Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 3

– Lukrēcija, pietiek! Nepakļaujies tā netīrā zvēra prasībām!

Māte pacēla roku. Visos tuklajos pirkstos bija cieši gredzeni. Es izvairījos no pļaukas un nedomājot noliecos virs sava iemīļotā kaķa Arančīno, kurš iešņācās un pieglauda ausis. Samiegtajās acīs atspoguļojās nicinājums, ko jutu arī es. Man bija zināms, kāpēc Vannoca ir šeit. Pāvests Innocents bija miris pavisam nesen, un konklāvs pulcējās, lai ievēlētu jaunu Svēto Tēvu. Es jau sen gaidīju, kad Orsīni pilī, Džordāno kalnā, kur es dzīvoju, ieradīsies mana māte plīvurā un melnos svārkos pat vasaras svelmē un apmetīsies mūsu istabās kā nolemtības vēstnese.

Tagad viņa bija klāt, un es vēlējos tikai to, lai viņa dodas prom.

– Ārā! – Viņa piecirta kāju, un Arančīno izrāvās no manām skavām un aiztraucās pa atvērtajām durvīm uz krēslaino gaiteni.

Skrāpējumu rokā es sajutu tikai tad, kad parādījās koši sarkana asins lāse. Pacēlusi roku pie lūpām, es saniknota uzlūkoju māti, kas valdonīgi pacēla roku. – Adriāna, kāpēc tu ļauj viņai turēt dzīvnieku mājā? – Vannoca painteresējās. – Tas nav veselīgi. Kaķi ir sātana sēkla; visiem zināms, ka tie zog zīdaiņiem elpu.

– Labi, ka šeit nav zīdaiņu, – Adriāna atbildēja. Viņas balss bija tikpat glāsmaina kā gaišpelēkais tērpa zīds. – Un kaķis reizēm ir noderīgs. – Viņa nodrebinājās. – It īpaši vasarā, kad parādās žurkas.

– Kuram gan vajadzīgs kaķis, lai atbrīvotos no grauzējiem? Pietiek ar indi stūros. Es to daru katru jūniju. Manā mājā nav žurku.

Es nodrebēju, iedomājoties par indi, ko varētu netīšām apēst mans kaķis, bet Adriāna mierīgi atbildēja: – Tev tas nav redzams, Vannoca, bet Romā ir visu veidu un izmēru žurkas. – Adriāna neatsaucās uz manu pateicības pilno skatienu, bet es nopratu, ka viņa nepieļaus tik nevērīgu baltās nāves izbārstīšanu. Mans Arančīno, kuru vēl kā mazu kaķēnu izglābu no slīkoņa nāves staļļa puišu rokās, bija drošībā. Māte atkal skarbi palūkojās uz mani. Es pametu viņas namu, kad biju tikai septiņus gadus veca. Viņa bija apprecējusies otro reizi, un tēvs izmitināja mani pie Adriānas de Milas, savas radinieces, kas kļuvusi par atraitni. Adriānas pārziņā bija mana audzināšana, ieskaitot mācības Svētā Siksta klosterī. Viņa man bija māte lielākā mērā nekā šī tuklā, nosvīdusī sieviete. Vannoca mani pētīja kā mantu tirgū, un es jau kārtējo reizi prātoju, kā viņai izdevies tik ilgus gadus piesaistīt tēva uzmanību.

Viņas sejā es nesaredzēju gandrīz nekādas izslavētā daiļuma pēdas. Mātei bija gandrīz piecdesmit gadi. Viņas augums bija cietis no vairākām dzemdībām un baudas pie vakariņu galda, tāpēc viņa izskatījās pēc parastas matronas. Pelēkzilās acis – es biju mantojusi to krāsu, tikai nedaudz gaišāku – līdzinājās krellītēm dziļos dobuļos. Vaigu sarkanās dzīsliņas un līkais deguns izcēla nemitīgi saraukto pieri. Mātei mugurā bija dārga, melna samta tērps, bet tā piegriezums bija novecojis, it īpaši apvienojumā ar smago plīvuru, zem kura varēja saskatīt sirmās, reiz zeltainās bizes.

– Vai viņa ēd? – Vannoca jautāja, it kā būtu sadzirdējusi manas neglaimojošās domas. – Kārna kā ielas skuķis. Un tik bāla! It kā nekad neizietu saules gaismā. Laikam viņa nav arī asiņojusi.

– Lukrēcijas dabiskais bālums pēdējā laikā ir iecienīts, – Adriāna atbildēja. – Un viņai vēl nav trīspadsmit gadu. Dažām meitenēm vajag vairāk laika, lai pieaugtu.

Vannoca saīgusi ieņurdējās. – Viņai nav laika. Lukrēcija jau ir saderināta. Vai aizmirsi? Cerēsim, ka viņa vismaz ir tās smalkās izglītības cienīga, ko Rodrigo viņai nodrošināja. Es gan nesaprotu, kāpēc meitenēm vajag grāmatas un visu tamlīdzīgo.

– Man ļoti patīk grāmatas… – es iebildu, bet apklusu, jo Adriāna pašķindināja sudraba zvaniņu. Pēc brīža piesteidzās Murilja, mana iemīļotā pundurīte, ko tēvs man uzdāvināja vienpadsmitajā dzimšanas dienā. Viņa nesa krūku un šķīvi, uz kura salikti siera gabaliņi. Murilja bija nevainojami veidota, miniatūra sieviete ar koši melnu ādu. Mani apbūra viņas eksotiskais izskats un apziņa, ka viņa atvesta no tāltālām zemēm, kur iedzimtie staigā kaili. Neticības pārņemta, es vēroju, kamēr māte viņu aizgaiņāja kā knisli. Adriāna pamāja, pavēlot Muriljai novietot visu uz galda. Jau kopš brīža, kad Vannoca nebrīdinot ieradās pie mums, Adriāna izlikās nemanām neslēpti vērtējošos skatienus, ko māte veltīja kalpotājiem, gobelēniem, svaigajiem ziediem vāzēs un statuetēm stūros. Tas viss liecināja par pāvesta uzmanību, kas reiz tika veltīta arī viņai.

– Mūķenes apgalvo, ka Lukrēcija mācās izcili, – Adriāna turpināja. – Viņa graciozi dejo un burvīgi spēlē lautu. Arī viņas šūšanas prasme ir apbrīnojama, un viņa apguvusi latīņu…

– Latīņu valodu? – Vannoca iesaucās, un no viņas mutes izsprāga drupačas. – Viņa ne vien bojā redzi ar visu šo lasīšanu, bet arī skandē lūgšanas kā priesteris? Spānijā viņai jāprecas, nevis jāvada mise.

– Meitenei no tik ievērojamas ģimenes nepieciešams nodrošināt visas priekšrocības dzīvē, – Adriāna atgādināja. – Iespējams, viņai nāksies pārvaldīt savus īpašumus vīra prombūtnē. Pat tu, mana dārgā Vannoca, iemācījies lasīt un rakstīt, vai ne?

– Es to iemācījos, jo man jāvada tavernas. Citādi piegādātāji mani apzagtu. Bet Lukrēcija? Kad viņa piedzima, es izveidoju viņas horoskopu. Zvaigznes vēsta, ka mirstot viņa būs sieva. Nevienai sievai nav vajadzīga latīņu valoda, ja vien Rodrigo necer, ka viņa izklaidēs vīru ar savām zināšanām, līdz būs pietiekami pieaugusi un varēs ieplest kājas.

Adriānas smaids sastinga, un viņa pievērsa skatienu man. – Lukrēcija, mīļā, parādi donnai Vannocai izšuvumu, ko patlaban darini. Tas ir ļoti skaists.

Es negribīgi piegāju pie loga. Mātes nežēlīgais paziņojums par manu gaidāmo nāvi bija mani satriecis. Redzot Arančīno atstāto iespiedumu spilvenos, es atkal nokļuvu dusmu varā un paņēmu spilvendrānu, ko vēlējos pasniegt tēvam pēc konklāva. Nekad es vēl nebiju izmēģinājusi tik sarežģītu zīmējumu un centos ar īstiem zelta un sudraba diegiem attēlot Bordžu ģerboni – melno vērsi uz tumši sarkana vairoga.

Pārsteigta es ievilku elpu, kad māte to paķēra kā netīru salveti.

Viņa laida pirkstus pār audumu, tīši izmantojot pārāk lielu spēku. Gredzens aizķērās aiz vaļīga diega un sabojāja zīmējumu, kam biju veltījusi daudzas stundas.

– Pieņemams, – viņa secināja. – Kaut gan vairāk izskatās pēc Junonas, nevis Mīnotaura.

– Māsa Konstansa apgalvo, ka mans darbs ir labāks nekā jebkurai citai meitenei klosterī. – Es atņēmu mātei izšuvumu. – Viņa teica, ka es varētu šūt skrandas nabagiem un pati Svētā Jaunava lietu asaras par šo drānu skaistumu.

Vannoca atlaidās krēslā. – Vai tiešām? Manuprāt, Jaunava lietu asaras par tavu neciešamo bezkaunību pret miesīgu māti.

– Tikai mieru, – Adriāna aicināja. – Nestrīdēsimies. Mēs visi esam satraukti, jo tik ilgi jāgaida konklāvs un valda neciešama tveice, bet nedrīkst lietot skarbus…

– Kāpēc? – es čukstus jautāju, pārtraucot Adriānu. – Kāpēc tu mani tā ienīsti?

Dzirdot šos negaidītos vārdus, Vannocas sejā kaut kas mainījās. Uz vienu gaistošu mirkli viņas vaibsti atmaiga, un acīs pavīdēja sāpes. Pēc brīža tās pazuda, un viņa saknieba lūpas.

– Ja tu vēl joprojām būtu manā uzraudzībā, es sistu tevi ar galvu pret sienu, līdz tu sāktu cienīt vecākus cilvēkus.

Es neapšaubīju, ka viņa runā patiesību, un vēl joprojām atcerējos, kā smeldza vaiga āda, kad viņa zaudēja savaldīšanos un iecirta man pļauku. Reizēm iemesls bija pavisam niecīgs, piemēram, zāles traips uz tērpa apmales vai saplēsta piedurkne. Es baidījos no viņas dusmām gandrīz tikpat ļoti kā no viņas sarunām ar pareģiem un astrologiem, kā arī ikvakara taro kāršu lasīšanas, kas mani šausmināja, jo līdzinājās burvestībām. Baznīca bija šādu rituālu aizliegusi.

Adriāna nopūtās. – Lukrēcija, kas ar tevi notiek? Donna Katane ir mūsu viešņa. Tūlīt pat atvainojies!

Piespiedusi sabojāto spilvena pārvalku pie krūtīm, es nomurmināju atvainošanos un pievērsos Adriānai. – Vai drīkstu pamest istabu?

Māte sastinga; viņa zināja, ka es šādi uzsveru viņas bezspēcību. Es apmierināta vēroju viņas dusmu pilno sejas izteiksmi brīdī, kad Adriāna atvēlēja: – Protams, bērns. Šī karstuma dēļ mēs visi zaudējam pacietību. – Es devos uz durvju pusi un sadzirdēju Adriānas vārdus: – Atvaino viņas uzvedību. Nabaga meitene nesaprot, kas notiek. Pirms divām dienām es izsaucu viņu no klostera, pārtraucot ierasto ikdienu šī negaidītā konklāva dēļ. Viņa ilgojas pēc mācībām un…

– Muļķības, – Vannoca atcirta. – Es lieliski saprotu, ka vainojams viņas tēvs. Rodrigo viņu vienmēr ir lutinājis, kaut gan es brīdināju, ka tas nav prātīgi. Meitas pieaug, pamet mūs un apprecas. Viņas laiž pasaulē bērnus un pievēršas ģimenei. Bet Rodrigo atteicās mani uzklausīt. Ne jau viņa Lukrēcija, tikai ne viņa farfallina. Lukrēcija esot īpaša. Neviens cits viņu neinteresē kopš Lukrēcijas piedzimšanas. Ja neņem vērā mūsu dēlu Huanu, Lukrēcija ir vienīgā, ko Rodrigo patiesi mīl.

Naids viņas balsī apvijās man apkārt kā čūska. Es neatskatījos, bet gaitenī pieķēros pie kāpņu margām un atvieglota nopūtos.

Kopš sevi atcerējos, māte mani ienīda. Mani vecākie brāļi Huans un Čezāre no viņas saņēma smaidus, gādību un uzmundrinājumu. Čezāri viņa dievināja; kad tēvs sūtīja brāli apgūt priestera amatu Pizā, mana māte pirmo un vienīgo reizi mūžā rūgti raudāja. Pat mans jaunākais brālis Džofre, kurš pagaidām nebija paveicis neko nozīmīgu, saņēma no mātes vairāk rūpju nekā es. Biju viņas vienīgā meita, kuru viņa varētu lutināt, bet viņa bija salta un prasīga, it kā es būtu viņu aizvainojusi ar savu piedzimšanu vien. Nekad es nebiju to izpratusi, bet visu bērnību pavadīju, ilgojoties aizbēgt. Pārcelšanās pie Adriānas bija kā atbilde uz lūgšanām. Viņa parādīja, ka esmu svarīga, mīlēta un īpaša, kā apgalvoja tēvs.

Piepeši mani pārņēma ilgas pēc viņa. Tēvs mani apciemoja, cik bieži vien spēja, jo Adriānas namā mums vairs nebija jāizliekas. Mātes mājā mēs viņu dēvējām par mīļoto tēvoci, jo Vannoca bija precējusies un vajadzēja ievērot pieklājības likumus. Bet šeit tāda viltība nebija nepieciešama. Tēvs pēc vakariņām mani apskāva, noglāstīja matus, uzsēdināja sev uz ceļgala un sāka stāstīt par mūsu senčiem. Mēs nebijām itālieši un nedrīkstējām to aizmirst. Viņa tēvocis bija pāvests Kaliksts Trešais, un mūsu senči jau vairākas paaudzes dzīvoja Romā, tomēr mūsu dzīslās ritēja katalāņu asinis, un mēs bijām dzimuši Aragonas karalistes mežonīgajā Ebro upes ielejā. Mūsu dzimtas spāņu vārds bija Borha, un senči cīnījās krusta karā pret mauriem, gūstot titulus, īpašumus un karalisko labvēlību, kas ļāva mums iekļūt baznīcas pasaulē un tikt līdz pat Svētā Pētera krēslam.

– Tikai neaizmirsti, mana farfallina, – tēvs brīdināja, nosaukdams mani mīļvārdiņā. – Lai cik augstu mēs kāptu un lai cik bagāti kļūtu, mēs vienmēr sargāsim cits citu kā lauvas, jo šeit mūs uztver kā svešiniekus un Itālija nekad mūs nepieņems.

– Bet es piedzimu šeit un nelīdzinos tev, – es iebildu, lūkodamās tēva tumšajās acīs, un pieskāros viņa melnīgsnējam vaigam. – Vai tas nozīmē, ka arī es esmu svešzemniece?

– Tu esi Bordža, manu taurenīt, kaut gan mantoji itālietes gaišo ādu no mātes. – Tēvs iesmējās. – Lai slavēts Dievs! Tu negribētu līdzināties man, spāņu vērsim! – Viņš apskāva mani. – Tevī rit manas asinis, Borhu asinis. Nekam citam nav nozīmes. Asinis ir vienīgais, kam varam uzticēties, vienīgais, kā dēļ ir vērts mirt. Asinis ir ģimene, un ģimene ir svēta. – Viņš mani noskūpstīja. – Tu esi mana mīļotā meita, mana austeres pērle. Nekad to neaizmirsti. Reiz šī nicināmā zeme, kas mūs ienīst, metīsies ceļos un dziedās mums slavas dziesmas. Tu viņus visus satrieksi, daiļā Lukrēcija.

Es nesapratu, kā varēšu nospiest ceļos Itāliju (bija pietiekami grūti izpatikt kaut vai klostera mūķenēm), tomēr iesmējos un parāvu tēvu aiz lielā, līkā deguna, jo zināju, ka viņam ir citas meitas no citām sievietēm, bet neviena nebija saņēmusi tādu mīlestību. Es to redzēju viņa skatienā un platajā smaidā, sajutu viņa ciešajās skavās. Diženais kardināls Bordža, kuru ikviens apskauda bagātības un sīkstuma dēļ un uzskatīja par uzticamāko baznīcas kalpu visā Romā – šis cilvēks mani mīlēja vairāk nekā jebkuru citu. Tāpēc es lepni atmetu galvu, sēžot viņam uz ceļgaliem, jo zināju, ka tas tēvu sasmīdinās. Viņa smiekli līdzinājās vulkāna izvirdumam, vispirms burbuļojot dziļi rīklē un pēc tam pārvēršoties par varenu rēcienu, kas satricināja nama sienas. Smiekli bija brīvi un lepni, raupji kā negludināts samts un dzīvesprieka piesātināti. Šajos smieklos es dzirdēju viņa mīlestību; es to sajutu, kad viņš apbēra mani ar skūpstiem un ķircināja: – Ak, mazā dāma! Tu ļoti līdzinies savai mātei jaunībā; arī viņa prata nolaist skatienu tā, ka es izkusu viņai pie kājām.

Iztēloties Vannocu kautri noduram galvu es nevarēju. Pietika ar vienu nicīgu skatienu no viņas puses, lai mans prieks izgaistu.

Bet tagad es pirmo reizi visu sapratu. Es zināju, kāpēc viņa mani ienīst.

“Neviens cits viņu neinteresē kopš Lukrēcijas piedzimšanas.”

Man piederēja tas, ko Vannoca bija zaudējusi. Rodrigo Bordžas mīlestība.

Izdzirdējusi žēlu ņaudienu, es satrūkos un pieliecos, lai izvilinātu Arančīno no antīkās, salauztās statujas aizsega uz kāpņu laukumiņa. Kad pacēlu kaķi rokās, no iekšpagalma atskanēja soļi. Es palūkojos pār margām un ieraudzīju Adriānas vedeklu Džūliju Farnezi, kas ieskrēja pagalmā.

Viņa steigā pasvieda kalponei apmetni un, ātri pārlaižot plaukstu pār matiem, kas bija nedaudz izspūruši, kāpa uz otro stāvu. Koraļļu krāsas zīda tērps apkļāva augumu, mirkstot sviedros. Viņa bija piesarkusi un tik uzmanīgi lavījās pa kāpnēm, ka nepamanīja mani līdz brīdim, kad gandrīz uzkāpa man uz kājas. Džūlija skaļi ievilka elpu un sastinga. Tumšās acis iezibējās.

– Lukrēcija! Ak Dievs, tu mani nobiedēji! Kāpēc tu šeit slēpies?

– Kuš! – Es piespiedu pirkstu pie lūpām un uzmetu skatienu durvīm, aiz kurām klusi runāja Adriāna. Ik pa brīdim atskanēja arī manas mātes skarbā balss.

– Vannoca? – Džūlija minēja, un es iespurgusies pamāju. Viņa bija satikusi manu māti pirms diviem gadiem, kad Vannoca apmeklēja Džūlijas kāzas ar Adriānas dēlu Orsīno. Pēc mana tēva vadītās ceremonijas Vannoca sēdēja pie mielasta galda un drūmi vēroja, kā tēvs pasniedz Džūlijai kaklarotu ar rubīnu. Kad viņš aizsprādzēja rotas aizdari, Džūlija iepriecināta skanīgi smējās. Es sēdēju blakus mātei un redzēju, ka viņa sadrūmst. Džūlija veda Orsīno dejā (blakus graciozajai sievai viņš izskatījās pēc neveiklas marionetes), un es dzirdēju Vannocas šņācienu: – Vai tik zemu esam krituši? Tu mani pamet tik jauniņas meitenes dēļ!

Tēvs sarauca pieri. Es to ievēroju, jo viņš ļoti reti pauda dusmas citu klātbūtnē. Sakodis zobus, viņš atbildēja: – Vannoca, nav svarīgi, cik augstu es tevi celtu. Tu vienmēr paliksi guļam notekā.

Es slepus priecājos par šausmām, kas parādījās Vannocas sejā. Drīz pēc tam viņa aizgāja kopā ar savu padevīgo vīru, tomēr vēl pār plecu uzmeta izmisuma pilnu skatienu Džūlijai, kas virpuļoja mūzikas ritmā. Tēvs starojoši smaidīja un bungoja ar pirkstiem pa mīksto krēsla roku balstu.

Tagad es vēroju Džūliju, sviedru lāses uz viņas pieres un grēcīgo mirdzumu acīs un kaut ko atcerējos. Tēva rokas kavējās pie viņas kakla, kad rotas sprādze jau bija aizdarīta, un viņas āda uztvēra tēva gredzenu dārgakmeņu mesto atspīdumu…

Džūlijai bija astoņpadsmit gadi. Viņa vairs nebija bērns.

– Kur tu biji? – es jautāju. – Adriāna domāja, ka tu guli augšstāvā.

Neatbildējusi Džūlija tikai satvēra mani aiz rokas un veda pa kāpnēm uz trešo stāvu, kur bija mūsu guļamistabas. Arančīno neiebilstot ļāva, lai viņu nesu. Mēs iegājām manā istabā, kur zem kājām čaukstēja smaržīgas niedres. Sienas bija nokrāsotas zilos un dzeltenos toņos, ko biju iecienījusi. Nišā pie manas šaurās gultiņas kūpēja svece, apgaismojot Bizantijas ikonu ar Jaunavu un mazo Jēzu; tā bija tēva dāvana. Stūrī bija noliktas ādā iesietas grāmatas, ko man no Pizas universitātes sūtīja Čezāre; tie bija Petrarkas un Dantes soneti, ko es kāri lasīju nakts stundās sveču gaismā.

– Jēzus, glāb mūs! Ārā ir īsta pekle. – Džūlija norādīja uz krūku un lēzeno trauku, kas bija nolikts uz maza galdiņa. – Lūdzu, iedod man mitru drānu, citādi es tūlīt zaudēšu samaņu.

Es izlaidu Arančīno no rokām un paņēmu drānu, kas mirka bļodā. – Tu gāji uz laukumu, vai ne? – es jautāju. Viņa nopūtusies pievēra acis un laida drānu pār kaklu un krūtīm.

Es nepacietīgi gaidīju. – Nu? Vai tu biji laukumā?

Džūlija atvēra acis. – Un kā tev šķiet?

– Tu aizgāji bez atļaujas, kaut gan Adriāna īpaši piekodināja palikt mājā? – Es spēji ievilku elpu.

– Protams, – Džūlija atbildēja, it kā tas nebūtu nekas īpašs, it kā jaunas, augstdzimušas sievietes katru dienu staigātu pa ielām bez pavadoņiem, kamēr pilsēta lēni gruzd, gaidot konklāva lēmumu.

– Vai tu… kaut ko redzēji? – es jautāju. Mani vienlaikus pārņēma apbrīna par šādu pārdrošību un aizvainojums, ka viņa nav aicinājusi mani līdzi.

– Jā. Neģēļus, kas bariem staigāja apkārt un zvērēja atriebties, ja netiks ievēlēts kardināls della Rovere. – Džūlija saviebās. – Viņi atstāja atkritumus laukumā un aplaupīja ticīgos, kas tur pulcējās. Pāvesta gvardei nācās viņus izklīdināt. Kāds kauns!

– Adriāna mūs brīdināja. Viņa teica, ka pirms jauna pāvesta ievēlēšanas ielas kļūst bīstamas.

Džūlija brīdi klusēja. – Vai šeit ir Adriāna? Vai arī es runāju ar savu Lukrēciju? – Es mīlēju Adriānu, bet nevēlējos viņai līdzināties; redzot manu izbīli, Džūlija piebilda: – Protams, bija bīstami, bet kā gan citādi mēs varētu uzzināt jaunumus? Adriāna mums neko nepateiks. – Viņas balsī ieskanējās degsme. – Konklāvs nespēj vienoties. Nevienam nav pietiekams balsu skaits. Rīt viņiem pasniegs tikai maizi un ūdeni.

Es aizmirsu savas dusmas un apsēdos uz gultas. Jo ilgāk kardināli ievēl jaunu pāvestu, jo bargāks kļūst viņu ieslodzījums Siksta kapelā. Ja pāvesta krēsls ir tukšs pārāk ilgi, var sākties nemieri, un ērtību samazināšanas mērķis bija panākt ātru balsojumu. Tomēr bija aizritējušas jau četras dienas bez jaunās vēsts, un Romā visi dzīvoja saspringti.

– Viņi noteikti ir izbadējušies, – Džūlija turpināja. – Un pārkarsuši aiz saviem aizmūrētajiem logiem un durvīm. Bet neviens nespēj uzvarēt… tikai tavs tēvs, kurš jau šobrīd pārvilina savā pusē neizlēmīgos. – Viņa brīdi klusēja, apsvērdama savus vārdus. – Ja viss noritēs atbilstoši iecerei, kardināls Bordža būs mūsu jaunais Svētais Tēvs.

Savaldījusies es nepacēlu skatienu pret debesīm. Džūlija reizēm runāja ļoti samāksloti.

– Tēvs jau iepriekš ir zaudējis, – es atgādināju, gan nepiebilstot, ka tas notika divas reizes. Es biju pārāk maza, lai pati šīs neveiksmes piedzīvotu, bet bieži dzirdēju stāstu par tām. Tēvs ik pa brīdim paziņoja, ka reiz kļūs par pirmo Bordžu, kas sekos viņa nelaiķa tēvoča Kaliksta Trešā pēdās. Bet kopš tā laika bija valdījuši arī citi pāvesti, ieskaitot nupat mirušo Innocentu, kam tēvs uzticīgi kalpoja, kaut gan pagaidām tas nebija nodrošinājis viņam augsto amatu.

– Tas bija iepriekš, – Džūlija noteica. – Tagad viss ir mainījies. Lukrēcija, vai tās mūķenes tev nemāca neko no tā, kas notiek pasaulē aiz klostera mūriem? – Viņa negaidīja manu atbildi un izlikās neredzam manu drūmo skatienu. Noņēmusi matu tīkliņu, viņa ļāva mitrajām, kastaņbrūnajām cirtām noslīgt pār pleciem. – Tūlīt paskaidrošu. Lorenco de Mediči ir miris, un Milānā valda tirāns Sforca. Venēcija paliek nomaļus, bet Neapoles karaliskā dzimta notverta lamatās starp Franciju un Spāniju, jo abas apgalvo, ka tām ir tiesības uz troni. Tikai pāvests var novērst haosu. Šobrīd Romai ir ārkārtīgi nepieciešams vadonis, kurš izprot varas ceļus un var atjaunot mūsu… Ak, vienalga! – viņa aizkaitināta iesaucās, jo man viņas paštaisnais tonis bija apnicis, un es pievērsos Arančīno, kurš stūrī vajāja moskītu. – Nesaprotu, kāpēc tā pūlos. Tu vēl esi bērns.

Piepešās sāpes pakrūtē pārsteidza mani nesagatavotu. Līdz šim es nebiju uzdrošinājusies apšaubīt neko no Džūlijas teiktā, jo uzskatīju viņu par daudz pasaulīgāku, kaut gan kaitinošu, vecāko māsu. Mēs pēdējos piecus gadus dzīvojām saticīgi, bet viņa bija precējusies un visā Romā izslavēta kā daiļā Farneze, kamēr es – tikai meitene bez krūtīm un zināšanām – par sievišķības noslēpumiem. Bet todien es biju kaut ko uzzinājusi; man piederēja dārga velte, par kuru mani apskauda māte, un es neļaušu Džūlijai pret mani izturēties kā pret muļķa meitēnu.

– Ja jau es esmu tāds bērns, mani nevar vainot, ja izpļāpāšos par tavu šodienas pastaigu, kad apdraudēji savu dzīvību parastu baumu dēļ, – es noteicu.

Džūlija sastinga, ievijusi pirkstus matos. Viņa ilgi vēroja mani un tad pasmaidīja. – Vai es dzirdu draudus? Īstas Bordžas cienīga rīcība!

Mani pārņēma prieks. – Ja tu runā patiesību un tēvs kļūs par jauno pāvestu, es esmu pelnījusi zināt, kā tas ietekmēs mani.

– Protams. – Džūlija aplaizīja lūpas. – Kas tevi interesē?

– Viss, – es atzinu, pati sevi izbrīnīdama. Līdz šim es nebiju pievērsusi uzmanību intrigām un reti spēru savu kāju Vatikānā, jo biju aizņemta ar mācībām klosterī. Tomēr aiz mūsu durvīm notika satricinošas pārmaiņas, un tēvs bija ierauts to virpulī. Piepeši uz spēles bija likta visa mana nākotne, pilna ar vilinošām iespējām.

Džūlija pieliecās tuvāk. – Kardināli iegāja kapelā, pārliecināti, ka uzvarēs kardināls della Rovere. Viņš jau vairākus mēnešus iekopa augsni, uzpērkot visus iespējamos atbalstītājus. Klīst baumas, ka pat Francijas karalis Šarls samaksāja divdesmit tūkstošus dukātu, lai nodrošinātu troni della Roverem. Tomēr, tiklīdz aizbultēja logus un aizslēdza durvis, noskaņojums konklāvā mainījās. Della Roverem ir ienaidnieki, pat vairāk, nekā viņš domāja. Piemēram, Milānas kardināls Sforca. Hercogs nevēlas, lai tronī sēstos franču pakalpiņš, un…

– Kā tu to visu zini? – es Džūliju pārtraucu. Arančīno murrādams uzlēca uz matrača. Es noglāstīju viņam muguru, nenovēršot skatienu no Džūlijas. – Konklāvam ir liegta saziņa ar pasauli, lai ievēlēšanas ceremonija saglabātu svētumu. Es gribēju pierādīt, ka neesmu tik tumsonīga, kā viņai šķiet, tomēr viņa nepacietīgi pamāja ar roku.

– Jā, jā. Svētumu tam pūlim laukumā, iespējams, bet ne jau tiem, kas pārzina konklāva darbību. Pāvests Innocents slimoja mēnešiem ilgi; Rodrigo pietika laika pulcēt sabiedrotos, kaut gan neviens neticēja, ka viņam ir izredzes. Tā tiek gūta uzvara. Neviens neredz, kā lēnais zirgs panāk pārējos, un piepeši attopas, ka tas sasniedzis mērķi pirmais.

Rodrigo…

Pirmo reizi es dzirdēju Džūliju izrunājam mana tēva vārdu, un tuvība, kas tajā izskanēja, šķita zaimojoša. Iepriekš viņš Džūlijai bija kardināls Bordža, mūsu dāsnais labvēlis. Aizdomas atgriezās, un es asi painteresējos: – Vai tas nozīmē, ka tēvs tev to visu pastāstīja? Atklāja tev savas ieceres?

– Ne gluži, bet kalpotāji tik un tā pasniedz kardināliem ēdienu, kaut gan viņi ir nošķirti no pasaules. Iztukšo naktspodus un nodod ziņas. Un kalpotājus var uzpirkt tāpat kā kardinālus.

Es klusēju. Džūlija ar dažiem vārdiem bija atklājusi, cik maz es zinu.

– Un? – es pēc brīža jautāju.

Džūlija saspringa un, strauji berot vārdus, aprakstīja notikumus, par kuriem viņai neko nevajadzētu zināt. Viņa runāja tik pārliecinoši, it kā pati būtu ieslēgta Siksta kapelā kopā ar manu tēvu un pārējiem kardināliem. – Pēc trešās balsošanas kļuva skaidrs, ka della Rovere neuzvarēs. Arī kardinālam Sforcam trūka nepieciešamo divu trešdaļu. Tavs tēvs teica runu, pēc kuras daži pārgāja viņa pusē, un solīja kardinālam Sforcam savu vicekanclera amatu. – Viņas smaidā jautās uzvaras prieks. – Sforca uzķērās uz āķa. Viņš vienmēr grimst parādos, un vicekanclera vieta ir ienesīgākā visā Vatikānā. Jau rīt viss varētu būt beidzies. Tavam tēvam vajag tikai vienu balsi. Vienu. Un, ja es viņu pazīstu, viņš darīs visu nepieciešamo tās iegūšanai.

Galvā virpuļoja domas. Es atvirzījos no Džūlijas un vairs neprātoju, kā viņa uzzinājusi tik svarīgus jaunumus, tikai redzēju savu tēvu baltā tērpā ar zelta izšuvumiem, un viņam pirkstā bija zvejnieka Pētera gredzens.

– Tēvs varētu kļūt par pāvestu, – es neticīgi bildu.

Džūlija sasita plaukstas. – Padomā vien! Būs tik daudz prieka, tik daudz izklaižu no rīta līdz vakaram! Tu būsi iekārojamākā sieviete viņa galmā, Viņa Svētības mīļotā meita. – Viņa mani apskāva un iečukstēja ausī: – Rīt, Lukrēcija. Rīt viss mainīsies.

Es aizvēru acis un ļāvos Džūlijas jūsmai, kaut gan mani pārņēma negaidītas baiļu trīsas, jo es nezināju, vai vajadzētu priecāties par pāvesta meitas titulu.