Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 10

Nebija pagājis pat mēnesis, kad jūnijs iekrāsoja Tibru zeltainu un no augļu kokiem mūsu dārzos bira ziedlapiņas. Es ar Džūliju un savām dāmām stāvēju nama pagalmā kopā, un pie mājas piejāja Džovanni Sforca kopā ar savu svītu, lai mani svinīgi sveiktu.

Šī tika dēvēta par mūsu pirmo tikšanos, kaut gan es nesaskatīju iemeslu izlikties. Es pieklājīgi smaidīju, kad Džovanni paklanījās, sēžot mugurā savam zirgam – vienam no pieciem, ko viņam aizdeva mana ģimene, – un ar rūpīgi apgūtu žestu norāva cepuri. Viņam mugurā atkal bija dārgas drēbes, kas pirktas par patapinātu naudu. Džūlija nekavējoties man to paziņoja, tiklīdz mani ieveda atpakaļ namā, lai gatavotos kāzu ceremonijai Vatikānā.

– Viss, kas viņam mugurā, ir aizdots. Kaklarota ar zeltu un rubīniem ir Gondzagu mantojums, ko sūtīja viņa bijušais sievastēvs Mantujas hercogs, – Džūlija stāstīja, noņemot matu no piedurknes. Viņa bija atguvusies no savas apātijas un uzvilkusi krāšņu nektarīna nokrāsas brokātu ar purpurkrāsas satīna ielaidumiem. Tērps cieši apkļāva viņas augumu. – Un es dzirdēju, ka il Moro nācās aizņemties no baņķieriem, lai samaksātu par Džovanni svītu. – Viņa bažīgi nopūtās. – Cerams, ka viņam nenāksies piedāvāt savus kondotjera pakalpojumus, lai uzturētu jūsu saimniecību.

– Nenāksies, – Adriāna atcirta. Viņa deva norādījumus Pantalīzijai un manām dāmām, kas ģērba mani greznajā kāzu tērpā. Adriāna bija atgriezusies no sava nama, tiklīdz izskanēja ziņa par manu saderināšanos. – Tagad viņš ir ģimenes loceklis, un viņam būs pietiekami ienākumi. Viņa Svētība pat piešķīra sinjoram Džovanni labi apmaksātu vietu pāvesta armijā, un il Moro turpinās viņam maksāt par līdzšinējo vietu Milānas armijā. Tā ir daļa no laulību līguma.

– Vai tiešām? – Džūlija smaidīja. – Būs neveikli brīži, ja mēs karosim ar Milānu.

– Pievaldi mēli! Vai gribi uzmest melnu traipu šai dienai? Varbūt tu neuztver laulības solījumu nopietni, bet pieminēt karu tādā brīdī ir zaimošana!

Džūlija smējās, bet man riebumā gribējās piecirst kāju. Šis Džūlijas strīds ar Adriānu ilga jau vairākas nedēļas. Adriāna bija apņēmusies panākt, lai es pārspētu sava tēva mīļāko, bet Džūlija gribēja izmantot manu kāzu dienu, lai svinīgi atgrieztos sabiedrībā.

Viņa bija pavadījusi nedēļas aiz slēgtām durvīm, pakļaujoties dažādiem skaistuma kopšanas paņēmieniem. Tikmēr Adriāna uzstāja, ka man jāmazgā mati ar pelnu un citronu sulas maisījumu, lai spilgtinātu zeltaino nokrāsu un gaisinātu vara toni. Viņa apgalvoja, ka man nav jāsatraucas par sejas krāsu, bet katram gadījumam aizliedza bez plīvura spert kaut soli aiz nama sienām. Tādējādi es varēju viesoties Vatikānā tikai pa eju uz Siksta kapelu. Vienīgajā reizē, kad atmetu piesardzību un plīvuru, lai pastaigātos dārzā, Adriāna gandrīz zaudēja prātu.

Džūlija uzkurināja šo spriedzi, metot sprunguļus Adriānas riteņos. Gaisā sprakšķēja naids, un man nācās iejaukties.

– Manām kāzām jābūt svētkiem, vai ne? – es reiz jautāju, vērodama Džūliju. Viņa gulēja kaila uz nebalināta lina palaga, un viņas ādu klāja rožu eļļa. Šim dārgajam līdzeklim, kas par neticamu cenu bija atvests no Francijas, vajadzēja atjaunot miesu.

– Protams, – viņa atbildēja. – Kāpēc jautā?

– Adriāna teica, ka tavas dāmas vakar piesavinājušās Aleksandrijas zīdu, kas bija paredzēts manai kāzu gultai.

Džūlija notrauca no krūts saburzītu rozes ziedlapiņu. – Viņa noteikti kļūdās. Rodrigo iegādājās šo zīdu man. Es pati savām acīm redzēju dokumentus.

Es jutu, ka viņa melo, bet nebija vērts cīnīties. Zīdu varēja pasūtīt vēlreiz. Tomēr vajadzēja atrast kādu lietderīgu nodarbošanos, kam Džūlija varētu veltīt laiku, lai nevarētu pārāk nokaitināt Adriānu.

– Labi. Tomēr Adriāna jau dara ļoti daudz. Varbūt palīdzēsi sašķirot dāvanas? Tās krājas lielajā zālē. Baidos, ka tās varētu iekārdināt kalpotājus.

Manas cerības piepildījās, un Džūlija nekavējoties piekrita. Vienīgais, ko viņa iekāroja vairāk nekā manu tēvu, bija augsta stāvokļa apliecinājumi, un mani tiešām gaidīja vesela dāvanu piramīda. Adriāna bija tā aizņemta ar citu sīkumu kārtošanu, ka pameta novārtā šo svarīgo pienākumu.

Vakaru es pavadīju kopā ar Džūliju, kamēr Murilja palīdzēja izsaiņot pārsteidzošos dārgumus, ko sūtīja Eiropas valdnieki. Kamēr pētījām Turcijas sultāna zelta karotes, Polijas karaļa sudraba kausus un greznus kāpšļus, ko dāvināja Spānijas valdnieki, es beidzot uzdevu jautājumu, ko līdz šim baidījos paust vārdos.

– Vai tas sāpēs?

Tobrīd Džūlija pētīja izšūtus roku dvieļus, kas sūtīti no Parīzes. – Sāpēs? – Brīdi klusējusi, viņa atzina: – Domāju, ka jā. Bet ne īpaši, ja vien vīrietis zina, ko dara.

Lai kā es mēģināju slēpt savas bailes, tās tomēr ieskanējās manā balsī. – Cik ļoti?

Džūlija aizsūtīja Murilju tālāk, lai viņa mūs nedzirdētu. – Viss atkarīgs no tā, cik ilgi viņš darīs to, kas jādara, – Džūlija klusi paskaidroja. – Vīriešiem mēdz būt savādas iegribas.

– Man šķita, ka tu zināsi, – es noteicu, bet nepiebildu, ka vairs neesmu tik naiva, lai nezinātu, kas tiek gaidīts no sievas. Man apkārt virmoja pārāk daudz baumu, un es nevarēju saglabāt patiesu naivumu. Tomēr pagaidām es nebiju noskaidrojusi visus sīkumus un man paredzēto lomu laulības piepildīšanā.

– Neapšaubāmi, ka es zinu. Bet nedomāju, ka Rodrigo gribētu, lai es… – Džūlija aprāvās. – Ieraksti šo kā Francijas karalienes dāvanu, – viņa asi pavēlēja Muriljai, acīmredzot aizmirsusi, ka mana pundurīte neprot lasīt un rakstīt. Noslaucījusi rokas dvielī, viņa atdeva to Muriljai un sniedzās pēc nākamās dāvanas. – Turklāt tas nav svarīgi.

– Tiešām? – Mani pārņēma šaubas.

– Protams. Tādi jautājumi ir lieki. Pārējie ir parūpējušies par visu. Mans Dievs, ar ko Adriāna visu šo laiku ir nodarbojusies, ja nav tev neko pastāstījusi?

– Viņa gatavo manu kāzu kambari, tērpu, dāmas. – Es negribēju novērsties no šī temata, jo beidzot biju saņēmusi drosmi, lai par to ieminētos. – Par ko pārējie būs parūpējušies? Es nesaprotu…

Džūlija iespiedzās un novicināja man gar degunu briljantu un topāzu auskarus. – Paskaties! Brīnišķīgi, vai ne? No Mantujas marķīzes Izabellas d’Estes. Visi runā, ka viņai ir nevainojama gaume, kaut gan viņa nav tāda skaistule kā viņas māsa Beatriče. – Džūlija pielika dārglietas pie ausīm. – Tev tie nederēs; tavs kakls ir daudz īsāks par manējo. Kā tev šķiet? Vai man piestāv?

Es nopūtos. Nebija jēgas turpināt iztaujāšanu. – Lieliski piestāv. Vari tos paturēt.

Acīmredzot Džūlija bija nospriedusi, ka arī pērles, kas jau rotāja viņas kaklu, labāk izskatās viņai, nevis man. Es nevarēju atbrīvoties no aizdomām, ka patiesībā tā ir kaklarota, ko man sūtījis Anglijas karalis. Tomēr es biju pārāk nervoza, lai man tas rūpētu. Labprāt ļautu viņai piesavināties kaut visu manu pūru, ja vien viņa atbildētu uz maniem jautājumiem. Izšķirošais brīdis tuvojās, un vienaldzība, ko tā centos saglabāt, pamazām ira. Saruna ar Džūliju mani tā satrauca, ka es meklēju palīdzību pie Pantalīzijas, un pēc ilgas pierunāšanas viņa man negribīgi pateica vismaz kaut ko.

– Bet, – viņa piebilda, kad es satriekta centos aptvert dzirdēto, – man stāstīja, ka tas nav nepatīkami. Un, kad ieņemts bērns, tas vairs nenotiek vismaz līdz dzemdībām. Neviens vīrietis neuzdrošinātos tā rīkoties ar grūtnieci sievu. Tam domātas tādas sievietes kā Farneze.

Man kļuva nelabi. Es nespēju iedomāties, ka es padevīgi guļu, kamēr Džovanni Sforca dara ar mani… kaut ko tādu. Gandrīz nožēloju, ka nevaru aprunāties ar māti. Viņa bija laidusi pasaulē vairākus bērnus, tātad acīmredzot guvusi kādu apmierinājumu. Bet es zināju, ka Vannoca tikai skaļi smietos.

Bija pagājušas vairākas dienas, un es stāvēju uz nezināmas nākotnes sliekšņa. Pēc šīs dienas es vairs nebūšu tikai Viņa Svētības meita; es būšu Pezāro valdnieka Džovanni Sforcas sieva un, iespējams, viņa mantinieku māte.

Es piederēšu viņam.

– Lukrēcija, tu izskaties nelāgi, – Džūlija ieminējās. – Tev nekaitētu vaigu sārtums. Es jau brīdināju, ka tumši sarkans satīns nepiestāvēs tavai sejas ādai.

– Vaigu sārtums līgavai? – Adriāna nicīgi atkārtoja.

Iekams viņas atkal sāka strīdēties, es grīļojoties spēru soli uz priekšu. Mans tērps, kam veltīti daudzi simti darba stundu un tūkstoši dukātu, bija smags kā bruņas. Tumši sarkano ņieburu rotāja zelta lentes un rubīni, un piedurknes ar šķēlumiem pletās kā spārni. Apakškrekls bija darināts no caurspīdīga, nedaudz durstīga zīda. Mati bija sapīti bizē, kas sniedzās līdz viduklim, un rotāti ar pērlēm nosētu tīkliņu. Es centos nemanīt sāpes, ko sagādāja jaunie apavi. Adriānas acīs parādījās asaras, un es sapratu – kaut gan jūtos kā ieslodzīta ģipša atveidojumā, ārējais izskats ir apmierinošs.

– Dosimies, – es aicināju Džūliju. Viņa bija galvenā no manām dāmām un vadīja gājienu uz Vatikānu. Arī par to viņa bija strīdējusies ar Adriānu, kam nācās piekāpties, jo to pavēlēja tēvs. Džūlija nepacietīgi pamāja, un es pasmaidīju. Viņas skaudība bija mans atalgojums par neskaitāmajām pielaikošanas reizēm, sejas krēmiem un matu skalošanām.

“Šodien visi skatieni būs pievērsti man.”

Džūlija pievērsās durvīm, un sievietes ieņēma paredzētās vietas. Adriāna nolaida manu plīvuru. Sargi sastājās mums abās pusēs, un mēs visā savā dārglietām rotātajā krāšņumā izgājām pils gaiteņos. Pantalīzija turēja manu trēnu, lai tas neskartu grīdu. Nebija viegli izlaipot līdz Vatikānam, bet tēva apartamentos, kur no ogļu krāsniņām cēlās vīraka dūmi, es varēju uz brīdi atpūsties.

Bija agra pēcpusdiena. Jūnija saulē izgaisa pēdējās pavasara lietus lāses, bet es jau vairākas dienas nebiju izgājusi ārā un pievērsu savu pēc gaismas izsalkušo skatienu šim kambarim, ko tēvs nesen atjaunoja.

Viņš netaupīja naudu, pūloties slavināt mūsu dzimtas dievišķību. Kādā no saviem retajiem apciemojumiem es biju pārsteigta vērojusi māksliniekus, kas meistara Pinturikjo vadībā steidzās pabeigt majestātiskās freskas. Džūlija smejot stāstīja par vecāko kardinālu nosodījumu, dzēlīgajiem ņurdieniem par pagāniskām nosliecēm, ko pierādīja Izīdas un viņas brāļa un mīļākā Ozīrisa rotaļas apkārt spēkpilniem vēršiem uz zāles griestiem. Saules stari, kas savijās ar pāvesta atslēgām ģipša arabesku ielokā, atgādināja Spānijas mauru mākslu. Turklāt Džūlija pielēja eļļu ugunij, uzstājot, ka kļūs par modeli Jaunavas tēlam ar Jēzus bērnu rokās. Viņai bija pat nimbs un ķerubs.

Lai ko teiktu kardināli, tēvs bija parūpējies, lai freskas attēlotu arī visu tradicionālo. No Pontifiku zāles sienām uz mani lūkojās desmit nopietni pāvesti, arī paštaisnais Nikolajs Trešais. Savienoto apartamentu freskās bija uzgleznotas ainas no Derībām, un viens kambaris bija veltīts mūsu ģimenes portretam, kurā esam attēloti kā svētie. Es jau biju pozējusi Pinturikjo ar neērtu kroni galvā. Arī Huans un Čezāre paklausīja, bet Čezāre vēlāk smīnot pavēstīja, ka meistars alcis izpatikt pāvestam un pārsniedzis sava pieticīgā talanta robežas.

Es nožēloju, ka nav laika paklaiņot pa šīm telpām un novilcināt neizbēgamo. Dāmas jau izklāja manu trēnu, gatavojoties ieiet Audienču zālē, kur mūs gaidīja pāvesta galms. Trūka tikai mana brāļa Huana. Viņam vajadzēja ievest mani zālē.

Telpā nebrīdinot ienāca turks.

Adriāna izbijusies iesaucās, un arī dāmas sašutušas ievilka elpu. Es drūmi saraucu pieri, slēpjoties aiz plīvura. Protams, tas bija Huans, kurš jau dēvēja sevi par Gandijas hercogu, kaut gan dokumenti nebija saņemti. Tobrīd viņš nebija ģērbies kā spāņu grands vai pat itāliešu augstmanis. Viņš bija uzaudzējis jaunu bārdu, kas papildināja neparasto zelta tuniku, turbānu ar lielām spalvām un milzīgo zelta ķēdi ar safīriem.

– Dieva dēļ, Huan, kas tev mugurā? – es jautāju. – Šis nav karnevāls.

Viņš ar mājienu izgaiņāja manas dāmas un satvēra mani aiz rokas. – Šī ķēde vien maksāja astoņdesmit tūkstošus dukātu. Vairāk nekā viss tavs pūrs.

– Nevienu tas neinteresē, – es atcirtu, un man izkalta rīkle, kad ieraudzīju pūli.

Tēvs sēdēja uz paaugstinājuma, uzposies pāvesta tērpā, un bārkstains brokāta palankīns milza aiz viņa krēsla kā negaisa mākonis. Uz pakāpieniem bija samesti krāsaini spilveni, paredzēti augstākajiem viesiem, bet Džūlija ar savām dāmām uzurpēja šo priekšrocību un iekārtojās, pat nepaklanījušās pāvestam. Galma ceremonijmeistars, vācietis Johans Burhards, kurš rīkoja visus svinīgos Vatikāna pasākumus, pārsteigts lūkojās uz viņām. Nabaga vācieti šausmināja tik klaja nevērība pret sen iedibinātām paražām. Es Huana vadībā pagāju garām čalojošām dāmām un kāpu augšā, lai noskūpstītu tēvam roku.

– Mana farfallina, – viņš noteica. Tēva elpa smaržoja skābeni, un acis bija apsārtušas. – Nedomāju, ka pienāks diena, kad būšu spiests atdot savu mīļāko dārgumu citam. – Viņam aizlūza balss. Vienu asinis stindzinošu mirkli man šķita, ka viņš raudās. Tēvs nekad neslēpa savu pieķeršanos man, bet arī nekā nebija paudis, ka mana laulība ir kaut kas vairāk par politisku savienību, kas nemainīs manas dzīves ierasto plūdumu. Līdz šim es smēlos spēku viņa bezrūpībā, bet tagad apjukusi uzlūkoju Huanu. Brālis spēra soli uz priekšu, un tēvs vārgi pasmaidīja, bet es sajutu, ka mūs vēro kāds cits.

Es palūkojos garām garīdzniekiem paaugstinājuma malās, garām stingajiem sargiem un galminiekiem, kas sačukstējās. Manu skatienu it kā pievilka niša zem augstajiem logiem, kur bija manāms vientuļš stāvs tāpat kā tēva svētku mielasta naktī. Tagad Čezāre izskatījās pēc sastingušu asiņu statujas, ģērbies kardināla tumši sarkanajā tērpā.

Viņa lūpas sakustējās. Šķita, ka viņš saka manu vārdu.

Burhards sasita plaukstas, un visi satrūkās. Es palūkojos uz Džovanni Sforcu, kurš bija piegājis pie paaugstinājuma.

Piepeša satraukuma pārņemta, es gandrīz iesmējos, jo atskārtu, ka arī līgavainis ģērbies turka garajā tunikā. Huans smīkņāja; viņš acīmredzot bija pamudinājis Džovanni uz to, vienlaikus panākot, ka viņš ieslīgst vēl dziļāk parādos. Džovanni bija līgavainis, bet viņam mugurā šis tērps izskatījās smieklīgi, savukārt Huans to prata nēsāt eleganti, lai cik nepiemērots tas būtu.

Es nostājos blakus Džovanni. Pār deniņiem viņam noritēja sviedru lāse. Viņš metās ceļos tēva priekšā, lai saņemtu svētību.

Pāvesta gvardes kapteinis turēja pār mums paceltu zobenu, simboliski brīdinot par likteni, kas sagaida zvēresta lauzējus. Tēva notārs jautāja, vai esam gatavi savienoties laulībā. Mēs abi apliecinājām, ka esam gatavi, un bīskaps uzvilka mums divus gredzenus uz kreisās plaukstas ceturtā un rādītājpirksta. No tiem dzīslas aizstiepās tieši uz sirdi. Mēs noliecām galvu, kapteinis nolaida zobenu, bet mēs tupējām uz ceļiem, klausoties garu sprediķi par jaunā statusa svētumu. Paldies Dievam, tēvs pamāja, to pārtraukdams.

Džūlija kopā ar savām dāmām pielēca kājās un bārstīja pār mums baltas zīda ziedlapiņas, ko izņēma no groziņiem blakus spilveniem. Aizvainotie viesi, kuru vietu bija uzurpējušas šīs sievietes, stājās rindā, lai sniegtu mums ar Džovanni dāvanas. Pēc tam viņi kāpa augšā, lai noskūpstītu tēva satīna kurpi.

Pārējie sāka aplaudēt.

Es stāvēju blakus vīram un stundām ilgi pieņēmu apsveikumus, bet manas dāmas tikmēr savāca dāvanas. Man nebija ne jausmas, ko es ar tām darīšu. Kad pienāca brīvs brīdis, es pagriezos un ielūkojos tumšajā nišā zem logiem.

Čezāre bija nozudis.

Atgriezās Huans. – Laiks dzīrēm. Mēs visi esam izbadējušies. – Viņš sniedzās pēc manas rokas. Es pretojos, un viņš iesmējās. – Vari negaidīt. Čezāre aizgāja, tiklīdz sākās ceremonija. Viņš nespēj to izturēt, ienīst gan šīs kāzas, gan Sforcas. Visu. Viņš ir zaudējis hercogisti, brīvību un tagad arī mīļoto māsu.

– Viņš nav mani zaudējis, – es atcirtu. – Es nemūžam viņu nepamestu.

– Tas jau ir izdarīts, – Huans noteica un ieveda mani blakus zālē, kur pie diviem ziedu vītnēm rotātiem paaugstinājumiem bija salikti galdi. Es klusējot apsēdos uz galvenā paaugstinājuma kopā ar Džovanni. Mans tēvs un Džūlija ieņēma vietu pie otrā.

Sākās dzīres. Kalpotāji nesa ceptus putnus, Ibērijas kūpināto šķiņķi, mežacūkas un brieža gaļu, svaigus salātus un augļus, kā arī vīnu. Viesu līksmie smiekli pastiprināja manu nelabumu. Es tik tikko spēju norīt kaut kumosu un ar skatienu pārmeklēju zāli, velti cenšoties saskatīt Čezāri. Bija grūti noticēt, ka viņš mani pametis tik svarīgā dienā. “Vai tiešām viņš nesaprot, cik ļoti ir man vajadzīgs, cik svarīgi man ir zināt, ka nekas mūsu attiecībās nemainīsies?”

Pēc vairākām stundām, kad zāles vidū aktieri centās pārkliegt troksni un spēlēt komēdiju, vecākie un nespēcīgākie garīdznieki piecēlās un izkliboja ārā. Runas kļuva nekautrākas. Tēvs acīmredzot bija atmetis savas skumjas, kas viņu pārņēma ceremonijas laikā, un čukstēja Džūlijai ausī. Viņa laimīga smaidīja. Huans skaļi līksmoja kopā ar saviem pārmērīgi grezni ģērbtajiem draugiem un Džemu. Starp viņiem sēdēja vulgāri ģērbusies sieviete, kas pūlējās kāri uztvert katru mana brāļa vārdu.

Es izmantoju katru izdevību, lai slepus uzmestu skatienu Džovanni. Viņš atšķirībā no manis nebija zaudējis apetīti un ēda jau trešo cepto gaili, aizlicis servjeti aiz Mantujas hercoga aizdotās ķēdes. Gredzeniem rotātie pirksti bija taukaini. Viņa pāžs atkal piepildīja kausu. Vīns nebija atšķaidīts, tomēr Džovanni nešķita piedzēries, tikai izklaidīgs. Viņš uz maniem skatieniem atbildēja ar neskaidru smaidu, it kā būtu aizmirsis, kāpēc esam šeit.

Katrs nākamais mirklis tuvināja mani biedējošajai stundai, kad nāksies iet uz laulības gultu. Man gribējās atvieglotai raudāt, kad pāži ar sudraba traukiem rokā notrauca no mūsu galdiem kaulus un cīpslas. Kāds pašķindināja zvaniņu, ziņojot par saldā ēdiena atnešanu. Zālē iesoļoja livrejā ģērbti vīri, šoreiz nesot cukurotas mandeles, marcipānu, saldumus un augļus, kā arī saldā Madeiras vīna krūkas. Izdzirdējusi Džūlijas spiedzienu, es izbrīnīta pagriezos līdz ar vairākumu viesu. Tēvs bija iebāzis roku viņas krūšu izgriezumā. Izzvejojis konfekti, viņš iemeta to mutē, nošmaukstināja lūpas un piemiedza ar aci zemāk sēdošajiem. Tie visi bija kardināli.

– Nav nekā labāka par sievietes sviedriem, lai iekvēlinātu mēli, – viņš pajokoja. Zāli pāršalca smieklu vētra. Kardināli stūma saldumus aiz tuvākajiem ņieburiem, sievietes spiedza un tēlotās dusmās sita kardināliem pa pirkstiem.

Tēvs atlaidās krēslā. – Pārējo atdodiet pūlim, – viņš pavēlēja Burhardam, un tas spēji ievilka elpu, it kā būtu saņēmis pavēli ziedot vienkāršajiem ļaudīm pats savu kāju. Kalpotāji atvēra zāles logus, ielaižot tīkamu vakarīgā gaisa vēsmu. Ļaudis, kas pulcējās laukumā, sāka trakot, kad pāži no deserta šķīvjiem pār bruģi nolēja konfekšu lietu.

Uztvēris manu skatienu, tēvs piemiedza ar aci un skaļi iesaucās: – Mūziku! Līgavai laiks dejot! Kurš dejos ar manu Lukrēciju?

Aktieri steigšus atkāpās malā, pametot uz grīdas sava nenovērtētā priekšnesuma paliekas – baltu masku, apdilušas mežģīnes, neīstu, zeltītu zobenu. Muzikanti uzskaņoja instrumentus. Kad beidzot tika nospēlētas spāņu moreskas dejas notis, es dedzīgi pievērsos Džovanni. Tieši kustības likās nepieciešamas, lai izgaiņātu stīvumu un pārsātinājuma radīto kūtrumu. Varbūt viņš pat pačukstēs man kādu maigu vārdu, mazinot manas bailes.

Viņš papurināja galvu un nočukstēja: – Nevaru. – Viņam ap kaklu vēl joprojām bija netīrā servjete.

– Nevarat? – Mani pārņēma izbrīns. Pat necilākie augstmaņi prata dejot. Tas bija tikpat pašsaprotami kā jāšana un cīņa ar zobenu.

– Nē, es protu. Bet šīs drēbes… – Viņš pamāja, norādot uz sevi. – Šī ķēde. Tas viss ir pārāk smags. Es negribu, lai par mani smejas.

Viņš jau otro reizi žēlojās par savu apģērbu. Man radās aizdomas, ka viņu mulsina nevis svars, bet gan iespēja kaut ko saplēst. “Vai pēc svinībām tas viss jāatdod?”

– Es labprāt piesavināšos šo godu! – Un Čezāre iesoļoja zālē tik izaicinoši, ka pievērsa sev visu skatienus.

Spīdīgās vara krāsas cirtas jau sniedzās līdz pleciem. Ejot garām aktieru pamestajām mantām, viņš pieliecās un paķēra pusmasku, ko pielika pie sejas. Baltais apveids apkļāva viņa pieri, acis un degunu, izceļot spēcīgo žokli un jutekliskās lūpas. Viņš bija pārģērbies piegulošās šosēs un samta dubletā, kas pasvītroja šauro vidukli. Pie kudpija bija piestiprinātas bārkstis ar sudrabotiem galiem. Krekls bija tik tumši sarkans, ka izskatījās melns. Uz krūtīm gūlās krusts, vienīgā dārglieta, un zelta ķēdes aizvijās ap pleciem kā čūsku astes.

Iznācis no mūsu tēva paaugstinājuma aizsega, viņš pielieca galvu.

Tēvs pārsteigts lūkojās uz viņu. – Jūsu Eminence neieradās uz dzīrēm.

– Lūdzu piedošanu, Svētība, bet mani pēdējā brīdī aizsauca dot pēdējo svaidījumu kādam grēciniekam. – Tagad es sapratu, kāpēc Čezāre uzlicis masku. Tā viņš izsmēja pats sevi, slēpjot seju, kas nepiederēja kardinālam. Arī tēvs to sadzirdēja un bargi uzlūkoja Čezāri. – Tas ir vājš attaisnojums.

Lai nu kā, neuzskatu, ka jums būtu piedienīgi dejot ar…

Es pielēcu kājās. – Lūdzu, Jūsu Svētība! Ļaujiet, mēs jūs iepriecināsim. Varbūt šī ir pēdējā izdevība mums ar brāli kopā dejot.

– Jā, – Čezāre smaidot noteica. – Iespējams.

– Tā nebūt nav, – tēvs noņurdēja, bet es jau kāpu lejā, neklausoties murdoņā, kas pāršalca zāli.

Satvērusi Čezāres roku, es ļāvu, lai viņš mani izved zāles vidū netālu no pamestā zobena un savītajām lentēm. Mēs nostājāmies, salikuši plaukstas kopā, un es sajutu viņa auguma siltumu.

– Domāju, ka esi mani pametis, – es nočukstēju.

Čezāres acis sveču gaismā dzalkstīja kā topāzi. – Man vajadzēja pārģērbties.

– Tu nenomainīji visu. – Es uzsvērti palūkojos uz viņa krustu.

Brāļa smaids pieņēmās spēkā. – Putnēns nomet visas spalvas tikai tad, kad atstāj ligzdu. – Viņš nostājās sānis, nostiepa pirkstgalus un iespieda roku sānos. Mēs sākām deju.

Es vairs nejutu savu smago tērpu, ļaujoties, lai viņš vada mani sarežģītajos soļos, ko neskaitāmas reizes izmēģinājām bērnībā. Mūs vienoja dzimtenes mūzika; tā saistīja mūs, Bordžas.

Kad beidzām deju, es biju aizelsusies un atkal jutu ņieburu, kas gluži kā dzelzs stīpas nospieda manas ribas. Mēs pagriezāmies pret paaugstinājumu, vēl joprojām sadevušies rokās, un es redzēju asaras mūsu tēva acīs. Džūlija smīkņāja, bet Huans mani pārsteidza, skaļi paužot savu apbrīnu. Viņš pirmais sasita plaukstas, un arī pārējie pārspīlēti skaļi aplaudēja. Daži pat uzsauca: – Bravissimo!

Čezāres sasvīdusī plauksta izslīdēja no mana tvēriena, un es pagriezos pret viņu. Brālis klusi jautāja: – Vai redzi, kāda vara tev piemīt, Lučija? – Viņš atkāpās, paklanījās un devās pie Huana galda. Viņš pasniedza Čezārem kausu.

Brālis to pacēla. – Iedzersim par Pezāro valdnieku un valdnieci! Daudz laimes viņiem un daudz augļu! Buona fortuna!

Viesi strauji cēla kausus, pār kuru malām izšļācās vīns. Es apdullusi atgriezos pie Džovanni. Viņa sejas izteiksme bija bezkaislīga, bet viņš cieši sažņaudza kausa kāju.

Tēvs pamāja pārējiem viesiem, ļaujot iziet uz deju grīdas. Huans uzrāva savu vulgāro sievieti kājās un dedzīgi metās mūzikas ritmā, griežot viņu apkārt, līdz sieviete neprātīgi smējās un no viņas matiem bira mākslīgas pērles.

Tikai tagad Džovanni beidzot pieliecās man tuvāk un klusi noteica: – Tu labi dejo, sieva.

*

Pusnaktī pienāca stunda, no kuras es tā baidījos.

Sākās svinīga ceremonija. Tēvs bija aizliedzis rupjus jokus un aicinājumus uz labām medībām guļamkambarī, kā pierasts kāzās, un kopā ar dažiem kardināliem pavadīja Džovanni un mani uz Portika Svētās Marijas pili.

Mana sirds strauji pukstēja krūtīs. Domāju, ka zaudēšu samaņu, kad iegājām kāzu kambarī tukšā nama spārnā. Tajā galvenā vieta bija piešķirta milzīgai, mīkstai gultai ar sarkaniem zīda pārklājiem. Pār to bija izkaisītas burvīgas ziedlapiņas. Es bažīgi pievērsos tēvam. Viņš likās bezkaislīgs un neatbildēja uz manu skatienu, kad Džūlija aizveda mani aiz apgleznota aizslietņa un kopā ar dāmām izģērba. Likās, paiet stundas, kamēr viņas atsēja saites un noņēma ņieburu, svārkus un apakšsvārkus. Visi klusēja. Kad man mugurā uzvilka zīda naktstērpu ar izšūtiem ziediem, es jau riju asaras.

Džovanni gaidīja mani zem segas. Viņa naktskrekls bija atraisīts pie kakla. Es nespēju novērsties no viņa gāmura, kas dīvaini izspiedās. Džūlija tikmēr lika man pakāpties uz soliņa un ierāpties milzīgajā gultā.

Pāžs sniedza tēvam vīna kausu. Viņš spēra soli uz priekšu, un kardināli drūzmējās aiz viņa kā sarkani mēneši. Pēc kārtas pielicis kausu mums abiem pie lūpām, tēvs ar mājienu norādīja, lai dzeram.

Sarkanvīns bija skābs. Man pār lūpām noritēja lāse, kas iesūcās pāža turētajā drāniņā zem zoda kā asinis.

Tēvs pārmeta mums krustu. – Ko vienojis Dievs, to cilvēkam nebūs šķirt, – viņš noskaitīja un piepeši uzsita knipi.

– Lukrēcija, nāc līdzi! – Džūlija tuvojās man.

Es apjukusi vilcinājos un palūkojos uz Džovanni, bet viņš raudzījās tikai uz priekšu, it kā manis blakus nemaz nebūtu. Nedroši izkāpusi no gultas, es nodrebinājos. Grīda bija auksta. Džūlija aplika man ap pleciem šalli un nometās ceļos, lai varētu uzaut man kājās kurpītes. Visas šīs rūpīgi izmēģinātās, straujās darbības mani tā apmulsināja, ka es pat neiedomājos atsveicināties no vīra, kad mani jau veda prom. Es vēl pametu skatienu pār plecu. Džovanni palika sēžam gultā. Tēvs stāvēja ar muguru pret mani, bet es redzēju spriedzi viņa stājā.

Džūlija veda mani pāri pagalmam uz mūsu apartamentiem. Pantalīzija un pārējās dāmas sekoja man, nesot saburzīto kāzu tērpu. Es piepeši apjautu, ka man nav ne jausmas, kur ir Adriāna. Dzīru laikā es biju izlaidusi viņu no acīm, bet līdz šim nepamanīju viņas prombūtni.

– Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? – kad tuvojāmies manai istabai, es beidzot uzdrošinājos iejautāties.

– Nē. – Džūlija apstājās pie durvīm. – Vismaz ne attiecībā uz savu vīru. Bet tā deja ar Čezāri… – Viņas mātišķi nosodošie smiekli iegriezās man ausīs. – Tā bija apburoša, mīļā, bet nepiedienīga. Turpmāk rīkojies piesardzīgāk. Galu galā, tu esi precēta sieva, kaut gan tikai nosaukuma pēc.

– Viņš ir mans brālis. – Piepešā apstākļu maiņa mani tā samulsināja, ka es pat nedusmojos uz Džūliju par šādu uzdrošināšanos, kaut gan varētu atcirst, ka viņa pati visu vakaru ir pavadījusi ar konfektēm aiz ņiebura. – Čezāre uzlūdza mani uz deju. Man tas nešķita nekas slikts. Džovanni negribēja, tāpēc… – Es apklusu. Džūlijai bija ļoti dīvaina sejas izteiksme. – Kas noticis? Ko es izdarīju? – Domāju, ka mana deja ar Čezāri saniknojusi tēvu, tāpēc viņš mani sodījis, izraidot no kāzu istabas. “Bet tas ir neprāts. Viņš noteikti zina, ka es justos atvieglota, ja nevajadzētu izpildīt pienākumu. Vai iespējams, ka Džovanni sūdzējās?” Es pūlējos atcerēties, vai viņš dzīru laikā piegājis pie tēva. Nē, viņš visu laiku pavadīja man blakus, izņemot brīdi, kad dejoju. Pēc tam pat uzslavēja mani.

Džūlijas balss ieskanējās skarbāk. – Viņa Svētība sagaida no tevis paklausību. Šī… – Viņa apklusa. Kaut gan nakts bija silta, es savilku šalli ciešāk ap pleciem, piepeši nodrebinājusies. – Pieķeršanās. – Viņa ielūkojās man acīs. – Šī pieķeršanās, kas vieno jūs ar Čezāri, nedrīkst ietekmēt attiecības ar tavu vīru. Ir ļoti svarīgi neaizvainot Milānu.

– Neaizvainot? – Manī beidzot modās dusmas. – Tādā gadījumā vajadzēja ļaut man palikt pie vīra. Vai tāda nav paraža pēc laulībām? – Es sāku prātot, vai Džūlija pēc kāzām palika pie Orsīni. Varbūt arī tūdaļ devās uz mana tēva gultu?

Viņa salti pasmaidīja. – Ko tu par to visu zini? Tev ir tikai trīspadsmit gadi! Laulību nevar piepildīt, kamēr sieviete nav gatava. Tas ierakstīts tavā laulības līgumā. Vai saproti?

Es sapratu. Vismaz man tā šķita. Laulības piepildīšana bija šausminošā darbība, par ko man stāstīja Pantalīzija, un kāzu naktī es no tās biju veiksmīgi izvairījusies. Bet mans vecums…

– Ja jau es esmu pārāk jauna, lai būtu sieva, kāpēc man bija jāprecas? – es jautāju. Zināju, ka jāizpatīk kardinālam Sforcam, bet… vai tas tiešām bija nepieciešams? Izšķērdīgais mielasts un greznais tērps, skaļās fanfaras… Tās likās pārāk lielas pūles.

Džūlija aizkaitināta nopūtās. – Tu neko nesaproti. Ja tu vēl neesi asiņojusi, tātad neesi sieviete. Laulība netiks piepildīta, kamēr nekļūsi sieviete.

Mani pārņēma šausmu pilns kauns. Es patiesi vēl nebiju pirmo reizi asiņojusi, bet Džūlijas mutē šie vārdi izskanēja kā dzēlīgs atgādinājums par viņas pārākumu. Izklausījās, ka viņa priecājas par iespēju izraut mani no kāzu gultas un atgādināt, ka tieši es neesmu gatava pildīt laulātās pienākumus, nevis mans vīrs. Es viņu ienīdu, kaut gan zināju, ka laulība ir tikai līgums, kas noslēgts starp dzimtām, un pašiem tajā iesaistītajiem nav nekādu tiesību kaut ko iebilst. Ja laulībā dzima mīlestība, tā bija negaidīta dāvana, nevis kaut kas pašsaprotams. Droši vien tēvs reiz mīlēja manu māti, tāpat kā tagad mīlēja Džūliju, bet neiebilda, kad Vannoca apprecējās ar citiem. Protams, viņš pats nevarēja ar manu māti apprecēties sava garīdznieka zvēresta dēļ. Lai nu kā, man nekad nebija šķitis, ka laulība ir atkarīga no iekāres. Tā bija nepieciešamība, kam vairākums sieviešu ir spiestas pakļauties. Arī Džūlija bija parādījusi, cik nenozīmīga ir laulība.

– Vajadzēja mani brīdināt, – es dusmojos. – Kad jautāju par savu kāzu nakti, tu man neko nepastāstīji, kaut gan zināji.

– Nē. Nekas vēl nebija izlemts. Viņa Svētībai vajadzēja gaidīt līdz pēdējam mirklim, lai ierakstītu līgumā šo noteikumu. Ja tu pirms šīs nakts asiņotu, viss notiktu citādi. Mani pārsteidz tavs tonis, Lukrēcija. Domāju, ka Viņa Svētības viltība tevi iepriecinās.

– Tik un tā vajadzēja man pateikt. Tavā rīcībā bija visa diena. – Es tīši uzkurināju Džūliju, viņas neciešamās augstprātības aizkaitināta. – Kas notiks, kad sasniegšu īsto vecumu? Man ir trīspadsmit gadi. Es noteikti drīz asiņošu…

Mani apklusinot, Džūlija pacēla roku un palūkojās uz dāmām. Turekļos spīdēja sveces, un mana sega bija atlocīta. Acīmredzot Adriāna bija pametusi dzīres, lai sagatavotu istabu pirms manas atnākšanas.

Viņa zināja, ka es nepalikšu pie Džovanni. Visi zināja. Tikai es ne.

– Kad asiņosi, nekavējoties ziņo man. – Džūlija pieliecās tik tuvu, ka viņas vaibsti izplūda. – Tikai man, nevienam citam. Pat Adriānai ne. To pavēlēja tavs tēvs.

– Kas notiks, ja tobrīd Pantalīzija vai kāda cita sieviete būs blakus?

– Kalpotājiem nav nekādas nozīmes. Ja viņi nesavaldīs mēli, tā tiks nogriezta. Tev jājūtas kā veiksminiecei, jo Rodrigo tā rūpējas par tavu labklājību. Citi tēvi tādi nav. – Džūlija pagrūda mani pār slieksni. – Diena bija gara. Tu noteikti esi nogurusi.

Tā bija taisnība. Murilja izsukāja manus matus, bet Pantalīzija salika mantas vietās. Pēc tam es nometos ceļos pie Jaunavas ikonas, lai noskaitītu lūgšanas, taču tas šķita bezjēdzīgi. Uz manu kvēlāko lūgsnu bija saņemta atbilde. Pagaidām es biju glābta. Man trūka pieredzes, lai saprastu, kas man liegts, bet Džovanni jau bija iepriekš precējies un noteikti to zināja, tomēr neiebilda. Tātad arī man nav nekāda iemesla skumt.

Es jutos atvieglota par izvairīšanos no kāzu gultas, tomēr dusmojos, ka Džūlija par to zinājusi un nav pavēstījusi man. Tas bija atgādinājums par to, ka viņa vienmēr zina to, kas nav jāzina, un iejaucas manās darīšanas.

Murilja saklāja savu guļvietu uz grīdas, un Pantalīzija mani apsedza. – Vai man palikt? – viņa jautāja, nopratusi, ka jūtos nelāgi. Es pamāju, un viņa iekārtojās man blakus.

Kad es ieritinājos viņai pie krūtīm, viņa glāstīja man matus, klusi dziedot šūpuļdziesmu.

Ieslīgstot miegā, es apjautu, ka nekas nav mainījies.

Vēl joprojām es biju pāvesta meita, nevis kāda vīrieša sieva… Un tagad es biju apņēmusies izrauties no Džūlijas ciešā tvēriena.