Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 11

Es esmu Anglijas karaļa sieva, bet Vestminsteras pilī man nav karalienes apartamentu.

– Tu neesi karaliene, – Henrijs pavisam vienkārši paskaidro. Neatbildējusi es tikai sakniebju lūpas un naidpilni viņu vēroju. – Neesi! Turklāt māte man palīdz darbā ar valsts dokumentiem, un mums abiem ir vieglāk, ja istabas ir blakus.

– Vai jūs izmantojat slepeno eju, kas savieno jūsu guļamistabu ar mātes istabu?

Henrijs pietvīkst. – Tā nav slepena.

– Labi, lai būtu ērta. Mans tēvs to izveidoja, lai varētu aiziet pie mātes bez galminiekiem un gulēt ar viņu tā, lai viss galms par to neuzzina. Viņiem patika būt kopā slepšus.

– Elizabete… – Henrija vaigos atkal parādās sārtums. – Kas jums noticis? Mēs ar māti bieži vakariņojam kopā, sarunājamies un lūdzam Dievu. Labāk, ja viņa var atnākt pie manis vai es pie viņas.

– Vai jūs mēdzat iet viens otra istabās dienu un nakti? – es painteresējos.

Karalis aizkaitināts klusē. Es esmu apguvusi, ko nozīmē viņa sejas izteiksmes. Viņš sasprindzina lūpas un samiedz acis – tātad es lieku viņam justies neērti. Man patīk viņu tracināt, tas ir viens no retajiem priekiem manā laulībā.

– Vai tas nozīmē, ka vēlaties apmesties karalienes istabās, lai es varētu nemanīts viesoties jūsu guļamistabā dienu un nakti? Vai jums iepatikušies mani uzmanības apliecinājumi? Vai vēlaties mani sev blakus? Savā gultā? Vai gribat, lai slepus ierodos pie jums un mēs ļautos miesas baudām prieka, nevis bērnu radīšanas dēļ? Tāpat kā jūsu vecāki savās grēcīgajās tikšanās reizēs?

Es nolaižu skatienu. – Nē. Tikai izskatās dīvaini, ka es nedzīvoju karalienes istabās.

– Vai jums kaut kas nepatīk tajās istabās, kas jums piešķirtas? Vai tās nav iekārtotas pēc jūsu vēlmēm? Vai ir pārāk mazas?

– Nē.

– Vai jums nepieciešami labāki gobelēni pie sienām? Jums trūkst muzikantu vai kalpotāju? Vai esat izsalkusi un gribat vairāk trauku no virtuves?

– Runa nav par to.

– Labi, tad sakiet, vai mirstat badā? Varbūt jums ir vientuļi vai auksti?

– Manas istabas ir pieņemamas, – es nosaku, sakodusi zobus.

– Tādā gadījumā ļaujiet manai mātei izmantot pašreizējos apartamentus, kas viņai nepieciešami kā manai svarīgākajai padomdevējai. Un paturiet istabas, ko viņa piešķīrusi jums. Es nākšu pie jums katru vakaru līdz pat dienai, kad došos ceļojumā.

– Jūs ceļosiet? – Es par to uzzinu tikai tagad.

Henrijs pamāj. – Jūs man nepievienosieties. Māte domā, ka jums labāk atpūsties Londonā. Mēs ar viņu dosimies uz ziemeļiem. Man vajadzētu parādīties pavalstniekiem, viesoties pilsētās, raisīt uzticību. Nostiprināt sabiedrotos jaunajos amatos, sadraudzēties ar bijušajiem ienaidniekiem. Ir jāuzspiež Tjūdoru zīmogs šai valstij.

– Tādā gadījumā jūsu māte tiešām nevēlēsies, lai jums pievienojos, – es indīgi piebilstu. – Tas galu galā ir Tjūdoru ceļojums. Viņa negribēs blakus Jorku princesi. Kas notiktu, ja tauta dotu priekšroku man? Ja viņi izliktos neredzam jūs un lēdiju Mārgaritu, bet uzgavilētu man?

– Manuprāt, – Henrijs pieceļas kājās, – māti satrauc tikai jūsu veselība un mūsu bērna labklājība. Tāpat kā mani, – viņš asi paskaidro. – Protams, karaļvalsts pienākums ir apliecināt uzticību Tjūdoru dzimtai. Bērns zem jūsu sirds ir Tjūdoru mantinieks. Mēs tā rīkojamies jūsu un bērna dēļ. Cerams, jums pietiks godaprāta justies pateicīgai. Man visu laiku jādzird, ka esat dzimusi princese; jūs varētu to izrādīt. Mēģiniet izturēties karaliski.

Es nolaižu skatienu. – Lūdzu, pasakiet mātei, ka esmu pateicīga. Vienmēr, vienmēr pateicīga.

Pie manis atnāk māte. Viņa ir nobālējusi un rokā tur vēstuli.

– Kas tas ir? Šķiet, ka nekas labs.

– Karalis Henrijs ierosina, ka man vajadzētu apprecēties. Izņemu vēstuli mātei no rokām. – Ko tas nozīmē? – Es jau sāku pētīt tekstu, tomēr paceļu skatienu. Pat mātes lūpas ir bālas. Viņa māj ar galvu, it kā nevarētu atrast vārdus. – Ar ko apprecēties? Māt, izbeidziet, jūs mani biedējat! Kas viņam padomā?

– Skotijas Džeimss. – Māte spēji ievelk elpu; skaņa līdzinās smiekliem. – Pašās vēstules beigās, pēc visiem glaimiem par manu skaistumu un labo veselību, viņš paziņo, ka man jāprecas ar Skotijas karali un jādodas uz tālo Edinburgu. Un es nedrīkstu atgriezties.

Mans skatiens atkal pielīp vēstulei. Tā ir sarakstīta pieklājīgā valodā; mans vīrs teic, ka māte viņu ļoti iepriecinātu, ja tiktos ar Skotijas sūtni, pieņemtu karaļa precību piedāvājumu un piekristu ierosinātajam kāzu datumam, tātad laulāšanai jau šovasar.

– Henrijs ir zaudējis prātu. – Es palūkojos uz māti. – Viņš nevar jums pavēlēt, ar ko precēties. Tas ir viņa mātes plāns. Jūs nedrīkstat mani pamest!

Māte ir pielikusi plaukstu pie mutes, slēpjot trīsošās lūpas. – Viņi piespiedīs mani doties prom.

– Nē, es šeit neizdzīvošu bez jums!

– Ja nu viņš to pavēlēs?

– Nē!

– Es nespētu tevi pamest. Bet mums nebūs citas iespējas, ja karalis pavēlēs.

– Jūs vairs nedrīkstat precēties! – Šī doma mani satriec. – Nevarat pat domāt par to!

Viņa aizsedz acis. – Es nespēju kaut ko tādu iztēloties. Tavs tēvs… – Viņa brīdi klusē. – Elizabete, mīļā, es tev liku smaidīt kāzu dienā; es atgādināju savai māsai Ketrinai, ka sievietēm jāprecas ar tiem, kas viņām izvēlēti; es piekritu Henrija ierosinājumam attiecībā uz Sesilijas līgavaini. Un es nespēju izlikties, ka esmu vienīgā no mums, kurai tas ies secen. Henrijs uzvarēja kaujā. Tagad viņš valda Anglijā. Ja viņš man pavēlēs precēties ar Skotijas karali, man vajadzēs doties uz Skotiju.

– Vainīga viņa māte, – es izgrūžu. – Lēdija Mārgarita grib jūs aizsūtīt prom!

– Jā, droši vien, – māte domīgi piekrīt. – Tomēr viņa ir pārrēķinājusies. Šī nav pirmā reize, kad viņa kļūdījusies saistībā ar mani.

– Kāpēc?

– Viņi vēlas aizsūtīt mani uz Edinburgu, lai pārliecinātos, ka skotu karalis turpinās jauno savienību ar Angliju. Man vajadzētu veicināt viņa draudzību ar Henriju. Viņi domā, ka Džeimss neiebruks mana znota valstī, kamēr vien es būšu Skotijas karaliene.

– Un? – es čukstu.

– Viņi maldās. – Mātes balsī ieskanas atriebības kāre. – Ļoti maldās. Kļuvusi par Skotijas karalieni, kuras rīcībā ir armija un vīrs, kam dot padomu, es nekalpošu Henrijam Tjūdoram. Es necentīšos pārliecināt savu vīru ievērot ar Henriju noslēgto miera līgumu. Ja es būtu pietiekami ietekmīga un varētu pulcēt nepieciešamos sabiedrotos, es uzbruktu Henrijam Tjūdoram un trauktos uz dienvidiem, sējot visapkārt šausmas.

– Jūs iebruktu Anglijā ar skotu armiju? – es čukstu. Tas ir lielākais Anglijas bieds. Skotu iebrukums, mežoņu karaspēks, kas nāk no saltajām ziemeļu zemēm un nozog visu, ko ierauga. – Cīnītos ar Henriju? Iesēdinātu jaunu karali Anglijas tronī? Jorku mantinieku?

Māte pat nepamāj, tikai iepleš pelēkās acis.

– Kas tad notiks ar mani? – es vaicāju. – Kas notiks ar mani un bērnu?

Mēs vienojamies, ka es mēģināšu aprunāties ar Henriju. Pirms lielā ceļojuma viņš katru nakti nāk pie manis un guļ man blakus. Šādi viņš cenšas iedvest ticamību apgalvojumam, ka mēs radījām bērnu tūlīt pēc kāzām. Henrijs man nepieskaras, lai nenodarītu pari mazulim, bet paēd vakariņas pie pavarda un iekārtojas gultā pie manis. Pārsvarā viņš guļ nemierīgi, un viņu nomoka sapņi. Bieži vien viņš daudzas nakts stundas pavada uz ceļiem, un man šķiet, ka viņu spīdzina atmiņas par karu pret likumīgo valdnieku, par gāztajiem Dieva likumiem un manu lauzto sirdi. Nakts tumsā viņa sirdsapziņas balss ir skaļāka nekā mātes godkāre.

Reizēm Henrijs atnāk vēlu, jo pavadījis laiku ar lēdiju Mārgaritu, citreiz ir nedaudz iedzēris un ilgi smējies ar saviem draugiem. Viņam to ir maz – tikai daži no trimdas laikiem, vīri, kuriem Henrijs spēj uzticēties. Tie neatkāpās no viņa dienās, kad viņš bija tikai klejojošs princis un šie cilvēki bija tikpat izmisuši kā viņš. Henrijs apbrīno tikai trīs vīrus: savu tēvoci Džesperu un jaunos radiniekus – lordu Tomasu Stenliju un seru Viljamu Stenliju. Tie ir vienīgie Henrija padomdevēji.

Šoreiz Henrijs ierodas agri un šķiet iegrimis domās. Viņam rokās ir papīru žūksnis – lūgumi no tiem, kas viņu atbalstīja un tagad vēlas kādu daļu no Anglijas bagātībām. Basie trimdinieki stājas rindā pēc miroņu apaviem.

– Henrij, man ar jums jārunā. – Es sēžu pie pavarda, ģērbusies naktstērpā. Manus plecus sedz sarkani rītasvārki, un mati ir izsukāti. Esmu sagatavojusi viņam siltu alu un nelielus gaļas pīrāgus.

– Jūs vēlaties apspriesties par savu māti, – viņš nekavējoties uzmin, aplūkodams manu veikumu. – Citādi necenstos man sagādāt prieku un izskatīties neatvairāma. Jūs zināt, ka esat skaistākā sieviete, kādu es esmu savā mūžā redzējis. Vienmēr, kad ģērbjaties sarkanā un izlaižat matus, es zinu, ka cerat ievilināt mani lamatās.

– Runa tiešām ir par manu māti. – Es nepavisam nekaunos. – Negribu, lai sūtāt viņu uz Skotiju un piespiežat vēlreiz precēties. Viņa mīlēja manu tēvu. Jūs neredzējāt viņus kopā, bet šī laulība bija pilna patiesas, dziļas mīlestības. Es nevēlos, lai mana māte gultos blakus citam, kurš ir četrpadsmit gadus jaunāks un mūsu ienaidnieks. Tas ir… tas… – Es apklustu. – Tas ir briesmīgs lūgums.

Henrijs apsēžas ar seju pret uguni un ilgi klusē, vērojot pagales, kas sarkani kvēlo.

– Es saprotu, ka nevēlaties no mātes šķirties, – viņš tik tikko dzirdami iesāk. – Un man ir ļoti žēl. Bet puse šīs valsts vēl joprojām atbalsta Jorkus. Dažreiz man šķiet, ka tas nekad nemainīsies Sakāve viņus nesamaļ, tikai sarūgtina un padara vēl bīstamākus. Viņi atbalstīja Ričardu un negrozīs savas domas manis dēļ. Daži sapņo, ka jūsu brāļi vēl ir dzīvi, un sačukstas par princi aizjūras zemēs. Viņu acīs es esmu ienācējs, iebrucējs. Vai zināt, kā mani dēvē Jorkas ielās? Spiegi raksta, ka tur mani sauc par Henriju Iekarotāju, it kā es būtu Normandijas Viljams, bastards no svešām zemēm. Un viņi mani ienīst.

Jau grasīdamās kaut ko iedrošinoši samelot, es sakustos. Tomēr Henrijs sniedz man roku, un es ielieku savu auksto plaukstu viņējā. Viņš pievelk mani tuvāk.

– Ja kāds paziņotu, ka viņam ir tiesības uz troni un viņš ir cēlies no Jorku dzimtas, viņam piepulcētos tūkstotis, varbūt pat daudzi tūkstoši vīru, – Henrijs saka. – Padomājiet! Ja zem baltās rozes karoga nostātos suns, šie ļaudis ierastos un tā dēļ cīnītos līdz nāvei. Un es neko nepanāktu. Man vajadzētu atkal cīnīties, vēlreiz iekarojot šo zemi. Es justos gluži kā pirms Bosvortas kaujas, tikai šoreiz man nebūtu franču armijas, nebūtu atbalstītāju no Bretaņas, nebūtu citu valstu dotas naudas armijas nolīgšanai, nebūtu labi apmācītu algotņu un muļķīgās pārliecības, kas pārņem jaunekli pirms pašas pirmās kaujas. Šoreiz es būtu viens pats. Šoreiz mani atbalstītu tikai tie, kas pievienojušies manam galmam pēc uzvaras cīņā. – Manā sejā uzplaiksnī nicinājums pret šiem cilvēkiem, un Henrijs piekrītot pamāj. – Es zinu. Tie ir tikai draugi uz īsu laiku. Viņi pievienojas uzvarētājam. Domājat, es nesaprotu, ka viņi būtu Ričarda tuvākie draugi, ja Bosvortā uzvarētu viņš? Šie vīri nekavējoties steigtos pie tā, kurš uzvarētu cīņā starp mani un jaunu troņa kārotāju. Un es mēdzu skaitīt tos pavisam nedaudzos, kas bija ar mani kopā Bretaņā un kuru ir maz, salīdzinot ar milzīgo pūli, kas mani pavada Londonā. Jebkurš jauns pretendents, kurš mani sakautu, būtu tāds pats kā es un rīkotos tāpat kā es, proti, mainītu likumus, izdāļātu bagātības, censtos iegūt un saglabāt uzticamus draugus.

– Kāds jauns pretendents? – es čukstus jautāju, sadzirdējusi šo vienu vārdu starp visām pārējām Henrija bažām. Mani stindzina bailes, ka viņš saklausījis baumas par zēnu, kurš slēpjas Eiropā un varbūt sarakstās ar manu māti.

– Jebkurš, – Henrijs skarbi atcērt. – Pat Jēzus Kristus nevar zināt, kas slēpjas tur ārā! Es ik pa brīdim kaut ko padzirdu par kādu zēnu, bet neviens man nevar paskaidrot, kur viņš ir un par ko uzdodas. Dievs vien nojauš, kā rīkotos tauta, ja dzirdētu kaut pusi no tiem stāstiem, kas man jāklausās katru dienu. Džons de la Pols zvērēja man uzticību, bet viņa māte ir jūsu tēva māsa un viņš bija Ričarda mantinieks, tāpēc es nezinu, vai varu viņam uzticēties. Ričarda tuvākais draugs Frānsiss Lavels kaut kur slēpjas, un neviens nezina, kas viņam padomā un ar ko viņš sadarbojas. Lai Dievs man palīdz, bet reizēm es apšaubu pat jūsu tēvoci Edvardu Vudvilu, kurš bijis pie manis kopš Bretaņas. Es novilcinu jūsu pusbrāļa Tomasa Greja atbrīvošanu, jo baidos, ka viņš atgriezīsies mājās kā vēl viens šo neredzamo ienaidnieku pārstāvis. Vēl ir Edvards, Vorikas grāfs, kurš dzīvo pie jūsu mātes un mācās… ko? Nodevību? Man visapkārt ir jūsu radi, un es neuzticos nevienam no tiem.

– Edvards ir bērns, – es steigšus saku. Mani pārņēmis atvieglojums, jo Henrijs neko nezina par Jorku princi, viņa atrašanās vietu, izskatu, izglītību, tiesībām uz troni. – Un dzelžaini uzticīgs jums – tāpat kā mana māte. Mēs jums apsolījām, ka Tedijs jums nepretosies. Viņš ir zvērējis uzticību. Viņam jūs varat uzticēties vairāk nekā jebkuram citam.

– Cerams, – karalis piekrīt. – Cerams. – Bailes viņu ir nomocījušas. – Tomēr… man jādara viss! Man jāsaglabā miers šajā valstī, jānostiprina robežas. Es cenšos paveikt kaut ko diženu, Elizabete. Cenšos panākt to pašu, ko izdarīja jūsu tēvs, proti, iedibināt jaunu karalisko dinastiju, uzlikt valstij tās zīmogu, vest tautu pretī mieram. Jūsu tēvam neizdevās noslēgt mieru ar Skotiju, kaut gan viņš centās, un es to turpinu. Ja jūsu māte dosies uz Skotiju un saglabās šo savienību, viņa palīdzētu gan man, gan jums, un mazdēls būtu viņai pateicību parādā visu mūžu, jo mantojis drošu Angliju. Padomājiet! Mūsu dēls varētu saņemt valsti, kuras robežās valda miers! Un to panāktu jūsu māte.

– Man viņa ir nepieciešama! – Es vaimanāju kā bērns. – Jūs nesūtītu prom savu māti. Viņai vienmēr jābūt jums blakus!

– Viņa kalpo mūsu dzimtai, – Henrijs atgādina. – To pašu es lūdzu jūsu mātei. Viņa vēl joprojām ir daiļa sieviete un prot būt karaliene. Ja viņa būtu Skotijas karaliene, mēs visi justos drošāk. – Henrijs pieceļas, abām rokām aptver manu piebriedušo vidukli un ielūkojas manā raižu apēnotajā sejā. – Elizabete, es jūsu dēļ būtu gatavs uz jebko, – viņš saudzīgi nosaka. – Nebēdājieties, kad nesat zem sirds mūsu dēlu. Lūdzu, neraudiet. Tas kaitē jums un bērnam. Lūdzu…

nevajag raudāt.

– Mēs pat nezinām, vai tas ir dēls, – es saīgusi atgādinu. – Jūs visu laiku to atkārtojat, bet no tā nekas nemainīsies.

– Protams, tas ir zēns. – Henrijs pasmaida. – Vai tik skaista meitene varētu man dāvāt ko citu, nevis skaistu pirmdzimto dēlu?

– Man nepieciešama māte, – es paziņoju un, pacēlusi skatienu, ieraugu sava vīra sejā kaut ko tādu, ko nemūžam nebiju gaidījusi. Riekstbrūnajās acīs vīd maigums. Viņš izskatās iemīlējies.

– Toties man viņa nepieciešama Skotijā, – Henrijs saka, tomēr balsī skan piekāpīgums.

– Es nevaru laist pasaulē bērnu, ja man blakus nav mātes. Ja nu kaut kas notiks?

Tā ir mana stiprākā trumpja kārts.

Henrijs vilcinās. – Vai vēlaties, lai viņa palīdz jums mūsu dēla dzemdībās?

Es pamāju. – Mātei jābūt man blakus līdz kristībām. Citādi es nespēšu mierīgi gulēt nošķirtībā.

Vīrs noskūpsta mani uz galvvidus. – Labi, dodu jums savu goda vārdu. Jūs mani pakļaujat savai gribai kā burve. Un jūsu māte varēs doties uz Skotiju pēc bērna piedzimšanas.