Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 5

Mēs ar Huanu sasniedzām Adriānas māju pirmie. Pie izturīgajiem vārtiem jau pulcējās cilvēki. Huans noplīkšķināja pātagu, dāļāja sitienus un virzīja zirgu drūzmā. Es sarāvos viņam aiz muguras, iespiedu seju brālim starp lāpstiņām un gaidīju uzbrukumu.

– Marani! – kāds lādējās. – Spāņu cūkas!

Es sajutu kaut ko aizlidojam pār galvu, un tas izšķīda pret vārtiem. Negribot es pacēlu skatienu. Tā bija cūkas galva. Ātri aplūkojusi asiņaino masu, es bažīgi pagriezos un ieraudzīju daudz sadusmotu cilvēku. Šķita, ka tūkstotis roku stiepjas mums pretī, alkstot saraut mūs gabalos.

Viņi grasījās mūs nogalināt. Brīdī, kad mūsu tēvs svētīja šo pilsētu kā pāvests Aleksandrs Sestais, viņa meitu un dēlu noraus no zirga un…

Huans nolēca no segliem, un zābaki nobūkšķēja pret zemi. Viņš izrāva zobenu no maksts pie segliem un uzkliedza: – Kurš to teica? – Asmens saules gaismā mirdzēja, kad viņš ar to norādīja uz pūli. Tuvākie vienlaikus spēra soli atpakaļ, klūpot un krītot cits pār citu. – Parādies! – Huans sauca. – Nožēlojamais gļēvuli, nāc šurp un izvem savu žulti man sejā, ja uzdrošinies!

Liela augums vīrs tuvojās mums, slaukot milzīgas dūres pret kamzoli. Gar viņa žokli stiepās neglīta rēta, un galvas ādu zem īsajiem matiem izraibināja utu kodumi. – To teicu es, – viņš noņurdēja. – Un atkārtošu tev sejā vai netīrajā dibenā. Neviens Katalonijas ebrejs nav pāvesta vietas cienīgs. Es centos sataustīt zirga pavadu, un Huans naidpilni samiedza acis. – Mēs neesam ebreji, – viņš klusi, ledaini paskaidroja. – Nekad neesam bijuši ebreji. Mēs esam augstdzimuši spānieši. Mūsu radinieks Kaliksts Trešais jau bija pāvests, tu, muļķa nejēga!

Vīrs skaļi iesmējās. – Kaliksts bija tāds pats ebreju mīļotājs kā jūs visi. Tava ģimene domā, ka ir augstdzimusi, bet tā nav. Jūs esat atkritumi. Ubaga sapuvušais daikts uz Svētā Krēsla būtu iederīgāks nekā kaut kāds Bordža.

Pūlis atzinīgi smējās, kaut gan vairākums jau bija atvirzījušies un sastājušies aiz vīrieša. Tādā veidā viņi bija gatavi bēgt, lai kas arī notiktu.

– Tu to nožēlosi, – Huans sacīja. – Tas, kurš tev par šiem vārdiem samaksāja, to nožēlos.

Milzenis nicīgi iesmējās, un es redzēju, ka viņš paceļ roku pie kamzoļa. – Samaksāja? Neviens man nemaksā par patiesību, netīrais bastard…

– Huan! – es iesaucos.

Brālis uz manu brīdinājumu atsaucās strauji. Vienubrīd viņš saniknots skatījās uz vīrieti, bet nākamajā mirklī viņš jau uzbruka un trieca zobenu augšup nāvējoši trāpīgā kustībā.

Vīra kaklu pāršķēla sarkana stīga. Viņš izvalbīja acis, un no mutes izplūda asinis. Skatītāji iekliedzās, un Huans trieca zobenu atkal, šoreiz pretiniekam krūtīs. Viņš iegārdzies nokrita. Huans notupās viņam uz krūtīm, pacēlis zobenu, šausminoši iegaudojās un vairākas reizes cirta asmeni vīra ķermenī.

Zirgs saoda svaigās asinis un iezviedzies atmeta galvu. Tas kāpās atpakaļ, un es cieši satvēru pavadu, pūlēdamās noturēties seglos.

Skatītāji metās bēgt, vairs nedomājot par ņirgām vai zagšanu. Huans kapāja līķi kā dēmons. Kad pie mums pieauļoja viņa vīri, Huans apdullis pacēla skatienu; viņš mirka asinīs un iekšās. Redzot mūsu kalpotājus un Huana algotņus, aizbēga arī pēdējie salašņas.

Nama vārti atvērās, un saimniecības pārzinis Tomazo izsteidzās pa tiem īstajā brīdī, lai mani noķertu, jo es jau kritu no zirga. Huans ielūkojās man acīs; es pievērsu skatienu asiņainajai kaudzei viņam pie kājām. Tā vairs nelīdzinājās cilvēkam.

Vannoca paraudzījās no savām nestuvēm un iekliedzās, izkāpa un steidzās pie Huana. – Kas notika? – Viņa satvēra mana brāļa zodu, nepievēršot uzmanību asinīm uz viņa sejas. Mana māte stāvēja gandrīz uz līķa, bet to nemanīja.

– Viņš… apmeloja mūs, – Huans ar pūlēm izgrūda, vēl joprojām cieši turēdams zobenu, un asinis pilēja uz viņa zābaku uzliektajiem purngaliem. – Nosauca mūs par maraniem.

– Un grasījās izvilkt nazi, – es bažīgi piebildu, kaut gan jau apšaubīju, vai esmu kaut ko tādu redzējusi. – Es… manīju, ka viņš sniedzas pēc…

– Nav svarīgi, – māte mani pārtrauca un ar mutautiņu noslaucīja Huanam seju. – Pārmeklējiet to mēslu, – viņa pavēlēja.

Kalpotāji saskatījās. Adriāna, sēžot nestuvēs, iesaucās: – Lūdzu, Vannoca! Vai to nevar atlikt līdz brīdim, kad būsim iekšā?

– Nē. – Mana māte saniknota uzlūkoja viņu. – Šis suns tika nolīgts, lai rietu. Varbūt atradīsim kaut ko tādu, kas palīdzēs noteikt saimnieku. Pārmeklējiet!

– Labāk dari, kā viņa liek, – es pačukstēju Tomazo.

Kalpotājs negribīgi atkāpās no manis. Es dzirdēju nošalcam tērpu un pagriezos. Džūlija tuvojās man. Viņa bija bāla un mirka sviedros, tomēr šķita apņēmīga un satvēra manu roku, un Tomazo noliecās pār līķi, saudzīgi atlocīdams sakapāto kamzoli. Tomazo viebās un mēģināja taustīties tā, lai nepieskartos zarnām, kas rēgojās no miroņa vēdera.

– Nejēga! – Vannoca atgrūda viņu nostāk un nevilcinoties sāka pārmeklēt līķi. Melnie tērpa svārki sagūla uz asiņainajiem miesas gabaliem. Es atvieglota gandrīz saļimu, kad ieraudzīju plāno dunci, ko viņa pasvieda Tomazo. Pēc brīža māte iztaisnojās un pacēla naudas maisiņu. – Lūk! – Viņa parāva to vaļā un izkratīja saturu plaukstā. Sudraba dukāti, pārāk daudz vienkāršam kauslim.

– Kurš? – Huana acis liesmoja.

– Padomā, – Vannoca ieteica. – Mums nav vajadzīgs pareģis. Kurš gribēja pāvesta krēslu? Kurš samaksāja veselu bagātību un bija spiests noskatīties, kā Rodrigo pārspēj viņu viltībā? Bordža ieguvis Svētā Pētera valstības atslēgas. Tagad viņa ienaidnieks mēģinās atriebties. Pretējā gadījumā šis atkritums neuzdrošinātos tevi izaicināt. Šis ir Džuljāno della Roveres suns.

– Bija. – Huana smaids bija šerminošs un atklāja asiņainos zobus. – Tagad viņš ir suņu gaļa.

– Būs arī citi. Kranči pārvietojas baros.

– Lūdzu, iesim iekšā, kamēr pūlis vēl nav atgriezies! – Adriāna iesaucās.

Vannoca pamāja, un visi steidzās paslēpties aiz nama nostiprinātajiem mūriem.

Tikai mēs ar Huanu, Vannocu un Džūliju nekustējāmies, līdz mana māte ar zodu norādīja uz Tomazo. – Parūpējies par šo. Iemet Tibrā kopā ar to cūkas galvu. Un nomazgā ceļu. Mums šovakar būs viesi. Negribu, lai viņi notraipa tērpus ar della Roveres mēsliem. – Viņa pamāja Džūlijai. – Ved viņu augšā un palīdzi nomazgāties!

Es sekoju Džūlijai pa kāpnēm līdz savai guļamistabai. Pārkāpjot pār slieksni, es sajutu piepeši vājumu. Džūlija kopā ar manu kalponi Pantalīziju mani izģērba. – Atnes ūdeni, – Džūlija pavēlēja Pantalīzijai, un viņa steigšus pameta istabu, iepletusi maigās, brūnās acis. Viņa bija tikai trīs gadus vecāka par mani; viņas tēvs tirgotājs bija izdarījis manam tēvam kādu pakalpojumu un nopelnījis meitai vietu manā saimniecībā. Pantalīzija dzīvoja tikpat nošķirti kā es; acīmredzot viņa no balkona vērojusi, kā Huans nogalina vīrieti.

Adriāna ienāca manā istabā un izmisusi ievaidējās. Es nepacietīgi attraucu: – Krustmāt, nevajag satraukties. Man nekas nekaiš.

– Nekas nekaiš? – viņa kā neticēdama atkārtoja. – Huans paveica nāves grēku dienā, kad tavs tēvs kļuva par pāvestu! Tā ir ļoti slikta zīme, jauns traips uz viņa valdīšanas audekla.

– Jūs runājat kā Vannoca, – es pārmetu. – Tas cilvēks mūs apvainoja, un viņam bija nazis. Huans aizstāvēja mūsu godu. Kāpēc tēvu vajadzētu par to sodīt?

– Tu nesaproti. Tavam tēvam ir… – Adriāna apklusa, jo atgriezās Pantalīzija, nesot lielu ūdens trauku. Palūkojusies uz Džūliju, Adriāna iekoda lūpā. Es jutu, ka viņas sazinās bez vārdiem.

– Lūdzu, pavadi donnu Adriānu uz viņas istabu, – es vēlēju Pantalīzijai, un viņa devās palīdzēt manai krustmātei, kas pieķērās pie viņas tā, it kā pasaule būtu sajukusi prātā.

Durvis aizcirtās, un mēs ar Džūliju palikām divatā. Viņa domīgi vēroja mani, kamēr es novilku kreklu un sāku mazgāties. Nolaidusi skatienu, es pamanīju, ka ūdens traukā ir sārts. Acīmredzot asinis trāpījušas arī man. Savādi. Es to nemaz nejutu.

– Tavs apmetnis, – Džūlija ieminējās, – ir uz gultas. Apliec to ap pleciem, lai nesaaukstējies.

Es trīcēdama ietinos samta audumā. Aiz loga koši spīdēja saule, bet es jutos kā iesalusi ledū.

Brīdi valdīja klusums.

– Tu rīkojies ļoti drosmīgi, – Džūlija ieminējās. – Pat neiekliedzies.

– Nē, es… neko nedarīju. Tikai sēdēju…

– Neesi tik pieticīga. Huana zirgs ir lielāks nekā pārējie, uz kuriem esi jājusi, un tev visapkārt bija neģēļi. Tomēr tev izdevās viņu brīdināt. Droši vien glābi viņam dzīvību vai vismaz aiztaupīji bīstamu ievainojumu. Tev vajadzētu lepoties. Tikai retajai meitenei pietiktu apķērības.

Klusēdama es vēroju Džūliju. Viņas sejas izteiksme pauda cieņu, un tā mani pārsteidza nesagatavotu. Reiz viņa mani norātu kā padumju, bezpalīdzīgu bērnu.

– Ko Adriāna grasījās teikt par tēti? – es jautāju. – Ko es nesaprotu?

Džūlija nopūtās. – Nedomāju, ka šis ir īstais mirklis, Lukrēcija.

– Kāpēc?

Viņa pievērsās spogulim. – Tas cilvēks nosauca tavu ģimeni par maraniem. – Viņa klusēdama vēroja manu atspulgu. – Vai zini, ko tas nozīmē?

– Jā, protams. Marans ir ebrejs, kas pieņēmis kristīgo ticību. Bet mēs neesam ebreji… vai ne?

– Jūs esat tādi paši ebreji kā visi tā dēvētie Itālijas augstmaņi, kas necieš pat cits citu, nemaz nerunājot par svešzemniekiem. Viņi par maraniem dēvē visus spāņus, it īpaši Bordžas, jo tavs tēvs nebija ar mieru kaulēties par nenozīmīgu zemes gabalu vai noplukušu pili. Viņš gribēja pāvesta krēslu un to ieguva. Tāpēc viņi jūs apvainoja; viņi nīst tavas dzimtas godkāri. Vannocai bija taisnība; viņi pārvietojas baros. Viņiem nepieciešama stingra roka, kas viņus savaldīs. Rodrigo drīz visus piesies ķēdē, arī kardinālu della Roveri.

Es nojautu, ka Džūlija man nestāsta visu patiesību. – Adriāna teica, ka tas ir vēl viens traips. Tātad ir arī kaut kas cits. – Es uztvēru Džūlijas skatienu un aizturēju elpu. Viņa savilka lūpas smaidā.

– Tā esmu es, – viņa beidzot atzina. – Es esmu otrs traips. – Smaids kļuva platāks. – Vai apsoli nevienam neteikt ne vārda, ja es tev atklāšu noslēpumu? – Piespiedusi sevi pamāt ar galvu, es tomēr nebiju pārliecināta, ka vēlos to zināt. – Džūlija guldzoši iesmējās. – Nu labi. Mēs ar Rodrigo… Mēs esam mīlnieki. Un es gaidu viņa bērnu.

Spēji ievilkusi elpu, es nepaguvu savaldīties un izgrūdu: – Bet tu taču esi precējusies!

– Un? Vai tu domā, ka vīra dēļ man nevar būt mīļākais?

Uz tādu apgalvojumu ir grūti atbildēt. Protams, Džūlijai bija taisnība; man trūka pieredzes šādos jautājumos, bet es zināju, ka dažas laulātas sievietes pārkāpj solījumus. Man jau bija radušās aizdomas brīdī, kad Džūlija stāstīja par mana tēva viltīgo darbošanos konklāvā. Tās bija slepenas ziņas, par kurām viņai nevajadzētu pat nojaust. Tomēr šāds apstiprinājums neko neatviegloja.

– Vai Huans zina? – es piepeši iejautājos, un Džūlijas sejā pavīdēja bailes.

– Kāpēc tu to jautā? – Džūlija noprasīja, bet negaidīja manu atbildi un nicīgi saknieba lūpas. – Iespējams. Varbūt Rodrigo viņam pateica. Tas izskaidrotu, kāpēc viņš laukumā pret mani izturējās tik rupji un nodeva mani tā mežonīgā turka rokās. Tavs brālis ir greizsirdīgs un vēlas, lai jūsu tēvs mīlētu tikai viņu. Reiz pat mēģināja mani savaldzināt, un es atteicos. Nedomāju, ka viņam kāds kaut ko ir liedzis… vismaz sievietes.

Džūlija atkal pievērsās spogulim. Viņa iztaisnoja muguru, pētīdama vēderu, kas man šķita tikpat plakans kā vienmēr, un es piepeši apjautu, ka man viņa nepatīk.

– Adriāna noteikti zina, – es ieminējos. – Viņa tevi nosauca par traipu.

– Jā, viņa zina. – Nelikās, ka Džūliju tas satrauktu. – Viņa palīdzēja visu nokārtot, aizsūtot manu vīru uz ģimenes īpašumu Bazanello drīz pēc mūsu kāzām. – Džūlija iesmējās. – Rodrigo uz to uzstāja. Teica, ka negribot, lai viņam kāds stātos ceļā un nikni skatītos…

– Izbeidz! – es salti pavēlēju. – Beidz par viņu tā runāt. Viņš ir mūsu pāvests.

Džūlija pagriezās pret mani, uzlikusi plaukstu uz gurna. – Ak, nabaga bērns! Pāvests ir vīrietis. Rodrigo nemainīsies tikai tāpēc, ka tagad viņam pirkstā ir pāvesta gredzens. Pavisam pretēji. Viņš man atklāja, ka grasās mūs pārcelt uz jaunu namu pie Vatikāna, lai apciemotu, kad vien gribēs.

– Mūs? – es atkārtoju.

– Jā, tevi un mani. Es jau teicu, ka tu būsi iekārotākā sieviete viņa galmā, bet es būšu viņa bērna māte un esmu pelnījusi vismaz pati savu namu. – Džūlija kā vērtējot nopētīja mani. – Atpūties. Tu esi bāla, un mums šovakar jāapmeklē svētku mielasts. Tev jāizskatās lieliski. – Viņa devās pie durvīm. – Starp citu, vairs nedomā par savu saderināšanos ar spāni. Neievērojams Valensijas augstmanis nav pietiekami labs pāvesta meitai. Šobrīd jau visi Itālijas aristokrāti gatavojas tevi bildināt. Tu patiešām esi iekārota. Jau pavisam drīz būsi laulāta. – Viņa pasmaidīja, bet šajā izteiksmē bija kaut kas plēsīgs. – Iztēlojies šīs kāzas! Šovakar uzvelc zaļo zīda tērpu. Rodrigo patīk tevi redzēt šajā krāsā.

Es sastingusi stāvēju, kamēr Džūlija aizgāja.

Viņa bija pavedinājusi manu tēvu. Es domāju, ka esmu tēva dzīves kodols, viņa mīļotā meita, drīzumā viņa galma princese, bet Džūlija viņu nozaga. Viņa dāvās manam tēvam bērnu un aizēnos katru manu soli. Nebija svarīgi, vai es iziešu par sievu pie Valensijas augstmaņa vai nē. Džūlija parūpēsies, lai mana dzīve aizritētu viņas ēnā un man tiktu nokārtota cita savienība.

Mani pārņēma bezpalīdzības kurināts naids. Es patiesi vēl biju bērns, tikpat bezspēcīga kā vienmēr.

Bet tagad es biju nokļuvusi tādas sievietes varā, kurai vairs nespēju uzticēties.