Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 12

Henrija māte sajūsmināta plāno un vada karalisko ceļojumu. Mana māte, kas rīkojusi daudz ceļojumu, svētku un apciemojumu, klusēdama vēro, kā lēdija Mārgarita uz vairākām dienām nozūd karaliskajā garderobē kopā ar drēbniekiem, šuvējām, kurpniekiem un cepurniekiem, cenšoties radīt savam dēlam tērpus, kas apžilbinās ziemeļniekus tā, ka tie pieņems Henriju kā savu karali. Viņa rīkojas kā jebkura uzurpatoru dinastija, kas nav pārliecināta par savu vērtību, un vēlas, lai Henrijs var tēlot savu lomu līdz pat pēdējam sīkumam. Viņam jātēlo karalis; ar titulu nepietiek.

Mēs ar māti uzjautrināmies par to, ka lēdijai Mārgaritai zināma tikai mana tēva priekšzīme; tas viņu mulsina. Mans tēvs bija neparasti garš un izskatīgs, un viņam vajadzēja tikai ienākt istabā, lai valdītu pār visiem klātesošajiem. Viņš jūsmoja par jaunākajiem tērpiem un skaistiem, bagātīgiem audumiem un krāsām. Viņš daudziem šķita neatvairāmi pievilcīgs un nespēja atteikties no šādas uzmanības. Sievietes vienmēr bija nedaudz iemīlējušās manā tēvā, bet viņu vīrus pārņēma vienlaikus apbrīna un skaudība. Turklāt viņam blakus vienmēr bija mana neparasti daiļā māte un vairākas skaistas meitas. Mēs vienmēr līdzinājāmies vitrāžai kustībā, dailes un grācijas ikonai. Lēdija Mārgarita zina, ka mēs bijām neparasta karaliskā ģimene – majestātiska, auglīga, daiļa un bagāta. Kalpodama galmā, viņa pati savām acīm redzēja, kādus mūs ierauga valsts; mēs bijām valdnieki no pasakas. Viņa gandrīz zaudē prātu, cenšoties panākt, lai viņas neveiklais, bālais, klusais dēls līdzinātos mums.

Viņa atrisina šo problēmu, apberot Henriju ar dārgakmeņiem. Viņš nekur nerādās bez spožas piespraudes pie cepures vai kādas nenovērtējami dārgas pērles ap kaklu. Viņa cimdus rotā briljanti, segliem ir zelta kāpšļi. Māte ietērpj viņu sermuļādās, it kā Henrijs būtu kāda svētā relikvija Lieldienu gājienā, bet viņš tik un tā izskatās pēc jaunekļa, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem un spējām. Viņš ir vienlaikus godkārs un nobijies, un viņa seja ir ļoti bāla purpurkrāsas samta ielokā.

– Žēl, ka nevarat man pievienoties, – Henrijs noskumis atzīstas kādā pēcpusdienā, kad mēs Vestminsteras pils stallī izvēlamies viņam zirgus.

Es jūtos tik pārsteigta, ka nopētu vīru un pārliecinos, vai viņš neņirgājas.

– Vai domājat, ka es jokoju? – Henrijs pajautā. – Nē. Es tiešām vēlos ceļot kopā ar jums. Visu savu mūžu jūs esat ar to nodarbojusies. Visi apgalvo, ka jūs mēdzāt sākt dejas sava tēva galmā un runājāt ar sūtņiem. Un jūs apceļojāt visu valsti, vai ne? Zināt gandrīz visas pilsētas un ciematus?

Jā, tauta mīlēja manu tēvu un Ričardu, it īpaši ziemeļu apgabalos. Katru vasaru mēs pametām Londonu un devāmies uz citām Anglijas pilsētām, un tur mūs sagaidīja kā eņģeļus, kas nolaidušies no debesīm. Ikkatras grāfistes augstmaņi svinēja mūsu ierašanos, rīkojot krāšņus gājienus un mielastus; vairākums pilsētu dāvināja mums zeltu. Neskaitāmi mēri, padomnieki un šerifi ir skūpstījuši man roku jau kopš brīža, kad vēl sēdēju mātei klēpī.

– Man visur sevi jāizrāda, – Henrijs bažīgi turpina. – Jāiedveš uzticība. Jāpārliecina cilvēki par to, ka es viņiem dāvāšu mieru un turību. Un man tas viss jāpanāk tikai ar smaidu un rokas mājienu, jājot garām?

Nesavaldījusies es iesmejos. – Jā, izklausās neiespējami. Bet nav nemaz tik slikti. Neaizmirstiet, ka visi sapulcējušies ceļmalā tikai tādēļ, lai redzētu jūs. Viņi vēlas redzēt diženu karali un gaida smaidu un rokas mājienus. Viņi cer uz laimīgu valdnieku. Jums tikai jārada atbilstošs iespaids, un visi jutīsies apmierināti. Un atcerieties, ka viņiem nav nekā cita, uz ko skatīties. Nedaudz vairāk iepazinis Angliju, Henrij, jūs sapratīsiet, ka šeit nenotiek gandrīz nekas. Raža iet bojā, pavasarī līst pārāk daudz, vasara ir pārāk sausa. Piedāvājiet tautai labi ģērbtu, jaunu, smaidīgu karali, un jūs būsiet visaizraujošākais, ko viņi redzējuši daudzu gadu laikā. Viņi ir nabadzīgi ļaudis, kam trūkst jautrības dzīvē. Jūs būsiet viņiem lieliskākā izklaide, it īpaši tāpēc, ka māte jūs izrādīs kā svētbildi, ietītu samtā un nokaisītu ar dārgakmeņiem.

– Aiziet pārāk daudz laika, – viņš ņurd. – Mums jāiebrauc gandrīz visos namos un pilīs pa ceļam, lai uzklausītu uzticības apliecinājumus.

– Tēvs mēdza teikt, ka garo runu laikā viņš lūkojas pāri augstmaņu galvām uz ļaužu pūli un rēķina, cik tie varētu viņam aizdot, – es stāstu. – Viņš nekad neklausījās vārdos, tikai saskaitīja govis laukos un kalpotājus pagalmā.

– Aizdot? – Henriju mani vārdi aizrauj.

– Mans tēvs uzskatīja, ka labāk ir lūgt naudu pavalstniekiem, nevis vērsties pie parlamenta ar aicinājumu paaugstināt nodokļus. Parlaments mēģināja viņam stāstīt, kā vadīt valsti un kā doties karā. Tēvs aizņēmās līdzekļus no visiem, ko apciemoja. Jo kvēlāka runa un pārspīlētāki cildinājumi, jo vairāk naudas viņš lūdza pēc vakariņām.

Henrijs iesmejas, apskauj mani un pievelk sev klāt visu acu priekšā. – Vai augstmaņi vienmēr viņam šo naudu aizdeva?

– Gandrīz vienmēr, – es atbildu un neatraujos, tomēr arī nepieglaužos viņam. Es ļauju Henrijam mani apskaut, jo tās ir viņa tiesības. Un es jūtu viņa plaukstas siltumu, kad viņš izpleš pirkstus pār manu vēderu. Tas dāvā mierinājumu.

– Arī es tā rīkošos, – Henrijs nosaka. – Jūsu tēvam bija taisnība, šīs valsts vadīšanai nepieciešama liela nauda. Visu, ko es saņemu no parlamenta nodokļu veidā, esmu spiests atdot augstmaņiem, lai nodrošinātu viņu uzticību.

– Vai tiešām viņi jums nekalpo mīlestības dēļ? – es dzēlīgi painteresējos, nesavaldījusi aso mēli.

Henrijs nekavējoties atkāpjas. – Mēs abi zinām, ka tā nav. – Viņš brīdi klusē. – Tomēr šaubos, vai viņi īpaši mīlēja arī jūsu tēvu.