Читать книгу Baltā princese - Filipa Gregorija - Страница 8

Pēc trim ilgām nedēļām es dodos pie mātes.

– Šomēnes es neasiņoju, – es skarbi pavēstu. – Tā droši vien ir zīme.

Prieks viņas sejā izsaka visu. – Ak! Mīļais bērns!

– Viņam mani nekavējoties jāapprec, es nepieļaušu, ka tieku pazemota visas tautas acīs.

– Henrijam nebūs iemesla vilcināties. Viņi tieši to vēlējās. Lieliski, ka esi tik auglīga! Bet es un mana māte – mēs bijām tādas pašas. Mēs esam sievietes, kas svētītas ar bērniem.

– Jā, – es nosaku. Man neizdodas iedvest prieku balsī. – Tomēr es nejūtos svētīta. Šis bērns nav mīlestībā ieņemts. Un arī laulības gultā ne.

Māte izliekas nedzirdam, cik drūma es esmu, un neredz spriedzi manā bālajā sejā. Viņa pievelk mani tuvāk un pieskaras vēderam, kas ir tikpat plakans kā vienmēr. – Tā ir svētība, – viņa apliecina. – Bērns, varbūt zēns. Nav svarīgi, ka viņš ieņemts varmācīgi. Pats galvenais, lai viņš aug stiprs un spēcīgs un lai mēs viņu padarām par savējo. Par Jorku rozi Anglijas tronī.

Es stāvu klusēdama kā paklausīga vaislas ķēve un zinu, ka mātei ir taisnība. – Vai jūs viņam to pateiksiet? Vai arī tas jādara man?

Viņa nekavējoties ķeras pie plānu kalšanas. – Ar Henriju runāsi tu. Viņš priecāsies, uzzinot jauno vēsti no tevis. Tās būs pirmās labās ziņas, ko varēsi viņam sniegt. – Māte man uzsmaida. – Cerams, pirmās no daudzām.

Es nespēju atbildēt uz smaidu. – Droši vien.

Vakarā Henrijs ierodas agri. Es pasniedzu viņam vīnu un noraidoši paceļu roku, kad viņš grasās vest mani uz gultu.

– Šomēnes es neesmu asiņojusi, – klusi paskaidroju. – Varbūt esmu gaidībās.

Henrija sejā atplaukst neviltots prieks. Viņš piesarkst, satver mani aiz plaukstām un pievelk tuvāk, it kā gribētu apskaut, it kā gribētu mani turēt mīlas pilnās skavās. – Es priecājos, – viņš apliecina. – Ļoti. Pateicos, ka man to pavēstījāt, man kļūst vieglāk. Lai Dievs jūs svētī, Elizabete. Lai Dievs svētī jūs un bērnu jums zem sirds. Šīs ir lieliskas ziņas! Brīnišķīgas. – Viņš aizsoļo līdz pavardam un atgriežas pie manis. – Brīnišķīgas! Un jūs esat tik skaista! Tik auglīga!

Es pamāju, bet mana seja šķiet kalta akmenī.

– Vai piedzims zēns? – Henrijs jautā.

– Ir pārāk agrs, lai kaut ko zinātu, – es atbildu. – Dažreiz sievietes neasiņo tāpēc, ka ir nelaimīgas vai saņēmušas kādu triecienu.

– Cerams, jūs neesat nelaimīga vai saņēmusi triecienu, – viņš līksmi nosaka, it kā gribētu aizmirst, ka man ir salauzta sirds un viņš mani izvarojis. – Un ceru, ka jūs nēsājat Tjūdoru zēnu. – Viņš papliķē man pa vēderu kā laulāts vīrs; tas ir īpašnieka glāsts. – Tas ir pats svarīgākais. Vai mātei jau pateicāt?

Es papurinu galvu. Iespēja samelot sagādā man sīku, pretestības pilnu prieku. – Pataupīju labo vēsti jums pirmajam.

– Jau šovakar, kad atgriezīšos mājās, pateikšu to savai mātei. – Henrijs nedzird manu drūmo balss toni. – Viņa pamodinās priesteri, lai noskaitītu pateicības lūgšanu.

– Jūs atgriezīsieties vēlu, – es iebilstu. – Pusnakts jau ir garām.

– Māte mani sagaida, – Henrijs atbild. – Viņa nekad neiet gulēt, kamēr neesmu pārnācis.

– Kāpēc gan? – es ieinteresēta jautāju.

Henrijam pietiek godaprāta, lai nosarktu. – Mātei patīk pavadīt līdz gultai, – viņš atzīst. – Un noskūpstīt mani pirms gulētiešanas.

– Viņa jūs skūpsta? – es atkārtoju, domādama par cietsirdīgo sievieti, kas spēj sūtīt savu dēlu mani izvarot un pēc tam gaida, lai noskūpstītu viņu pirms naktsmiera.

– Daudzus gadus viņa nevarēja neko tādu darīt, – Henrijs klusi saka. – Daudzus gadus viņa nezināja, kur guļu un vai vispār drīkstu droši iemigt. Viņai patīk uzzīmēt krustu man uz pieres un noskūpstīt. Bet šonakt, kad viņa nāks mani svētīt, es pateikšu, ka gaidāt bērnu un es ceru uz dēlu!

– Es tikai domāju, ka esmu stāvoklī, – es piesardzīgi atkārtoju. – Bet ir pavisam agrs. Es neesmu pārliecināta. Nesakiet viņai, ka esmu pārliecināta.

– Zinu, zinu. Un jūs uzskatīsiet, ka esmu savtīgs, domājot tikai par Tjūdoru dzimtu. Bet, ja laidīsiet pasaulē dēlu, jūsu ģimene būs Anglijas karaļa radi un jūsu dēls kāps tronī. Jūs esat sasniegusi stāvokli, kam esat dzimusi, un brālēnu kari ir beigušies uz visiem laikiem. To panāks kāzas un bērns. Tā tam jābūt. Tās ir vienīgās iespējamās laimīgās beigas šim karam un valstij. Jūs dāvāsiet mums visiem mieru. – Šķiet, ka Henrijs vēlas mani apskaut un noskūpstīt. – Jūs panācāt mieru un laimīgas beigas.

Es uzrauju plecus. – Man prātā bija citas beigas, – es nosaku, atcerējusies mīlēto karali, kurš gribēja man dot savu dēlu un nosaukt viņu par Artūru, godinot Kamelotu. Viņš būtu troņmantnieks, kas radīts mīlestībā un sirsnīgās, slepenās tikšanās reizēs, nevis saltas apņēmības un rūgtuma pilnās naktīs.

– Arī tagad iespējamas citas beigas, – Henrijs piesardzīgi bilst, saudzīgi satverot manu roku. Viņš pieklusina balsi, it kā pat šajā nošķirtajā istabā kāds varētu mūs noklausīties. – Mums ir ienaidnieki. Tie slēpjas, bet es zinu, ka viņi ir. Meitene man nepalīdzēs, tad viss būs bijis veltīgi. Bet mēs pūlēsimies un lūgsim, kaut tas būtu Tjūdoru zēns. Es pateikšu mātei, lai sarīko kāzas. Vismaz mēs zinām, ka esat auglīga. Pat ja šoreiz laidīsiet pasaulē meitu, mēs zinām, ka spējat iznēsāt bērnu. Un varbūt nākamreiz dabūsim zēnu.

– Ko jūs darītu, ja es neieņemtu mazuli? – Mani pārņem ziņkāre. Es esmu apjautusi, ka šis vīrietis un viņa māte gatavo plānus visiem gadījumiem.

– Es apprecētos ar jūsu māsu, – viņš atbild. – Ar Sesiliju.

Pagalam satriekta, ievelku elpu. – Jūs teicāt, ka viņa kļūs par sera Džona Velsa sievu!

– Jā. Tomēr, ja jūs būtu neauglīga, man tik un tā vajadzētu laulāties ar sievieti, kas spēj man dāvāt Jorku dzimtas dēlu. Es atceltu Sesilijas kāzas ar seru Džonu un apņemtu viņu pats.

– Vai jūs izvarotu arī viņu? – es izspļauju, atraujot rokas.

– Vispirms mani un pēc tam manu māsu?

Henrijs uzrauj plecus un iepleš rokas. Tas ir ļoti francisks žests un nepavisam nešķiet piedienīgs anglim. – Protams. Man nebūtu citas iespējas. Man jāzina, vai sieva spēj dāvāt man dēlu. Pat jums jāsaprot, ka es nostiprinu troni ne jau sevis, bet gan jaunas karaliskās dzimtas vārdā.

– Tātad mēs līdzināmies nabadzīgākajiem lauciniekiem, – es rūgti nosaku. – Tie precas vienīgi tad, kad bērns jau ir vēderā. Runā, ka jāpērk tikai grūsna tele.

– Vai tiešām? – Henrijs iesmejas, nemaz nenokaunējies. – Tātad es esmu īsts anglis. – Viņš sasien saites pie jostas un turpina smieties. – Beigu beigās es esmu kļuvis par angļu zemnieku! Šonakt es visu pavēstīšu mātei, un viņa pie jums atnāks rīt. Viņa lūdza Dievu katru vakaru, kad biju šeit un darīju, kas darāms.

– Viņa lūdzās, kamēr jūs mani izvarojāt? – es jautāju.

– Tā nav izvarošana, – Henrijs atcērt. – Nepieminiet vairs šo vārdu. Mēs esam saderināti, tātad izvarošana nav iespējama. Mana sieva nedrīkst man atteikt. Man ir tiesības jūs iegūt. Līdz pat savai nāvei jūs nedrīkstat man atteikt. Mūsu attiecībās nav nekādas izvarošanas, ir tikai manas tiesības un jūsu pienākums. – Henrijs vēro mani un redz, kā atbildes vārdi nomirst man lūpās. – Jūsējie zaudēja Bosvortā, – viņš atgādina. – Un jūs esat kara guvums.