Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 4

Londonā neviens mūs nesagaida. Kad daži mācekļi un tirgus sievas mūs pamana šaurajās ielās un uzgavilē Jorku bērniem, pavadoņi sapulcējas ciešāk apkārt un ātri mudina mūs uz karaliskās Vestminsteras pils pagalmu, kur aiz mums aizveras smagie koka vārti. Jaunais karalis Henrijs nevēlas, lai kāds nozagtu tās pilsētas iedzīvotāju sirdis, ko viņš nodēvējis par savējo. Mana māte stāv uz pakāpieniem pie lielajām durvīm un gaida mūs kopā ar manām mazajām māsām, sešus gadus veco Ketrīnu un četrus gadus veco Bridžitu. Es steigšus nokāpju no zirga un metos mātes skavās, sajūtu viņas iecienītā rožūdens aromātu un viņas matu smaržu. Viņa apskauj mani un glāsta muguru, un es piepeši šņukstu, lejot asaras par vīrieti, kuru kaislīgi mīlēju, un par nākotni, kas bija plānota kopā ar viņu.

– Kuš, – māte stingri nosaka un sūta mani iekšā, tad apsveicinās ar manām māsām un māsīcām. Viņa seko man, nesot Bridžitu uz gurna un turot Ketrīnas roku, bet Ena un Sesilija dejo viņai apkārt. Māte smejas, izskatās laimīga un daudz jaunāka par saviem četrdesmit astoņiem gadiem. Viņai mugurā ir tumši zils tērps, tievo vidukli ieskauj zila ādas josta, bet mati sapīti zem zilas samta cepurītes. Visi bērni sajūsmināti klaigā, kad viņa ieved mūs savās istabās un apsēžas, paturēdama Bridžitu uz ceļgala. – Stāstiet man itin visu! – viņa iesaucas. – Vai tiešām tu visu ceļu jāji, Ena? Tas ir ļoti labi. Tedij, manu zēn, vai esi noguris? Vai tavs ponijs labi uzvedās?

Visi runā vienlaikus, Bridžita un Ketrīna lēkādamas cenšas iejaukties. Mēs ar Sesiliju pagaidām, līdz troksnis norimst. Māte mums abām uzsmaida. Viņa pasniedz bērniem cukurotas plūmes un vieglu alu, un tie apsēžas pie pavarda, lai baudītu kārumus.

– Kā klājas manām lielajām meitām? – māte jautā. – Sesilija, tu atkal esi izaugusi, noteikti būsi tikpat gara kā es. Elizabete, bērns, tu esi bāla un pārāk tieva. Vai tev ir salds miegs? Tu taču negavē, vai ne?

– Elizabete nav pārliecināta, vai Henrijs ar viņu precēsies, – Sesilija izgrūž. – Ja viņš atteiksies, kas ar mums notiks? Un ar mani?

– Protams, viņš precēsies ar Elizabeti, – māte rāmi nosaka. – Viņa māte jau vērsusies pie manis. Viņi saprot, ka parlamentā un valstī mums ir pārāk daudz draugu, lai Henrijs uzdrošinātos aizvainot Jorku dzimtu. Viņam nav citas iespējas. Pirms gada viņš apsolīja ņemt Elizabeti par sievu un tagad nedrīkst pārdomāt. Jau no paša sākuma šī laulība bija daļa no viņa iebrukuma plāna un vienošanās ar atbalstītājiem.

– Vai viņš nedusmojas par karali Ričardu? – Sesilija neatkāpjas. – Uz Ričardu un Elizabeti? Par visu, ko viņa izdarīja?

Māte mierpilni uzlūko manu nejauko māsu. – Man nekas nav zināms par nelaiķi uzurpatoru Ričardu, – viņa nosaka, un es jau zināju, ka tā būs. – Tāpat kā tev. Un karalis Henrijs zina vēl mazāk.

Sesilija atver muti, gatavojoties iebilst, bet pietiek ar vienu saltu mātes skatienu, lai viņa apklustu. – Pagaidām karalis Henrijs par savu jauno valsti zina ļoti maz, – māte mierīgi turpina. – Viņš gandrīz visu mūžu pavadījis ārzemēs. Bet mēs viņam palīdzēsim un pastāstīsim visu nepieciešamo.

– Bet Elizabete un Ričards…

– Par to viņam nekas nav jāzina.

– Labi, labi, – Sesilija saniknota novelk. – Bet runa ir par mums visiem, ne tikai Elizabeti. Viņa nav vienīgā, kaut gan uzvedas tik augstprātīgi, it kā nevienam citam nebūtu nozīmes. Un Voriku bērni visu laiku prašņā, vai būs drošībā, un Megija baidās par brāli. Kas notiks ar mani? Es esmu precējusies vai neesmu?

Māte sarauc pieri, dzirdot šo jautājumu gūzmu. Sesilijas kāzas bija sasteigtas, viņa apprecējās tieši pirms kaujas, un jaunais vīrs aizjāja prom vēl pirms kāzu nakts. Tagad viņš ir pazudis, un karalis, kurš pavēlēja noslēgt šo laulību, ir miris, un visi plāni ir sabrukuši. Varbūt Sesilija ir neprecēta jaunava vai atraitne, bet varbūt pamesta sieva. Neviens to nezina.

– Lēdija Mārgarita pieņems Voriku bērnus savā aizbildnībā. Un viņa domājusi arī par tavu nākotni. Viņa teica tikai labus vārdus par tevi un tavām māsām.

– Vai lēdija Mārgarita valdīs galmā? – es klusi jautāju.

– Kādu nākotni? – noprasa Sesilija.

– Pastāstīšu vēlāk, kad pati vairāk zināšu, – māte atbild Sesilijai un pievēršas man: – Vajadzēs viņai pakalpot, pieliecot ceļgalu, saukt viņu par “Jūsu Gaišību”; viņai pienāksies karaliskā paklanīšanās.

Es saviebjos, nepatikas pārņemta. – Mēs nešķīrāmies draudzīgi.

– Kad apprecēsies un kļūsi par karalieni, viņa klanīsies tavā priekšā neatkarīgi no tā, kādā vārdā viņu dēvēsim, – māte vienkārši atbild. – Nav svarīgi, vai tu viņai patīc; tik un tā būsi viņas vedekla. – Māte pagriežas pret jaunākajiem bērniem. – Es parādīšu jums jaunās istabas.

– Vai neapmetīsimies savos iepriekšējos apartamentos? – es neapdomīgi jautāju.

Mātes smaidā jaušama spriedze. – Nē, protams. Lēdija Mārgarita Stenlija pieprasījusi sev karalienes istabas. Un viņas vīra Stenlija dzimtai piešķirti labākie apartamenti. Mums ir otri labākie. Tu dzīvosi bijušajā lēdijas Mārgaritas istabā. Šķiet, mēs ar viņu esam apmainījušās vietām.

– Lēdija Mārgarita Stenlija piesavinājās karalienes istabas? – es atkārtoju. – Vai viņa neiedomājās, ka tās pienākas man?

– Pagaidām nepienākas, – māte nosaka. – Vismaz līdz dienai, kad tu apprecēsies un būsi kronēta. Tikmēr viņa būs Henrija galma pirmā dāma un grib, lai visi to zina. Viņa pavēlējusi visiem saukt viņu par karaļa mātes kundzi.

– Karaļa mātes kundze? – es izmēģinu savādo uzrunu.

– Jā. – Māte sāji pasmaida. – Nav slikts panākums sievietei, kas reiz bija mana galma dāma, pavadīja pēdējo gadu atsvešinājumā no vīra un mājas arestā par nodevību, vai ne?

Mēs iekārtojamies Vestminsteras pils otrajās labākajās istabās un gaidām, kad karalis Henrijs aicinās mūs pie sevis. Tas nenotiek. Viņš pulcē galmu Londonas bīskapa pilī netālu no Svētā Pāvila katedrāles. Visi, kas spēj izlikties par Lankasteru dzimtas pārstāvjiem vai seniem, slepeniem Tjūdoru cerību atbalstītājiem, steidzas viesoties pie jaunā karaļa un pieprasa atlīdzību par uzticīgu kalpošanu. Mēs gaidām ielūgumu uz galmu, bet to nesaņemam.

Māte pasūta man jaunus tērpus, jaunas galvassegas, kas mani padara vēl garāku, jaunus apavus un slavē manu skaistumu. Es esmu tikpat gaišmataina kā viņa, un manas acis ir pelēkas. Mana māte ir karaļvalsts izskatīgākā pāra meita, kuras skaistums tālu izslavēts, un apmierināta apgalvo, ka es esmu mantojusi dzimtas daili.

Viņa nezaudē mieru, bet apkārtējie sāk sačukstēties. Sesilija teic, ka mēs esam atgriezušās karaliskajā pilī, tomēr tajā valda tāda pati vientulība un klusums kā baznīcā, kur reiz patvērāmies. Es neiebilstu, tomēr viņa maldās. Ļoti maldās. Viņa neatceras patvērumu; nav nekā, itin nekā sliktāka par tumsu un klusumu, un apziņu, ka nevar izkļūt ārā, un bailēm, ka ikviens var ienākt. Pēdējoreiz patvēruma ieslodzījumā mēs pavadījām deviņus mēnešus; šķita, ka pagājuši deviņi gadi, un es baidījos kļūt pārāk bāla un nomirt saules gaismas trūkuma dēļ. Sesilija apgalvo, ka ir precēta sieva un viņai nevajadzētu būt kopā ar mums; viņu vajagot sūtīt pie vīra.

– Tu nezini, kur viņš ir, – es atgādinu. – Droši vien aizbēdzis uz Franciju.

– Es vismaz biju precējusies, – Sesilija atgādina. – Es negulēju ar vīrieti, kuram ir cita sieva. Nebiju laulības pārkāpēja. Un viņš vismaz nav miris.

– Ralfs Skrops no Apsolas, – es nicīgi atbildu. – Niecības kungs no Nekurienes. Ja viņu atradīsi un ja viņš vēl ir dzīvs, varēsi pārcelties pie viņa. Ja viņš tevi pieņems bez pavēles no kāda cita.

Sesilija uzrauj plecu un novēršas. – Karaļa mātes kundze par mani parūpēsies, – viņa aizstāvēdamās paziņo. – Es esmu viņas krustmeita. Tagad visu pārrauga viņa; mani viņa neaizmirsīs.

Laiks ir pavisam nepareizs šim mēnesim, pārāk saulains, gaišs un karsts dienā, bet naktī gaiss ir pievildzis, tāpēc neviens nespēj iemigt. Neviens, tikai es. Kaut gan mani nomāc sapņu lāsts, es nevaru piespiest sevi negulēt. Katru nakti es ieslīgstu tumsā un sapņoju, ka pie manis smejot nāk Ričards. Viņš stāsta, ka uzvarējis kaujā un mēs apprecēsimies. Es iebilstu, ka man pavēstīja par Henrija uzvaru, bet viņš satver manas rokas, skūpsta mani un apgalvo, ka esmu maza, mīļa muļķīte. Mostoties es viņam ticu, un mani pārņem spēja, drausma atskārsme, kad redzu otrās labākās guļamistabas sienas un Sesiliju sev blakus. Tad es atceros, ka mans mīļotais ir stings un auksts neiezīmētā kapā, bet viņa zeme svīst karstumā.

Mana istabene Dženija, kuras tēvs ir tirgonis Sitijā, stāsta man par baisu slimību pilsētas pārpildītajos namos. Pēc tam viņa atklāj, ka divi tēva mācekļi jau ir miruši.

– Vai mēris? – es jautāju un nekavējoties soli atkāpjos. Šo slimību izārstēt nav iespējams, un es baidos, ka viņa to atnesusi sev līdzi un karstais sērgas vējš skars mani un manu ģimeni.

– Sliktāk nekā mēris, – istabene atbild. – Neviens nav redzējis neko tādu. Vills, pirmais māceklis, pie brokastu galda sūdzējās par aukstumu un sāpēm, it kā viņš visu nakti būtu cīnījies ar nūjām. Tēvs ļāva viņam atgriezties gultā, un viņš sāka svīst. Krekls mirka sviedros. Kad māte aiznesa alus kausu, viņš karsa un nespēja atvēsināties. Viņš aizmiga un vairs nepamodās. Astoņpadsmit gadus vecs jauneklis! Miris dienas laikā!

– Vai viņam bija augoņi? – es jautāju.

– Nekādu augoņu, nekādu izsitumu, – Dženija apliecina. – Tas nav mēris. Kaite ir jauna. To dēvē par sviedru slimību, un to mums atvedis karalis Henrijs. Visi apgalvo, ka viņa valdīšana sākusies ar nāvi un nebūs ilga. Mēs visi mirsim viņa godkāres dēļ. Runā, ka viņš ieradies svīstot un cīnīsies, lai paturētu troni. Šī ir Tjūdoru slimība. Visi domā, ka viņš ir nolādēts. Šis rudens ir silts kā vasaras vidus, un mēs svīdīsim līdz nāvei.

– Ej mājās, – es nobijusies pavēlu. – Un paliec tur, līdz būsi pārliecināta, ka jūties labi un visi tavējie ir veseli. Neej pie manām māsām vai Voriku bērniem!

– Es jūtos labi! – viņa iebilst. – Un slimība ir ātra. Ja es būtu aplipusi, pat nepagūtu jums to pateikt un nomirtu. Ja vien es varu noiet ceļu no savām mājām līdz pilij, tad esmu vesela.

– Ej mājās, – es atkārtoju. – Kad drīkstēsi atgriezties, es aizsūtīšu kādu pie tevis. – To pateikusi, dodos uzmeklēt māti.

Viņa nav atrodama ne pilī, ne tukšajās, aizslēģotajās karalienes istabās, ne vēsajās dārza takās. Es ieraugu viņu sēžam uz soliņa pašā piestātnes galā, kas iestiepjas upē. Māte cenšas uztvert vēja pūsmu, kas aizšalc virs ūdens, un ieklausās viļņu čalās ap koka pāļiem.

– Mana meita, – viņa apsveicinās, kad pieeju klāt. Es nometos ceļos, gaidot viņas svētību, bet pēc tam nolaižu kājas pār piestātnes malu un šūpoju tās. Atspulgs lūkojas man pretī, it kā es būtu ūdens dieviete un dzīvotu upē, gaidot atbrīvošanu no lāsta, nevis princese vecmeita, kuru neviens negrib.

– Vai dzirdējāt par jauno slimību pilsētā? – es jautāju.

– Jā. Karalis nospriedis, ka nevar rīkot kronēšanu un sapulcināt tik daudz cilvēku, jo tie var būt slimi, – māte atbild. – Henrijam nāksies vēl dažas nedēļas būt iekarotājam, nevis kronētam karalim, un gaidīt, kamēr slimība izzudīs. Viņa māte pavēlējusi skaitīt īpašas lūgšanas. Lēdija Mārgarita ir pārbijusies. Viņa domā, ka līdz šim Dievs vadījis viņas dēlu, bet tagad nosūta slimību, lai pārbaudītu viņa gara spēku.

Es paceļu skatienu un samiedzu acis, ielūkojoties spožajās debesīs rietumu pusē, kur riet liesmu apņemta saule, vēstot par vēl vienu neparasti tveicīgu dienu. – Māt, vai to paveicāt jūs?

Viņa iesmejas. – Vai apsūdzi mani burvestībās? Vai es nolādēju tautu, uzsūtot tai sērgas vēju? Nē, es nevarētu neko tādu panākt. Pat tad, ja man piemistu šāda vara, es to neizmantotu. Šo slimību izraisīja Henrijs, nolīgstot sliktākos kristīgās pasaules vīrus, lai iebruktu šajā nabaga zemē, un tie atveda sērgu no tumšākajiem, netīrākajiem Francijas cietumiem. Viņi nes slimību sev līdzi. Tāpēc tā parādījās Velsā un aizceļoja līdz Londonai kopā ar armiju. Vainīga nevis maģija, bet gan viņu pamestie netīrumi un pa ceļam izvarotās sievietes. Nabaga dvēseles! Henrija noziedznieku armija uzsūtījusi mums šo slimību, kaut gan visi runā, ka tā ir Dieva dusmu zīme.

– Vai nevarētu būt abējādi? Varbūt tā ir gan slimība, gan zīme?

– Neapšaubāmi, – māte apliecina. – Karalim, kura valdīšana sākusies sviedros, nāksies pūlēties, lai saglabātu troni. Henrija slimība nogalina viņa draugus un atbalstītājus kā ierocis, kas vērsts pret viņu. Uzvaras mirklī viņš zaudē vairāk sabiedroto nekā cīņas laukā. Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.

– Ko tas nozīmē mums?

Māte pavērš skatienu pret straumi, it kā ūdens varētu atpludināt atbildi līdz manām kājām. – Vēl nezinu, – viņa domīgi nosaka. – Nesaprotu. Bet, ja Henrijs pats saslimtu un nomirtu, cilvēki noteikti sauktu to par Dieva atriebību uzurpatoram un meklētu Jorku mantinieku.

– Vai mums tāds ir? – es jautāju, un mana balss ir tik tikko dzirdama, ūdens šalku apslāpēta.

– Protams. Vorikas Edvards.

Es brīdi vilcinos. – Vai neviena cita nav? Varbūt ir kāds tuvāks? – Tā kā māte neskatās uz mani, bet tikko jaušami pamāj, es turpinu tincināšanu: – Mans mazais brālis Ričards? – Viņa atkal pamāj, it kā pat vējam neuzdrošinātos uzticēt vārdus. Es spēji ievelku elpu. – Vai viņš tiešām ir drošībā? Dzīvs? Anglijā?

– Neesmu saņēmusi nekādas vēstis. – Māte papurina galvu. – Nekas nav droši zināms, un es tev neko nedrīkstu teikt. Mums jālūdz par abiem Jorku zēniem, prinčiem Edvardu un Ričardu, kā pazudušiem. Varbūt kāds mums atklās viņu likteni. – Viņa man uzsmaida. – Un labāk neietērpt vārdos savas cerības. Bet… kuram gan zināms, kāda būs nākotne, ja Henrijs Tjūdors nomirs?

– Vai nevarat vēlēt viņam nāvi? – es čukstu. – Lai viņš mirst no slimības, ko pats atvedis?

– Ja viņš nogalinājis manu dēlu, pār viņu jau guļas mans lāsts. – Māte pagriež galvu, it kā ieklausītos upes čalās. – Vai atceries, kā nolādējām zēnu slepkavas? Lūdzām, lai mūs atriebj Meluzīne, manas mātes priekštece dieviete. Vai atceries, ko teicām?

– Vārdus nē. Bet es atceros nakti.

Toreiz mēs ar māti gandrīz zaudējām prātu no sāpēm un bailēm, ieslodzītas patvērumā, kur ieradās Ričards un paziņoja, ka abi zēni ir pazuduši no savām istabām Tauerā. Tonakt mēs uzrakstījām lāstu uz papīra, salocījām to laiviņā, aizdedzinājām un palaidām upē, kur tas uzliesmoja. – Neatceros, ko tieši mēs teicām.

Māte zina katru vārdu. Tas ir baisākais lāsts, ko viņa kādam uzsūtījusi.

– Mēs teicām: “Uzklausi mūs! Nav iespējams atriebt ļauno, kas mums nodarīts, tāpēc mēs uzrunājam tevi, mūsu senā māte, un gremdējam šo lāstu tavā melnajā dzelmē: atņem pirmdzimto dēlu tam, kurš atņēma mūsējo!” – Viņa pievērš skatienu man, un acu zīlītes ir milzīgas un melnas. – Vai atceries? Mēs sēdējām pie šīs pašas upes. – Es pamāju, un māte piebilst: – Mēs teicām: “Zēns tika izrauts no mūsu rokām, vēl nekļuvis par vīru, vēl nekļuvis par karali, kaut gan bija dzimis tam. Tāpēc atņem viņa slepkavam dēlu, kad tas vēl ir zēns un nav izaudzis par vīru vai saņēmis mantojumu. Un pēc tam atņem arī viņa mazdēlu. Tad mēs zināsim, ka tā piepildās mūsu lāsts un zēna nāve ir atmaksa par mūsu zaudēto dēlu.”

Es nodrebinos, jo mātes klusie vārdi, kas krīt pār upi kā lietus lāses, savij burvestību tīklu mums apkārt. – Mēs nolādējām viņa dēlu un mazdēlu.

– Viņš to ir pelnījis. Kad mirs viņa dēls un mazdēls un viņam būs tikai meitenes, mēs pazīsim sava zēna – Meluzīnes zēna – slepkavu un būsim atriebušās.

– Tas bija briesmīgs lāsts, – es nedroši ieminos. – Briesmīgs lāsts pār nevainīgām atvasēm. Nedrīkst vēlēt nāvi diviem bērniem, kas neko nav izdarījuši.

– Jā, – māte rāmi piekrīt. – Un mēs to izdarījām, jo kāds to nodarīja mums. Un šis kāds izjutīs manas sāpes, kad mirs viņa dēls un mazdēls, atstājot tikai meitenes.

Vienmēr ir baumots, ka mana māte nodarbojas ar burvestībām, un viņas pašas māti galu galā tiesāja un atzina par vainīgu melnajās mākslās. Tikai mana māte pati zina, kam tic un uz ko ir spējīga. Es biju vēl meitene, kad redzēju viņu piesaucam vētru. Toreiz es skatījos, kā paceļas upe un aizskalo Bekingemas hercoga armiju. Man šķita, ka viņa visu panākusi ar vienu svilpienu. Viņa man stāstīja par miglu, ko izelpojusi kādā aukstā naktī un kas paslēpusi mana tēva karaspēku tā, ka viņš varēja izauļot no mākoņa kalna galā, pārsteigt ienaidnieku un iznīcināt ar zobenu un vētru.

Daudzi tic, ka viņai piemīt neparastas spējas, jo viņas māte ir no Burgundiju karaliskās dzimtas, kam pieder arī ūdens dieviete Meluzīne. Mēs dzirdam viņas dziesmu, kad mirst kāds no dievietes bērniem. Es pati to dzirdēju un nekad neaizmirsīšu šo skaņu – liegu, mierpilnu melodiju nakti pēc nakts. Mans brālis vairs nerotaļājās Tauera laukumā, viņa bālā seja vairs nebija redzama logā, un mēs sērojām par mirušu zēnu.

Varbūt mana māte pati nezina, kādas spējas viņai piemīt. Lai nu kā, viņai dažreiz veicas, un viņa to nodēvē par burvestību. Bērnībā es uzskatīju savu māti par burvi, kas spēj piesaukt visas Anglijas upes. Tagad mūsu ģimene ir sakauta, viņa zaudējusi dēlu, mēs visi esam iestiguši dziļā purvā. Ja viņa tiešām prot kaut ko pieburt, viņai tas acīmredzot sevišķi labi neizdodas.

Tāpēc es nejūtos pārsteigta, kad Henrijs nemirst, kaut gan viņa atvestā slimība vispirms nopļauj Londonas lordmēru, pēc tam viņa steigā iecelto aizstājēju un vēl sešus padomniekus mēneša laikā. Katrā pilsētas namā ir kāds mirušais, un ik nakti pa ielām grabēdami ripo līķu rati, it kā šis būtu melnās sērgas gads.

Kad sākas aukstais laiks un slimība izzūd, mana istabene Dženija neatgriežas darbā. Viņa ir mirusi. Visi cilvēki viņas namā saslima ar sviedru drudzi un nomira laikā no prīmas līdz kompletorijam. Nekad vēl nāve nav bijusi tik strauja, un visur skan čuksti par jauno karali, kura valdīšana sākusies ar līķu ratu parādi. Tikai oktobra beigās Henrijs nolemj, ka var droši sapulcēt karaļvalsts augstmaņus un sīkmuižniekus Vestminsteras abatijā un rīkot kronēšanu.

Pie lielajām pils durvīm klauvē divi heroldi. Tie nes Bofortu standartu ar paceļamā režģa attēlu, un viņus pavada ducis sargu Stenliju krāsas livrejā. Heroldi ziņo, ka lēdija Mārgarita Stenlija nākamajā dienā pagodinās mani ar savu klātbūtni. Māte pieliec galvu un klusi atbild, ka mēs labprāt pieņemsim Viņas Gaišību. Šķiet, mēs esam pārāk labi audzinātas, lai jebkad paceltu balsi.

Tiklīdz heroldi aizgājuši un durvis aizvērtas, mēs sākam drudžaini apspriest manu tērpu.

– Tumši zaļš, – māte paziņo. – Tam jābūt tumši zaļam.

Šī ir vienīgā droši izmantojamā krāsa. Tumši zilā ir karaliskā sēru krāsa, bet es ne mirkli nedrīkstu radīt iespaidu, ka sēroju pēc sava mīļotā un īstenā Anglijas karaļa. Tumši sarkanā ir mocekļu krāsa, bet dažreiz to nēsā arī netikles, lai āda izskatītos nevainojami balta. Mēs nevēlamies raisīt bargās lēdijas Mārgaritas prātā šādas domas. Viņa nedrīkst domāt, ka laulība ar viņas dēlu man būtu kā spīdzināšana, un viņai jāaizmirst baumas par manu dēku ar Ričardu. Tumši dzeltena krāsa derētu, bet tā nevienam nepiestāv. Man nepatīk purpurs, un tas galu galā ir pārāk majestātisks pazemotai meitenei, kuras vienīgā cerība ir kāzas ar karali. Atliek tumši zaļā, un tā ir Tjūdoru krāsa, tāpēc nāks tikai par labu.

– Man nav neviena tumši zaļa tērpa! – es iesaucos. – Nav laika tādu sagādāt.

– Mēs vienu pasūtījām Sesilijai, – māte atbild. – Uzvilksi to.

– Un ko es ģērbšu mugurā? – Sesilija iebilst. – Vai vecu tērpu? Varbūt es nepiedalīšos nemaz? Vai Elizabete vienīgā tiksies ar lēdiju Mārgaritu? Vai pārējiem jāslēpjas? Vai gribat, lai es pavadu dienu gultā?

– Tava klātbūtne nav nepieciešama, – māte skarbi paskaidro. – Bet lēdija Mārgarita ir tava krustmāte, tāpēc uzvilksi zilo tērpu, un Elizabete uzposīsies tavā zaļajā kleitā, bet tu pacentīsies… ļoti pacentīsies… ciemošanās laikā izturēties pret māsu labi. Nejaukas meitenes nevienam nepatīk, un man tāda nav vajadzīga.

Sesiliju pārņem dusmas, tomēr viņa klusējot pieiet pie drēbju lādes, izņem savu jauno zaļo tērpu, izpurina to un pasniedz man.

– Apģērbies un nāc uz manu istabu, – māte aicina. – Atārdīsim apmali.

Uzposusies tērpā, kam ap malu apšūta šaura zelta auduma lente, es gaidu savas mātes audienču zālē, kur drīz jāierodas lēdijai Mārgaritai. Viņa brauc karaliskajā baržā, kas tagad vienmēr ir viņas rīcībā. Rīb bungas, un abos galos koši plīvo lēdijas Mārgaritas standarti. Es dzirdu viņas pavadoņus nākam pa čirkstošo dārza taciņu granti, pēc tam jau zem loga, un tad zābaku metāla papēži klaudz pret pagalma akmeņiem. Viņi atrauj vaļā lielās durvis, un Henrija māte ienāk istabā.

Mēs visas pieceļamies un paklanāmies viņai kā vienlīdzīgas. Nebija viegli izlemt, cik dziļā reveransā nolaisties. Beigu beigās vienojāmies par vidēju, un lēdija Mārgarita tik tikko manāmi pieliecas. Kaut gan mana māte šobrīd ir tikai lēdija Greja, reiz viņa bija kronēta Anglijas karaliene, un tad šī sieviete viņai kalpoja. Kaut gan šobrīd lēdija Mārgarita ceļo karaliskajā baržā, viņas dēls vēl nav kronēts. Viņš tikai paķēra kroni, ko Ričards nēsāja uz savas ķiveres, un tagad gaida īsto brīdi.

Es uz brīdi aizveru acis, atcerējusies zelta kroni pie ķiveres un Ričarda brūnās acis, kad viņš smaidīdams uzlūkoja mani caur sejsegu.

– Vēlos aprunāties ar Elizabetes jaunkundzi divatā, – lēdija Mārgarita paziņo manai mātei, nepūlēdamās sasveicināties.

– Viņas Gaišība princese Jorkas Elizabete var jūs pieņemt manā istabā, – māte apķērīgi atbild.

Viešņa man seko. Es jūtu viņas skatienu duramies mugurā un apjūku. Baidos, ka pārāk šūpoju gurnus vai atmetu matus. Es atveru mātes istabas durvis un pagriežos pret lēdiju Mārgaritu, kas iekārtojas lielajā krēslā, negaidot uzaicinājumu.

– Drīksti apsēsties, – viņa atļauj. Es ieņemu krēslu viņai pretī un gaidu. Man ir izkaltusi rīkle. Es noriju siekalas un ceru, ka viņa to nepamana.

Lēdija Mārgarita nopēta mani no galvas līdz kājām, it kā es būtu pieteikusies uz vietu viņas galmā, un gausi atplaukst smaidā. – Tev paveicies ar izskatu, – viņa saka. – Tava māte vienmēr bijusi skaistule, un tu esi līdzīga viņai. Daiļa un slaida, ar rožu ziedlapām līdzīgu ādu un brīnišķīgiem matiem, kas vienlaikus ir zeltaini un bronzas nokrāsā. Tev noteikti būs skaisti bērni. Laikam vēl joprojām lepojies ar savu izskatu? Vēl joprojām esi iedomīga?

Es klusēju, līdz viņa nokremšļojas un atceras, kāpēc ieradusies.

– Vēlos runāt ar tevi divatā, – lēdija Mārgarita paziņo. – Mēs šķīrāmies naidīgi.

Mēs šķīrāmies kā divas zivju tirgones. Bet toreiz es biju pārliecināta, ka mans mīļotais nogalinās viņas dēlu un padarīs mani par Anglijas karalieni. Tagad viņas dēls ir nogalinājis manu mīļoto un mans liktenis ir viņas baltajās, daudziem gredzeniem rotātajās rokās.

– Es to nožēloju. – Mana balss skan neīsti.

– Es arī, – viņa saka, mani pārsteidzot. – Elizabete, es būšu tava vīramāte. Mans dēls ar tevi precēsies par spīti visam.

Nav nozīmes dusmoties, dzirdot šo “par spīti visam”. Mēs esam sakauti, manu cerību uz laimi un mīlētas Anglijas karalienes titulu sabradāja Stenlija jātnieku zirgu pakavi.

– Pateicos, – es saku, pieliekusi galvu.

– Bet es būšu tev laba māte, – viņa kvēli sola. – Kad mani iepazīsi, tu sapratīsi, ka es spēju dāvāt daudz mīlestības un protu būt uzticama. Esmu apņēmusies pildīt Dieva gribu un domāju, ka Dievs izvēlējies tevi par manu vedeklu, mana dēla sievu un… – viņa pieklusina balsi un saviļņota čukst, domājot par manu likteni, par Tjūdoru dzimtas dievišķo solījumu, – …mana mazdēla māti.

Es atkal pieliecu galvu. Paceļot skatienu, redzu viņas seju starojam. Viņa ir iedvesmota.

– Kad pati vēl biju pavisam jauna meitene, Dievs mani aicināja laist pasaulē Henriju, – viņa čukst kā lūgdamās. – Man šķita, ka nomiršu sāpēs, biju pārliecināta, ka tās mani nogalinās. Tobrīd es sapratu – ja izdzīvošu, man un šim bērnam būs lemta dižena nākotne. Viņš kļūs par Anglijas karali, un es iesēdināšu viņu tronī. – Lēdijas Mārgaritas seja pauž aizgrābtību; viņa līdzinās mūķenei, kas apraksta savu aicinājumu. – Es zināju, – viņa atkārto. – Zināju, ka mans dēls būs karalis. Un, kad sastapu tevi, es zināju, ka tev lemts laist pasaulē viņa dēlu. – Lēdija Mārgarita vērīgi mani uzlūko. – Tāpēc es pret tevi izturējos skarbi, tāpēc dusmojos, kad redzēju tevi noklīstam no ceļa. Tāpēc nevarēju izturēt, ka krīti no saviem augstumiem, novērsies no sava likteņa un aicinājuma.

– Jums šķiet, ka man ir aicinājums? – Viņa runā tik pārliecinoši, ka arī es sāku čukstēt.

– Tu būsi nākamā Anglijas karaļa māte, – viņa paziņo. – Sarkanā roze un baltā, roze bez ērkšķiem. Tev būs dēls, un mēs viņu nosauksim par Anglijas Artūru. – Viņa satver manas plaukstas. – Tāds ir tavs liktenis, meita. Es tev palīdzēšu.

– Artūrs. – Es izbrīnīta atkārtoju vārdu, ko Ričards izvēlējās mūsu dēlam.

– Tāds ir mans sapnis, – lēdija Mārgarita apstiprina.

Un mūsējais. Es neatrauju rokas.

– Dievs mūs savedis kopā, – viņa kaismīgi paziņo. – Tu dāvāsi man mazdēlu, dāvāsi mieru Anglijai. Tu būsi miers, kas pārtrauks brālēnu karu. Elizabete, tu būsi miera nesēja, un pats Dievs tevi svētīs.

Šīs nākotnes apburta, es ļauju viņai cieši turēt manas plaukstas un neko neiebilstu.

Es nestāstu mātei, kas norisinājās starp mani un lēdiju Mārgaritu. Viņa sarauc uzacis, tomēr neko nejautā. – Vismaz viņa nelika noprast, ka mainījusi domas par saderināšanos, – māte saka.

– Tieši pretēji. Viņa apliecināja, ka mēs precēsimies. Solīja būt mana draudzene.

Māte apslēpj smaidu. – Ļoti laipni, – viņa nosaka. – Izpalīdzīgi.

Mēs gaidām aicinājumu uz galmu, gaidām pavēli doties uz karalisko garderobi un pielaikot jaunos tērpus. Sesilija izmisīgi ilgojas pēc krāšņām drānām un vēlas, lai mēs visas atkal parādāmies pasaulei kā piecas Jorku princeses. Mēs varēsim nēsāt sermuļādas un kroņus tikai pēc tam, kad Henrijs būs atcēlis parlamenta aktu, kurā mūs pasludināja par ārlaulībā dzimušām un mūsu tēvu apsūdzēja divsievībā. Henrija kronēšana būs pirmā reize kopš Ričarda nāves, kad mēs varēsim izrādīt apkārtējiem visu savu spožumu.

Esmu pārliecināta, ka mēs visas apmeklēsim karaļa kronēšanu, bet nesaņemam nekādu ziņu. Viņš noteikti vēlas, lai nākamā sieva redz viņu ar kroni galvā un scepteri rokā. Varbūt es pati viņu neinteresēju, bet viņam jāgrib padižoties ar savu uzvaru bijušās karaliskās ģimenes priekšā.

Pagaidām es vairāk jūtos kā aizmigusi princese pasakā, nevis sieviete, kuras roka apsolīta jaunajam Anglijas karalim. Es dzīvoju pilī un guļu vienā no labākajām istabām, un mani apkalpo godbijīgi, kaut gan neviens manā priekšā nemetas uz viena ceļgala; šāda cieņa pienākas tikai karaliskajai ģimenei. Bet mana dzīve ir klusa, bez galma, bez pierastā glaimotāju, draugu un lūdzēju pūļa, un es nekad neredzu karali. Es esmu princese bez kroņa, līgava bez līgavaiņa un noteiktas kāzu dienas.

Reiz visi mani uzskatīja par Henrija saderināto. Vēl būdams tikai trimdinieks, viņš Rennas katedrālē zvērēja, ka esot Anglijas karalis un apņemšot mani par sievu. Bet toreiz viņš pulcēja armiju iebrukumam un izmisīgi alka pēc Jorku dzimtas un visu mūsu piekritēju atbalsta. Tagad viņš ir uzvarējis kaujā un atlaidis karaspēku; varbūt viņš vēlas atbrīvoties arī no solījuma, jo tas ir ierocis, kas toreiz bija nepieciešams, bet tagad kļuvis lieks.

Māte ir parūpējusies, lai visām piecām Jorku princesēm būtu jauni, skaisti tērpi. Bet mums nav, kurp tajos iet, un neviens mūs neredz, un mūs dēvē nevis par “Jūsu Gaišību”, bet gan “milēdiju”, it kā mēs būtu tikai nelikumīgā laulībā dzimušas meitenes un mana māte būtu nevis karaliene atraitne, bet gan kāda parasta lauku sīkmuižnieka sieva. Mēs visas esam tikpat neapskaužamā stāvoklī kā Sesilija, kuras laulība nupat atzīta par spēkā neesošu, bet viņai nav piedāvāts cits vīrs. Viņa nav lēdija Skropa, bet nav arī nekas vairāk. Mēs esam meitenes bez vārda, bez ģimenes, bez pārliecības. Un šādām meitenēm nav nākotnes.

Es ticēju, ka atgūšu princeses titulu un īpašumus, kā arī apprecēšos un saņemšu kroni vienas diženas ceremonijas laikā, stāvot blakus Henrijam. Bet klusēšana apliecina, ka viņš nealkst precēties.

Mēs nesaņemam aicinājumu no karaliskās garderobes pārziņa ierasties un izvēlēties tērpu kronēšanas gājienam. Ceremonijmeistars neinteresējas, vai drīkst atnākt uz pili un iemācīt mums deju kronēšanas svinībām. Visas Londonas šuvējas un ģērbējas dienu un nakti darina tērpus un galvassegas, bet ne pie mums. Mums nesūta norādījumus par gājiena gaitu. Mūs nesauc uz Londonas Taueru naktī pirms ceremonijas, kā tas ir ierasts. Nav zirgu, ar kuriem varēsim jāt no Tauera līdz Vestminsteras abatijai, nav lēmuma par priekšrokas tiesībām lielajā dienā. Henrijs nesūta līgavaiņa dāvanas topošajai sievai. Viņa māte nesūta itin neko. Vajadzētu valdīt rosībai, trauksmei un dažādām pretrunīgām pavēlēm no jaunā karaļa jaunam galmam, kas vēlas izskatīties labi, bet ir tikai klusums, kas katru dienu kļūst pamanāmāks.

– Mūs neaicinās uz kronēšanu, – es skarbi saku mātei, kad esam divatā. Viņa atnākusi novēlēt man labu nakti guļamistabā, kurā dzīvojam mēs ar Sesiliju. – Tas ir acīm redzams, vai ne?

Viņa papurina galvu. – Tā izskatās.

– Kāpēc Henrijs negrib mani sev blakus?

Māte gausi pieiet pie loga un vēro tumšās nakts debesis, kurās spīd sudrabots mēness. – Viņi nevēlas, lai tronim blakus stāv Jorki.

– Kāpēc?

It kā baidoties no sudrabotās gaismas, kas viņu apspīd un piešķir pārdabisku starojumu, māte aizver slēģus. – Neesmu pārliecināta, – viņa saka. – Bet, ja es būtu Henrija māte, tad negribētu, lai mans dēls, kurš ieguvis kroni kaujas laukā, liek to galvā blakus īstajai karaliskās dzimtas princesei, visas tautas mīlulei un daiļavai. Man nepatiktu, kā tas izskatās.

– Kāds viņš izskatās? – es jautāju.

– Parasts. – Ar vienu vārdu pietiek, lai iemīdītu Henriju dubļos. – Viņš ir ļoti, ļoti parasts.

Pat Sesilija, kas lolo drudžainas cerības gandrīz līdz pēdējai dienai, beidzot saprot, ka jaunais karalis tiks kronēts viens un nevēlas, lai es, vienīgā īsti karaliskā un pārāk skaistā princese, stāvētu pie altāra viņam blakus. Viņš pat neļaus mums, bijušajai karaliskajai ģimenei, noskatīties, kā viņš uzliek roku kronim, ko reiz nēsāja mans mīļotais vīrietis un pirms viņa – mans tēvs.

Ne Henrijs, ne viņa māte neatsūta nekādu ziņu, apstiprinot kādu lēmumu. Mēs ar māti apsveram iespēju rakstīt lēdijai Mārgaritai, bet negribam pazemoties, lūdzot viņai atļauju iet uz kronēšanu vai noteikt manu kāzu datumu.

– Ja es apmeklētu kronēšanu karalienes atraitnes lomā, es priekšrocību sarakstā būtu augstāk par lēdiju Mārgaritu, – māte dzēlīgi nosaka. – Varbūt tāpēc neesam lūgtas. Visu savu mūžu lielajos pasākumos viņa redzējusi tikai manu muguru. Viņa sekoja man uz visām šīs pils istabām, bet pēc tam sekoja Enai Nevilai. Viņa gāja aiz Enas kronēšanā un nesa velci. Varbūt lēdija Mārgarita uzskata, ka pienākusi viņas reize būt pirmajai, un vēlas, lai kāds seko viņai.

– Varbūt es? – Sesilija cerīgi iejautājas. – Es labprāt nestu viņas velci.

– Nē, – māte skarbi nosaka.

Henrijs Tjūdors līdz kronēšanai apmeties Lambetas pilī. Ja brokastu laikā viņš paceltu skatienu, tad redzētu manu logu Vestminsteras pilī otrā upes krastā, bet viņš droši vien nepaceļ skatienu un neprāto par savu neiepazīto līgavu, jo vēl joprojām nesūta ziņu. Naktis pirms kronēšanas viņš atbilstoši tradīcijai pavada Londonas Tauerā. Viņš apmetas karaliskajās istabās un katru dienu iet garām durvīm, aiz kurām pēdējo reizi redzēti mani brāļi, katru dienu pastaigājas pa laukumu, kur mans brālis mēdza šaut ar loku. Vai iespējams nejust šermuļus skrienam pār muguru, vai iespējams nesaskatīt bālo, ieslodzīto zēnu, kuram vajadzēja kļūt par karali? Vai Henrija māte neredz trauslu ēnu kāpnēs vai karaliskajā kapelā, vai nedzird bērna kluso balsi skaitām lūgšanas? Kā gan abi Tjūdori varētu iet pa Dārza torņa vītņveida kāpnēm un neieklausīties pie koka durvīm, gaidot divu mazu zēnu balsis? Vai viņi nedzird Edvardu?

– Viņš meklēs, – māte sadrūmusi saka. – Nopratinās visus, kas sargāja zēnus. Gribēs noskaidrot, kas noticis ar prinčiem, un cerēs kaut ko atrast. Kādu, kuru iespējams uzpirkt, lai viņš skaļi paustu apsūdzību vai atzītos, lai tikai varētu vainot Ričardu. Ja Henrijam izdosies pierādīt, ka Ričards nogalināja mūsu prinčus, viņš varēs attaisnot troņa pārņemšanu, jo zēni ir miruši, bet Ričards tad kļūs par tirānu un slepkavu. Henrijs uzvarēs, ja vien spēs pierādīt viņu nāvi.

– Māt, es esmu gatava apzvērēt pie savas dzīvības, ka Ričards viņiem neko nenodarīja, – es kaismīgi sacīju. – Citādi Ričards man visu pateiktu. Toreiz, kad viņš atnāca un jautāja, vai nozagāt abus zēnus, jūs viņam ticējāt, vai ne? Viņam nebija ne jausmas, kas noticis ar maniem brāļiem, un tas viņu ilgi mocīja. Beigās viņš nezināja, ko iecelt par savu mantinieku. Viņš izmisīgi vēlējās noskaidrot, kas noticis.

– Jā, es ticu, ka Ričards zēnus nenogalināja. – Mātes acis ir saltas. – Es nemūžam neuzticētu viņam savas meitas, ja domātu, ka viņš spēj kaut ko nodarīt brāļa atvasēm. Bet es zinu, ka viņš nolaupīja mūsu princi Edvardu ceļā uz Londonu. Viņš nogalināja manu brāli Entoniju, kurš centās zēnu aizstāvēt. Viņš aizveda Edvardu uz Taueru un darīja visu iespējamo, lai tas notiktu arī ar jaunāko brāli. Ričards nenogalināja manus dēlus, tomēr ieslodzīja viņus tur, kur abus atrada slepkavas. Viņš nepaklausīja tava tēva gribai un piesavinājās tava brāļa troni. Ričards bija uzurpators un slepkava, un es nekad viņam nepiedošu. Man nemaz nav jāapsūdz Ričards citos noziegumos – ar šiem pietiks, lai viņš degtu ellē.

Dzirdot šos vārdus par mīļoto vīrieti, es apbēdināta papurinu galvu. Es nespēju viņu aizstāvēt – ne jau savas mātes priekšā, kura zaudējusi abus dēlus un vēl joprojām nezina, kas ar tiem noticis.

– Saprotu, – es nočukstu. – Saprotu. Es nenoliedzu, ka viņam nācās rīkoties drausmīgos mirkļos un viņš izdarīja šo to drausmīgu. Viņš izsūdzēja grēkus biktstēvam un lūdza piedošanu. Jums nav ne jausmas, kā viņu mocīja domas par visu sastrādāto. Bet es esmu pārliecināta, ka viņš nelika nogalināt manus brāļus.

– Tātad Henrijs neko neuzzinās, pārmeklējot Taueru, – māte nosaka. – Ja Ričards viņus nenogalināja, nav līķu, ko Henrijam atrast. Varbūt abi ir dzīvi un paslēpti kaut kur Tauerā vai kādā tuvējā namā.

– Ko tādā gadījumā darītu Henrijs? – Man aizraujas elpa. – Ko viņš darītu, ja kāds paziņotu, ka visu šo laiku ir slēpis mūsu zēnus?

Mātes smaids ir tikpat lēns un skumīgs kā krītoša asara. – Viņam nāktos zēnus nogalināt. Ja Henrijs tagad atrastu manus dēlus dzīvus, viņš tos nekavējoties nogalinātu un vainotu Ričardu. Tas nepieciešams, lai viņš ieņemtu troni, tāpat kā tavs tēvs nogalināja veco karali Henriju un kāpa tronī. Mēs visi to apzināmies.

– Kā jums šķiet, vai viņš to darītu? Vai būtu spējīgs uz kaut ko tik baisu?

– Domāju, ka viņš sevi piespiestu. – Māte parausta plecus. – Citas iespējas nebūtu. Ja zēnus pažēlotu, izrādītos, ka viņš savu dzīvību un karaspēku apdraudējis veltīgi. Viņa māte veltīgi kalusi sazvērestības un precējusies. Jā, ja Henrijs atradīs Edvardu vai Ričardu dzīvu, tad nekavējoties nogalinās. Tādējādi viņš tikai turpinātu Bosvortā iesākto darbu. Viņš izdomātu, kā remdēt sirdsapziņas pārmetumus. Henrijs ir jauns vīrietis, pār viņu karājies zobens jau kopš brīža, kad viņš četrpadsmit gadu vecumā pameta Angliju, un līdz dienai, kad viņš jāja mājup cīnīties par savām tiesībām. Viņš lieliski apzinās, ka nedrīkst kavēties un ir jānogalina jebkurš cits pretendents uz troni. Neviens karalis nedrīkst atstāt sāncensi dzīvu.

Henrija galms seko viņam uz Taueru, un zem Tjūdoru standarta pulcējas arvien vairāk cilvēku, jo viņš ir uzvarējis. Pilsētas ielās baumo par Bosvortas kaujas guvumu, ko Henrijs dienās pirms kronēšanas izdāļā kā atalgojumu pārējiem. Viņa māte saņem visas savas zemes un īpašumus; viņa sasniedz diženumu, ko vienmēr uzskatījusi par savējo, bet līdz šim nav varējusi izbaudīt. Viņas vīrs lords Stenlijs kļūst par Derbi grāfu un Anglijas virskonsteblu. Tas ir augstākais amats visā karaļvalstī, balva par drosmi, ko viņš izrādīja, lūkodamies vienlaikus divos virzienos un būdams divsejains nodevējs. Es to zinu, jo dzirdēju viņu apzvēram uzticību un padevību manam Ričardam; redzēju viņu metamies ceļos un solām mīlestību, pat piedāvājam dēlu kā sava krietnuma apliecinājumu. Viņš zvērēja, ka arī viņa brālis un visi pārējie radinieki atbalstīs Ričardu.

Tomēr Bosvortas laukā liktenīgajā rītā viņš un sers Viljams sēdēja zirgam mugurā savas varenās armijas priekšgalā un gaidīja, lai redzētu, kā pavērsīsies kaujas gaita. Kad Ričards viens pats metās pašā cīņas biežņā gluži kā šķēps, kas nomērķēts Henrijam sirdī, abi Stenliji uzbruka viņam no aizmugures, augstu pacēluši zobenus. Viņi izglāba Henriju un gāza Ričardu, kad tikai īss mirklis šķīra viņu no zobena ietriekšanas Henrijam Tjūdoram sirdī.

Sers Viljams Stenlijs pacēla no dubļiem mana Ričarda ķiveri, norāva no tās kroni un pasniedza Henrijam; tā bija ļaundarību pilnās dienas neģēlīgākā rīcība. Tagad Henrijs izrāda sunisku pateicību un ieceļ seru Viljamu par savu galma pārvaldnieku, noskūpsta uz abiem vaigiem un paziņo, ka Stenliji ir jaunā karaliskā ģimene. Viņš apjož sevi ar Stenlijiem un nespēj vien pienācīgi pateikties. Vienā uzvaras mirklī viņš ieguvis sev troni un ģimeni. Henrijs un viņa māte ir nešķirami, un lēdijai Mārgaritai vienmēr seko padevīgais vīrs, lords Tomass Stenlijs, bet pussoli aiz viņa savukārt iet sers Viljams. Henrijs iekārtojas starp šiem jaunajiem radiem, kas panākuši savējā kāpšanu tronī, un zina, ka beidzot ir drošībā.

Blakus ir arī Henrija tēvocis Džespers, kurš devās trimdā kopā ar jaunekli un nezaudēja ticību Tjūdoru nākotnei jau kopš Henrija dzimšanas. Arī viņš saņem dāvanas kā atalgojumu par uzticīgi nokalpoto mūžu. Viņš atgūst titulu un zemes, kā arī drīkst izvēlēties amatus valdībā. Un viņš saņem vēl kaut ko. Henrijs aizsūta vēstuli manas mātes māsai Ketrinai, nodevēja Bekingemas hercoga atraitnei, un liek gatavoties jaunām laulībām. Džespers saņems gan viņas roku, gan Bekingema īpašumus. Visas Riversu sievietes kļuvušas par kara guvumu. Ketrina ierodas pie manas mātes Vestminsteras pilī, turot rokā šo vēstuli.

– Vai Henrijs zaudējis prātu? – Ketrina jautā. – Vai nepietika ar to, ka mani apprecēja zēns, jaunais hercogs, kurš mani ienīda? Kāpēc man jāprecas ar citu mūsu dzimtas ienaidnieku?

– Vai tu saņēmi samaksu? – māte skarbi painteresējas. Arī viņai ir vēstule, ko parādīt māsai. – Mums ir savi jaunumi. Man izmaksās pensiju. Sesilija precēsies ar seru Džonu Velsu, un Elizabete saderināsies ar karali.

– Paldies Dievam! – Ketrina iesaucas. – Jūs noteikti satraucāties.

Māte pamāj. – Henrijs atteiktos no solījuma, ja vien to varētu. Viņš jau meklēja citu līgavu.

Es paceļu skatienu no izšuvuma, bet mana māte un viņas māsa visu uzmanību pievērsušas vēstulēm.

– Kad notiks kāzas?

– Pēc kronēšanas. – Māte norāda uz kādu rindkopu. – Protams, viņš nevēlas radīt iemeslu runām, ka abi valdīs kopā. Viņš grib kāpt tronī viens pats. Neviens nedrīkst uzskatīt, ka viņš saņēmis savu kroni tikai Elizabetes dēļ.

– Bet uz kronēšanu taču dosimies mēs visi, vai ne? – Ketrina jautā. – Ir jau vēls, bet…

– Mēs neesam aicināti, – māte asi nosaka.

– Kāds apvainojums! Elizabetei jābūt ceremonijā!

Māte parausta plecus. – Kas notiks, ja apkārtējie viņai uzgavilēs vai sauks mūsu vārdu? – viņa klusi jautā. – Tauta noteikti uzgavilētu manai meitai, ja viņu ieraudzītu. Londonieši mīl Jorku dzimtu. Viņi varētu mūs ieraudzīt un saukt Vorikas Edvarda vārdu. Varētu izsvilpt Tjūdorus un pieprasīt Jorkus Henrija kronēšanas laikā. Viņš negrib riskēt.

– Ceremonijā piedalīsies citi Jorki, – Ketrina atgādina. – Tava svaine Elizabete ir metusi kažoku otrādi, sekojot sava vīra Safolkas hercoga priekšzīmei. Viņas dēls Džons de la Pols, kuru karalis Ričards iecēla par savu mantinieku, ir lūdzis Henrijam apžēlošanu, un visa ģimene vēros kronēšanu.

– Tā ir pareizi, – māte saka. – Un es esmu pārliecināta, ka viņi uzticīgi kalpos jaunajam karalim.

Ketrina iesmejas, un arī māte nespēj apslēpt smaidu.

Es uzmeklēju Sesiliju. – Tu apprecēsies, – es bez aplinkiem pavēstu. – Tikko noklausījos mātes sarunu ar Ketrinu.

Māsa nobāl. – Kas būs mans vīrs?

Viņa baidās no jauna pazemojuma laulībā ar kādu neievērojamu Tjūdora atbalstītāju.

– Viss būs labi, – es mierinu. – Lēdija Mārgarita par tevi ir parūpējusies. Viņa tevi izprecinās savam pusbrālim seram Džonam Velsam.

Sesilija nodrebējusi iešņukstas un palūkojas uz mani.

– Lizij, es tā baidījos… ļoti baidījos.

– Zinu, zinu. – Es apskauju viņas plecus.

– Un neko nevarēju izdarīt. Kad tēvs bija dzīvs, visi mani dēvēja par Skotijas princesi, jo man vajadzēja apprecēties ar skotu karali! Pēc tam es biju tikai lēdija Skropa, bet vēlāk zaudēju arī šo vārdu. Lizij, es pret tevi izturējos nejauki.

– Pret visiem, – es atgādinu.

– Zinu! Zinu!

– Tagad tu būsi vikonta sieva! – Es cenšos māsu uzmundrināt. – Un varbūt tiksi pat augstāk. Lēdijai Mārgaritai ģimene ir svarīgāka par visu, un Henrijs ir pateicību parādā seram Džonam par atbalstu. Viņam piešķirs vēl kādu titulu un zemes. Tu būsi bagāta, ieņemsi augstu vietu, būsi saistīta ar karaļa māti un Stenlijiem.

– Vai mūsu māsas arī kaut ko saņēmušas? Un mūsu māsīca Mārgarita?

– Pagaidām nē. Toties Tomass Grejs drīz atgriezīsies mājās.

Sesilija nopūšas. Pusbrālis bijis mums tēva vietā un vienmēr kvēli mūs atbalstījis. Viņš pievienojās mums patvērumā un aizbēga tikai tādēļ, lai slepus iebruktu Tauerā un censtos atbrīvot brāļus. Tomass trimdā dzīvoja Henrija galmā, centās uzturēt mūsu savienību un nemitīgi spiegoja mūsu labā. Sapratusi, ka Henrijs ir bīstams ienaidnieks, māte lika Tomasam atgriezties mājās, bet Henrijs viņu notvēra. Kopš tā laika viņš ir ieslodzīts Francijā.

– Vai karalis viņam piedeva?

– Visi saprot, ka Tomass neko sliktu neizdarīja. Viņš bija ķīlnieks, kas nodrošināja mūsu atbalstu. Henrijs atstāja viņu Francijas karalim kā parāda nodrošinājumu, bet tagad redz, ka esam padevīgi, un var atbrīvot Tomasu, kā arī samaksāt Francijai.

– Kas notiks ar tevi? – Sesilija jautā.

– Acīmredzot Henrijs grasās ar mani precēties, jo nevar izlocīties no dotā solījuma. Bet viņš nesteidzas. Visiem esot zināmi viņa centieni no tā atkāpties.

Sesilijas acīs parādās līdzjūtība. – Viņš tevi aizvaino.

– Jā, – es piekrītu. – Bet man vajadzīgs tikai karalienes tituls. Es negribu viņu kā vīrieti, tāpēc man vienalga, ka viņš negrib mani par savu sievu.