Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 9

Ziemassvētkos es saņemu aicinājumu apciemot savu līgavaini viņa galmā, un mani aizved uz skaistākajām Koldhārboras pils istabām, kur dzīvo viņa māte. Kad ienāku savas mātes un divu māsu pavadībā, istabu pārņem klusums. Galma dāma, kas nupat skaļi lasījusi Bībeli, paceļ skatienu, ierauga mani un apraujas. Lēdija Mārgarita sēž krēslā zem grezna baldahīna kā kronēta karaliene un rāmi mūs vēro.

Es nolaižos reveransā un jūtu, ka māte pieliecas, rūpīgi izsverot attālumu līdz grīdai. Mēs izmēģinājām šo sarežģīto kustību viņas istabās, cenšoties noteikt īsto bijības pakāpi. Manu māti pārņēmusi salta nepatika pret lēdiju Mārgaritu, un es nekad nepiedošu, ka viņa ieteica dēlam mani izvarot pirms kāzām. Tikai Sesilija un Ena paklanās pavisam vienkārši un cieņpilni, kā jau divas nenozīmīgas princeses karaļa visvarenās mātes priekšā. Sesilija pat iztapīgi smaida, jo viņa ir lēdijas Mārgaritas krustmeita un cer, ka šī sieviete parūpēsies par viņas kāzām. Mana māsa nezina – un es nekad viņai neatklāšu –, ka Henrijs un lēdija Mārgarita viņu izmantotu tikpat nežēlīgi kā mani, ja es neieņemtu bērnu. Viņai nāktos paciest izvarošanu, kamēr šī skarbā sieviete lūgtu Dievam mantinieku.

– Laipni lūdzu jūs Koldhārborā, – lēdija Mārgarita nosaka. Pils nosaukums nozīmē “saltā osta”, un man tas šķiet ļoti piemērots vārds, jo šī ir patiesi nemīlīga un nepatīkama vieta. – Un mūsu galvaspilsētā, – viņa turpina, it kā mēs nebūtu augušas tepat Londonā, kamēr viņa dzīvoja pie sīka, nenozīmīga vīra laukos, kamēr viņas dēls mita trimdā un viņas dzimta pārcieta sakāvi.

Mana māte aplūko istabas un pamana otrās šķiras auduma spilvenus uz vienkāršās palodzes. Labākā gobelēna vietā pielikts sliktāks atdarinājums. Lēdija Mārgarita Boforta ir apdomīga, pat skopa saimniece.

– Pateicos, – es nosaku.

– Es esmu parūpējusies par visu, kas saistīts ar kāzām, – karaļa māte turpina. – Nākamnedēļ nāciet uz tērpa pielaikošanu karaliskajā garderobē. Ņemiet līdzi savu māti un māsas. Esmu nolēmusi, ka jūs visas piedalīsieties ceremonijā.

– Man ir ļauts piedalīties savās kāzās? – es dzēlīgi painteresējos un redzu, ka viņa aizkaitināta piesarkst.

– Visa jūsu ģimene, – viņa izlabo.

Māte neizteiksmīgi pasmaida. – Vai aicināts ir arī Jorku princis? – viņa jautā.

Piepeši viss apklust. Šķiet, ka istabā ieplūdis salts gaiss. – Jorku princis? – lēdija Mārgarita gausi atkārto, un viņas skarbā balss ietrīsas. Viņas acīs manāmas šausmas; viņa gaida kādu baisu atklāsmi. – Ko tas nozīmē? Kāds Jorku princis? Par ko jūs runājat?

Mana māte rāmi lūkojas viņai pretī. – Jūs taču neesat piemirsusi Jorku princi, vai ne?

Lēdija Mārgarita ir balta kā rēgs. Viņa cieši ieķeras krēsla paroceņos un atlaižas vien tad, kad no pirkstgaliem atplūst asinis. Es palūkojos uz māti; viņa līksmo par saviem panākumiem kā lāču dresētājs, kas ar garu kārti biksta zvēru.

– Par ko jūs runājat? – lēdija Mārgarita baiļpilni jautā. – Jūs taču negribat teikt… – Viņa apklust un iestenas, it kā pati baidītos no saviem nākamajiem vārdiem. – Jūs negribat tagad…

Kāda no dāmām sper soli uz priekšu. – Jūsu Gaišība, vai nejūtaties labi?

Māte to visu vēro kā alķīmiķis, kas pēta ķīmisku reakciju. Lēdiju Mārgaritu pārņem šausmas, tiklīdz tiek pieminēts Jorku princis. Māte vēl brīdi izbauda šo skatu un tikai tad atbrīvo sievieti no burvestības. – Es runāju par Vorikas Edvardu, Klerensas hercoga Džordža dēlu, – viņa rāmi nosaka.

Pār lēdijas Mārgaritas lūpām izlaužas trīsuļojoša nopūta. – Ak, biju piemirsusi Voriku zēnu.

– Par kuru gan citu es varētu runāt? – māte piemīlīgi painteresējas.

– Es atceros Voriku bērnus. – Lēdija Mārgarita cenšas atgūt pašcieņu. – Un pasūtīju ģērbus arī viņiem. Tāpat kā tērpus jūsu jaunākajām meitām.

– Priecājos, – māte saldi nosaka. – Un manas meitas kronēšana?

– Tā notiks vēlāk, – lēdija Mārgarita atbild, cenšoties noslēpt straujo elpošanu. Viņa vēl mēģina atgūties un kampj gaisu kā zivs, kas izmesta krastā. – Pēc kāzām. Kad es pieņemšu lēmumu.

Galma dāma pasniedz viņai glāzi malvāzijas vīna, un viņa iedzer vairākus malkus. Saldais vīns iekvēlina viņas vaigus. – Pēc kāzām jaunais pāris ceļos, parādoties tautai. Kronēšana notiks pēc mantinieka piedzimšanas.

Māte pamāj, it kā viņai tas būtu vienaldzīgi. – Protams, mana meita ir dzimusi princese, – viņa piebilst, klusi priecādamās, ka dzimusi princese ir daudz labāka nekā jauns karalis.

– Vēlos, lai bērns piedzimst Vinčesterā, mūsu senās karaļvalsts – Artūra karaļvalsts – vidū, – lēdija Mārgarita paziņo. Viņa pūlas atjaunot savu varu. – Mans dēls ir Artūra Pendragona pēctecis.

– Vai tiešām? – māte mīlīgi apvaicājas. – Man šķita, ka viņš radies no Tjūdoru bastarda, ko dzemdējusi princese atraitne no Valuā dzimtas. Un slepenās kāzas tā arī netika pierādītas. Kā tas saistīts ar karali Artūru?

Lēdija Mārgarita saniknota nobāl, un man gribas paraustīt māti aiz piedurknes, lai viņa vairs nemocītu šo sievieti. Viņai jau izdevās pārbiedēt lēdiju Mārgaritu, pieminot Jorku princi, bet mēs šajā jaunajā galmā esam lūdzēju lomā, un nevajadzētu saniknot tā diženāko dāmu.

– Man nav jāskaidro sava dēla izcelsme sievietei, kam laulātas sievas stāvokli un titulu atjaunojām mēs, turklāt pēc tam, kad jūs bijāt nosaukta pat laulības pārkāpēju, – lēdija Mārgarita skarbi paziņo. – Es esmu jums pastāstījusi par gatavošanos kāzām un vairs jūs neaizkavēšu.

Māte atmet galvu un smaida. – Pateicos, – viņa majestātiski nosaka. – No visas sirds.

– Mans dēls vēlas redzēt princesi Elizabeti. – Lēdija Mārgarita pamāj pāžam. – Ved princesi uz karaļa istabām!

Es esmu spiesta iet cauri lielajai istabai līdz karaļa kambarim. Abus nekad nešķir vairāk kā vienas durvis. Henrijs sēž pie galda, ko reiz šajā pilī izmantoja mans mīļotais Ričards. Tas bija darināts manam tēvam. Ir ļoti savādi redzēt Henriju sēžam mana tēva krēslā un parakstām dokumentus uz Ričarda galda, it kā viņš pats būtu karalis… līdz atceros, ka viņš tiešām ir valdnieks un viņa bālā, raižpilnā seja rotās Anglijas monētas.

Viņš kaut ko diktē rakstvedim, kas ap kaklu apmetis pārnēsājamā rakstāmgalda siksnu, pirkstos satvēris vienu spalvu, bet otru aizlicis aiz auss. Ieraudzījis mani, Henrijs plati pasmaida, ar rokas mājienu aizsūta rakstvedi prom, un sargi aizver durvis, atstājot mūs divatā.

– Vai abas šņāc kā divas kaķenes? – Henrijs iesmejas. – Viņas viena otru necieš, vai ne?

Par šādu atbalstu es jūtos tik atvieglota, ka gandrīz vai atsaucos uz šo sirsnību, tomēr atgūstos. – Jūsu māte kārto visu, kā jau parasti, – es salti atbildu.

No Henrija sejas nozūd līksmais smaids. Viņš sadrūmst, tiklīdz izdzird kaut ko nepatīkamu par savu māti. – Jums jāsaprot, ka viņa šo mirkli ir gaidījusi visu mūžu.

– Tas nevienam nav noslēpums. Viņa par to stāsta visiem.

– Mātei es esmu pateicību parādā par visu, – Henrijs noskalda, – tādēļ negrasos klausīties viņai veltītos pārmetumos.

Es pamāju. – Zinu. Arī to viņa nekavējas visiem pavēstīt. Henrijs pieceļas un apiet apkārt galdam. – Elizabete, jūs būsiet viņas vedekla. Iemācīsieties viņu cienīt, mīlēt un augstu vērtēt. Kamēr tronī sēdēja jūsu tēvs, mana māte ne mirkli nezaudēja cerību.

– Zinu. – Es sakožu zobus. – To zina visi. Viņa nemitējas to atkārtot.

– Nav iespējams neapbrīnot šādu apņēmību.

Tomēr es nespēju atzīt, ka apbrīnoju lēdiju Mārgaritu.

– Arī mana māte ir izturīga sieviete, – es piesardzīgi ieminos, bet klusībā domāju: “Es viņu nedievinu kā bērns, viņa runā arī par kaut ko citu, ne tikai mani, un visa viņas dzīve nav veltīta vienai izlutinātai atvasei.”

– Šobrīd viņas abas pārņēmis rūgtums, bet iepriekš viņas bija draudzenes un pat sabiedrotās, – Henrijs man atgādina. – Kad apprecēsimies, viņas apvienosies. Abām būs mazdēls, ko mīlēt. – Viņš apklust, droši vien cerēdams, ka es kaut ko piebildīšu par šo mazdēlu. Es spītīgi nerunāju. – Vai jūtaties labi, Elizabete?

– Jā, – es skarbi atbildu.

– Vai asiņošana nav sākusies?

Es sakožu zobus, jo dusmojos, ka jāpārrunā ar viņu kaut kas tik sievišķīgs. – Nē.

– Labi, ļoti labi, – viņš atzīst. – Tas ir pats svarīgākais! – Šis lepnums un jūsmība mani ārkārtīgi iepriecinātu, ja to izrādītu mīlošs vīrs, bet Henrija prieks mani kaitina. Es uzlūkoju viņu ar salta naida pilnu skatienu un klusēju. – Elizabete, es gribēju tikai pateikt, ka mūsu kāzas notiks Svētās Ungārijas Mārgaritas piemiņas dienā. Mana māte visu ir sagatavojusi, jums nekas nav jādara.

– Tikai jāiet pie altāra un jāpiekrīt, – es atgādinu. – Droši vien pat jūsu māte atzīs, ka man ir jāpiekrīt laulībai.

Henrijs pamāj. – Jāpiekrīt un jāizskatās priecīgai, – viņš piebilst. – Anglija vēlas redzēt līksmu līgavu, un arī es gribu, lai jūs starojat. Izpildiet manu vēlēšanos, Elizabete!

Svētā Ungārijas Mārgarita bija princese, bet dzīvoja klosterī tādā nabadzībā, ka nomira badojoties. Es uztvēru savas topošās vīramātes mājienu, izvēloties šo dienu kāzām.

– Padevīga un nožēlas pilna. – Es atgādinu Henrijam viņa mātes izvēlēto devīzi. – Padevīga un nožēlas pilna kā Svētā Mārgarita.

Pagalam apjucis, Henrijs iesmejas. – Varat būt tik padevīga un nožēlas pilna, cik vien vēlaties. – Viņš pasmaida, un man šķiet, ka viņš vēlas satvert mani aiz rokas un noskūpstīt. – Pārspējiet padevībā visus svētos, mana mīļā!