Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 4

Džūlija nespēja savaldīties un vakariņu laikā atklāja uzzināto visiem. Adriāna sarauca pieri, un mana māte nosodoši purpināja – droši vien dusmojās, ka taro kārtis nav viņai atklājušas tik iespaidīgu vēsti. Tomēr tik svarīgas ziņas neviens nevarēja izlikties nedzirdam, tāpēc Adriāna un Vannoca devās uz viesistabu, lai aprunātos, bet mēs ar Džūliju kāpām augšā un pavadījām nemierpilnu nakti.

Kad ausa piektais konklāva nošķirtības rīts, Adriāna paziņoja, ka mums jāiet uz Vatikānu. Ja Džūlijas pareģojums piepildīsies un mans tēvs kļūs par pāvestu, mums jādzird paziņojums. Bet pirms tam viņa iedzina mani, Džūliju un manu māti (viņa pavadīja nakti viesiem paredzētā guļamistabā) kapelā, lai aizlūgtu par tēva izredzēm vēlēšanās.

Kad es nometos ceļos pie altāra, manas acis bezmiega dēļ sūrstēja. Ausīs vēl džinkstēja Džūlijas pļāpas par dārglietām, tērpiem, kažokādām un citām mantām, kas drīz piederēs mums. Bet manas dvēseles dzīlēs slēpās bažas; šī straume varēja mūs aizraut līdzi, nogremdēt pagātni un atklāt nezināmu nākotni.

Man nevajadzēja lūgties. Tēvs uzvarēs. Džūlijai bija taisnība; viņš darīs visu, lai to panāktu. Pēc tam mēs sapulcējām kalpotājus, ietināmies apmetņos un uzlikām plīvurus, lai slēptu seju. Nācās iztikt bez ratiem vai nestuvēm, lai nepiesaistītu uzmanību. Kad soļojām pa ielām, mežonīgi suņi un cūkas metās bēgt, bet es pat nejutu granti un bruģakmeņus sev zem kājām – tik dedzīgi steidzos sasniegt Vatikānu, ka man izdevās pat izlikties nemanām mātes dzēlīgos skatienus.

“Tu būsi iekārojamākā sieviete viņa galmā.”

Mēs šķērsojām Svētā Eņģeļa tiltu un pa šauru celiņu kāpām līdz Vatikānam, ko veidoja Apustuļu pils jeb pāvestu mītne un daudz citu ēku, pāreju un pagalmu, kas saplūda ar Svēto baziliku, celtu virs Svētā Pētera krustā sišanas vietas un kapa. Viņa mocekļa nāve bija mūsu baznīcas pamatakmens.

Mēs atradāmies pašā Romas sirdī pie mūsu ticības senajām ēkām. Es reti viesojos Vatikānā, un tagad mani pārsteidza tas, cik vienkāršs un noplucis tas izskatījās – sarkanu dakstiņu jumti un drūpošas fasādes, akmens eņģeļi ar pelējuma traipiem un bezsejas svētie, kas drūmi lūkojās uz bruģēto laukumu. Mēs tik tikko varējām saskatīt milzīgo, čiekuram līdzīgo strūklaku, kas čaloja pils pagalmā un nodrošināja tīru ūdeni. Toties es redzēju kolonādes tai apkārt; parasti tur drūzmējās nieciņu tirgotāji un gardu, ceptu pupiņu pārdevēji. Tagad viss bija tukšs, jo pāvesta gvarde aizšķērsoja ceļu.

Vēl bija agrs un neparasti vēss, bet es drīz sāku svīst, ietinusies apmetnī un plīvurā. Ierūcās vēders; steidzoties vest mūs šurp, Adriāna piemirsa brokastis, un es šķitu gatava atdot visu par ceptām pupiņām. Mēs maskējāmies kā dievbijīgas sievietes, kas vēlas noskaidrot, vai mums drīzumā būs jauns Svētais Tēvs, bet laukums bija tukšs, un virs nelīdzenajiem bruģakmeņiem virmoja migla. Ap ārējām kāpnēm lokā stāvēja sargi, kas balstījās pret mūriem un izskatījās neizgulējušies, kā arī pārāk daudz dzēruši.

Caur mākoņiem iespīdēja saule, un pamazām ieradās cilvēki. Melnā tērptas atraitnes ar rožukroni rokās; nomocītas mātes, kas veda netīrus bērnus; vīri, noņēmuši cepuri; cienījami tirgoņi un ielu pārdevēji. Pēdējie parādījās mūsu pazemes pasaules iemītnieki, prostitūtas kuplās kleitās ar iežņaugtu vidukli, zagļi un laupītāji, kas spēja nemanīti pārgriezt naudas maisiņa auklas. Jau pēc dažām minūtēm laukumā atbalsojās soļi, jo visi drūzmējās pie Vatikāna ieejas kolonnām uz dienvidiem no brūkošās bazilikas, cik tuvu vien iespējams, lai nekaitinātu sargus. Visi neatraudamies lūkojās uz Siksta kapelas logu, kurā bija redzami tikai steigā samūrētie ķieģeļi, salikti tā, lai tos varētu bez pūlēm noārdīt un paziņot par jauna pāvesta iecelšanu.

Mēs steidzāmies viņiem pievienoties, kalpotāju ielenkti.

Daudzas sievietes nometās ceļos. Džūlija veltīja man apjukuma pilnu skatienu, slēpjoties zem plīvura, un man gribējās iespurgties. Viņa baidījās sabojāt grezno, debeszilo tērpu, ko uzvilka, lai neļautu Adriānai piespiest mūs mesties ceļos. Iespējams, aizritēs stundas, līdz saņemsim atbildi, ja tā vispār tiks paziņota. Nopētījusi senos bruģakmeņus, uz kuriem sakaltuši gadsimtu netīrumi, es biju vienisprātis ar Džūliju, kaut gan mans tērps bija darināts no vienkārša lina auduma. Izsalkums un netīrumi lika nožēlot, ka neesmu palikusi mājās kopā ar Arančīno tālu prom no vienkāršajiem ļaudīm.

Māte satvēra manu roku. – Neceri, ka tas mainīs tavu likteni. Tu esi saderināta; tev tik un tā jādodas uz Spāniju, tālu no Romas un Rodrigo dzīves. Viņš nekad nepiederēs tev.

Es pagriezos un ielūkojos mātei sejā. – Viņš ir mans tēvs, – es atgādināju. – Viņš jau pieder man.

Māte saniknota saknieba lūpas. – Ne uz ilgu laiku. Vai domā, ka viņš drīkstēs paturēt sev blakus neprecēto meitu visu acu priekšā? Dēlus jā; pāvests vienmēr var atrast vietu dēliem, neuzkrītošu, bet ietekmīgu amatu, kas nāks par labu viņa mērķiem. Bet meita jāizprecina pēc viņa iegribas.

Mani pārņēma drebuļi. Adriāna un Džūlija pagriezās pret mums, bet nepaguva iejaukties, jo pūlis piepeši virzījās uz priekšu, līksmi gavilējot. Es ar skatienu sekoju pirkstiem, kas rādīja uz augšu; laukumu kā vēja brāzma pāršalca vienots čuksts: – Habemus Papam!

Es apdullusi vēroju, kā pazūd ķieģeļi logā. Uzvirmoja sarkanīgi putekļi, un logs pavērās. Es saskatīju tumšos, talārā tērptos apveidus kapelā. Tad viens no tiem tuvojās logam un izmeta baltu spalvu sauju. Tās virpuļoja gaisā, it kā grasītos aizlaisties, un lēni nobira pār bruģakmeņiem. Cilvēki metās uz priekšu, lai tās noķertu; tikai tobrīd es sapratu, ka tie ir mazi, uz pusēm salocīti papīra gabaliņi, nevis spalvas. Džūlija vairs nedomāja par netīrumiem, kas aptraipīja viņas svārkus, un satvēra vienu no zīmītēm. Māte un Adriāna satrauktas lūkojās viņai pār plecu, kamēr viņa to atlocīja un lasīja: – Mums ir pāvests, kardināls Rodrigo Bordža no Valensijas, dēvēts par Aleksandru Sesto.

– Paldies Dievam! – Adriāna iesaucās. Pār viņas vaigiem ritēja asaras. Man visapkārt droši vien gavilēja, bet es nedzirdēju cilvēku drudžaino cīņu par papīra gabaliņiem un sāpju šņukstus, kad kāds uzkāpa uz pirkstiem.

Piepeši skaņas atgriezās, un es dzirdēju: – Deo Gratis, Roma per Borgia!

Ekstāzes pilnie saucieni pārbiedēja baložus, kas ligzdoja uz bazilikas dzegām. Es apjukusi lūkojos apkārt un klausījos, kā cilvēki skandē manas dzimtas vārdu, un Džūlija spēji ievilka elpu. – Lūk! Viņš ir pie loga!

Mūsu kalpotāji virzījās tuvāk, un pūlis ieaurojās, redzot mana tēva spēcīgo stāvu. Viņš pacēla roku, svētīdams tautu. Visi metās ceļos. Arī mana māte un Adriāna sekoja šai priekšzīmei, klusi skaitot pateicības lūgšanas. Džūlija parāva mana tērpa apmali: – Lukrēcija, slīgsti ceļos un paud savu padevību!

Pūļa sajūsmas apdullināta, es sagrīļojos, tad nometos uz zemes un jutu, ka mani caurstrāvo piepeša līksme.

– Roma Bordžam! Roma Bordžam!

Cilvēku skanīgie saucieni pārpludināja laukumu, atbalsojās pilsētā, un es biju pārliecināta, ka tos dzird visa Itālija. Man gribējās skaļi smieties. Kaut gan neredzēju tēva seju, es zināju, ka arī viņš valda smieklus.

Viņš bija uzvarējis.

Pēc brīža mēs sadzirdējām, ka tuvojas jātnieki, un steigšus piecēlāmies kājās. Laukumā ieauļoja Bordžu tumši sarkanajā un safrāna krāsas livrejā ģērbti vīri. Tiem sekoja nolīgtie kājnieki. Pūlis pašķīrās, kad jātnieks grupas priekšgalā traucās tam cauri, izliekoties neredzam, cik drudžaini cilvēki cenšas paskriet malā un nepakļūt zirgam zem pakaviem.

Viņš apstājās blakus mums, norāva cepuri un atklāja tumši kastaņbrūnos matus. Mana māte iekliegusies metās viņam pretī. – Huan, mans dēls! Mēs uzvarējām!

Mans brālis Huans veltīja viņai pārdrošu smaidu. Zilzaļās acis mirdzēja melnīgsnējā sejā. Sešpadsmit gadu vecumā viņš jau bija vīrietis, un muskuļotais torss izspīlēja viņa samta kamzoli. Skarbie vaibsti un spēcīgais deguns izstaroja dzīves sparu. Viņš izskata ziņā līdzinājās tēvam vairāk par visiem.

– Šodien mēs esam uzvarējuši, – viņš atzina, – bet jūs neredzēsiet noslēgumu, ja paliksiet šeit. Tēvs sprieda, ka noteikti atnāksiet, kaut gan viņš pavēlēja jums palikt mājā. Viņš sūtīja mani, lai lieku jums steigties uz namu, iekams neģēļi zaudē savaldību. Vakarā Romā vairs nebūs nevienas vietas, kuru viņi nebūtu apgānījuši vai izlaupījuši. Viņi jau pulcējas ap tēva namu, lai no tā paņemtu visu vērtīgo.

Mani pārņēma šausmas. – Tikai ne tēva namu! – Tas bija uzcelts vietā, kur reiz atradusies naudas kaltuve, un izslavēti krāšņs. Tēvs piepildīja freskām rotātās istabas ar elegantiem Flandrijas gobelēniem un Romā izraktām senlietām. Šajā namā bija uzņemti sūtņi, kardināli un karaļi. Viņš mēdza teikt, ka Bordžu nams ir viņa sirdij dārgākais īpašums, izņemot bērnus.

– To novērst ir neiespējami. – Huans paraustīja plecus. – Mēs nosūtījām algotņus, lai tie nepieļautu pārmērības, bet parasti pūlim tiek ļauta vaļa. Svētajam Tēvam nav nepieciešama laicīgā manta; viņš ir Dieva kalps un atdod savam dvēseļu ganāmpulkam visu, kas viņam pieder. – Huans nicīgi uzlūkoja pūli; neviens neuzdrošinājās tuvoties. – Kāda izšķērdība! Šie nožēlojamie to visu pārvērtīs par malku vai autiņiem, kuros ietīs puņķainos brēkuļus.

– Ak nē! – Adriāna nobālēja. – Mans nams… Mums nekavējoties jādodas prom!

Huans norādīja uz saviem vīriem. – Viņi jūs pavadīs. Es uzcelšu kādu no jums savā zirgā. – Džūlija priecīga paspraucās man garām, bet Huans samiedza acis. – Tevi nē.

Viņa sastinga, dzirdot šo ledaino balsi. Huans ar pirkstu paaicināja mani. – Nāc, Lukrēcija.

Mēs ar Huanu nebijām tuvi. Bērnībā viņš mani nežēlīgi kaitināja, slēpa manās kurpēs tārpus un lika dzīvas vardes zem spilvena, tādēļ es baidījos apģērbties vai apgulties. Mūsu brālis Čezāre apgalvoja, ka Huans ir greizsirdīgs, jo man tiek veltīts daudz uzmanības. Viņš vienmēr bijis tēvam mīļākais dēls.

Tomēr mirklī pēc pāvesta ievēlēšanas es alku aizbēgt no pūļa, tāpēc nepretojos, kad viens no viņa algotņiem mani pacēla kā pūciņu un uzlika uz brāļa segliem. Zirgs bija milzīgs. Es bažīgi apviju rokas Huanam ap vidukli un centos iekārtoties (man bija pavisam niecīga pieredze ar zirgiem), un viņš pačukstēja: – Turies cieši, māsa! – Nākamajā mirklī viņš uzsauca vīriem: – Iekārtojiet manu māti un donnu Adriānu nestuvēs! Džem, parūpējies par Farnezi! – Mana māte iepriecināta ļauni smējās, un Džūlija nobālēja.

Turku princis Džems iznira no Huana pavadoņu pulka. Viņa arābu rikšotājs bija mazāks nekā Huana milzenis. Viņam galvā bija ierastais turbāns, bet lūpas savilktas nicīgā smaidā. Tumsnējais princis ar gaiši zaļajām acīm būtu pievilcīgs, ja vien ap viņu nevītos nelāga slava. Viņš ieradās Romā kā ķīlnieks, jo viņa brālis sultāns izsūtīja viņu trimdā un piekrita maksāt Vatikānam, lai tas nelaistu princi prom. Džems šausmināja Romas pilsoņus ar savu neparasto tērpu un tieksmi pēc visa neķītrā. Klīda baumas, ka viņš strīdos nogalinājis vairākus vīrus un uzspļāvis līķiem. Džems bija Huana iecienītais sarunu biedrs un vienmēr atradās blakus manam brālim.

Džūliju pārņēma šausmas. – Tu uztici manu drošību šim… šim pagānam?

– Labāk pagāns nekā ielas salašņa, – Huans atcirta.

Viņš pagrieza zirgu, skaļi ieaurojās un iecirta piešus dzīvniekam sānos. Zirgs auļoja prom no laukuma, un cilvēki bija spiesti palēkt nostāk.

Kad traucāmies garām pūļiem, kas gatavojās neprātīgajām dzīrēm, es palūkojos pār plecu un redzēju Džūliju nekustīgi stāvam, kamēr Džems ap viņu riņķoja kā vanags ap medījumu.

Tā bija pirmā reize, kad es izgaršoju varu, par kuru bija runājusi Džūlija. Es biju pāvesta meita, bet viņa – tikai Orsīni sieva.

Jāatzīst, man šī pārmaiņa patika.