Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 9

– Nekustieties, donna Lukrēcija! Es nevaru saspraust ņieburu, ja jūs nemitīgi mīņājaties. – Galvenā šuvēja bezpalīdzīgi nopūtās un pamāja abām māceklēm, kas stāvēja blakus soliņam. Es sēdēju uz tā, ģērbusies tikai kreklā. Meitenes turēja rokās manu nepabeigto ņieburu un satīna spilventiņus, kuros sadurtas adatas.

– Jā. – Džūlija nopūtās. – Ļauj viņām pabeigt darbu. Man sāp galva. – Viņa zvilnēja uz mīksta dīvāna, un zīdītāja blakus baroja divus mēnešus veco Lauru. Kopš dzemdībām martā pēc šķietami nebeidzamās grūtniecības Džūliju pārņēma gurdums, un viņa neizgāja no mājām, gaidot mana tēva apciemojumus. Viņš bija tik aizņemts, ka bieži vien varēja tikai sūtīt mīlestības apliecinājumus – jostas, apavus, piedurknes un dārglietas, ko viņa izmētāja pa visu namu, un Adriāna rauca pieri, aplūkojot šo nekārtību.

– Ir dienas vidus. – Es lūkojos, kā zīdainis ēd, un jutu vēderu ierūcamies. – Tagad es vai mirstu badā. Un Džovanni Sforcam būs vienalga, kas man mugurā. Mēs jau esam laulāti.

– Ar starpnieka palīdzību. Īstā kāzu diena ir vissvarīgākā. Tev jāizskatās lieliski. Kaut vai tikai tēva dēļ. Padomā… – Džūlija uzlūkoja mani. – Ja Viņa Svētība nebūtu noslēdzis tavu savienību ar Sforcu, tu apprecētos ar kādu no Neapoles valdnieka Ferrantes dēliem un dzīvotu starp līķiem.

Es nodrebinājos. Stāsti par karaļa Ferrantes baisajiem paradumiem pārpludināja Romu, tiklīdz ieradās Neapoles sūtņi un sāka runāt par iespējamo laulību. Neapoles valdnieku dinastija bija cēlusies no spāņu Aragonas karaļiem, un to atbalstīja karaliene Izabella un karalis Fernando, kurus mans tēvs nupat bija pasludinājis par Katoliskajiem monarhiem. Tomēr karalis Ferrante konklāva laikā atbalstīja della Roveri, nevis manu tēvu, un atklāja savu naidīgumu. Neapoles piedāvātais izlīgums tā pārbiedēja della Roveri, ka viņš aizbēga no Romas uz savu pili Ostijā, un tēvs par to tikai priecājās. Tomēr viss liecināja, ka Neapoles Ferrante ir ļaundaris. Viņš iebalzamēja nogalināto naidnieku līķus un turēja tos pagrabā zem savas pils, lai varētu ļauni priecāties. Kad Džūlija mani ķircināja ar vēstīm, ka tēvs apsver iespējamo savienību ar Neapoli, es pārbijos un devos pie viņa, bez brīdinājuma ieejot tēva kabinetā, kad viņš lasīja korespondenci.

– Man šķita, ka es precēšos ar Sforcu! – es iesaucos. – Vai tagad tu grasies sūtīt mani uz Neapoli? Ja nu es karalim Ferrantem nepatikšu? Ja nu viņš ieslodzīs pagrabā arī mani?

Tēvs iesmējās. – Nabaga farfallina! Nāc šurp. – Viņš papliķēja sev pa ceļgalu. Kaut gan pārāk pieaugusi šādai bērnišķībai, es tomēr apsēdos tēvam uz milzīgā augšstilba. Viņš pieskārās manai kaklarotai un noteica: – Neklausies prastās baumās.

– Ja nu tās ir patiesas? Visi apgalvo, ka viņš pagrabā glabā līķus.

– Vai Džūlija tevi atkal kaitināja? – Tēvs nopūtās. – Grūtniecēm ir tik garlaicīgi, ka viņas ķeras pie nicināmām izklaidēm. Jā, tu precēsies ar Sforcu. Es negrasos sūtīt tevi uz Neapoli. Nedod Dievs! Ferrante ir vecs maitu lija un cenšas mums pielabināties tikai tāpēc, ka ieguvām troni, bet ātri mūs nodos, ja pamanīs citu izdevību. Nebaidies. Es labprātāk skūpstītu Luciferu, nekā uzticētu Ferrantem savu bērnu. Tā ir politika. Jārada iespaids, ka mēs laipni uzņemam Neapoles sūtņus. Kaut vai tikai pieklājības dēļ.

Tomēr es atcerējos, cik viegli tika lauzta mana pirmā saderināšanās. Es stāvēju mierīga, lai šuvēja un mācekles varētu pielaikot manu kāzu tērpu. Labāk paciest dažas stundas viņu rokās, nekā kļūt par karaļa Ferrantes vedeklu.

Aiz loga plauka pavasaris. Ziema bija silta, kaut gan gadumiju mēs pavadījām pie krāsniņām, jo nama lielie kamīni bija tikai skaisti, nevis noderīgi. Kamēr Džūlija gaidīja dzemdības savos greznajos apartamentos, es izbaudīju viņas prombūtni, jo biju viena, kad sabiedrību iepazīstināja ar mani kā pāvesta meitu.

Mātes apgalvojums, ka pāvests nevar paturēt savā tuvumā neprecētu meitu, nepiepildījās. Tēvs mani uztvēra kā savdabīgu sūtni. Mēs ar Adriānu pieņēmām vēstniekus no visām Eiropas zemēm un Itālijas pilsētvalstīm. Viņi pasniedza man dāvanas un lūdza palīdzību. Reizēm viņi gribēja nodrošināt vietu baznīcā kādam jaunākam dēlam vai kardināla amatu krustdēlam. Citi vēlējās atrisināt strīdu par zemi vai titulu. Protams, man nebija nekādas varas, bet Adriāna visu rūpīgi pierakstīja un vēlāk ziņoja tēvam. Drīz paklīda runas, ka mūsu nama durvis ir portāls, caur kuru jāiziet visiem, kas vēlas iegūt Viņa Svētības labvēlību, un es saņēmu tik daudz dāvanu, ka Džūlija beidzot pamodās no savas apātijas.

Vakarā viņa ienāca zālē, kur es tobrīd runāju ar Ferrāras hercoga dēlu Alfonso d’Esti. Tas bija drūms jauneklis ar milzīgu degunu un raupjiem vaibstiem. Viņš man uzdāvināja vanagu. Bažīgi vērodama putnu un iztēlodamās, ko šis asais knābis varētu nodarīt manam Arančīno, es prātoju, vai d’Este saprot, ka sievietes tiešām reizēm dodas medībās, bet ne jau tik jaunas meitenes. Es izklaidēju viņu ar sarunām un mēģināju izdomāt, kā pieklājīgi atteikties no dāvanas. Šajā mirklī ieradās Džūlija, paslēpusi lielo vēderu zem tumši sarkana samta tērpa un matus zem dārgakmeņiem rotāta tīkliņa. Alfonso d’Este iepleta acis. Džūlija nostājās pie rožsārtā marmora kamīna, viena no retajiem, kas darbojās, un pārspīlēti nodrebinājās. – Cik auksti! Baidos, ka snigs.

Es jau grasījos atgādināt, ka Romā snieg ļoti reti, bet vārdi iespriedās man kaklā, kad viņa noņēma tīkliņu. Mati izplūda pār pleciem. – Šorīt izmazgāju, – viņa smaidīdama stāstīja. – Bet tie žūst veselu mūžību.

Man gribējās iegrūst viņu ugunī. Adriāna sašutusi ievilka elpu. Precētas sievietes, it īpaši grūtnieces, nekad neizrādīja savas vaļējās cirtas. Tā rīkojās tikai priekameitas.

Hercoga dēls klusēdams lūkojās uz Džūliju. Pamanījusi aizrautīgo interesi viņa sejā – tā kaķis vēro medījumu – , es atvainojos un devos prom. Viņš bija atnācis pie manis. Es uzskrēju augšā un kopā ar Pantalīziju izrakņāju lādes, pēc stundas vienmērīgiem soļiem atgriezos un ieraudzīju, ka Džūlija smejas kopā ar hercoga dēlu, baudot glāzi vīna. Mana violetā tērpa svārki švīkstēja gar potītēm, un biezās matu cirtas bija izlaistas zem plāna plīvura, ko rotāja rubīni.

Alfonso nopūtās. – Mēness neparādās, ja nav saules, – viņš negaidīti galanti noteica, un Džūlija sadrūma. Pēc šī vakara viņa piedalījās visās pieņemšanās kopā ar mani, lai cik garlaicīgas tās būtu. Kad sākās dzemdību sāpes, viņai vajadzēja doties uz dzemdību kambari, lai bērns nenāktu pasaulē viesu klātbūtnē.

– Viņa tevi apskauž, – Adriāna atklāja. – Baidās, ka zaudēs skaistumu un tava tēva mīlestību. Viņai ir bērns, un viņa ir māte tāpat kā Vannoca, bet tu esi šķīsta kā eņģelis.

Manī uzšķīlās ļauna dzirksts, kad domāju par Džūlijas skaudību. Bet pēc paziņojuma par manu saderināšanos ar Džovanni Sforcu tēvs lika sekretāram novirzīt sūtņus uz viņa kabinetu, un viss beidzās ar to, ka es sēdēju uz soliņa un pārlieku dedzīgā šuvēja atstāja zilumus uz manām kājām un rokām, bet Džūlija, kaut gan ilgi veseļojās, nebija zaudējusi ne kripatu no sava valdzinājuma.

Dzirdot soļus gaitenī, es pagriezos. Mēs visas zinājām, kurš nāk, it īpaši Džūlija. Viņa izrāva bērnu zīdītājai no rokām un iekārtojās uz dīvāna, iekams tēvs atvēra durvis.

Viņš bija pavēlējis izveidot eju no mūsu nama uz Siksta kapelu, lai varētu apciemot mūs jebkurā laikā, bet neizmantoja to jau vairākas nedēļas. Tēvs līdzinājās saules apzeltītam mākonim. Apmetnis ar sermuļādas apmali, kurpes, talārs un pat cepurīte – viss bija veidots no ziloņkaula krāsas satīna. Tumsnējā āda šķita vēl tumšāka, un melnās acis mirdzēja. Uzsmaidījis šuvējai un māceklēm, viņš papliķēja Muriljai pa galvu, ko sedza turbāns, un pieliecās noskūpstīt Džūliju. Viņa sniedza tēvam mazo Lauru, bet bērns sāka kliegt.

– Kopš tavas pēdējās ciemošanās reizes viņa ir izaugusi, – Džūlija noteica.

– Jā gan. – Tēvs brīdi vilcinājās. Es pārsteigta redzēju, ka viņš bērnu nevis noskūpsta, bet tikai nevērīgi parāda svētības zīmi. Mani izbrīnīja šī vienaldzība. “Tēvs taču apgalvoja, ka ir laimīgs. Vai viņš nožēloja savu soli? Vai jutās vīlies, jo Džūlija viņam dāvājusi nekam nederīgu meiteni? Jā, es loloju šādas cerības, jo gribu arī turpmāk būt tēvam vienīgā, tomēr tas ir dīvaini. Tēvam vajadzētu mīlēt šo bērnu.” Es atkal vēlējos, kaut šeit būtu Adriāna, kas man visu paskaidrotu. Bet viņa neilgi pēc Džūlijas dzemdībām atgriezās savā namā, jo esot atstājusi to novārtā. Visticamāk, viņa vairs nespēja paciest Džūliju.

Tēvs sniedza man rokas. – Kas noticis? Vai nesasveicināsies ar savu veco tēvu? – Es metos viņa skavās. – Mana farfallina, – viņš nočukstēja. – Tu esi līgava. Kā aizskrien laiks! Vēl vakar tu rotaļājies ar kaķēniem. – Es palūkojos viņam garām uz durvīm, kur pulcējās neiztrūkstošā svīta, un pamanīju savādu izteiksmi pavadoņu sejā. Tēva iecienītais kalpotājs, izskatīgais melnacis Pedro Kalderons, ko tēvs dēvēja par Peroto, steigšus paņēma manu apmetni, kas bija nomests pie soliņa, un aplika to man ap pleciem.

– Paldies, Peroto, – es pateicos. Tēvs atkāpās, un es redzēju, ka arī Džūlija uz mani skatās. Savilkusi apmetni ciešāk, es neveikli saspraudu to ap vidukli.

Nupat es biju pieskārusies tēvam, un manu augumu no viņa svētās miesas šķīra tikai krekls.

Kardināls Askānio Sforca sarauca degunu. Viņš bija mana līgavaiņa radinieks, slaids vīrietis nevainojamā sarkana satīna tērpā. Brūno acu rāmais skatiens bija mānīgs; es atskārtu, ka viņš redz daudz vairāk, nekā grasās atklāt.

– Kam varam pateikties par šādu pagodinājumu? – Džūlija jautāja. Viņa smaidīdama atdeva Lauru zīdītājai un piecēlusies ieķērās tēvam rokā. – Pagājis tik ilgs laiks, ka Jūsu Svētība noteikti var paēst vakariņas kopā ar mums. Ēdīsim uz terases. Mūsu dārzs ir gatavs un ļoti skaists, vai ne, Lukrēcija? – Runājot viņa neskatījās uz mani, jo visa viņas uzmanība bija pievērsta tēvam. – Jums jāredz sava dāsnuma augļi. Man ir svaiga melone un šķiņķis, kas īpaši jums atvests no Spānijas.

– Vai tiešām? – Tēvs aplaizīja lūpas. – Šķiņķis būtu ļoti gards. Diemžēl es atnācu pie Lukrēcijas. Apsolīju viņu šodien izvest pastaigāties.

Viņš neko tādu nebija apsolījis, un Džūlija to zināja. Viņa sastinga, it kā būtu saņēmusi pavēli izvākties. Pirms viņa paguva kaut ko iebilst, kardināls Sforca sacīja: – Es justos pagodināts, ja varētu pavadīt donnu Lukrēciju. Viņa Svētībai nevajadzēs atteikties no šķiņķa. Un daiļās dāmas, – viņš piebilda, eleganti paklanījies Džūlijai.

– Lieliski. – Džūlija satvēra tēva roku vēl ciešāk. – Lukrēcija sapratīs. Vai ne, mīļā? – Viņa atkal neskatījās uz mani. Es piebalsoju: – Jā, palieciet pie mums, Jūsu Svētība. Jūs taču nepaguvāt pavadīt laiku ar…

– Sarunāts! – Džūlija valdonīgi pamāja, aizsūtot prom visus, izņemot mani un Peroto. Tēvs apmulsis pieņēma manu skūpstu uz vaiga. – Vēlāk es tev atlīdzināšu, – viņš nočukstēja, un es sekoju pārējiem.

– Pateicos par piedāvājumu, Jūsu Eminence, – es vērsos pie kardināla Sforcas. – Bet jums noteikti ir svarīgāki pienākumi.

– Nepavisam, – viņš atbildēja. – Lūdzu, nāciet man līdzi! Ģērbieties tā, lai varētu doties nelielā izjādē pa pilsētu. Peroto, pavadi donnu Lukrēciju! Tiksimies pagalmā pēc pusstundas. – Viņš smaidīja, bet acis bija saltas. – Viņa Svētība jums sagatavojis īpašu pārsteigumu.

Es steidzos pārģērbties. Vajadzēja ņemt līdzi Pantalīziju, jo Adriāna uzstāja, ka nekur nedrīkstu iet bez viņas. Es ātri uzvilku vieglu zīda tērpu, paņēmu apmetni ar kapuci, un mēs devāmies uz pagalmu.

No Apustuļu pils skanēja āmuru klaudzieni un strādnieku klaigas. Tēvs bija sācis atjaunošanas darbus. Kardināls Sforca mani gaidīja blakus segtām nestuvēm un bruņotiem pavadoņiem. Pantalīzija palūkojās uz Peroto, kurš palīdzēja mums iekāpt. Viņš novērsās un koši piesarka.

– Tu viņam patīc, – es jokoju, kad iekārtojāmies spilvenos. – Un arī tev viņš patīk. Es jau esmu redzējusi, kā viens otru nopētāt.

– Viņš ir pievilcīgs. – Pantalīzija ielūkojās spraugā starp aizkariem. – Vai viņš ir no labas ģimenes?

– Laikam, – es izklaidīgi noteicu, jo man nebija ne jausmas. – Pašķir aizkarus! – Arī man gribējās paraudzīties uz Romu. Ļoti reti gadījās iespēja pašai paviesoties pilsētā, it sevišķi kopš dienas, kad tajā valdīja mans tēvs.

Mēs pametām Vatikānu un aplaidām loku ap duļķaino, lietus ūdens pierietējušo Tibru. Ceļu mēs izvēlējāmies gar seno pilsētas mūri. Pie katra līkuma gaisā slējās zvanu torņi un baznīcu smailes. Kad sasniedzām šauras, akmens plāksnēm bruģētas ielas, mūs ieskāva apdullinoša kakofonija. Virs galvas kā cilvēku austs tīkls vijās veļas auklas un izvirzīti balkoni. Auroja mājlopi, ko veda uz kaušanu, un pilsoņu sievas skaļi pļāpāja durvīs, bērni rotaļājoties spiedza, ubagi stūros vaimanāja, un tirgotāji piedāvāja visu, sākot no relikvijām un beidzot ar traukiem. Garīdznieki un augstmaņi zirgos auļoja mums garām, un viņiem nerūpēja, kurš pakļūst zem pakaviem. Mežonīgi suņi cīnījās par atkritumiem, un notekās rušinājās cūkas. Gaisā vējoja izkārnījumu un sasmakuša ūdens smārds. Viss bija skaļš, netīrs un bīstams.

Es to dievināju.

Roma bija mana pilsēta. Manas mājas.

Garām tirgum rietumu krastā mēs nokļuvām Trastaveres labirintā, kur dzīvoja turīgie tirgoņi nocietinātos namos blakus ādmiņu darbnīcām, vīna veikaliem, iebraucamajām vietām un bordeļiem. Nestuvēm šūpojoties, Pantalīzija jautāja: – Kāpēc mēs esam šeit? Te dzīvo tikai ebreji un zagļi.

– Un bagātnieki, – es atgādināju. Mēs apstājāmies pie drūmas ēkas ar izrobotiem mūriem, augstu torni un vārtiem ar misiņa apkalumiem. Peroto palīdzēja mums izkāpt. Arī kardināls Sforca nolēca no zirga. Vārti atvērās, un iznāca vairāki pāži, kas pārņēma savā ziņā nestuves un zirgus, bet mēs iegājām iekšā.

Pagalmā bija strūklaka un apcirpti koki māla podos. Es atmetu kapuci un aplūkoju šo novārtā pamesto, bet acīmredzami bagātīgo vietu, kā arī vīrus, kas slaistījās pie arkādes. Daži pagriezās un nopētīja mani. Es jutu, ka tie ir pieredzējuši neģēļi, līdzīgi Huana pavadoņiem. Tas apstiprinājās, kad viens no viņiem pienāca pie mums un paklanījās.

– Donna Lukrēcija, benvingut. – Viņš mani pārsteidza, runājot katalāņu valodā. Kalsnais vīrietis bija ģērbies grezni kā jau algotnis. Ādas dubletam bija josta, pie kuras piestiprināta dunča maksts un naudas maisiņš. Krekla piedurknes un apkakli rotāja izsmalcinātas mežģīnes. Zābakiem bija plati stulmi, lai varētu paslēpt nelielus ieročus. Viņam bija savādas acis, ne zilas, ne pelēkas, bet tādā kā krēslas tonī. Zem cepures vijās tumši mati. Muti kropļoja liela rēta, tomēr viņam piemita valdzinājums. – Es esmu Migels de Korelja, nupat ieradies no Valensijas, lai kalpotu savam kungam. Sauciet mani par Mikeloto. Esmu jūsu rīcībā.

Tagad viņš runāja itāliski, un kardināls Sforca aizkaitināts jautāja: – Kur ir tavs kungs? Mēs sūtījām ziņu, ka ieradīsimies.

– Viņš gaida jūs augšstāvā, – Mikeloto atbildēja. Kardināls tuvojās kāpnēm, bet algotnis piebilda: – Kungs vēlas brīdi pavadīt divatā ar dāmu. Zālē ir izlikti atspirdzinājumi, Eminence. – Mikeloto izmanīgi nostājās starp Sforcu un kāpnēm. Viņš pieskārās manai rokai, bet tik viegli, ka es neko nejutu.

Mierinoši uzsmaidījusi Pantalīzijai, es paaicināju Peroto. – Nepamet viņu vienu, – es piekodināju. Peroto atkal nosarka. Man bija taisnība; viņam patika mana kalpone.

Mikeloto man sekoja uz otro stāvu, kur apartamentus ieskāva galerija ar krāsotām dzegām. Bija acīmredzams, ka mājas iemītnieks te dzīvo pavisam nesen. Gaiteņos bija izmētāti salmi, tukšas lādes un otrādi apgāztas kastes. Saimnieks noteikti bija bagāts, spriežot pēc gobelēniem, kas izritināti pie zāles sienām, un austajiem turku paklājiem uz galdiem un skapjiem.

Algotnis ielēja man vīnu no sudraba krūkas un pasniedza kausu, un es jautāju: – Kam varu pateikties par šo godu?

Viņš pasmaidīja un, viegli paklanījies, atmuguriski izgāja no zāles.

– Lučija.

Es spēji pagriezos. Kāds pārsteigums! Man tuvojās Čezāre.

Uzreiz bija redzams, ka viņš pieņēmies svarā un ataudzējis matus. Viņa galvu ieskāva īsas, tumši rudas cirtas, un viņš līdzinājās Botičelli ķerubam.

– Tu esi atgriezies Romā! – es iesaucos. – Kāpēc man neteici?

– Gribēju tevi pārsteigt. – Čezāre norādīja uz istabu. – Vai tev patīk mans jaunais nams?

– Vajadzīgi daži uzlabojumi, – es atzinu un sarāvos. Viņš noteikti pats saprata, ka šī nav pils. Grīdas flīzes bija ieplaisājušas, un griestu stūros rēgojās mitruma pēdas.

Čezāre iesmējās. – Protams. Vai esi vīlusies?

– Nē, – es steigšus attraucu. – Nams ir skaists. Cik ilgi tu šeit jau esi?

– Gandrīz mēnesi… – Viņš pieliecās, vairoties no pliķa. – Tikai mieru! – Viņš smaidīja. – Gribēju tev pateikt ātrāk, bet tēvs uzstāja, lai klusēju, kamēr viss būs nokārtots.

– Nokārtots? – Es piecirtu kāju. – Kas ir tik noslēpumains, lai es nevarētu zināt, ka manam brālim pieder nams Romā? – Es nikna uzlūkoju viņu, bet apjuku, kad viņš nolaida galvu un parādīja izcirpto laukumiņu galvvidū.

– Tu devi priestera solījumu… – Mani pārņēma neizskaidrojamas skumjas.

– Neraudi. Man nācās izpildīt prasības, lai pārņemtu jauno arhibīskapa krēslu un tēva vietu Valensijas kardināla amatā. Jāizskatās atbilstoši.

Es apvaldīju asaras. – Vai jūties laimīgs?

Viņš paraustīja plecus. – Ja laime ir gada ienākumi četrdesmit tūkstošu dukātu apmērā, es nevaru sūdzēties. Un dukāti man sagādāja šo! – Viņš iepleta rokas. – Nedaudz lietotu, bet ļoti greznu namu Romas daudzveidīgākajā rajonā, un es drīkstu ar to rīkoties, kā vēlos. Lieliska pils, vai ne? Tā kļūs par šīs pilsētas lepnumu. Visi augstmaņi karos par ielūgumu pie Čezāres Bordžas, kad būšu te visu pabeidzis.

– Tātad tu pieņēmi kardināla vietu? – Mani māca šaubas par brāļa vienaldzību. Jutos tāpat kā toreiz, kad Huans mūs atrada dārzā. Čezāre slēpa savas īstās domas, lai rādītu visiem gaidīto fasādi. – Tu piekrīti visam, ko tēvs pieprasa?

– Man nav citas izvēles. – Čezāre piegāja pie galdiņa un ielēja vīnu divos kausos. – Tas ir mans liktenis, Lučija. Mēs nevaram iebilst pret likteni, varam tikai mēģināt to paredzēt un, ja paveicas, pielāgot savai gribai. – Viņš pieklusināja balsi. – Es grasos panākt, lai man ļoti paveicas.

Tas jau izklausījās pēc mana brāļa, kaut gan nespēju iedomāties, kā viņš varētu izbēgt no Baznīcas skavām. Malkodama reibinošo vīnu, es vēroju, kā Čezāre pastaigājas un laiž pirkstus pār savām mantām. Viņam patika viss skaistais. Gribēju jautāt, kā viņš izturēs šo ērkšķu kroni, ko viņam uzspiedis tēvs, kā viņš apvaldīs savu kaismi pret pasauli. Čezāres sirdī kūsāja dzīvība, jaunība un spars. Viņš nespēs paciest Vatikāna dzīves grūtības, ķildas un intrigu vīšanu ar pārējiem kūrijas kardināliem. Zvērests nemaz nebija pats sliktākais, jo daudziem garīdzniekiem bija mīļākās un bērni, arī mūsu tēvam, bet iejūgt Čezāri paklausībā… Tikpat labi varētu piespiest brīnišķu ērzeli vilkt arklu tīrumā.

Es tomēr klusēju. “Kāda gan nozīme maniem vārdiem? Čezārem bija taisnība – viņam nav izvēles. Tāpat kā mums visiem. Mēs esam Bordžas. Mums jāupurē savas vajadzības ģimenes vārdā.”

– Ir vēl kāds pārsteigums, – Čezāre ieminējās, iztrūcinot mani no pārdomām, un apstājās pie loga. Biezie, zaļganie stikli ielaida istabā nespodru gaismu, bet bija tik netīri, ka aiz tiem neko nevarēja saskatīt. Es jau grasījos paberzēt stiklu ar piedurkni, bet viņš nočukstēja: – Kuš! Neaizbiedē mūsu medījumu. – Viņš nospieda apslēptu sviru loga rāmī, un stikls pavērās uz ārpusi. Es sajutu miklu zaļumu smaržu.

– Tev ir arī dārzs? – es sajūsmināta iesaucos. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un rādīja uz ārpusi. Mans skatiens pievērsās Trasteveres raibajam siluetam, zvanu torņiem un baznīcu smailēm. Pēc tam es palūkojos lejup uz dārzu pie ārsienas, kur nekoptie krūmi ieskāva putniem domātu ūdens tvertni un Veneru bez rokām.

Un tur es pirmo reizi ieraudzīju viņu – vīrieti, kurš pastaigājās pa taciņu un šķita jūtamies neērti. Viņam mugurā bija zils ieloču ģērbs, kas sniedzās līdz augšstilba vidum. Atlocītās piedurknes bija aizspraustas aiz jostas, atklājot kreklu zem dubleta. Šoses piegūla viņa kājām, kaut gan ne tik cieši kā manam brālim. Pareizāk sakot, viņa kājas nebija labi veidotas, un zilo zābaku stulmi kūļājās ap kalsnajiem apakšstilbiem. Viņam galvā bija muļķīga konusveida cepure ar platu malu. Pat samiegusi acis, es nevarēju saskatīt viņa seju un redzēju tikai taisni nogrieztos kastaņbrūnos matus, kas garumā atstāti līdz pleciem. Viņš klīda ap ūdens tvertni, spārdot oļus, un ūdenī ielaidās zvirbulis. Vīrietis atlēca malā un pavicināja roku, lai aizgaiņātu putnu. Man piepeši sirds krūtīs sažņaudzās vēl brīdi pirms tam, kad Čezāre pačukstēja: – Džovanni Sforca baidās notraipīt drēbes, kuru iegādei naudu aizņēmās no radiem. Zelta ķēde ap kaklu pieder man. Viņam vajadzēja zeltu, kas nomāktu šo briesmīgo zilo krāsu.

– Džovanni Sforca, mans līgavainis? – Es strauji atkāpos no loga.

Čezāre pamāja. Es piespiedu plaukstas pie tērpa svārkiem, it kā viņš varētu sadzirdēt tos čaukstam, un uzdrošinājos palūkoties vēlreiz. Džovanni bija apstājies un raudzījās augšup. Es sastingu, bet atvieglota pamanīju, ka viņš vismaz neizskatās manāmi kroplīgs vai rētains.

Viņš atrāva skatienu no loga un pievērsās namam. Parādījās kardināls Sforca.

Es atkāpos un aizvēru logu. Čezāre ziņkāri vēroja mani. – Ko teiksi?

Izbijusies es noriju siekalas. – Kāpēc viņš ir šeit?

– Lai apprecētos ar tevi, protams. – Čezāre brīdi klusēja. – Tev viņš nepatīk. – Es nepaguvu atbildēt, jo viņš ar dūri cirta saujā. – Es jau zināju! Tiklīdz viņš ieradās, es pateicu tēvam, ka tas nav iespējams. Viņš ir nevienam nezināma kondotjēra ārlaulības dēls, Sforcu dinastijas piederīgais, turklāt nabadzīgs un pat nedzīvo Milānā. Džovanni ir neievērojams grāfs, zvejnieku pilsētas Pezāro valdnieks, atkarīgs no Milānas iecietības. Turklāt viņš ir pārāk vecs, jau atraitnis. Tev nav jāraizējas. Mēs atradīsim tev kādu citu ar glītākām kājām un labāku gaumi.

Noklausījusies es pavaicāju: – Cik viņam gadu?

– Divdesmit astoņi. Pirmā sieva bija Mantujas marķīza māsa. Viņa nomira dzemdībās, un arī bērns gāja bojā. Pat viņa sēkla ir neizturīga.

Es prātoju, ko Pezāro valdnieks Džovanni Sforca teiktu par mani. Arī viņš varētu apšaubīt manu piemērotību, jo es biju pusaudze, nupat nākusi no klostera, turklāt mana dzimta nebija ne Gondzagas, ne d’Estes, ne Mediči, kaut gan mans tēvs sēdēja pāvesta tronī. Atcerējos, ko man bērnībā teica tēvs – Itālijā mūs vienmēr uztvers kā svešiniekus no Spānijas.

– Cik daudz viņš iegūs?

Čezāre salti iesmējās. – Viņam tā būs vesela bagātība. Bet tev nav jāsatraucas, – viņš atkārtoja. – Nav apsolīts nekas tāds, ko nevar atcelt. Pateikšu tēvam, ka tev viņš šķiet nepiemērots, un…

– Kardināls Sforca deva izšķirošo balsi, lai tēvs iegūtu troni. – Es palūkojos uz logu. – Nedomāju, ka viņš priecāsies par manu nepatiku.

– Vai kādu interesē viņa vēlmes? Mēs jau pietiekami esam devuši tai čūskai. Viņš saņēma mūsu bijušo namu un vicekanclera amatu, nemaz nerunājot par draudzēm un zēniem, ar kuriem pietiktu pilsētvalsts apdzīvošanai. Lai tos Sforcas ķer sērga!

Es uztvēru Čezāres kvēlo skatienu, pasniedzos pēc kausa un iztukšoju to. – Lai nu kā, man vajadzētu ar viņu iepazīties. Tāpēc jau mani šurp atveda, vai ne?

Brālis samiedza acis. – Tev nav nekādu pienākumu. Tēvs lūdza, lai tev viņu tikai parāda. Tu vari atgriezties pilī, nevienu neaizvainojot.

– Vai tiešām? Varbūt visi zaudējuši redzi? – Man izdevās iesmieties. – Viņa tēvocis zina, ka esmu šeit, un arī Džovanni mani nupat ieraudzīja. Iesim, Čezāre! – Es sniedzu viņam roku. – Gribu, lai tu pirmais mani iepazīstini ar nākamo vīru.

*

Abi Sforcas stāvēja pie Veneras, un Džovanni māja, klausoties tēvoča balsī. Es nedzirdēju vārdus, bet acīmredzot runa bija par kaut ko svarīgu, jo abi šķita satrūkušies, kad mēs ar Čezāri iznācām no galerijas.

Kardināla sejā ātri parādījās pierastā maska, un viņš nāca man pretī. – Donna Lukrēcija, kāds prieks, ka pievienojāties mums! – Viņš palūkojās uz Čezāri. – Un arī jūs, – viņš noteica, vērodams mana brāļa plaukstu, kas bija uz mana elkoņa. Es veikli atbrīvojos un pasmaidīju. Kardināls turpināja: – Lūdzu, iepazīstieties! Mana brālēna dēls Džovanni Sforca, Pezāro valdnieks. Viņš nepacietīgi gaidīja iespēju jūs satikt.

Tiklīdz kardināls pamāja, Džovanni spēra soli uz priekšu, sasprindzinājis šauros plecus, un tā vēl vairāk izcēla to, cik šaurs ir viņa krūškurvis zem biezajām apģērba ielocēm.

– Jūtos pagodināta, kungs. – Es nolaidu skatienu, atdarinot Džūliju brīžos, kad viņa centās iegūt mana tēva labvēlību. Džovanni ilgi klusēja un tad drebošā balsī ierunājās: – Arī es jūtos pagodināts, satiekot… tas ir, iepazīstoties ar jums.

Čezāre nicīgi iespurdzās.

Es pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Džovanni piesarkst. Viņš nelikās pievilcīgs, bet zodā bija bedrīte, kas nedaudz mazināja lielā deguna un tuvu izvietoto brūno acu nepatīkamo iespaidu, turklāt viņš šķita jaunāks, nekā biju gaidījusi, un viņa atklātā sejas izteiksme man nedaudz atgādināja Džofri. Tagad, kad bijām vismaz apmainījušies ar sveicieniem, viņš nedaudz nomierinājās, tomēr grozīja pirkstos mana brāļa zelta ķēdi, it kā nebūtu pieradis pie tās svara.

Mani pārņēma atvieglojums. Viņš nemaz nelīdzinājās savam pārmērīgi koptajam radiniekam.

– Vai vēlaties pastaigāties? – es ierosināju. Tā bija pārdroša rīcība, tomēr gribēju parunāt ar viņu divatā. Džovanni jautājoši uzlūkoja kardinālu, kurš pamāja un kopā ar Čezāri iegāja galerijā. Mans brālis sadrūmis pameta skatienu pār plecu un vēroja, kā mēs ar Džovanni sākam iet pa taciņu apkārt putnu ūdens traukam.

Oļi skaļi čirkstēja mums zem kājām. Sākumā domāju, ka Džovanni manu ierosinājumu uztvēris burtiski un apvedīs mani lokā ap trauku, nesakot ne vārda. Tad es pamanīju, ka viņš košļā apakšlūpu. Tāda atturība mani iedrošināja. “Viņam ir tikpat maz izvēles iespēju kā man. Pat mazāk. Šaubos, vai ģimene ļaus viņam atzīt mani par nepiemērotu.”

– Jūs necerējāt mani šodien satikt, – es ieminējos.

Džovanni iepleta acis, un es tik tikko apvaldīju smieklus. “Vai viņš mani uzskatīja par bērnu, kurš neko nesaprot?” Viņš papurināja galvu un neskaidri noteica: – Viņa Eminence kardināls un Viņa Svētība lika man uzposties un ierasties dārzā pirms sestās lūgšanu stundas. Bet es nezināju, ka tiksimies. Man teica, ka redzēsiet mani no augšas. Neko citu. – Atkal brīdi klusējis, viņš piebilda: – Es staigāju šeit jau stundu. Lūk! – Viņš noņēma cepuri. Mati mirka sviedros un bija pielipuši pie ādas. Galvvidus bija gandrīz kails; bez cepures bija redzams viņa vecums. – Nodomāju, ka tveicē zaudēšu samaņu. Šīs drānas ir… smagas.

– Man ļoti žēl, ka jums tika sagādātas neērtības. – Es vēroju, kā viņš nosusina pieri. – Laikam neesat pieradis pie laika apstākļiem Romā. Tagad ir tikai maijs. Augustā sāksies īstais karstums. Visi, kam ir villas pakalnos, dodas prom pirms drudža moskītu ierašanās.

– Drudzis? – Džovanni izbijies lūkojās uz mani. – No moskītiem?

– Jā. Nezinu, kā tas notiek, bet pieņemu, ka no kodumiem. Tomēr moskīti purva dēļ šeit mājo visu gadu, bet drudzis parādās tikai vasarā. – Es paraustīju plecus. – Mana tēva ārsts Torelja, kurš ir ebrejs un mācījies medicīnu no mauriem Spānijā, daudz zina par šādām kaitēm un uzskata, ka drudzi pārnēsā īpaši moskīti. Vasarā tas skar veselus kvartālus un… – Es apklusu, jo Džovanni bija biedējoši bāls. – Vai jūtaties nelāgi? – es jautāju un sāku bažīties, ka viņam iekodis kāds moskīts.

– Nekad… nekad es nebiju par to dzirdējis. Pezāro nav kukaiņu, kas pārnēsā mēri.

– Nav moskītu? – Šoreiz man neizdevās apvaldīt smieklus. – Pezāro ir ļoti paveicies! Man ir jutīga āda, tāpēc parādās izsitumi visur, kur moskīti iekož. Tomēr tas nav mēris, tikai drudzis, kas parasti nogalina ļoti jaunos vai vecos. Jāatzīst, ka tas tomēr sagādā neērtības. Mans brālis Čezāre reiz saslima ar drudzi, un aizritēja nedēļas, kamēr viņš spēja piecelties… – Es apklusu, sapratusi, ka runāju pārāk daudz, turklāt Džovanni nemierināja mani vārdi. Izskatījās, ka viņš ir gatavs bēgt uz savu pilsētu, kurā nav moskītu, un nekad neatgriezties.

– Nav nekāda iemesla satraukties. – Es papliķēju viņam pa roku. – Kā jau teicu, ir tikai maijs, un…

– Mēs augustā būsim prom. – Viņš atrāva roku, it kā būtu apdedzinājies, un es satrūkos. Ierosinājums pastaigāties jau bija pārdrošs, bet pieskāriens… it īpaši tad, ja mūs nav svētījis priesteris… Kļūda! Acīmredzot es biju rīkojusies kā svešzemniece no Spānijas. – Mūsu laulību ceremonija notiks jūnijā, – viņš sacīja. – Tiešām nav jāsatraucas, jo augustā mēs jau dzīvosim Pezāro.

– Ak tā! – Nebūtu pieklājīgi paskaidrot, ka viņš kļūdās. Tēvs nemūžam nesūtītu mani prom no Romas. Viņš pat neapstiprināja Huana aizbraukšanu uz Spāniju, kā ieganstu izmantojot Katolisko monarhu vilcināšanos ar dokumentu sūtīšanu, kaut gan visi zināja patiesību, proti, tēvs negribēja šķirties no saviem bērniem.

Džovanni atkal spēra soli atpakaļ. – Jums patiks Pezāro. Tā ir jūras krastā netālu no Flamīnija ceļa. Mums ir skaistas baznīcas un laukumi. Manā rīcībā ir pilsētas nams, un arī pils jeb Kostanco cietoksnis ir apdzīvojams. Tajā ir četri nostiprināti torņi un aizsarggrāvis.

– Jums ir grāvis? Un nav moskītu?

Viņš sastinga. – Lielāko gada daļu tas ir sauss. Ziemā piepildās ar jūras ūdeni. Pezāro nav nepieciešama aizsardzība, jo mēs esam mana tēva brālēna Milānas hercoga Ludoviko il Moro pavalstnieki. Viņš sūtītu armiju mums palīgā. Es kalpoju viņam.

– Saprotu. – Čezāre bija nodēvējis viņu par nabaga radinieku, un nupat Džovanni kļūdījās, saucot il Moro par hercogu, kaut gan Ludoviko Sforcam nepiederēja šis tituls. Viņš bija Milānas īstā valdnieka Džana Galeaco reģents un turēja savu brāļadēlu ieslodzījumā.

Bet pirmā tikšanās nebija īstais mirklis, kad runāt par šiem sarežģījumiem. Jaunām līgavām nebija pieņemts spriest par tik bīstamiem jautājumiem kā alkatīgi tēvoči, kas iesloga brāļadēlus.

– Jūsu pilsēta noteikti ir brīnišķīga, – es sacīju. Džovanni manāmi atplauka un turpināja pastaigu. Es viņam sekoju, kaut gan piepeši gribēju beigt šo sarunu, alku atgriezties savā namā un pagulēt blakus Arančīno, pirms izlemšu, ko vakarā vilkt mugurā. Atcerējos Džūliju, kas gribēs dzirdēt visus sīkumus par šo tikšanos. Nāksies no viņas vairīties, kamēr… It kā sadzirdējis manas ilgas, dārzā atgriezās Čezāre. – Pietiek! – Viņš sadrūmis lūkojās uz Džovanni. – Viņa Eminence gaida jūs zālē.

Džovanni sastinga. Pirms Čezāre paguva atkārtot šo pavēli, es pagriezos pret savu saderināto. – Jūtos ļoti pagodināta, kungs. Pateicos par sarunu un pastaigu.

Viņš noliecās noskūpstīt manas pasniegtās plaukstas. – Pagodināts jūtos es, madonna. – Viņš piesardzīgi apgāja apkārt Čezārem un aizsteidzās, platajiem zābaku stulmiem šūpojoties.

– “Pagodināts jūtos es”, – Čezāre mēdījās. – Viņš ir ne vien nabags, bet arī bez izdomas.

– Un bez drudža savā pilsētā, – es piebildu.

Čezāre palūkojās uz mani. – Kāpēc tu tā saki?

– Tāpat vien. – Es nožāvājos. – Esmu nogurusi. Lūdzu, pasauc Pantalīziju un pavadi mani līdz mājām.

Brālis satvēra mani aiz rokas un veda uz māju. – Likšu sagatavot svītu un… – Viņš piepeši apstājās. – Tu nepateici, kā jūties tagad, kad esi viņu sastapusi. – Čezāre nemirkšķinot mani vēroja, it kā gribētu atklāt kādu noslēpumu.

Es vilcinājos. Ko lai saku? Čezāre likās apņēmies dzirdēt noniecinājumu, bet patiesībā nebija iemesla veltīt šādus vārdus Džovanni. Viņš nebija ne izskatīgs, ne interesants, bet nešķita arī cietsirdīgs vai stulbs. Es atcerējos Neapoles Ferranti un viņa pagrabu, kas pilns ar līķiem; man varētu būt arī sliktāks vīrs nekā Džovanni. Un pēc mūsu kāzām viņš uzzinātu, ka es nekādā gadījumā nepametīšu Romu. Tēvs sāktu smieties, jau iedomājoties vien, ka es braukšu vērot, kā aizsarggrāvis piepildās ar jūras ūdeni.

– Viņš būs mans vīrs, – es beigu beigās noteicu. – Jūtām nav nozīmes.

Kādu brīdi Čezāre vēroja mani un sāji iesmējās. – Protams. Piedod, es uzvedos muļķīgi. Viņš tiešām būs tikai tavs vīrs. Un vīriem nav nozīmes.