Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 6

Lāpas apgaismoja naksnīgās debesis, un svaigā citrusu smarža atvairīja moskītus, kas mūs mocīja vasarās. Kalpotāji nesa prom ēdiena atliekas – garšaugos ceptu jēru, pāvu, mežacūku un vēršgaļu, kā arī vīnu un marcipānu, ar ko pietiktu veselam leģionam. Reiz nevainojami baltie un tagad vīna traipu izraibinātie Venēcijas galdauti sedza garos galdus iekšpagalmā. Kalpotāji nesa galdautus prom, lai iemērktu verdoša urīna mucās.

Viesi sāka pulcēties Adriānas namā drīz pēc saulrieta. Mūs apsēda brālēni un radi, par kuriem nebiju pat dzirdējusi, un daudzi augstmaņi, kas vēlējās izmantot mūsu dzimtas piepešo veiksmi. Viņi zvilnēja uz spilveniem lodžijā, baudot vēso pūsmu no Tibras, vai arī pastaigājās pa dārza takām.

Kaut gan tobrīd dusmojos uz Džūliju, es paklausīju viņas padomam un uzvilku zaļo zīda tērpu, pievienojot dzeltena satīna piedurknes. Pantalīzija sakārtoja manus matus sprodziņās ap seju. Smagās cirtas bija saliktas tīkliņā, ko rotāja viena vienīga pērle. Pantalīzija teica, ka izskatos skaista, jo tas bija viņas pienākums; nopētījusi savu atspulgu, es nolēmu viņai ticēt. Vaigi bija pārāk tukli, un mute pārāk plata, turklāt augums vēl bija saglabājis bērnības apaļīgumu, bet es sevi mierināju ar domu, ka savam vecumam esmu labi veidota un man piestāv tērps.

Ieņēmusi vietu zālē blakus Adriānai, es sveicināju viesus. Huans stāvēja Adriānai kreisajā pusē, nomazgājies un ģērbies melnā samtā ar jostu, ko rotāja zelta bārkstis. Pie tās bija piestiprināts grezns turku duncis. Arī viņš pieņēma viesu slavinājumus un apbūra visus ar savu smaidu, it kā pirms dažām stundām nebūtu sacirtis cilvēku gabalos.

Jutos atvieglota, jo Džūlija nemēģināja iesaistīt mani sarunās. Viņa bija ģērbusies greznā, tumši sarkanā zīda tērpā, un ap kaklu viņai mirdzēja briljanti. Džūlija apspriedās ar viesiem. Arī mana māte savā melnajā, pārāk šaurajā samta tērpā turējās nomaļus un skarbi izrīkoja kalpotājus, tik tikko pievēršot uzmanību savam vīram, sinjoram Kanālem, kurš atveda manu desmit gadus veco brāli Džofri.

Mazā Džofres sarkanīgi zeltainie mati krita pār vasarraibumiem nosēto pieri, bet druknais augumiņš ietērpts dzeltenbrūnā kamzolī un šosēs. Mani redzot, viņš atplauka smaidā, un es viņu sirsnīgi apskāvu. Kad viesi ieņēma vietas, es liku brālim apsēsties man blakus.

– Vai atnāks arī tēvocis Rodrigo? – Džofre dedzīgi jautāja, un es pasmaidīju, slēpjot skumjas, ko raisīja viņa vārdi. Brālis vēl dzīvoja pie Vannocas un nezināja, ka mīļotais “tēvocis”, ko viņš dievināja, patiesībā ir mūsu tēvs.

– Man stāstīja, ka drīz viņš būs klāt, – es atbildēju. – Tev jāuzvedas ļoti labi. Nevajā Arančīno un nebaro suņus zem galda, skaidrs?

Viņš svinīgi apsolīja, bet es tik un tā sēdināju viņu sev blakus, lai varētu sagriezt viņa gaļu un atšķaidīt vīnu. Kaut gan biju apliecinājusi, ka tēvs ieradīsies, mielasta sākumā tas vēl nebija noticis. Toties Huans aicināja visus iedzert par mūsu tēva veselību un ilgi runāja par jauno laikmetu, kas skāris Romu. Tajā gaisīs samaitātība un tiks atjaunota Jēzus kārtība. Šie vārdi bija paredzami, bet to izpildījums šķita pārsteidzošs. Huans draudīgi aplūkoja visus sanākušos, it kā meklējot ienaidniekus. Man šķita, ka daži viesi nodrebēja – acīmredzot zināja par notikumu pie mūsu vārtiem. Uz ceļa vairs nebija nekādu pierādījumu, jo Tomazo izpildīja manas mātes pavēli, bet es nešaubījos – ja Huans varētu panākt savu, algotā pulgotāja galva tobrīd būtu uz mūsu vakariņu galda kā baiss brīdinājums.

Pēc daudzām dzīrēs pavadītām stundām mums beidzot ļāva aiziet, un es ievedu Džofri dārzā, lai aizbēgtu no baumot kārajām dāmām un sazvērnieciskajiem kungiem. Kad tuvojās pusnakts, mēs ar Džofri sēdējām uz strūklakas malas un mērcējām pirkstus ūdenī, tvarstot zvaigžņu atspīdumus. Piepeši pār dārzu nolaidās klusums gluži kā pirms vētras.

Es pielēcu kājās. – Pasteidzies, Džofre! Noslauki rokas. – Es nosusināju savējās tērpa svārkos un devos uz mājas pusi. Kad sasniedzām ārējo terasi, galerijā parādījās liels stāvs un dārdošā balsī jautāja: – Kur ir mana farfallina?

– Šeit! – Es steidzos pie viņa, un Džofre man sekoja. Tēvs mani apskāva; no viņa drēbēm plūda vīraka un sviedru smārds. Es līksmoju par viņa tuvību un tikai tagad ļāvu sev atzīt, cik ļoti mani nobiedēja sadursme pie vārtiem. Nekas slikts nevar notikt, ja blakus ir tēvs. Nekas neuzdrošinātos.

– Mans bērns! – Viņš mani cieši apskāva, līdz ņieburs sažņaudza manas ribas un es iestenējos: – Tēt, es nevaru paelpot! – Viņš negribīgi palaida mani vaļā, saraucis plato, saules nobrūnināto pieri. Tēvs nekad neatcerējās uzlikt cepuri, kaut gan sešdesmit gadu vecumā jau bija zaudējis gandrīz visus matus un kailais galvvidus bija raibs kā sarkankrūtīša ola. Tumšās acis bija neparasti dzīvīgas, lai arī nelielas, un viņš mani pētīja, it kā meklējot brūces.

– Adriāna visu pastāstīja. Ja iedomājos, kas varēja notikt… – Viņš savilka roku dūrē. – Es sagrautu visu šo pilsētu pār to nožēlojamo neģēļu galvām.

– Tas bija nieks. – Es piespiesti pasmaidīju. – Huans par visu parūpējās.

– Jā, arī to es dzirdēju. – Tēvs sadrūma. – Nāksies slēgt izlīgumu ar tā nelieša dzimtu un pārliecināt mūsu kūrijas tiesas kardinālus, ka mans dēls negrasās uzšķērst katru neapmierināto, kas viņam neiepatīkas. Lielisks skandāls manas ievēlēšanas vakarā. Pie visiem svētajiem, Huans pārāk neapdomīgi rīkojas ar savu asmeni! Vai nevarēja aizbiedēt to cilvēku ar kliedzieniem?

– Viņš mūs aizstāvēja, tēvs, – es iebildu, pati brīnīdamās par to, ka nostājos Huana pusē; viņš bija man netīkamākais no brāļiem. – Neģēlis mūs apmeloja. Un grasījās izvilkt dunci.

– Duncis nevar pretoties zobenam. Apvainojumi ir tikai vārdi. Mēs nedrīkstam nogalināt cilvēkus par to, ka viņi mūs aizvaino. – Tēvs skarbi iesmējās. – Tādā gadījumā šajā zemē nebūtu vairs neviena dzīva augstmaņa. Gandrīz katrs ir vismaz reizi mūs noniecinājis. – Viņš nopūtās. – Bet pats svarīgākais ir tas, ka netika nodarīts nekas slikts. Jautājumu varēja atrisināt daži simti dukātu īstajās rokās.

Piepeši es kaut ko atcerējos un pagriezos, lai pastumtu mazo brāli uz priekšu. – Tēvs, šeit ir Džofre. Viņš visu nakti gaidīja, kad varēs tevi satikt.

Tēva sejas izteiksme mainījās. Mans brālis ļoti rūpīgi paklanījās, bet tēvs norūca: – Vai nav pārāk vēls, lai tu vēl būtu nomodā?

Džofres smaids nozuda. – Jā, protams. Bet Lukrēcija… viņa teica, ka varam pastaigāties dārzā, līdz atnāksiet, un es gribēju…

– Jā? Ko tu gribēji? Nestosties, runā!

– Gribēju apsveikt jūs, – Džofre strauji nobēra. – Un pajautāt, vai drīkstu dzīvot kopā ar Lukrēciju. Man viņas ārkārtīgi pietrūkst, un viņa solīja, ka labprāt par mani rūpēsies.

– Vai tiešām tu viņam to solīji? – Tēvs uzmeta man asu skatienu.

Es saraucu pieri, jo nesapratu, kāpēc viņš dusmojas. – Protams. Mēs ļoti reti tiekamies, un tagad man būs savs nams, tādēļ es spriedu, ka pietiks vietas…

– Tu spriedi nepareizi. – Tēvs palūkojās uz Džofri. – Tas nav iespējams. Tu esi pārāk mazs, lai pamestu savas mātes māju. Vannoca tam nepiekristu. Turklāt Lukrēcijai drīz būs svarīgi pienākumi.

– Tēvs…

Viņš pacēla roku, un lāpu gaisma apspīdēja smagnējo zelta gredzenu viņam pirkstā. Uz tā bija sakrustotas pāvesta atslēgas. Es zināju, ka pēc pāvesta nāves viņa gredzens tiek salauzts, bet pēctecim izgatavots jauns. Acīmredzot tēvs bijis pārliecināts par uzvaru, ja licis radīt jauno gredzenu vēl pirms vēlēšanām.

– Es aizliedzu. – Viņš pastiepa roku pret Džofri. – Skrien pie Vannocas un saki, lai viņa ved tevi mājās. Ielās nav droši, un es nevēlos jaunus negadījumus.

Džofre noskumis palūkojās uz mani, noskūpstīja tēva roku un atkal palocījās, bet šoreiz ne tik rūpīgi. Viņš ieskrēja namā, bet grīļīgā gaita liecināja, ka viņš apvalda asaras.

Tēvs pievērsās man. – Lūdzu, turpmāk neierosini zēnam prātā šādas muļķības. Es saprotu, ka tev ir labi nodomi, bet Vannocai nepatiks, ja atņemšu viņas pēdējo bērnu.

– Viņš ir arī tavs bērns, – es atgādināju. Visā savā mūžā es nekad nebiju atklāti iebildusi tēvam, bet tagad nesapratu, kāpēc viņš izturas pret Džofri ar tādu nepatiku. – Man nav ne jausmas, kāpēc brālis nevarētu dzīvot ar mani. Māte viņam nepievērš uzmanību un…

– Lukrēcija, basta! – viņš mani uzrunāja spāniski, mūsu “slepenajā” valodā, un pār plecu palūkojās uz kardināliem, kas pulcējās akmens sviediena attālumā uz terases. – Pietiek, – tēvs klusi atkārtoja. – Es necietīšu tavu pretestību. Tagad es esmu pāvests, un man jārīkojas uzmanīgi, it īpaši attiecībā uz ģimeni. Man netrūkst raižu, un es negribu izdabāt zēnam, ja neesmu pārliecināts, ka viņš ir mans dēls.

– Neesi pārliecināts? – Es satriekta ievilku elpu. – Ko tas nozīmē? – Un es jau gatavojos kādai nepatīkamai atklāsmei. Šī nedēļa bija pilna ar tādām.

– Laikam jau tu esi pelnījusi skaidrojumu. – Tēvs nemierīgs nopūtās, satvēra mani aiz rokas un pieveda pie akmens soliņa. – Es nezinu, vai Džofre tiešām ir Bordža, – viņš sacīja. – Man ir skumji to atzīt, bet tava māte bija precējusies, kad laida viņu pasaulē, un tobrīd… es vairs nebiju tā aizrāvies ar Vannocu kā iepriekš. Kā lai zinu, ka Džofre nav viņas vīra bērns?

Tātad šī iemesla dēļ māte nebija pastāstījusi Džofrem par tēvu. Tam nebija nekādas saistības ar to, ka viņš vēl joprojām dzīvo zem Vannocas jumta. “Vai arī viņa apšauba, ka Džofre ir mana tēva dēls?” Es domāju par savu jaunāko brāli, kurš vienmēr centās izdabāt tēvam tāpat kā Čezāre viņa vecumā, bet tēva uzmanība bija veltīta tikai Huanam. Tomēr Čezāre nekad nešaubījās, ka ir mūsu tēva dēls, toties nabaga Džofre…

– Pietiek uz viņu paskatīties, lai redzētu, ka viņš ir Bordža. Viņš līdzinās man.

– Un tu līdzinies savai mātei. Lūk! Protams, es parūpēšos par Džofri kā par savu bērnu, jo negribu viņu pazemot. Bet es nevaru izmitināt viņu tavā namā… – Tēvs pacēla pirkstu, mani apklusinot. – Mums jārunā par vēl kaut ko.

Viņš šķita nopietns. Es sēdēju uz pašas sola malas un vēroju, kā viņš parausta apakšlūpu. Redzēju, ka tēvs ir noguris. Zem acīm rēgojās tumši loki, un āda bija bāla. Parastajā, melnajā tunikā, šosēs un nobružātos zābakos viņš izskatījās pēc taupīga amatnieka. Es vienmēr apbrīnoju viņa vairīšanos no pārliecīgas greznības. Košo, sarkanā satīnā tērpto kardinālu un purpurā slīgstošo bīskapu vidū viņš izcēlās ar savu vienkāršību. Taču tobrīd tā mani mulsināja, it kā es būtu gaidījusi brīnumainu pārvērtību pēc nonākšanas Svētajā krēslā, kādu acīmredzamu pārmaiņu, kas viņu atšķirtu no pārējiem un ļautu saskatīt dievišķo.

Es atcerējos Džūlijas teikto, ka pāvests tik un tā ir cilvēks, un saspringu. Tēvs sakoda zobus un tad paziņoja: – Džūlija man pastāstīja par jūsu sarunu pēcpusdienā. Viņa domā, ka tu mūs nosodi. Tavs tonis viņu apbēdināja.

Lai nepateiktu, ka Džūlijai vajadzētu bēdāties par savu uzvedību, es iekodu mēlē un klusi pavēstīju: – Viņa kļūdās. Es nemūžam tevi nenosodītu, tēvs.

– Ne jau mani. – Viņš pacēla skatienu. – Džūlija uzskata, ka tu nosodi mūs. – Es klusēju, un tēvs turpināja: – Saprotu. Nebija viegli uzzināt, ka tavs tēvs iecelts par pāvestu, un pēc tam atklāt, ka mēs ar Džūliju… – Viņš apklusa, un gaisā uzvirmoja spriedze.

– Vai tā ir patiesība? – es vilcinādamās iejautājos. – Vai viņa gaida tavu bērnu?

Tēvs pamāja. Viņa vaibsti piepeši atplauka priekā, un acis mirdzēja tāpat kā brīžos, kad viņš uzlūkoja mani. Es jutu sirdi sažņaudzamies. Viņš priecājās. Gribēja šo bērnu. Varbūt tā būs meita, maza meitenīte, vēl viena farfallina.

Šī baisā doma mani tā nomāca, ka es jau grasījos tēvam jautāt: “Ja jau tu šaubies par Džofri, kāpēc uzticies Džūlijai?” Viņas vīrs dzīvoja tālu prom, tomēr man šķita, ka viņš tik un tā varētu būt bērna tēvs. Bet es savaldījos, jo jutu, ka tēvs manus vārdus uztvertu kā nemiera kurināšanu.

– Man šķita, ka jūs ar Džūliju esat draudzenes, – viņš sacīja. – Viņa tevi uztver kā māsu. Es justos sāpināts, ja tu tā nedomātu.

– Tā ir, – es neveikli atbildēju, jo man nepatika viņam melot. – Bet, kad viņa pateica… – Es noriju siekalas. Pirmo reizi es runāju ar tēvu kā pieaudzis cilvēks. Vēl pirms dažām dienām es izšuvu spilvendrānu, ko viņam dāvāt; tagad runāju par viņa bērniem un mīlestību pret sievieti, kas varētu ieņemt manu vietu viņa sirdī. Man gribējās visu apturēt, atgriezties iepriekšējā dienā, kad redzēju Džūliju atnākam, un aizmirst visu uzzināto. Es labprātāk paliktu bērns, ja pieauguša cilvēka dzīve ir tik nepatīkama.

– Lukrēcija, es vēlos pasargāt tevi no šīs pasaules ļaunuma, kas nevienai meitenei nav jāpiedzīvo priekšlaicīgi, – tēvs sacīja. – Bet Džūlija uzstāj, ka tev ir laiks ieņemt pienācīgo vietu sabiedrībā.

– Man šķita, ka tā jau ir. Vai es neesmu tava meita? – Trīsas balsī man neizdevās apvaldīt. Es izmisīgi alku dzirdēt, ka viņš vēl joprojām mani mīl vairāk par visu citu, ka esmu viņam tuvākais bērns. Bet man ausīs skanēja mātes vārdi: “Nedomā, ka tas mainīs tavu likteni!” Un tie modināja bailes. “Ja nu viņš vairs nespēs mani mīlēt kā senāk, jo tagad ir pāvests, un sūtīs mani tālu prom pie kāda Spānijas augstmaņa?”

Tēvs satrūkās. – Mana farfallina, vai tu domā, ka es jebkad spētu tevi nemīlēt?

Es novērsu skatienu. – Nezinu, tēvs. Tu mīli Džūliju un viņas bērnu. Varbūt viņi tev tagad ir svarīgāki.

– Ja tu tam tici, tad neesi tik gudra, kā apgalvo mūķenes un Adriāna. – Tēvs satvēra manu zodu. – Nevienu es nespētu mīlēt tā, kā mīlu tevi. – Viņš pasmaidīja. – Bet es neesmu tikai tavs tēvs. Es esmu vīrietis. Un vīriešiem nepieciešama arī cita mīlestība.

Šie vārdi līdzinājās Džūlijas teiktajam un iedūrās man sirdī kā duncis. – Vai ar mani nepietiek?

– Ak, bērns! Protams, pietiek. Nekad par to nešaubies. Tomēr mūsu mīlestība ir šķīsta; tā nav kaislība, ko vīrietis jūt pret sievieti. Džūlija sniedz man šo kaislību un sev lūdz pavisam maz, tāpat kā Vannoca pirms viņas. Man Džūlija patīk. Tu taču vēlies, lai esmu laimīgs, vai ne?

Diemžēl es nespēju piekrist. Man māte nepatika, tomēr Džūlija nepavisam viņai nelīdzinājās. Man radās aizdomas, ka viņa nebūs apmierināta ar dzīvi nomaļus, lai ievērotu pieklājības noteikumus. Tomēr es nepaudu šīs domas skaļi, jo nekad nebiju izjutusi tēva aprakstīto kaislību. Zināju tikai, ka viņš mudina mani viņu ieraudzīt citā gaismā – nevis kā mūžīgo aizstāvi, bet gan kā cilvēku ar vajadzībām, ko es neizprotu un nespēju piepildīt.

– Džūlija teica, ka tu lauzīsi manu saderināšanos ar spāni, – es ieminējos un aizturēju elpu, jo tēvs klusēja. Es saspringu, gatavodamās sliktākajam jeb vēstij, ka viņš tomēr nolēmis sūtīt mani uz Spāniju.

– Domāju, ka tev jau pietiek pārsteigumu šai dienai, – tēvs saudzīgi noteica. – Par nākotni raizēšos es. Turklāt tu drīzumā būsi ļoti aizņemta, jo jūs ar Džūliju un Adriānu pārcelsieties uz kardināla Ceto namu. – Viņš atplauka smaidā kā vienmēr, kad pasniedza man dāvanu. – Es pavēlēju labiekārtot visu pili. Manai meitiņai derēs tikai greznākais nams visā Romā. Tev būs savi apartamenti un svīta. – Viņš piemiedza man ar aci un pieliecās tuvāk. – Kā pāvests es varu rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm. Protams, saprāta robežās. Es iekārtošu arī jaunus apartamentus Vatikānā, lai tur pietiktu vietas visiem maniem bērniem.

Džūlija bija runājusi ar tādu pārliecību, it kā jaunais nams būtu domāts tikai viņai. Tagad izrādījās, ka tēvs grasās pagodināt arī mani.

– Vai drīkstu ņemt līdzi Arančīno, Murilju un Pantalīziju?

– Kaķi, kalponi un visu pārējo, ko vēlies. Tikai pasaki, un visu dabūsi. Tu drīksti ņemt pat grāmatas. Adriāna teica, ka tu tās slēp istabā un Vannoca viņai pārmetot par ļaušanu tev lasīt.

Es līksmi iesmējos, bet piepeši atcerējos savu brāli tālajā Pizā. To sajutis, tēvs jautāja: – Vai tevi nomāc vēl kaut kas?

– Tu pieminēji visus savus bērnus. Vai tas nozīmē, ka aicināsi Čezāri mājās?

Tēva smaids nozuda. – Vēlāk. Vispirms viņam jāpabeidz teoloģijas studijas. Viņš gūs prieku, kalpojot mūsu baznīcai, bet vispirms jāsamierinās ar upuriem. – Tēvs tēloti bargi palūkojās uz mani. – Tas nozīmē, ka nebūs nekādu slepenu, ar baložiem sūtītu vēstuļu. Es zinu, cik tuvi jūs abi esat jau kopš agras bērnības, bijāt dvēseļu biedri. Tomēr nekas nedrīkst novērst Čezāres domas no mācībām.

– Man viņa ļoti pietrūkst. Es neesmu viņu redzējusi jau divus gadus.

– Jā, bet viņš vēl joprojām sūta tev grāmatas, vai ne? – Tēvs piebikstīja man ar elkoni, un es iespurdzos. – Aizliegtas dzejas grāmatas, kas sanikno Vannocu. – Viņš mani nopētīja. – Māsas mīlestība un grāmatas… tas ir brīnišķīgi, bet tici, ka es zinu, kā jums abiem ir labāk. – Tēvs noglāstīja man vaigu. – Vai apsoli, farfallina?

Es pamāju, un viņš noskūpstīja mani uz pieres. – Lieliski.

Vai izturēsies laipni pret Džūliju?

– Jā, tēvs, – es nočukstēju, un viņš ķircinot paraustīja mani aiz deguna.

– Nestrīdies vairs ar Vannocu. Es lieliski zinu, cik prasīga ir tava māte, ja reiz viņai pietika spēju pārvērst savas viesnīcas par zelta bedri. Viņa novēl tev visu labāko, tādēļ izrādi viņai vajadzīgo cieņu.

“Ak Dievs, vai viņam visur bija acis un ausis?” es pabrīnījos.

– Jā, tēvs.

– Bien. – Viņš mani piecēla un palūkojās uz lāpu apgaismoto namu, no kura plūda smiekli un mūzika. – Pārsteidzoši, ka mani tik ilgi lika mierā. Līdz šim nebija neviena brīva mirkļa. Es nepaguvu pat atviegloties. – Viņš sniedza man rokas. – Noskūpsti savu veco tēvu! Ir jau vēls, un tev jāpaguļ. Pavisam drīz mēs atkal tiksimies.

Es viņu apskāvu un ieelpoju viņa smaržu.

Tēvs nočukstēja: – Es tevi mīlu, Lukrēcija.

Šie vārdi ielija man ausīs kā balzams, un es devos uz savu istabu.

Varbūt man tomēr patiks būt pāvesta meitai.