīts ar tevi vai Tediju. Henrijs par jums abiem zina, jo viņa māte, kas rūpīgi izvērtējusi visus Anglijas īpašumus, nav jūs aizmirsusi. Jūs esat viņas aizbildnībā, bet būs drošāk, ja nerādīsieties karalim tuvumā.

Mārgarita nobāl. – Karalis taču neatņems mums Tediju, vai ne?

– Nē. Tomēr viņiem nevajag kopā sēsties pie vakariņu galda. Tāpēc nelaidīsim viņus vienā istabā. Turklāt nebūs labi, ja Tedijs runās ar Henriju par savu gaidāmo kāpšanu tronī.

Meitene iesmejas. – Kaut neviens viņam nebūtu pateicis, ka reiz viņš bija troņmantnieks! Mans brālis pārāk tam pieķērās.

– Viņam nevajadzētu rēgoties acīs, kamēr Henrijs nav pie visa pieradis, – es atkārtoju. – Tedijs ir ļoti mīļš, bet mēs nevaram būt pārliecināti, ka viņš nepateiks kaut ko lieku.

Mārgarita palūkojas uz kalponēm, kas sagatavo manu vannu un izklāj jauno tērpu, ko šodien atnesa drēbnieks. Tas ir Tjūdoru zaļajā krāsā, ar mīlas mezgliem pie pleciem. – Elizabete, vai jums ir ļoti nepatīkami?

Noliedzot savas sāpes, es paraustu plecus. – Es esmu Jorku princese un vienmēr zināju, ka nāksies precēties saskaņā ar tēva gribu. Jau šūpulī guļot, es biju saderināta. Man nav izvēles, bet es nemaz necerēju, ka tāda būs. Izņemot vienu reizi, un šobrīd tas šķiet kā burvības apdvests sapnis. Kad pienāks tavs laiks, arī tev nāksies apprecēties pēc pavēles.

– Vai jums ir skumji? – jautā mīļā, nopietnā meitene.

Es papurinu galvu un saku patiesību: – Es nejūtu neko. Tas varbūt ir pats sliktākais. Es nejūtu itin neko.

Henrija galminieki ierodas laikā. Viņi ir labi ģērbušies un kautri, apslēpti smaida. Pusi no Henrija galma veido mūsu senie draugi; mūs saista vai nu asiņu, vai laulības saites. Augstmaņi sveic mūs tāpat kā toreiz, kad bijām karaliskā ģimene un uzņēmām viņus šajā pilī, un daudz kas paliek nepateikts.

Mans brālēns Džons de la Pols, kuru Ričards pirms Bosvortas kaujas pasludināja par savu mantinieku, ir atnācis kopā ar māti. Viņa un visa ģimene nu ir uzticīgi Tjūdoram un piesardzīgi mums uzsmaida.

Manas mātes māsa Ketrina ir pieņēmusi Tjūdoru vārdu un ierodas kopā ar karaļa tēvoci Džesperu. Tomēr viņa paklanās manai mātei tikpat zemu kā vienmēr un piecēlusies sirsnīgi noskūpsta.

Arī manas mātes brālis Edvards Vudvils ir Tjūdora galminieks, un jaunais karalis viņu uzskata par tuvu draugu. Viņš bija kopā ar Henriju jau kopš izsūtīšanas trimdā un cīnījās jaunā karaļa armijā Bosvortā. Zemu noliecies pār manas mātes roku, Edvards Vudvils pēc tam noskūpsta viņu uz abiem vaigiem un čukst: – Priecājos redzēt tevi atpakaļ īstajā vietā, Jūsu Gaišība Lizija!

Māte ir sarīkojusi iespaidīgu mielastu ar divdesmit diviem ēdieniem. Kad šķīvji jau novākti un galdi aizbīdīti pie sienas, Sesilija un Ena dejo galminiekiem.

– Lūdzu, princese Elizabete, uzdejojiet mums, – karalis vēršas pie manis.

Es uzlūkoju māti; mēs vienojāmies, ka es nedejošu. Pēdējoreiz es šajās istabās dejoju Ziemassvētkos, kad man mugurā bija grezns zīda tērps, līdzīgs pašas karalienes Enas ģērbam, it kā mudinot mūs salīdzināt. Es galu galā biju desmit gadus jaunāka, un viņas vīrs nespēja novērst skatienu no manis. Visi galmā zināja, ka viņš ir manī iemīlējies un pametīs savu veco, slimo sievu, lai būtu kopā ar mani. Es dejoju ar savām māsām, bet Ričards redzēja tikai mani.

– Lūdzu, – Henrijs atkārto. Es ielūkojos viņa riekstbrūnajās acīs un saprotu, ka nevaru atteikties.

Piecēlusies es sniedzu roku Sesilijai, kam nāksies dejot ar mani neatkarīgi no pašas vēlmēm, un muzikanti sāk saltarellu. Mēs ar Sesiliju bieži dejojām karaļa Ričarda priekšā; viņa sakniebj lūpas, un es nojaušu, ka arī viņa to atcerējusies. Mana māsa droši vien jūtas kā verdzene, kam jāizklaidē sultāns, bet šoreiz pazemota esmu es – un tas viņai dāvā mierinājumu. Deja ir ātra, katra soļa beigās vajag palēkties, un mēs abas esam gan veiklas, gan graciozas. Mēs virpuļojam pa istabu, dejojam ar citiem un atgriežamies zāles vidū. Muzikanti noskandina pēdējo krāšņo akordu, mēs paklanāmies karalim un viena otrai, tad nostājamies blakus mātei, nedaudz piesārtušas, nosvīdušas un aizelsušās, kamēr muzikanti sapulcējas un spēlē karalim.

Viņš uzmanīgi klausās, ar vienu roku izbungodams ritmu uz krēsla balsta. Ir jūtams, ka Henrijam patīk mūzika, un viņš uzdāvina spēlmaņiem zelta gabalu. Tā ir atbilstoša velte, tomēr ne pārāk dāsna. Vērojot Henriju, es saprotu, ka viņš ar naudu apietas tikpat rūpīgi kā viņa māte. Šis jauneklis nav audzināts ar domu, ka pasaule ir viņam parādā troni. Viņš nav pieradis pie karaļu bagātībām, ko vieglu roku tērēt. Henrijs nelīdzinās manam Ričardam, kurš saprata, ka augstmanim jādzīvo grezni un jādala sava bagātība pārējiem. Muzikanti sāk vienkāršu melodiju, un karalis pieliecas tuvāk manai mātei un paziņo, ka vēlas nedaudz laika pavadīt ar mani vienatnē.

– Protams, Jūsu Gaišība. – Viņa jau grasās aiziet un vest līdzi meitenes, atstājot mūs divatā lielās zāles malā.

– Vienatnē un netraucēti. – Karalis pamāj, apturēdams manu māti. – Nošķirtā istabā.

Viņa vilcinās, visu apsvērdama. Pirmkārt, Henrijs ir karalis. Otrkārt, mēs esam saderināti. Turklāt viņam nekādā gadījumā nedrīkst atteikt. – Neviens jūs netraucēs istabā aiz lielā galda, – viņa saka. – Es parūpēšos, lai neviens tur neiet.

Pamājis karalis pieceļas. Muzikanti pārtrauc spēlēt, galminieki paklanās un izslejas, aizrautīgi vērojot, kā Henrijs sniedz man roku un, sekojot mātei, ved mani prom no paaugstinājuma un lielā galda pa arkveida durvīm zāles galā līdz nošķirtai istabai. Māte atkāpjas un, tik tikko manāmi paraustījusi plecus, ielaiž mūs aiz durvīm. Es jūtos kā aktieris, kas nokāpj no skatuves un ieiet savā dzīvē, kurā nav gatava teksta.

Tiklīdz Henrijs aizver durvis, muzikanti atsāk spēlēt, bet biezais koks apslāpē skaņu. Karalis pagriež lielo atslēgu slēdzenē tik veikli, it kā tas būtu pašsaprotami.

– Ko jūs darāt? – es jautāju, izbīlī aizmirsusi labas uzvedības noteikumus.

Karalis pagriežas un apskauj mani ap vidukli, ieraudams nesalaužamā tvērienā. – Mēs iepazīsimies tuvāk, – viņš paziņo.

Es neatraujos no viņa kā tramīga jaunava. – Man jāatgriežas zālē.

Henrijs apsēžas uz krēsla, kas līdzinās tronim, un novelk mani sev uz ceļgala. Es jūtos kā krogus meiča blakus dzērājam, kurš nupat par mani samaksājis. – Nē. Es jau teicu, ka mēs iepazīsimies tuvāk.

Lai kā es cenšos piecelties, viņa tvēriens ir pārāk stingrs. Ja pretošos vai atgrūdīšu viņu, es pacelšu roku pret Anglijas karali, un tā ir valsts nodevība.

– Jūsu Gaišība…

– Izskatās, ka mums vajadzēs precēties, – viņš jau skarbāk turpina. – Mani pagodina interese, ko šajā jautājumā izrāda parlaments. Jūsu ģimenei vēl joprojām ir daudz draugu – pat starp tiem, kas dēvē sevi par manējiem. Viņi likuši man noprast, ka jūs uzstājat uz kāzām. Jūtos glaimots, pateicos par uzmanību. Mums abiem ir zināms, ka esam saderināti jau divus ilgus gadus. Tagad mēs piepildīsim savu saderināšanos.

– Kā, lūdzu?

Viņš nopūšas, it kā mana neattapība viņu nogurdinātu. – Mēs piepildīsim saderināšanos.

– Nē, – es vēsi atcērtu.

– Jums nāksies to darīt kāzu naktī. Kāpēc nevarat tagad?

– Tāpēc, ka jūs cenšaties laupīt man godu! – es iesaucos. – Jūs izvēlaties manas mātes istabu viņas pilī pirms kāzām, kad māsas ir tepat soļa attālumā aiz durvīm, un gribat mani apkaunot!

– Nedomāju, ka jums vēl palicis daudz goda, ko laupīt, vai ne, Elizabete? – Henrijs salti pasmaida. – Un nebaidieties, lūdzu, ka es atklāšu, ka jūs vairs neesat jaunava. Nevaru pat saskaitīt, cik daudzi man rakstīja tikai tādēļ, lai pavēstītu par jūsu dēku ar karali Ričardu. Un daži arī papūlējās mērot tālo ceļu no Anglijas, stāstot man, ka redzējuši jūs abus roku rokā pastaigājamies pa dārzu. Viņš katru nakti esot nācis uz jūsu istabu, jūs esot viņa sievas galma dāma, bet visu laiku pavadot karaļa gultā. Un daudzi apgalvoja, ka Ričarda sieva noindēta un tieši jūs pasniedzāt viņai indes kausu. Jūsu mātes pulverīši no Itālijas pieklājīgi pasniegti kārtējam upurim. Riversi eleganti noskalojuši šķērsli savā ceļā.

Mani pārņem tādas šausmas, ka ir grūti parunāt. – Nemūžam! – es zvēru. – Es nemūžam neko sliktu nenodarītu karalienei Enai.

Henrijs parausta plecus; viņaprāt, nav nozīmes tam, vai es esmu slepkava. – Kuru gan tas interesē? Mēs abi esam darījuši daudz tāda, ko labprāt neatcerētos. Viņa ir mirusi, Ričards ir miris, jūsu brāļi ir miruši, un jūs esat saderināta ar mani.

– Brāļi? – es iesaucos, piepeši saausījusies. – Miruši. Mēs esam vienīgie, kas palikuši.

– Kā jūs to zināt?

– Zinu. Nāciet tuvāk.

– Jūs runājat par maniem mirušajiem brāļiem un grasāties mani apkaunot? – Man ir grūti dabūt vārdus pār lūpām.

Šķiet, Henrijs ir patiesi uzjautrināts. Viņš atliecas nostāk un iesmejas. – Vai tiešām? Kā es varētu jūs apkaunot? Slava iet jums pa priekšu. Jūs jau esat neglābjami apkaunota. Visu šo pēdējo gadu manā prātā jūs esat bijusi tikai slepkavnieciska netikle.

Es nespēju paelpot. Henrijs mani apvaino, vienlaikus spēcīgām rokām turēdams uz saviem kaulainajiem ceļgaliem kā bērnu, kas iežņaugts negribētā apskāvienā.

– Jūs mani neiekārojat. Un zināt, ka es neiekāroju jūs.

– Taisnība. Nepavisam. Man nepatīk lietotas mantas, es negribu cita vīrieša pamestās rotaļlietas. Un nevēlos miroņa īpašumu. Man kļūst nelabi, kad iztēlojos jūs Ričarda Uzurpatora rokās.

– Laidiet mani vaļā! – es iesaucos un mēģinu atrauties, bet viņš mani cieši tur.

– Nē. Saprotiet, man ir ar jums jāprecas; par to parūpējusies jūsu māte ragana un parlaments. Bet es vēlos zināt, vai esat auglīga. Man jāzina, ko saņemšu. Tā kā esmu spiests ar jums apprecēties, man nepieciešama auglīga sieva. Mums vajadzīgs Tjūdoru princis. Citādi viss būs veltīgs.

Es pretojos no visa spēka, mēģinu piecelties, atrauties, atraisīties no viņa nežēlīgajām rokām, atlauzt viņa pirkstus no sava vidukļa, tomēr Henrijs tur mani skavās, kas līdzinās žņaugšanai. – Vai man nāksies jūs paņemt ar varu? – viņš jautā, nedaudz aizelsies. – Vai arī pacelsiet savu skaisto tērpu un mēs varēsim visu izdarīt, lai atgrieztos pie vakariņu galda? Varbūt vēlreiz dejosiet mums? Kā jau netikle?

Vienu mirkli es esmu sastingusi šausmās un lūkojos Henrija kalsnajā sejā; nākamajā brīdī viņš mani pārsteidz, piepeši satverot rokas locītavu, bet atlaižot vidukli, un es pielecu kājās. Prātā iešaujas doma, ka vajadzētu izraut roku un bēgt, bet mana āda vietā, kur viņš to satvēris, svilst, un viņa skarbā sejas izteiksme apliecina, ka man nav izejas. Es pietvīkstu koši sarkana, un acīs sariešas asaras.

– Lūdzu, – es vārgi iebilstu. – Lūdzu, nepiespiediet mani.

It kā nemaz nevarētu neturēt mani kā gūstekni, Henrijs gandrīz parausta plecus un ar brīvo roku norāda, ka man jāpaceļ sava Tjūdoru zaļā tērpa mala.

– Vakarā es nākšu pie jums labprātīgi… – es ierosinu. – Slepus ieradīšos jūsu istabā.

Henrijs skarbi, nicīgi iesmejas. – Vai iezagsieties karaļa gultā kā vecajos labajos laikos? Tātad patiesi esat netikle. Un es jūs iegūšu kā netikli. Tepat un tagad.

– Mans tēvs… – es čukstu. – Jūs sēžat uz viņa krēsla, uz mana tēva krēsla…

– Jūsu tēvs ir miris, bet tēvocis necentās sargāt jūsu godu, – Henrijs nosaka un iespurdzas, patiesa uzjautrinājuma pārņemts. – Nevilcinieties. Paceliet tērpu un kāpiet man virsū! Jājiet mani. Jūs neesat jaunava, jūs zināt, kas darāms.

Viņš cieši tur mani, kamēr es nesteidzīgi pieceļos un parauju augšup tērpa apmali. Henrijs izmanto otru roku, lai atraisītu bikses, un atlaižas krēslā, iepletis kājas. Viņš pievelk mani tuvāk, un es ļaujos.

Ar vienu roku vēl joprojām cieši turēdams manu plaukstas locītavu, karalis paceļ manu smalki izšūto apakškreklu un uzsēdina mani sev virsū kā netikli, par kādu mani dēvē. Viņš iekļūst manī un tiecas augšup ne vairāk kā duci reižu. Viņa karstajā elpā jūtams garšvielu aromāts, un es aizveru acis, novēršos, aizturu elpu. Neuzdrošinos domāt par Ričardu. Ja domāšu par Ričardu, kurš tīksmi ieguva mani un čukstēja manu vārdu, es izvemšos. Drīz Henrijs baudpilni ievaidas; es atveru acis un redzu, ka viņa brūno acu bezkaislīgais skatiens ir pievērsts man. Viņš ir vērojis mani kā gūstekni, kas piesieta pie viņa iekāres moku rata, un sasniedzis savu virsotni, ne reizi nepamirkšķinot acis.

– Neraudiet, – viņš pavēl, kad esmu nokāpusi un noslaucījusies ar smalkā lina apakškrekla malu. – Kā varēsiet iziet ārā un stāties pretī savai mātei un manam galmam ar asarām acīs?

– Jūs man nodarījāt sāpes, – es pārmetoši nosaku un parādu Henrijam sarkano uztūkumu uz plaukstas locītavas. Es pieliecos un sakārtoju savu saburzīto apakškreklu līdz ar sagumzīto tērpu Tjūdoru zaļajā krāsā.

– Man ļoti žēl, – Henrijs vienaldzīgi nosaka. – Turpmāk pacentīšos izturēties saudzīgi. Ja nerausieties projām, man nevajadzēs jūs turēt tik cieši.

– Turpmāk?

– Jūsu istabene, apburošā māsa vai pielaidīgā māte ielaidīs mani jūsu istabā. Es nākšu pie jums. Jūs nekad vairs negulēsiet karaļa gultā; par to varat aizmirst. Pasakiet māsai, ka nakts viņai jāpavada citur. Es atnākšu katru vakaru pirms pusnakts, laikā, ko pats izvēlēšos. Dažreiz ieradīšos vēlāk. Jums nāksies mani gaidīt. Pavēstiet mātei, ka tā ir mūsu abu vēlēšanās.

– Viņa nemūžam man nenoticēs, – es aizkaitināta nosaku. Notraukusi asaras, es iekožu lūpās, lai tās atgūtu krāsu. – Viņa neticēs, ka es jūs aicinu mīlestības vārdā.

– Jūsu māte sapratīs, ka es vēlos auglīgu līgavu, – Henrijs atgādina. – Mūsu kāzu dienā jums jānes zem sirds mans bērns, citādi kāzu nebūs. Es negrasos pieļaut, lai mani kā muļķi piespiež apprecēties ar neauglīgu sievieti. Mēs esam vienojušies.

– Mēs? – es atkārtoju. – Nē! Es tam nepiekrītu! Es neesmu teikusi, ka piekrītu! Un māte neticēs, ka esmu ar mieru ļauties, lai mani apkaunojat. Viņa uzreiz sapratīs, ka tā ir jūsu vēlme, nevis manējā, ka jūs mani piespiedāt.

– Jūs mani pārpratāt. – Henrijs pirmo reizi pasmaida. – “Mēs” nenozīmē jūs un mani. Nespēju pat iedomāties, ka tā varētu būt. Nē, es runāju par sevi un savu māti.

Es pārstāju kārtot svārkus un uzlūkoju Henriju, pavērusi muti. – Jūsu māte piekrita, ka jums vajadzētu mani paņemt ar varu?

Karalis pamāj. – Kāpēc gan ne?

– Viņa solīja būt mans draugs, teica, ka redzot manu likteni! – es izstomu. – Solīja lūgt par mani Dievu!

Henriju tas nesatrauc. Viņš nesaskata pretrunu starp savas mātes maigajiem vārdiem, ko tā man veltījusi, un pavēli mani izvarot. – Protams, viņa to uzskata par jūsu likteni. Tas viss… – viņš norāda uz manu nobrāzto plaukstas locītavu, apsārtušajām acīm, pazemojumu, svelošo kājstarpi un sāpošo sirdi, – …ir Dieva griba, kādu to saskata mana māte.

Šausmu pārņemta, es spēju vienīgi skatīties uz Henriju.

Viņš iesmejas, pieceļas un sabāž apakškreklu biksēs, aizsienot tās. – Tjūdoru prinča radīšana ir Dieva griba, – viņš saka. – Mana māte to uztver kā svētumu. Kaut gan tas dara sāpes.

Es sparīgi notraucu asaras no vaigiem. – Jūs kalpojat skarbam Dievam un vēl skarbākai mātei, – es izspļauju.

– Zinu, – Henrijs atbild. – Viņu apņēmība ļāvusi man nokļūt šeit. Tas ir vienīgais, uz ko varu paļauties.

Viņš pilda solījumu un nāk pie manis katru vakaru kā pie aptiekāra pēc dēlēm vai zālēm – cītīgi, tomēr bez prieka. Mana māte, sakniebusi lūpas, pārvieto mani tuvāk slepenajām kāpnēm, kas ved uz dārzu un baržas piestātni. Viņa paziņo, ka Sesilija turpmāk gulēs pie savām māsām. Māte ir pārskaitusies līdz baltkvēlei, tāpēc pat Sesilija, lai arī ziņkāres mocīta, neuzdrošinās kaut ko piebilst vai jautāt. Mana māte pati ielaiž Henriju pa ārdurvīm un, ledaini klusējot, pavada līdz manai istabai. Viņa nekad nesveicinās, tikai iet karalim līdzās kā ienaidniekam un nicinoši atmet galvu. Viņa gaida Henriju priekšistabā, kur deg viena svece un uguns dziest pavardā. Māte nekad neatvadās, kad karalis aiziet, tikai atver durvis un aizslēdz tās, mēmu dusmu pārņemta. Henrijam nepieciešama dzelžaina griba, lai viņš ietu uz manu istabu un nāktu no tās ārā garām manai klusi nīstošajai mātei, kuras pelēko acu skatiens izdedzina caurumus viņa kalsnajā mugurā.

Arī es savā istabā klusēju, bet pēc dažām pirmajām viesošanās reizēm Henrijs kļūst mierīgāks, iedzer vīnu un tikai tad ķeras pie darba. Reizēm viņš apjautājas, ko esmu darījusi dienas laikā, vai pastāsta par savu paveikto. Viņš apsēžas uz krēsla pie pavarda un mielojas ar cepumiem, sieru un augļiem, un tikai tad atsaitē bikses un mani iegūst. Sēžot un lūkojoties liesmās, viņš ar mani runā kā ar līdzvērtīgu cilvēku, kas varētu interesēties par viņa dienu. Henrijs man pavēsta galma jaunumus, stāsta par daudzajiem cilvēkiem, kam piedevis un ko cer piesaistīt savai valdīšanai, un apspriež savus plānus saistībā ar valsti. Kaut gan es vakaru sāku dusmu pilnā klusumā, vēlāk gandrīz pret savu gribu atklāju, ko mans tēvs darījis dažādos apgabalos vai ko savas valdīšanas laikā gribējis paveikt Ričards. Henrijs uzmanīgi klausās un reizēm saka: – Lieliski, pateicos, es neko tādu nezināju.

Viņš saprot, ka pavadījis dzīvi trimdā, runā angliski ar svešādu akcentu – bretoņu un franču sajaukumu – un par zemi, ko dēvē par savējo, zina vien to, kas nācis pār uzticamā tēvoča Džespera un nolīgto skolotāju lūpām. Henrijam ir spilgtas un patīkamas atmiņas par Velsu, kur viņš dzīvoja zēna gados kā mana tēva drauga Viljama Herberta aizbilstamais. Tomēr visu pārējo viņš uzzinājis no skolotājiem, Džespera un kartēm, ko nemākulīgi un nepareizi zīmējuši trimdinieki.

Ir kāda iespaidīga atmiņu aina, ko Henrijs stāsta kā pasaku. Viņš devies uz jukušā karaļa galmu, kad mans tēvs bija karalis trimdā, bet mēs ar māti un māsām pirmo reizi slēpāmies tumšajā, aukstajā patvērumā. Viņš to atceras kā savas bērnības augstāko virsotni, kad viņa māte bija pārliecināta, ka viņu dzimta atgūs varenību un vienmēr būs karaliskā ģimene. Toreiz Henrijs viņai piepeši noticēja un zināja, ka Dievs rāda viņai ceļu uz Bofortu likteni un viņai ir taisnība.

– Mēs redzējām, kā baržā pabraucāt garām, – es ieminos. – Vērojām jūs uz saules apspīdētās upes, kad devāties uz galmu, kamēr mēs bijām ieslodzītas tumsā.

Henrijs stāsta, ka meties ceļos un saņēmis Henrija Sestā svētību. Kad karaļa roka skāra viņa galvu, viņš juties kā svētā noglāstīts. – Karalis Henrijs vairāk bija svētais nekā valdnieks, – mans topošais vīrs kaismīgi apgalvo, gluži kā sludinātājs, kurš vēlas kādu pārliecināt. – Varēja just, ka viņš ir svētais, pat eņģelis. – Henrijs piepeši apklust, laikam atcerējies, ka mans tēvs šo cilvēku nogalināja guļošu. Neprātīgais karalis kā mazs bērns ticēja Jorku dzimtas nepastāvīgajai goda izjūtai. – Svētais un moceklis, – Henrijs apsūdzēdams nosaka. – Viņš mira, noskaitījis lūgšanas. Mira, Dieva svētīts. Un viņu nogalināja ķeceri, nodevēji, karaļa slepkavas.

– Laikam gan, – es nomurminu.

Mēs katrā sarunā atgādinām viens otram kādu strīdu; katrs pieskāriens uzjundī sen izlietas asinis.

Izsludinot savu valdīšanu kopš dienas pirms Bosvortas kaujas, Henrijs ir rīkojies ārkārtīgi neģēlīgi; viņš pats to saprot. Visi, kas todien cīnījās Dieva atzītā karaļa vārdā, ir uzskatāmi par nodevējiem un likumīgi sodāmi ar nāvi. Taisnīgums ir sagriezts kājām gaisā, un viņš sācis savu valdīšanu kā tirāns.

– Neviens līdz šim nav tā darījis, – es ieminos. – Pat Jorku un Lankasteru karaļi atzina, ka cīņa notiek starp divām dzimtām un cilvēki drīkst izvēlēties, kurā pusē nostāties, nezaudējot cieņu. Jūs padarījāt par nodevējiem vīrus, kas nav izdarījuši neko sliktu, tikai zaudējuši. Jūs apgalvojat, ka taisnība ir tikai uzvarētājam.

– Tas izskatās skarbi, – viņš piekrīt.

– Tas izskatās pēc viltības. Kā var nosaukt par nodevējiem tos, kas aizstāvēja svaidīto karali pret iebrucējiem? Tas ir pretrunā ar likumu un veselo saprātu. Un noteikti arī pret Dieva gribu.

– Nē, Dievs to atbalsta. – Henrijs pasmaida. Viņaprāt, nekas nav svarīgāks par Tjūdoru varas bezierunu nostiprināšanu. – Mana māte ir svēta sieviete, un viņa ir pārliecināta par Dieva labvēlību.

– Vai viņa ir vienīgā, kam tiesības spriest par Dieva gribu un Anglijas likumiem? – es asi noprasu.

– Viņas spriedumi ir vienīgie, kam es uzticos, – Henrijs atbild un smaida. – Un viņas padoms man ir svarīgāks par jūsējo.

Henrijs paņem vīna glāzi un norāda, lai dodos uz gultu. Šajā žestā jaušams dzīvespriecīgs mundrums, bet man šķiet, ka tas slēpj viņa paša nepatiku pret to, ko viņš dara. Es apguļos uz muguras, nekustīga kā akmens. Nekad es nenovelku tērpu, pat nepalīdzu Henrijam, kad viņš to paceļ. Es ļauju viņam mani iegūt, ne vārda nebilzdama, un pavēršu seju pret sienu. Pirmajā reizē, pašā pirmajā reizē, kad viņš pieliecas un grib noskūpstīt manu vaigu, viņa lūpas skar ausi, un es šo glāstu izliekos nepamanām, it kā tā būtu tikai garām lidojoša muša.