Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 11

Džovanni apmetās tukšajā nama spārnā otrpus iekšpagalmam, bet mēs tikāmies reti. Parasti es redzēju viņu no rīta, kad viņš iznāca no savām istabām kopā ar pavadoņiem, jau apģērbies un pabrokastojis. Mēs apmainījāmies ar dažām laipnībām, un viņš devās medībās vai izjādē, ja tēvs nepieprasīja viņa klātbūtni kādā svinīgā pasākumā.

Viens no tiem bija Spānijas karalisko sūtņu ierašanās. Gadā, kad mans tēvs kļuva par pāvestu, kāds jūrasbraucējs no Dženovas, vārdā Kolons, saņēma karalienes Izabellas atļauju doties pāri okeānam. Atgriezies viņš paziņoja, ka atklājis jaunu pasauli. Biju dzirdējusi par šo izcilo sasniegumu, bet nepievērsu tam uzmanību, līdz tēvs aicināja mūs uz mielastu par godu Spānijas sūtņiem. Tās laikā bija paredzēts arī pasniegt Huanam ilgi gaidītos Gandijas hercogistes dokumentus.

Spānija tolaik strīdējās ar Portugāli par tiesībām piesavināties visu šo neiepazīto pasauli, un Spānijas sūtnis lūdza tēvu pieņemt izšķirošo lēmumu. Viņš visu klātbūtnē apzīmēja sūtņa sniegto aptuveno karti, nododot Kolona atklātās pasaules rietumus un dienvidus Spānijai, bet pārējo atvēlot tam, kurš pirmais līdz turienei aizkļūs. Sūtnis šķita neapmierināts un kaut ko dedzīgi stāstīja tēvam, kurš viņu ātri apklusināja.

– Kaut gan es ļoti cienu Katoliskos monarhus, es nevaru viņiem atļaut piesavināties to, kas viņiem vēl nepieder, – tēvs noteica un kāpa savā paaugstinājumā, lai vadītu Huana hercoga titula apstiprināšanas ceremoniju.

Es nopratu, ka sūtnis labprāt būtu liedzis Huanam šo hercogisti, ja tas būtu viņa spēkos. Tomēr tā nebija, un viņš tikai saīdzis vēroja, kā mans brālis ar plašu žestu paraksta dokumentu, pat neizlasījis to.

Huans nekad neko nelasīja, ja vien varēja no tā izvairīties. Es uzjautrināta secināju, ka pat šajā svarīgajā brīdī viņš rīkojas tāpat. Mans brālis jau grasījās skaļi pasludināt sevi par Kastīlijas grandu, bet spāņu sūtnis ieminējās: – Viņas Majestāte karaliene Izabella labprāt sveiks donu Huanu Bordžu, Gandijas hercogu, viņa īpašumos Kastīlijā. Tomēr viņai ir viens lūgums.

Zālē iestājās klusums. Tēvs sarauca pieri. – Lūgums? Mēs nupat piešķīrām Viņas Majestātei tiesības uz viņas zemi otrā okeāna krastā.

– Par to mēs esam pateicīgi, Jūsu Svētība, – sūtnis atbildēja, un es jutu, ka Čezāre man blakus saspringst. Viņam nepatika sūtņa tonis. – Tomēr Viņas Majestāte dzirdēja nepatīkamas runas, ka Jūsu Svētība grasās piešķirt patvērumu viņas ebrejiem. Viņa ir ļoti nobažījusies, jo šie pavalstnieki nolēmuši pretoties viņas ediktam un doties uz jūsu valdījumu, kaut gan viņa piedāvāja apžēlošanu visiem, kas pakļausies prasībām.

– Ieskaitot atteikšanos no savas ticības, lai pieņemtu mūsējo, – tēvs noņurdēja un nedaudz piecēlās no krēsla. – Mēs zinām visu par Viņas Majestātes ediktu. Viņa rāda apbrīnojamu priekšzīmi mums visiem Svētās baznīcas godināšanā. Tomēr viņai vajadzētu atcerēties, ka šeit viņa nevalda. Es pats izlemšu, kā rīkoties ar spāņu ebrejiem savā valdījumā, jo tagad viņi ir pakļauti Romas likumiem.

– Viņi ir ķeceri, Jēzus slepkavu pēcteči! – sūtnis iesaucās. – Jūsu Svētība taču negrasās ielaist viņus Mūžīgajā pilsētā!

– Vai esat viņus redzējis? – Čezāre pielēca kājās, tumši sarkanajam talāram nočaukstot. Es iztrūkusies pievērsos viņam, un visi pārējie rīkojās tāpat.

Sūtnis apjucis mirkšķināja acis. – Redzējis? – viņš atkārtoja.

– Jā. Ja jūs būtu viņus redzējis, tad zinātu, ka Viņas Majestātes neapmierinātībai nav iemesla. Bažīties vajadzētu mums, jo viņa padzina ebrejus no Spānijas un nosvieda pie mūsu sliekšņa. Es viesojos viņu apmetnē pie Apija ceļa, senjor. Skats bija baismīgs. Viņi pulcējas laukos kā lopi. Daži te mitinās jau gadu, un viņiem tik tikko pietiek iztikas, lai gars nepamestu miesu. Mēs meklējam risinājumu viņu nelaimei, jo viņi mokās drudzī un viņu atkritumi piesārņo pilsētas ūdeni. Vai Viņas Majestāte vēlas, lai visi Romas kristieši mirst no mēra?

– Nesaprotu, kāpēc tā ir Viņas Majestātes vaina, – sūtnis atcirta. – Ja jūs tā raizējaties, sūtiet ebrejus atpakaļ uz Spāniju. Viņas Majestātei ir padomā risinājums. Inkvizīcija. Viņa Svētības priekštecis pāvests Innocents ļāva to ieviest.

Čezāre spēra soli uz priekšu. – Vai viņa ir gatava sadedzināt katru, kurš nerīkojas viņai pa prātam?

Tēvs viņu apklusināja: – Pietiek! – un pievērsās sūtnim. – Diemžēl Valensijas kardināls reizēm pārāk jūt līdzi grūtdieņiem. Pasakiet Viņas Majestātei, ka mēs apsvērsim viņas lūgumu.