Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 8

Vatikāna milzīgajā Audienču zālē drūzmējās viesi, kas gribēja nosvinēt mana tēva nonākšanu jaunajā amatā. Telpu piepildīja liega lautas mūzika, un viss mirdzēja zeltītu lustru gaismā. Šajā safrāna krāsas sapnī valdīja mans baltā ģērbies tēvs, kurš sēdēja uz paaugstinājuma un pieņēma apsveikumus, ko sūtīja Venēcija, Florence, Neapole un Milāna, kā arī citas Eiropas karalistes. Gar zāles malām stāvēja pāvesta gvardi. Viņu skatiens bija akmeņains, un šķita, ka šie kareivji neredz viltīgos augstmaņus un viņu radus. Uz galdiem bija salikti gardi ēdieni: sulīga, cepta mežacūka ābolu biezenī un rozmarīnā; ceptas fazāna olas saldā krējuma mērcē; marinēta brieža gaļa ar krustnagliņām un trifelēs cepts pāvs. Pāži no lielām sudraba krūkām lēja apgleznotos kausos Lombardijas un Toskānas vīnus. Es redzēju, ka vairākas augstdzimušas sievietes nekautrējoties paslēpj šos kausus savos svārkos, lai paturētu kā piemiņu.

Tēvs izstaroja labvēlību. Nogurdinošais kronēšanas rituāls, kura laikā viņš zaudēja samaņu un pārbiedēja ticīgos, bija beidzies, un viņam apkārt bija viss tīkamākais: gards vīns un sātīgs ēdiens, mūzika, smiekli un lieliska sabiedrība.

Savukārt Džūlija likās tik nopietna, it kā nekad vairs negrasītos smaidīt. Viņa bija pavadījusi daudzas stundas pie spoguļa, izvēloties tērpu, un beidzot palika pie gaiši violeta zīda un rubīniem un izskatījās ļoti daiļi, tomēr tika atstumta dibenplānā un spiesta uzraudzīt mani, kamēr Adriāna izklaidēja augstdzimušās matronas. Džūlija tomēr nepievērsa man uzmanību un nenogurstoši lūkojās uz manu tēvu. Kad viņš pameta zāli, Džūlija satraukta staigāja šurpu turpu, līdz viņš atgriezās, ģērbies melnā Kastīlijas dubletā, kurā izskatījās garāks un slaidāks. Džūlija sekoja viņam ar skatienu, kamēr viņš pastaigājās kopā ar Huanu, uzsita kardināliem pa plecu un uzrunāja viesus vārdā, šādi izrādot savu lielisko atmiņu.

– Paveries! – Džūlija sašutusi iesaucās. – Viņš dižojas savā spāņu samtā, un šīs Romas sivēnmātes grūž viņam sejā savas meitas, it kā viņam būtu vajadzīgs harēms!

– Tēvam jāizturas pieklājīgi, – es atgādināju un vēroju, kā viņš iecietīgi pamāj katrai piesarkušajai meitenei, kas nolaidās reveransā viņam pie kājām. Huans bija ģērbies gaišzilā damastā un ar pazinēja aci nopētīja šīs meitenes. Princis Džems pārlaida mēli pār lūpām, it kā apsvērtu iespēju jaunavas nobaudīt vakariņās.

– Pieklājīgi? – Džūlijas smiekli bija skaudri. – Lukrēcija, pat tu neesi tik naiva!

Es saraucu pieri, jo nesapratu, par ko viņa runā. Jau neskaitāmas reizes es biju redzējusi, kā mans tēvs un brālis apbur visus kādā pieblīvētā zālē. Sievietes vienmēr pievērsa viņiem uzmanību.

Tomēr Džūlija to uztvēra pavisam citādi un nebrīdinot spalgi iesmējās. – Lukrēcija, mīļā, cik uzjautrinoši!

Mani pārņēma mulsums. Es neko nebiju pateikusi, un viņa runāja tik skaļi, ka visi uz mums skatījās. Pūli pāršalca murdoņa, kas virzījās kā neredzams vilnis un sasniedza tēvu. Viņš pacēla skatienu. Tagad pieri rauca Huans, un Džūlija tēloja izbrīnu, kad tēvs viņai pamāja. – Man šķiet, viņš tevi dzirdēja, – es pačukstēju. Viņa spēji pagriezās, satvēra mani aiz rokas un veda pie tēva. Man nācās sakost zobus, lai es nesmietos par tik dīvainu uzvedību. Tēvs šķita sajūsmināts un smaidot aicināja mūs pie sevis. Viņš mani noskūpstīja, un es sajutu reibinošo vīna aromātu. Džūlija pieskārās viņa rokai un kaut ko čukstēja ausī. Abi pagāja nostāk, bet es paliku stāvam blakus Huanam.

– Vajadzēja ieslodzīt to kuci būrī, – mans brālis noņurdēja. – Vai tiešām mums viņa jāpacieš pat dzimtas spožākās uzvaras vakarā?

Es palūkojos uz Džemu, kurš naidpilni raudzījās man pretī. – Ir daži, kas to pašu teiktu par tavu turku, – es atgādināju.

– Džems ir mans kalpotājs, – Huans atcirta. – Viņš iet visur, kur esmu es.

Jau grasīdamās atbildēt, ka tēvs tāpat uztver Džūliju, es ar acs kaktiņu pamanīju negaidītu stāvu, kas balstījās pret sienu tālumā. Tas bija tik nekustīgs, ka šķita kā izniris no gleznojuma un ģērbies apkvēpušās drānās.

Mana sirds iepukstējās straujāk.

Visapkārt skanēja smiekli, kas apslāpēja mūziku. Zāle bija pilna, un viesi piepildīja arī pagalmu. Es visu dzirdēju kā caur gliemežvāku un centos saprast, vai esmu tikai iztēlojusies to cilvēku. Nē, tur jau viņš stāvēja. Seju aizēnoja liela cepure. Viņš vēl nepaguva to noņemt, kad es jau izdvesu: – Čezāre!

Viņš pagriezās un ātri aizsoļoja.

– Vai tu kaut ko teici? – Huans jautāja.

– Nē. Man šķita… Nekas. – Es pārlaidu plaukstu pār pieri. – Šeit ir ļoti karsts. Es uz mirkli iziešu dārzā. Vai nāksi man līdzi?

– Tagad? – viņš nicīgi iesaucās. – Es nepametīšu tēvu vienu ar to vilceni!

– Labi, es drīz atgriezīšos. – Un es ieniru pūlī.

Tik tikko saskatīdama ceļu, es steidzīgi spraucos garām ierēdņiem, kas aizrautīgi tenkoja, un iereibušiem augstmaņiem. Es izgāju lāpu apgaismotajā ejā. Slaidais, melnā ģērbtais stāvs gāja man pa priekšu tikpat mērķtiecīgi kā vienmēr, un man nācās skriet, lai es neatpaliktu.

Viņš šķērsoja dārzu, apejot apkārt sadragātajām imperatoru statujām. Lauskas bija izmētātas apkārt kā balti kauli.

Pakavveidīgās Apustuļu pils troksnis pamazām attālinājās.

Brālis apstājās pie ārsienas zem vēju veidotām cipresēm. Ātri noņēmis cepuri, viņš pievērsās man. Viņš klusēja, tikai skatījās uz mani kā uz svešinieci. Savās vienkāršajās drānās viņš šķita pārāk kalsns. Es jūsmīgi aplūkoju viņa neparastās, zaļās acis, rudās uzacis, pilnīgās lūpas un garo degunu, bālo ādu, kas nostiepta pār izspīlētajiem vaigu kauliem kā zīds. Bet kuplo, sarkanīgo cirtu vietā tagad rēgojās tikai īsi rugāji.

– Tu nogriezi savus skaistos matus!

– Pizā ir utis, – viņš klusi atbildēja, mani vērodams. Es biju izvēlējusies zilu satīna tērpu ar zelta krāsas ņieburu. Paklausīdama Džūlijai, es atteicos no piedienīgā apakškrekla, ko nēsāja pusaudzes, un rotāju savu kailo kaklu ar pērlēm. Kad apbrīnoju sevi spogulī, man šķita, ka izskatos pieaugusi. Es slepus priecājos par nelielajām krūtīm, ko izcēla ņieburs. Tagad, nokļuvusi brāļa ciešās uzmanības varā, es apvaldīju vēlmi paraut kuplās piedurknes augstāk pār pleciem.

– Es tevi tik tikko pazinu. Kur nozudusi meva petita Lučija? – Viņš izmantoja katalāņu mīļvārdiņu, ko bija man piešķīris bērnībā, un es atvieglota nopūtos. Iepriekš viņš izskatījās tik dusmīgs, ka es baidījos no pārmetumiem.

– Nemuļķojies. Tu mani uzreiz pazini, un es tevi arī. Nav nemaz pagājis tik ilgs laiks, Čezāre.

Viņš spēra soli man tuvāk. – Pietiekami ilgs. Es gaidīju tavu vēstuli. Neko nesaņēmu un uztraucos, ka noticis vissliktākais. Redzu, ka tam bija iemesls.

– Par ko tu uztraucies? – Es iesmējos.

– Domāju, ka tēvs aizsūtījis tevi uz Spāniju, lai tu apprecētos.

– Vai tiešām tev šķita, ka es aizbraukšu neatvadoties?

– Kāpēc gan ne? Ja runa ir par mūsu ģimeni, mani vienmēr aicina pēdējo… ja vispār aicina.

Es lūkojos Čezāres acīs. Biju domājusi, ka redzēšu skumjas, aizvainojumu, jo viņš pamests novārtā Pizā. Tomēr viņa acīs vīdēja šķelmja mirdzums.

– Tu mani ķircini!

Čezāre vairs nespēja apvaldīt īpašo smaidu, ko mēdza veltīt man. Pat bērnībā viņš smaidīja reti un tikai kopā ar mani, un tādos brīžos viņa sejā atplauka sirsnīgums. Tēvs mēdza noņurdēt, ka Čezāre ir samainīts šūpulī. Tagad brālis izskatījās jaunāks par saviem septiņpadsmit gadiem. Bērnībā Čezāre bija mana klints. Es vienmēr vērsos pie viņa, kad māte mani norāja par kādu pārkāpumu vai Huans raustīja mani aiz bizes.

– Vai tu noticēji, ka es ļaušu tevi izprecināt bez manas ziņas? – Čezāre jautāja. – Es esmu pamests novārtā, tomēr man ir savi informācijas avoti.

– Jā, mūsu māte. – Arī es smaidīju, bezgalīgi priecājoties, ka atkal esam kopā. – Piedod, ka nerakstīju vēstuli. Tēvs aizliedza. Viņš pavēlēja netraucēt tevi, kamēr pats nebūs nolēmis tevi aicināt.

– Es tev piedodu, – Čezāre noteica un izņēma no azotes nelielu sainīti. – Ja jau tu nevari darīt neko aizliegtu, es laikam nedrīkstu tev atdot šo?

Man aizrāvās elpa. – Kas tas ir? Parādi! Vai Petrarkas dzeja?

– Kaut kas vēl labāks, – Čezāre atbildēja. Es sniedzos pēc sainīša, bet viņš graciozi atkāpās, turot grāmatu paceltu. – Vispirms tev dāvana ir jānopelna. Vai atceries, kā bērnībā tirgojāmies? Es tev pasniedzu dāvanu, bet tu man…

– Deju! – Es sāku smieties.

– Tieši tā. Pizā mums ir tikai utis, saziedējusi maize un lūgšanas. Daudz lūgšanu. Man reti izdodas baudīt dzīvi, it īpaši kopā ar skaisto māsu. – Viņš salika rokas pie krūtīm un tēloti nopūtās. – Vai dejosi ar mani, Lučija?

– Šeit? – es jautāju un palūkojos pār plecu, lai pārliecinātos, ka esam pietiekami tālu no pils un neviens mūs neredzēs. – Vai tad atdosi man grāmatu?

– Jā! – Čezāre satvēra manu roku. – Atdošu, kaut gan tu kopā ar visiem pārējiem nolēmi mani aizmirst. – Viņš apvija rokas man ap vidukli un ieveda dziļāk starp kokiem. Zem kājām čirkstēja veci, zemē iemīti drupu putekļi, un mēs sākām atkārtot pavanas soļus. – Neviens par mani neiedomājās, – Čezāre sūkstījās. – Es biju spiests dzīvot semināra cellē kopā ar Mediči, kurš nemitīgi bojāja gaisu. Turklāt, – viņš pacēla balsi, jo es sāku smieties, – mūsu tēvs piešķīra Alesandro Farnezem kardināla amatu viņa netiklās māsas dēļ, bet man, dzimušam Bordžam, ir aizliegts spert kāju Romā.

Es spēji apstājos. – Tu zini… par tēvu un Džūliju?

– Diemžēl jā. Kā jau teicu, man ir avoti.

– Vai tas tevi apbēdina? – Es noglāstīju viņa vaigu, ko sedza asi rugāji.

Viņš domīgi nopētīja mani. – Vai vajadzētu?

– Nē, – es noteicu, bet biju cerējusi uz citu atbildi, jo šī ziņa apbēdināja mani.

Čezāre sniedza man sainīti. – Vai neatvērsi dāvanu? Es atvedu to no Pizas un slēpu no mātes. Viņa izkravāja manas mantas un uzstāja, ka pati mazgās netīrās šoses.

Vairs nekavēdamās, es atplēsu iepakojumu un aplūkoju grāmatas sarkano ādas iesējumu, tad atvēru pirmo lapu un izdvesu: – “Dekamerons”! Klosterī tas ir aizliegts. – Es pacēlu skatienu. – Mūķenes dēvē Bokačo par pagānu, kurš slavina miesas baudas kā pārākas par gara tikumiem.

Čezāre saviebās. – Ne jau velti mēs sakām: “Māte baznīca.” Tāpat kā Vannocai, tai patīk liegt mums zināšanas. Labāk paslēp to arī no Adriānas. Viņai nepatiks.

Es apskāvu brāli. – Pateicos, Čezāre! Es to glabāšu. – Drēbes padarīja viņu kalsnu, bet zem tām bija jūtams spēcīgs, muskuļots augums. Kaut gan viņš sūdzējās par garlaicību Pizā, bija redzams, ka viņš nav pametis novārtā fiziskus vingrinājumus.

– Vai tu saproti, ka nekas no šonedēļ notikušā nemainīs manu likteni? – Čezāre jautāja. – Kaut gan sēž Svētā Pētera tronī, tēvs tik un tā grib atdot Huanam visu, kas pienākas man.

Mana sirds sažņaudzās, un es atkāpos. – Vai tāpēc tu ieradies? – Viņš neatbildēja, un es brīdināju: – Čezāre, neradi tēvam nepatikšanas! Tu zini, ko viņš teica…

– Jā, jā. Gandijas hercogiste Spānijā nepieder man. Karaliene Izabella un karalis Fernando to piešķīra mūsu vecākajam brālim viņa drosmes dēļ, bet Pedro gāja bojā krusta karā pret mauriem, un Gandija pieder jebkuram, ko tēvs uzskata par titula cienīgu. Zinu. To visu es jau esmu dzirdējis.

– Vai tiešām? Tu nekad neesi teicis, ka piekrīti.

– Tā nav. Bet māte pastāstīja, ka tēvs lūdzis karalienei Izabellai piešķirt hercogisti Huanam. – Čezāres balss saspringa. – Es gaidīju piecus gadus kopš Pedro nāves. Piecus gadus tēvam bija iespēja uzklausīt saprāta balsi un atzīt, ka viņa pirmdzimtā dēla īpašums pienākas man, otrajam dēlam. Viņš nesaprot, ka Huans nav Spānijas granda titula cienīgs. Tēvs domā, ka Huanam vajag izdabāt, bet man jāziedojas baznīcai.

– Tātad tu tiešām ieradies cīnīties ar Huanu par hercogisti, – es apbēdināta secināju.

Mēs ar Huanu nebijām tuvi, bet abu brāļu attiecībās valdīja naids, kas aptumšoja visu mūsu bērnību. Čezāre mācījās izcili, turpretī Huans lieliski apguva zobenu cīņas un loka šaušanas prasmes. Tomēr Čezāre bija lielisks arī šajā jomā, un brāļi vienmēr viens otru izaicināja un lauzās, līdz uzsita viens otram zilumus. Māte neskaitāmas reizes bija spiesta viņus izšķirt, un es centos iedibināt nedrošu pamieru, izmisīgi lūdzoties, lai viņi labāk rotaļājas ar mani. Domāju, ka vainīga esmu es. Man bija grūti redzēt abus strīdamies, jo Huans šķita uzskatām, ka es mīlu Čezāri vairāk nekā viņu. Tomēr es pieaugu un sapratu, ka viņu naidam ir dziļākas saknes. Viņi bija svešinieki, pretmeti visās ziņās, sāncenši, kas nelikās nākuši no viena un tā paša klēpja.

Čezāres smaids bija dzēlīgs. – Cīņā es neko nepanākšu. Huanam trūkst godkāres, un hercogiste viņam ir vienaldzīga. Ja viņš varētu rīkoties pēc sava prāta, tad tikai gāztu zemē meičas un dzertu līdz nemaņai. Viņš dara tikai to, ko pavēl tēvs.

– Tātad tevis dēļ nepatikšanu nebūs? – Es vēroju brāļa seju. Viņš bija apguvis māku slēpt domas. No mums trim Čezāre pirmais atklāja, ka noslēpumainība ir vairogs. – Tu zini, kā tēvam nepatīk jūsu strīdi. Un viņš tagad ir pāvests. Viņš nedrīkst pieļaut skandālu.

– Vismaz ne lielāku par pašreizējo, – Čezāre noteica, mani pārsteigdams. – Kamēr par to runājam… Vai tev patīk dzīvot kopā ar Farnezi? Vai gaidi jauno bērnu tikpat dedzīgi kā tēvs?

Viņš zināja par Džūlijas grūtniecību. Protams. Viņam to pateica Vannoca. Man neizdevās noslēpt indīgo pieskaņu balsī. – Tēvs apgalvo, ka viņu mīl. Grib, lai es viņu uztveru kā māsu.

– Ak tā! Un… vai tā ir?

– Bija. Bet pēdējās nedēļās… Čezāre, es viņai neuzticos.

– Pamatoti. Zem tavas bezrūpīgās maskas vienmēr ir slēpies ass prāts, mana Lučija. – Brālis piepeši pacēla galvu un lūkojās man garām. – Mēs neesam vieni.

Es pagriezos un ieraudzīju Huanu, kurš strauji tuvojās mums. Čezāre spēra soli uz priekšu. – Kāds negaidīts prieks, brāli!

Huans samiedza acis. No viņa uzvēdīja dzēriena smārds, it kā viņš būtu izpeldējies vīna mucā. – Džems teica, ka Lukrēcija pamanīja tevi zālē. Sākumā es viņam neticēju. Tev paveicās, ka tēvs sūtīja pēc Lukrēcijas mani, nevis kādu kalpotāju. Viņš ārdītos dusmās.

– Kurš? – Čezāre painteresējās. – Kalpotājs vai tēvs?

– Tu zini, par ko es runāju! Varbūt tu nesaņēmi tēva pavēli nepamest Pizu?

– Saņēmu. Bet nevarēju iedomāties, kāpēc liegt sev šo apciemojumu tik svarīgā brīdī. – Čezāre dzēlīgi smaidīja. – Tev ir pietiekams iemesls līksmot. Mūsu tēvs ir pāvests, un tu drīz kļūsi par Gandijas hercogu. Apsveicu! Vai tas nozīmē, ka drīz varēsim pavadīt tevi ceļā uz Spāniju?

– Kurš tev to teica? – Huans noprasīja, bet jau nākamajā mirklī nicīgi iesmējās. – Mūsu māte! Viņa nespēj turēt mēli aiz zobiem. Jā, es kļūšu par hercogu, tiklīdz saņemsim lēmumu no Kastīlijas. Un? Vai tu grasies mani izaicināt?

Huans izrieza plecus, un mani pārņēma šausminošas atmiņas par vīrieša nāvi pie Adriānas nama vārtiem. Viņš bija garāka auguma un muskuļotāks nekā Čezāre. Brāļi vairs nebija tik vienlīdzīgi šajā ziņā kā agrāk, Čezāre izskatījās novājējis līdzās Huana spēcīgajam augumam. Tomēr Čezāre bieži vien spēka vietā izmantoja viltību.

Es jau gaidīju, kad viens no viņiem izraus ieroci, bet Čezāre klusi noteica: – Ja tēvs uzskata par nepieciešamu tevi šādi pagodināt, man nav tiesību iebilst.

Uzreiz likās sajūtams, ka šie vārdi tikai uzkurina Huana aizdomas. Viņš bija kūtrs un ne vienmēr uztvēra asprātības, tomēr mēs abi zinājām, ka Gandijas hercogiste ir Čezāres pēdējā cerība izbēgt no priestera dzīves. Gandijas hercogs valdītu lielajā īpašumā netālu no Valensijas, mūsu dzimtenes, un būtu ļoti bagāts grands.

Uz mirkli Huans sasprindzināja žokli un izspļāva skrimsli Čezārem pie kājām. – Vai tu mani uzskati par muļķi? Sen pagājušas dienas, kad varēji man aizrādīt par gramatikas kļūdām. Es ne mirkli neticu, ka tu pēc visiem šiem gadiem esi gatavs atteikties no Valensijas.

– Tici, kam vēlies, – Čezāre noteica. – Es neuzskatu, ka man ir pienākums kaut ko paskaidrot.

Viņi lūkojās viens uz otru, un es satraukta brīdināju: – Tikai nekaujieties!

– Man nav ne mazākā nodoma kauties, – Čezāre atbildēja. – Es nevēlos sagādāt nepatikšanas ģimenei tik lieliskā brīdī.

– It kā klēriķis sutanā varētu kaut ko sabojāt, – Huans nicīgi noteica.

– Es vēl nevalkāju sutanu. – Čezāre pievērsās man un ar vēsām lūpām noskūpstīja uz vaiga. – Arlabunakti, Lukrēcija. – Viņš palūkojās uz Huanu. – Ceru, ka pavadīsi mūsu māsu atpakaļ. – Negaidot apstiprinājumu, viņš savilka apmetni ciešāk un devās prom, līdz nozuda tumsā.

Mani pārņēma skumjas. Viņš bija pavisam viens, bez kalpotāja un pat lāpas, kas apgaismotu ceļu līdz mūsu mātes namam caur pilsētu, kurā čumēja un mudžēja dzērāji, zagļi un neģēļi. Es saniknota uzlūkoju Huanu.

– Ceru, ka esi apmierināts.

Viņš apmulsis uzlūkoja mani. – Kāpēc?

– Tāpēc, ka tev izdevās viņu pazemot ar šo hercogisti. Nepietiek ar to, ka viņš spiests kļūt par priesteri un viņam jāslapstās apkārt, nevis jādzīvo pie mums, Vatikānā, kur viņam ir īstā vieta.

– Kādā ziņā tā ir mana vaina? Es viņam nepavēlēju palikt Pizā; tas bija tēva lēmums. Viņš nosprieda, ka Čezāre izmantos iespēju pamest studijas seminārā. – Huans nolūkojās pakaļ Čezārem. – Jāatzīst, viņš jaunumus uztvēra ļoti mierīgi. Varbūt lepnais brālis beidzot sapratis, ka jāklausa rīkojumiem, kā to darām mēs visi.

Es tik tikko savaldījos, nepacēlusi skatienu pret debesīm. Huans, kā parasti, neko nesaprata. Čezāre noteikti nebija uztvēris jaunumus “mierīgi”. Es bažījos, ka šī sadursme iezīmē jaunu pavērsienu brāļu sāncensībā, tomēr raizes pagaisa, kad Huans piepeši palūkojās uz mani. Es jutu uzmetamies zosādu. Viņa skatiens bija salts. Pēkšņi brālis vairs nešķita piedzēries.

– Tev nevajadzēja nākt pie viņa. Pagaidām tēvs nolēmis tevi izmitināt pie savas padauzas, bet tu tomēr esi viņa meita. Ko domātu tavs saderinātais, ja uzzinātu, ka tu klīsti pa Vatikāna dārziem kā nomaldījusies kaķene?

– Nekas slikts nenotika, – es atcirtu. – Turklāt man vairs nav saderinātā.

– Vai tiešām? Valensijas augstmanis tēvam vairs nešķiet piemērots, bet tev tik un tā ir līgavainis. Džovanni Sforca, Pezāro valdnieks.

– Man… – Es sastingu. – Man tas nebija zināms.

– Pagaidām to zina tikai tēvs, es un laikam arī tas Farnezu skuķis. Tā bija vienošanās, ko noslēdzām ar kardinālu Sforcu apmaiņā pret viņa atbalstu konklāvā. Viņa balss bija izšķirošā. Mums par to ir jāsamaksā.

Es biju satriekta. “Vai par to runāja Džūlija?”

– Tomēr es neesmu saderināta, kamēr man tas nav pateikts. – Es atmetu galvu. Negribēju izrādīt, ka viņš mani pārsteidzis nesagatavotu. Huanam patika mani mocīt. Es vēl atcerējos dienu, kad viņš ar papēdi samina nupat dzimušu kaķēnu, lai redzētu, vai es raudāšu. Čezāre viņu sita, līdz atskrēja māte. Huanam vēl šobaltdien bija rēta virs kreisās uzacs, kur Čezāre pāršķēla viņam ādu ar dūri.

Huans skaļi iesmējās. – Mūsu jaunavīgā māsiņa ir augstās domās par sevi! – Kad es gribēju paiet viņam garām, viņš aizšķērsoja man ceļu. – Kaut gan sāku domāt, ka tu nemaz neesi tik jaunavīga. Tev patika vērot mani ar zobenu rokā, vai ne? Tu noteikti uzbudinājies. Tik daudz asiņu…

Viņš piepeši šķita milzīgs, kā miesas mūris, kas nostājies starp mani un pili. Mēs bijām vieni paši un pietiekami tālu, lai neviens nedzirdētu manus kliedzienus; tomēr es zināju, ka bailes viņu tikai uzkurinātu.

– Tēvs mani gaida. Viņš tevi sūtīja man pakaļ. Vai atceries?

– Lai pagaida. – Huans iespieda rokas gurnos. – Es tevi paglābu no pūļa, tāpēc tu esi pateicību parādā. Čezāre vienmēr lūdza deju. Es pieprasu skūpstu.

Par spīti biedējošajai stājai, es jutos atvieglota, dzirdot viņa balsī sen pazīstamo gražīgumu. Viņš tikai pūlējās gūt uzvaru savā nemitīgajā sacensībā ar Čezāri. Es negrasījos piekrist. – Tu esi rupeklis, un es iešu viena pati. – Es novērsos. Huans uzklupa man no aizmugures, satvēra aiz pleciem un pagrieza. – Skūpstu! – viņš nošņāca. – Citādi es pateikšu tēvam, ka Čezāre bija šeit un tu ar viņu runāji.

Es skarbi uzlūkoju brāli. – Nemūžam! Skūpsti kādu kalponi, ja tev to vajag.

Brāļa tvēriens kļuva ciešāks, un viņš atieza zobus. Es jau biju redzējusi šādu izteiksmi viņa sejā; pēdējoreiz tas notika brīdī, kad viņš nogalināja cilvēku. Nolēmusi labāk padoties, nevis iesaistīties šajā cīņā, es sakodu zobus un pacēlos uz pirkstgaliem, lai piespiestu lūpas pie viņa vaiga. Tomēr viņš strauji sakustējās un notrausa gar manām lūpām ar savu muti, kas oda pēc vīna. Es saniknota atrāvos un, nepaguvusi apdomāties, no visa spēka iesitu viņam pa seju.

– Nezvērs! Ja tūlīt pat nelaidīsi mani vaļā, es pati visu pastāstīšu tēvam!

Uz Huana vaiga palika manu pirkstu nospiedumi. Es gatavojos viņa dusmu lēkmei, jo bērnībā viņš vienmēr uz sitienu atbildēja ar sitienu. Tomēr Huans atkāpās, nevērīgi paklanījies. Kad paspraucos garām, viņš sacīja: – Nežēlo mūsu brāli. Kad Čezāre būs devis priestera solījumu, tēvs grasās piešķirt viņam Valensijas kardināla krēslu. Kļuvis par pāvestu, mūsu tēvs nevar amatu paturēt, tāpēc vajag kādu no ģimenes, lai saglabātu šos ienākumus. Varbūt uz Spāniju dosies Čezāre, nevis tu.

– Viņam nav jādodas uz Spāniju, lai kļūtu par kardinālu, – es atcirtu. – Tēvs nekur nedevās. Toties tev jābūt tur, lai gūtu Gandijas ienākumus.

Es klusēdama gāju uz pili. Neatskatījos, bet jutu, ka Huans mani vēro, un dzirdēju viņa derdzīgos smieklus.

“Kaut viņš maldītos, pats tiktu nosūtīts uz Spāniju un nekad neatgrieztos!”