Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 13

Vairākas nedēļas gatavojušies, viņi beidzot dodas prom. Lēdija Mārgarita pirmās divas dienas jās dēlam līdzās, bet pēc tam atgriezīsies Londonā. Viņa labprāt sekotu dēlam karaliskajā ceļojumā, tomēr neuzdrošinās. Viņa vēlas būt Henrijam blakus, jo ne mirkli negrib nolaist no dēla skatienu, tomēr nespēj arī paciest domu, ka nepārraudzīs manu ikdienu. Lēdija Mārgarita netic, ka cits varēs rūpēties par manu ēdienu, novērot manas pastaigas divas reizes dienā un sagādāt man pacilājošas sprediķu grāmatas. Tikai viņa var spriest, cik daudz ēdiena, vīna vai alus pasniegt pie mana galda, un tikai viņa spēj vadīt karalisko saimniecību atbilstoši savām prasībām. Karaļa māte nevar paciest domu, ka es viņas prombūtnē varētu kaut ko darīt tā, kā pati gribu, vai arī – vēl sliktāk – pilī valdītu tās bijusī saimniece: mana māte.

Pašas izdotie noteikumi un lieliskie padomi lēdiju Mārgaritu tā sajūsmina, ka viņa sāk pierakstīt pavēles, ko izdod maniem kalpotājiem, lai viss vienmēr notiktu pēc viņas gribas arī gadiem tālā nākotnē un pat pēc viņas nāves. Es iztēlojos, kā viņa arī no kapa vēl joprojām valda pār pasauli, jo mana meita un mazmeitas lasa lielo karaliskās saimniecības grāmatu un uzzina, ka nedrīkst ēst svaigus augļus un sēdēt pārāk tuvu ugunij, ka viņām jāvairās no pārkaršanas vai saaukstēšanās.

– Acīmredzot neviena sieviete līdz šim nav laidusi pasaulē bērnu, – nosaka mana māte, kura dzemdējusi divpadsmit atvases.

Henrijs raksta mātei katru otro dienu un ziņo, kā cilvēki viņu sagaida gausajā ceļā uz ziemeļiem, ar kādām dzimtām viņš tiekas un kādas dāvanas saņem. Man viņš raksta katru nedēļu un pastāsta, kur vakarā apmeties, ka viņa veselība ir laba un ka viņš sūta man sveicienu. Es pieklājīgi atbildu un iedodu savu neaizzīmogoto vēstuli viņa mātei, kas visu izlasa un tikai pēc tam pievieno savam sūtījumam.

Gavēņa laikā neviens neēd gaļu, bet lēdija Mārgarita nospriež, ka man nepieciešams sātīgāks uzturs. Viņa nosūta ziņu pašam pāvestam, lūdzot atļauju man ēst gaļu šajās dienās, lai stiprinātu bērnu. Nekas nav svarīgāks par Tjūdoru mantinieku, pat viņas izslavētā dievbijība ne.

Pēc Tomasa Bourčjera nāves lēdija Mārgarita ieteic Kenterberijas arhibīskapa amatam savu mīluli un bijušo sazvērnieku Džonu Mortonu, un viņš pavisam drīz saņem šo vietu. Man ir žēl, ka vecais radinieks nekristīs manu dēlu un neuzliks man galvā kroni. Bet Džons Mortons līdzinās labi apmācītam sunim. Viņš vienmēr ir blakus, bet nekad netraucē. Viņš iekārtojas ērtākajā vietā pie pavarda un iedveš man sajūtu, ka sargā mani un man vajadzētu pateikties par viņa klātbūtni. Mortons pamanās iekļūt visur, uzklausīt visus un sadraudzēties, nogludināt nesaskaņas. Un, protams, par visu ziņot karaļa mātei. Lai kur es ietu, Mortons man seko, interesējas par manām gaitām, līdzjūtīgi sniedz garīgus padomus, vienmēr uzklausa manas domas un vajadzības, aprunājas ar manām dāmām. Drīz es saprotu, ka viņš zina itin visu galmā un par to noteikti stāsta lēdijai Mārgaritai. Viņš gadiem ilgi bijis karaļa mātes biktstēvs un tuvākais draugs. Viņš apliecina, ka man jāēd labi izcepta sarkanā gaļa – viņš pats atbildēšot par pāvesta atļauju. Mortons papliķē man pa roku un paskaidro, ka mana veselība ir vissvarīgākā, ka bērnam ir jāaug un ka Dievs uzskata tāpat.

Pēc Lieldienām, kad mana māte un abas vecākās māsas izšuj bērnu drēbes lēdijas Mārgaritas audienču zālē, ierodas ceļa putekļiem klāts ziņnesis un pavēsta, ka viņam ir steidzami jaunumi no karaļa.

Šoreiz viņa nevis izslej savu garo degunu un sūta ziņnesi pārģērbties, bet pārsteigta uzlūko nopietno vīrieti un nekavējoties aicina viņu uz savu istabu, pati seko un aizver durvis, lai neviens nedzirdētu steidzamās vēstis.

Manas mātes adata sastingusi virs šuvekļa; viņa paceļ galvu un vēro ziņnesi, kad tas iet garām. Pēc tam viņa klusi nopūšas kā sieviete, kas ir apmierināta ar savu pasauli, un turpina darbu. Mēs ar Sesiliju satrauktas saskatāmies.

– Kas noticis? – es klusi jautāju mātei.

Viņas pelēko acu skatiens ir pievērsts darbam. – Kā lai es to zinu?

Lēdijas Mārgaritas istabas durvis ilgi ir aizvērtas. Ziņnesis iznāk un iet garām mums visām, it kā saņēmis pavēli klusēt. Tikai vakariņu laikā lēdija Mārgarita pamet savu istabu un apsēžas uz lielā krēsla zem grezna baldahīna. Viņa klusēdama gaida ziņu, ka galds ir klāts.

Parādās Džons Mortons un nostājas viņai blakus, it kā būtu gatavs dot savu svētību, bet viņa sēž un skarbi klusē. Arhibīskaps pat pieliecas, lai uztvertu klusāko čukstu, bet viņa neko nesaka.

– Vai Viņa Gaišībai karalim nekas nav noticis? – māte pieklājīgi painteresējas.

– Viņam sagādā raizes dažu cilvēku neuzticība, – lēdija Mārgarita negribīgi atbild. – Diemžēl valstī vēl joprojām ir daži nodevēji.

Māte sarauc uzacis un noklakšķina mēli, paužot nožēlu.

– Cerams, ka Viņa Gaišība ir drošībā, – es ieminos.

– Nodevējs Frānsiss Lavels ļaunprātīgi izmantojis viņam doto patvērumu, iznācis no tā un sapulcējis armiju, lai uzbruktu manam dēlam! – lēdija Mārgarita paziņo piepešā dusmu uzplūdā. Viņa dreb no galvas līdz kājām un ir koši piesarkusi. Ļāvusi sev runāt, viņa nespēj nekliegt; no mutes šķīst siekalas, vārdi veļas pār lūpām, galvassega trīc, kad viņa niknumā satver krēsla paroceņus. – Kā tas iespējams? Kā? Viņš izmantoja patvērumu, lai izvairītos no sakāves soda, un tagad ir izlīdis no pazemes kā lapsa.

– Lai Dievs viņam piedod! – arhibīskaps iesaucas.

Es spēji ievelku elpu. Frānsiss Lavels bija Ričarda bērnības draugs un tuvākais biedrs. Viņš jāja cīņā blakus karalim un pēc Ričarda nāves paslēpās baznīcā. Jābūt svarīgam iemeslam, lai viņš iznāktu no patvēruma. Lavels nav muļķis un nemūžam necīnītos bezcerīga mērķa vārdā. Jābūt kādai slepenai biedrībai, kas gaidījusi šo mirkli – varbūt jau kopš brīža, kad Henrijs pameta drošo Londonu. Viņi ir gatavi mest karalim izaicinājumu, un viņiem noteikti jau ir prātā kāds cits valdnieks, ko sēdināt tronī.

Karaļa māte pārmetoši lūkojas uz mani, it kā arī es varētu sadegt dumpja liesmās, un meklē nodevības pazīmes. Varbūt viņa cer ieraudzīt man uz pieres Kaina zīmi.

– Kā suns, – viņa indīgi paziņo. – Lavelu mēdza dēvēt par suni, vai ne? Viņš izlīdis no savas būdas un uzdrošinājies sagraut mana dēla mieru. Henrijs noteikti ir satriekts. Un manis nav līdzās!

– Lai Dievs viņu svētī, – arhibīskaps klusi nosaka un pieskaras zelta krucifiksam, ko nēsā pērļu virtenē ap vidukli.

Manas mātes sejā manāmas tikai pieklājīgas raizes. – Tātad Frānsiss Lavels sapulcējis armiju?

– Viņš to nožēlos, – lēdija Mārgarita šņāc. – Viņš un arī Tomass Stefords. Viņi nožēlos, ka apšaubījuši mana dēla mieru un majestātiskumu. Pats Dievs atveda Henriju uz Angliju. Saceļoties pret manu dēlu, viņi met izaicinājumu Dieva gribai. Viņi ir ne vien nodevēji, bet arī ķeceri!

– Arī Tomass Stefords? – māte nodūdo.

– Un viņa melīgais brālis! Abi divi. Nodevēji! Visi ir nodevēji!

– Hamfrijs Stefords? – mana māte klusi izsaucas. – Stefordi var sapulcināt ļoti daudz vīru. Divi diženas dzimtas dēli! Vai Viņa Gaišība karalis dosies uzbrukumā viņiem pretī? Vai viņš sasauc savu karaspēku?

– Nē, nē. – Lēdija Mārgarita nevērīgi pavicina roku, it kā neviens neapšaubītu karaļa drosmi, ja viņa liks dēlam paslēpties Londonā un nodot cīņu kāda cita rokās. – Kāpēc gan? Viņam nekur nav jādodas. Es viņam aizrakstīju lūgumu palikt savā vietā. Armiju vadīs Džespers Tjūdors. Henrijs jau sapulcējis vairākus tūkstošus vīru Džespera karaspēkam. Un apsolījis apžēlot visus, kas padosies. Viņi dzen dumpiniekus uz ziemeļiem, tuvāk Midlemai.

Tā bija Ričarda iecienītā pils, viņa bērnības mājas. Vīri, kas ziemeļos steidzas pievienoties Frānsisam Lavelam, ir tie paši, kas bieži tikās ar Ričardu un Frānsisu jaunībā. Frānsiss pazīst zemi visapkārt Midlemai un saprot, kur ierīkot slēpņus.

– Jēzus! – mana māte rāmi nosaka. – Lūgsim Dievu par karali.

Dzirdot šo ierosinājumu, lēdija Mārgarita atvieglota ievelk elpu. – Jā, protams. Pēc vakariņām galms dosies uz kapelu. Tas ir ļoti labs ieteikums, Jūsu Gaišība. Es pasūtīšu īpašu misi. – Viņa pamāj arhibīskapam, kurš paklanījies dodas prom. Droši vien paziņot par notikušo Dievam.

Mana māsīca Megija nedaudz sakustas savā krēslā. Viņa zina, ka īpašā mise ilgs vismaz divas stundas. Lēdija Mārgarita nekavējoties pievērš savu skarbo skatienu meitenei. – Šķiet, vēl joprojām ir daži grēcīgi muļķi, kas atbalsta Jorku dzimtu, – viņa saka. – Tomēr Jorku dzimta ir sakauta un visi tās mantinieki miruši.

Mūsu brālēns Džons de la Pols ir dzīvs un zvērējis kalpot Henrijam; Megijas brālis Edvards ir tiešais karaļu dzimtas mantinieks, bet neviens to neatgādinās Henrija mātei. Megijas brālis ir drošībā bērnistabā, un Megija cītīgi pēta grīdu, neko neteikdama.

Mana māte pieceļas un graciozi tuvojas durvīm. Viņa apstājas pie Megijas, paslēpjot meiteni no lēdijas Mārgaritas saltā skatiena. – Es atnesīšu savu rožukroni un lūgšanu grāmatu, – viņa saka. – Vai vēlaties, lai paņemu arī jūsējo?

Karaļa mātes uzmanība ir novērsta. – Jā, pateicos. Un izsauciet uz kapelu koristus. Visiem jāpaņem rožukroņi, – viņa saka. – Tūlīt pēc vakariņām mēs iesim uz kapelu.

Kamēr lūdzamies, es cenšos iztēloties notiekošo, it kā man piemistu mātes spēja un es redzētu Midlemas pili Jorkšīrā. Ja Lavels iekļūs aiz izturīgajiem mūriem, viņš varēs tur pavadīt mēnešus vai pat gadus. Ja ziemeļi viņu atbalstīs, vīru skaits pārspēs jebkuru Tjūdoru armiju Džespera vadībā. Ziemeļnieki vienmēr kvēli atbalstījuši Jorku dzimtu, Midlema uzskatīja Ričardu par savu krietno valdnieku, uz Midlemas kapelas altāra gulstas baltas rozes, un varbūt tā būs vienmēr. Es iesāņus palūkojos uz māti, kas liekas iemiesojam dievbijību. Viņa ir nometusies ceļos, aiztaisījusi acis, pavērsusi seju augšup, un gaismas stars apspīd viņas rāmo daili. Mana māte ir skaista kā eņģelis, kas gremdējas pārdomās par pasaules grēkiem.

– Vai jūs to zinājāt? – es čukstu, noliekusi galvu, it kā skaitītu rožukroni.

Māte neatver acis un nepagriež galvu, bet viņas lūpas kustas. – Mazliet. Sers Frānsiss atsūtīja man ziņu.

– Vai viņi cīnās mūsu vārdā?

– Protams.

– Vai domājat, ka viņi uzvarēs?

– Iespējams. – Mātes aizgrābtajā sejā uz brīdi pavīd smaids. – Bet esmu pārliecināta par kaut ko citu.

– Par ko?

– Viņi pārbiedējuši Tjūdorus līdz nāvei. Vai redzēji viņas seju? Vai redzēji, kā aizskrēja arhibīskaps?