Читать книгу Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese - K. V. Gortners - Страница 7

Nākamā nedēļa aizritēja darbu virpulī. Mēs savācām visas mantas, salikām tās lādēs un kastēs. Adriāna visu pārraudzīja, mācīja kalpotājiem pareizi saritināt gobelēnus un izmantot salmus, lai sargātu trauslos traukus un statuetes.

Mēs ar Džūliju nevarējām izvairīties viena no otras; mums abām bija kopīgas mantas, kas atradās abās istabās. Tās kārtojot, mēs tik tikko spējām apmainīties ar pieklājības frāzēm un apspriedāmies, vai paturēt kādu izbalējušo piedurkni vai nodriskātos apavus. Piepeši istabā iebrāzās Adriāna un vērtējoši nopētīja mūs.

– Vai ielikāt lavandu savās veļas lādēs? Ja nē, viss būs sastāvējies, smirdēs un… – Viņa pacēla lādes vāku, un no tās izšāvās mazs spalvu kamoliņš.

– Arančīno! Ak tu palaidnis! – es iesaucos. Kaķis paskrēja zem gultas, nikni šņācot, un es atvainodamās pievērsos Adriānai. – Viņš laikam nevilšus bija ieslodzīts. Man nebija ne jausmas.

Džūlija iespurdzās, un piepeši arī man nācās iekost lūpā, lai slēptu smaidu.

– Tev nebija ne jausmas? – Adriāna piespieda roku pie krūtīm. – Mans Dievs, ja nu mēs ierastos jaunajā namā un atrastu zvēru nosmakušu tavā gultasveļā?

– Nams ir otrā upes krastā, – Džūlija atgādināja. – Kaķis nenosmaktu, toties varētu visu apslacīt. Tad nebūtu svarīgi, vai tur ir lavanda. – Viņa paskatījās uz mani, un mēs abas ļāvāmies smieklu lēkmei. Adriāna izbrīnīta mūs vēroja. Es atcerējos tēva lūgumu izturēties laipni pret Džūliju un pačukstēju: – Piedod!

– Nē, piedošana jālūdz man, – viņa atbildēja. – Pēc tā drausmīgā notikuma ar Huanu es rīkojos neiejūtīgi.

Adriāna nokremšļojās. – Vai atkal esat draudzenes?

– Jā, – Džūlija apstiprināja un satvēra manu roku.

Kaut gan biju apņēmusies samierināties tēva labad, es nedomāju, ka spēšu atkal Džūlijai uzticēties. Adriāna pavēlēja mums nekavējoties izvēdināt lādes un salikt atpakaļ veļu kopā ar lavandu… – Bet bez kaķa! – viņa piebilda un sparīgi aizsoļoja. Kad durvis aizvērās, Džūlija sāka smieties pilnā kaklā.

Es piebalsoju, kaut gan smiekliem manā mutē bija nelāga garša.

Atšķirībā no Džūlijas es vēl nebiju gatava piedot un aizmirst.

*

Divdesmit septītajā augustā, Svētā Aleksandra dienā, kalpotāji iekrāva ratos mūsu pēdējās mēbeles, bet mēs uzposāmies brokāta tērpos un uzlikām plīvurus, lai dotos uz pilsētu un vērotu tēva kronēšanas ceremoniju.

Mums neļāva tajā piedalīties, jo sievietes nedrīkst vērot svēto kronēšanu bazilikā. Tās laikā tēvam vajadzēs sēdēt uz īpaša sola, tērptam tikai kreklā. Džūlija teica, ka šim solam būs īpašs caurums, lai varētu pārliecināties par to, ka jaunais pāvests ir vīrietis.

– Pārliecināties? – es atkārtoju. – Kāpēc? Visiem taču redzams, ka viņš ir vīrietis.

– Tā varētu šķist. Bet atceries pāvestu Joannu, kuru visi uzskatīja par vīrieti. Lūk, kā tas beidzās. Tagad visiem pāvestiem jāpierāda, ka viņš ir… nu, tu jau saproti, – viņa steigšus piebilda, jo Adriāna pārmetoši uzlūkoja mūs.

– Vai jūs visu dienu pļāpāsiet kā tirgussievas? – Adriāna painteresējās. – Varbūt pievērsīsiet uzmanību svarīgākajam notikumam mūsu dzimtas vēsturē?

Es vēroju ielu. Mēs sēdējām uz nama balkona vietā, kur varējām redzēt tēva gājienu pa Pāvesta ceļu līdz Laterāna pilij, kur viņš oficiāli tiks iecelts par Romas bīskapu un pāvesta valsts augstāko valdnieku.

Skats aizrāva elpu tāpat kā smārds. Dzīvnieku mēsli un izlijis vīns dvakoja tveicē. Ļaudis gavilēdami drūzmējās vienkop, un gājiens devās uz Kolizeju. Žurku ķērāji veda klaiņojošus suņus pavadā, lai tie izgaiņātu grauzējus. Tirgotāji, kam piederēja galdi drupu zemākajos līmeņos, izritināja krāsainus karogus. Arēnas drupas, jau sen zaudējušas marmoru un šūnakmeni, ar ko izrotātas augstmaņu mājas, piepeši atguva krāšņu dzīvību, un dziļajās arkās atgriezās gaistoša spozme, kas nebija pieredzēta kopš seniem laikiem. Ceļš veda caur milzīgām ģipša arkām, ko rotāja ar bronzu klāti eņģeļi. Debesis slēpās aiz karogiem mūsu krāsās; tie veidoja bezgalīgu tumši sarkanu un dzeltenu jūru.

Visur, kur vien lūkojos, es redzēju slavinājumus mūsu dzimtas vārdam.

Uz ietekmīgākajiem cilvēkiem gājienā man norādīja Džūlija. – Tas ir kardināls Askānio Sforca, – viņa sacīja, vērodama labi koptu maza auguma vīriņu ar izvalbītām acīm. Viņa talāru rotāja sermuļādas apmale, un viņš jāja uz mūļa, ko ieskāva divpadsmit asinssarkanā un purpura krāsā ģērbti pāži. – Klīst runas, ka Rodrigo pēc konklāva dāvināja viņam sešas ar sudrabu pilnas lādes, bet tie ir meli. Ar tava tēva namu Korso ielā un vicekanclera amatu pietiek pat tik alkatīgam cilvēkam.

Kad Sforca pajāja mums garām, es atcerējos Džūlijas stāstīto par viņa izšķirošo balsi mana tēva ievēlēšanā. – Man šķita, ka pūlis izlaupīja tēva namu, – es ieminējos un nospriedu, ka Sforcam nāksies to sakopt.

– Pūlis tam pat nepieskārās. – Džūlija iesmējās. – Uzzinājis, ka nams pieder viņam, Sforca sūtīja savus algotņus to apsargāt. Viņš negrasījās atteikties pat no vissīkākā trauka. Sforca tagad ir kūrijas ietekmīgākais un bagātākais kardināls, turklāt kalpoja par starpnieku, lai tavs tēvs varētu noslēgt savienību ar Milānas Sforcu. Tātad…

– Apklusti! – Adriāna aizkaitināta pavēlēja. – Tu nemitīgi piebāz viņas prātu ar muļķībām.

Džūlija sadrūma. Es jau grasījos viņu iztaujāt, bet pūlis skaļi iegavilējās, sveicot Romas diženākās dzimtas, kas uz vienu dienu aizmirsa seno ienaidu un izrādīja tautai savu bagātību.

Lepnie Orsīni bija ģērbušies sarkanīgas krāsas samtā ar zelta apmali, un pirmais gāja viņu patriarhs Virdžīnio Orsīni, kurš pārraudzīja pāvesta gvardi. Nedaudz nostāk gāja nesamierināmie Orsīni dzimtas ienaidnieki Kolonnas, tērpušies tikpat grezni. Viņu kalpotāji gāja pa zirgu uzjundītajiem putekļu mākoņiem, un Džūlija piepeši noliecās pār margām un uzsauca: – Alesandro, šeit! Mēs esam šeit!

Adriānu pārņēma šausmas. – Pie visa, kas svēts! Nekavējoties apklusti! Tu uzvedies kā ādmiņa sieva.

Es iesmējos un vēroju, kā Alesandro Farneze apjucis lūkojas apkārt. Viņš nesaprata, no kurienes dzirdējis savu vārdu. Beidzot viņš pamanīja māsu. Es biju satikusi Džūlijas vecāko brāli tikai vienu reizi, kad viņš ieradās mūs apciemot pirms pārcelšanās uz Pizu. Man viņš likās diezgan parasts, salīdzinot ar Džūliju, bet abiem bija garas skropstas, smails deguns un… Es piepeši sastingu. – Kad ieradās Alesandro?

– Pirms trim dienām. – Džūlija palūkojās uz mani. – Vai es nestāstīju? Domāju, ka pateicu. Rodrigo… tas ir, Viņa Svētība… Viņš apsolīja… – Ieraudzījusi manu sejas izteiksmi, Džūlija apklusa. – Nemaz nedomā! Viņa šeit nav. Tu taču zini, ka Čezārem aizliedza ierasties Romā.

Vairs neklausīdamās, es ar skatienu pārmeklēju pūli. “Brālim jābūt šeit. Kā gan es varēju noticēt, ka viņš palaidīs garām tādu notikumu, lai ko būtu pavēlējis tēvs?” Šis bija visu mūsu centienu augstākais punkts, un Čezāre mācījās seminārā kopā ar Alesandro. Ja tēvs ļāva Džūlijas brālim doties uz Romu, Čezāre to noteikti zināja un lūdza tādu pašu labvēlību.

– Lukrēcija! – Džūlija satvēra manu plecu. – Lūk, Huans! Protams, viņš ir cietsirdis, bet šodien šeit nav neviena, kurš viņu pārspētu.

Es atrāvu skatienu no pūļa un pievērsos rožu ziedlapiņām, kas piepeši bira no augšas. Huans jāja caur šo sārti balto gūzmu, ģērbies tumši sarkanā samta kamzolī ar platām, dzelteniem ielaidumiem rotātām piedurknēm, uz kurām ar melnu diegu izšūts mūsu simbols – vērsis. Ap kaklu viņam mirdzēja ķēde, kurā iestrādāti dārgakmeņi. Viņš turēja rokā cepurīti ar spalvu un vicināja to, kamēr pūlis sauca: – Bordža! Bordža! – Huans atmeta galvu, matiem plīvojot ap pleciem, un sievietes neprātīgi gavilēja. Viņš lika zirgam graciozi pacelties pakaļkājās, turklāt darīja to tik prasmīgi, ka tikpat kā neuzjundīja ceļa putekļus.

Smaidu bija grūti apvaldīt. Ļaudis sajūsmināti spiedās gar barjerām ceļa malās. Huans smējās un bārstīja monētas. Cilvēki grūstījās, cenšoties tās pacelt, un viņš auļoja uz priekšu, bet algotņi kājām sekoja viņam.

– Jā, viņš ir pievilcīgs, tomēr nav guvis mācību, – Adriāna noteica. – Pirms nedēļas viņu gandrīz nogalināja, bet viņš tik un tā ir gatavs izraisīt masu neprātu, lai padižotos.

Man brālis šķita apbrīnojams. Huans prata rīkoties ar vērienu, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc tēvs deva viņam priekšroku. Ja Huans pats to vēlējās, tad mācēja izpatikt kaprīzajam pūlim. Viņa spozme un dāsnums atsvēra mežonīgumu, kas uzvējoja no rīcības pie mūsu nama vārtiem.

Bet man aizrāvās elpa, kad aiz Huana pāvesta gvardes pavadībā parādījās mūsu tēvs, sēžot baltā zirgā. Viņam galvā bija debeszilā pāvesta tiāra ar pērlēm un mugurā ziloņkaula un zelta krāsas tērps, kas plīvoja ap viņu kā mākonis.

Visi nometās ceļos. Tēvs pacēla baltā cimdā ģērbto roku. Pāži, kas gāja viņam blakus, izlaida no būriem baltas dūjas. Sievietes sāka lūgt Dievu, raižu nomāktajās sejās atplauka svēta jūsma. Vīri bijīgi noņēma cepuri, un bērni dedzīgi staipīja kaklu, vērojot dūjas. Visās tuvākajās baznīcās dimdēja zvani. – Viņš iezvana jaunu laikmetu! – nočukstēja Džūlija, bet es jau pati biju sapratusi tēva vēstījumu.

Rodrigo Bordža bija mūsu jaunais pāvests. Tagad viss mainīsies.

Viņam sekoja citi augstmaņi, pāvesta galminieki un to kalpotāji. Kad gājiens nozuda putekļu mākonī, Adriāna piecēlās. – Mums jāiet. Šovakar mēs apmeklēsim dzīres Vatikānā, bet gatavoties varēsim tikai dažas stundas.

Es negribīgi piecēlos, atraujot rokas no margām. Pat nezināju, ka esmu tām pieķērusies. Plaukstu āda smeldza. Es vēlreiz palūkojos uz cilvēkiem, kas grūstījās aiz sargu veidotās barjeras, alkstot izskriet uz ceļa un savākt nokritušos zižļus, cimdus, lentes vai zeltījumu – jebko, lai tikai iegūtu piemiņu.

Džūlija ieraudzīja, uz ko skatos, un nopūtās. – Lukrēcija, es taču teicu, ka viņa šeit nav.

– Vajadzētu būt, – es nenovēršoties atcirtu. – Nesaprotu, kāpēc tēvs uzstāja, ka viņam jāpaliek Pizā, ja visa pasaule ir šeit!

– Ja tavs tēvs Čezāri ielūgtu, tad jauneklis nekad vairs neatgrieztos Pizā. Tu taču zini, ka viņš negribēja turp doties. – Džūlija samulsusi knibināja savu kaklarotu. – Turklāt arī Vannoca nebija aicināta, un viņa neiebilda. Viņai jāvada tavernas. Pilsētā ir daudz iebraucēju, tātad jāpelna nauda.

– Viņa jau neapkalpo viesus pati, – es iebildu, kaut gan priecājos, ka māte nebija ielūgta.

– Jā. Tomēr viņa vismaz nesēž šeit un necenšas mums bojāt dzīvi. Vannoca dusmās ārdījās, kad saprata, ka nav pareģojusi Rodrigo ievēlēšanu, – Džūlija augstprātīgi noteica, nenoliedzami priecādamās, ka pirmā uzzinājusi šīs satricinošās vēstis.

– Vai domā, ka tā ir patiesība? – es vilcinādamās jautāju un nodrebēju, jo atcerējos mātes pareģojumu par manu nāvi. – Vai viņa redz nākotni?

Džūlija paraustīja plecus. – Acīmredzot ne gadījumos, kas saistīti ar tavu tēvu. Vannoca izskatās pēc raganas, bet šobrīd redz tikai savas dusmas. Sācies mūsu laiks, un viņa vairs nevienam nerūp.

Par to es nebiju pārliecināta. Es biju dzīvojusi kopā ar māti un atcerējos ziemas vakarus, kad viņa sēdēja pie galda un izlika kārtis. Varbūt viņa neredzēja nākotni, toties uzskatīja, ka to spēj.

– Nu lūk! – Džūlija uzmeta lūpu. – Tagad tu esi noskumusi. Aizmirsti Čezāri un savu māti! Aplūkosim savu jauno namu. Dzirdēju, ka tas esot brīnišķīgs. Romā visi mūs apskauž.

*

Kad beidzot ieradāmies, sēžot karietē, mēs mirkām sviedros. Aizritēja stundas, kamēr izbraucām cauri līksmajam pūlim. Tiklīdz aiz mums aizvērās Portika Svētās Marijas pils vārti, kņada pieklusa. Aiz nostiprinātajiem mūriem valdīja miers. Biezie ķieģeļi un java slāpēja dzīrotāju gaviles aiz mūsu režģotajiem logiem.

Nams – pulēta koka un rožsārta marmora panteons – bija milzīgs, divreiz lielāks par Adriānas māju. No iekšpagalma ar greznu strūklaku, arkādi un dārzu mēs nonācām milzīgā vestibilā, kas sazarojās mazu, nošķirtu istabu labirintā. Visur bija sakrautas mūsu mantas, un kalpotāji drudžaini strādāja, saliekot visu īstajās vietās. Es sajutu vēl mitrās krāsas smaržu, kas uzvējoja no nupat uzgleznotajām freskām, un lūkojos apkārt ar apbrīnas pilnu skatienu. Džūlija vedināja mani augšā, sajūsmināta spiegdama ik reizi, kad pamanīja kaut ko jaunu.

– Skaties, Lukrēcija! Ateja ar mīkstiem sēdekļiem un noteku! – Viņa ielūkojās izpopētajā telpā. – Vairs nebūs smakas un nevajadzēs iztukšot naktspodus. Kāda greznība!

– Jā, mums. – Es viņu nopētīju. – Tu gaidi bērnu. Sievietēm tavā stāvoklī bieži jāskrien uz tualeti, vai ne? Tev būs ilgi jāiet no saviem apartamentiem.

Džūlija ieknieba man rokā, nosauca mani par bezkaunīgu meiteni un veda uz trešo stāvu. Tur ieraudzījām vēl vairāk istabu, ko citu no citas šķīra grebumiem rotātas ciedru koka durvis. Griesti un sienas bija nokrāsoti, un visur jau saliktas gultas, galdiņi un citas nepieciešamās mēbeles.

Savā zili zeltītajā istabā es ieraudzīju Arančīno, kurš ņaudēja klūgu būrītī. Es vēlējos mīluli atbrīvot. Kad jau cēlu būra aizdari, Džūlija iesaucās: – Nē, Lukrēcija! Viņš aizbēgs! – Kaķis izlēca ārā un, ķepām slīdot uz pulētās grīdas, paskrēja zem manas gultas.

Es palūkojos uz Džūliju. – Vai redzi? Viņš zina savu vietu. – Kaut nu to pašu varētu teikt par tavu jauno līgavaini! – Džūlija atcirta.

– Ko tu teici? – Es nesteidzīgi piecēlos.

Piepeši istabā iesteidzās Adriāna. – Kāda nelaime! Aizritēs nedēļas, kamēr sakārtosim visas mantas, un kopējā istaba vēl nemaz nav gatava. Priekšistabās ir sastatnes, un tur staigā strādnieki. Kāpēc Viņa Svētība tik ātri lika mums pārcelties? Vai tiešām nevarējām pagaidīt, kad viss būs gatavs? – Tobrīd Džūlijas sejā parādījās ledussalta izteiksme. Adriāna turpināja: – Pa šīm kāpnēm būtu grūti uzkāpt pat zirgam. Gaisā virmo putekļi, ož pēc krāsas… Sievietei tavā stāvoklī tas nepavisam nav ieteicams!

– Gan jau es pati zināšu, kāds ir mans stāvoklis, – Džūlija atcirta. – Un man šis nams šķiet nevainojams. Bet, ja tev tas liekas apgrūtinoši, varu palūgt Viņa Svētībai, lai ļauj tev atgriezties vecajā namā.

Es jutu sirdi sažņaudzamies, piepeši sapratusi, ka Adriāna negribēja pārcelties. Šī brīnišķīgā pils piederēja Džūlijai.

Tā bija mana tēva dāvana. Šeit valdīja viņa, nevis es.

– Un atstāt bērnu pie tevis? – Adriāna pārjautāja. – Nedod Dievs!

Džūlija samiedza acis, bet nepaguva atbildēt, jo es steigšus iejaucos: – Nestrīdieties! Drīz noteikti iejutīsimies. Tēvs taču to vēlas, vai ne?

Adriāna nolaida skatienu. – Protams. – Džūlijas vaibsti pauda uzvaras prieku. Adriāna novērsās un sacīja: – Vismaz šajās istabās ir kārtība. Kur pazudusi tava kalpone? Es viņai piekodināju…

It kā to sadzirdējusi, ieskrēja Pantalīzija. Viņa bija piesārtusi un nesa emaljētus šķirstiņus, kuros saliktas manas dārglietas un tualetes piederumi. – Piedodiet, madonna! – Viņa neveikli paklanījās. – Es apmaldījos. Šis nams ir milzīgs, un… – Viņa pamanīja atvērto būri. – Ak nē! Es atstāju kaķi uz mirkli, lai atnestu mantas… Lūdzu, piedodiet, madonna! Laikam tas aizbēdzis.

– Nē. Viņš ir zem gultas.

Es paņēmu dažus šķirstiņus, un Pantalīzija nopūtās. – Vajadzēja viņu rūpīgāk pieskatīt, bet negribēju, lai šīs mantas pazustu.

– Neraizējies, – es mierināju meiteni. – Arančīno ir kaķis. Viņš rīkojas tā, kā pats vēlas.

Džūlija nožāvājās. – Protams, tas ir aizraujoši, bet es jūtos pārgurusi un gribu pagulēt. – Viņa noskūpstīja mani uz vaiga. – Es priecājos, ka tev patīk mūsu nams. Pasaki to Rodrigo šovakar, kad tiksieties!

Viņa aizgāja, bet man ausīs vēl skanēja tēva vārds. Adriāna nolūkojās viņai pakaļ. – Lai Dievs mūs sargā! – viņa nočukstēja. – “Mūsu” nams. Un Romā visi kulsta mēli. – Viņa papurināja galvu. – Pietiek. Arī tev vēl jāatpūšas. Liec Pantalīzijai sagatavot tavu tērpu šim vakaram. Un neapmaldies vairs! – viņa pavēlēja manai kalponei. – Tu neesi neaizvietojama. Romā ir daudzi simti augstdzimušu meiteņu, kas izmisīgi vēlas apkalpot pāvesta meitu.

Tiklīdz viņa aizgāja, Pantalīzija izbijusies jautāja: – Vai tiešām jūs mani aizstāsiet ar citu, madonna?

– Nē, protams. Nepievērs viņai uzmanību. Tu taču zini, kā viņa nīst nekārtību. – Es pasmaidīju. Man patika Pantalīzija. Viņa kalpoja tikai man, un uzticība bija ļoti vērtīga, it īpaši, ja nākas dzīvot zem Džūlijas Farnezes jumta.

– Paldies, madonna! Vai man izvēdināt jūsu tērpu?

– Jā, ja izdosies to atrast, – es noteicu, un mēs abas pievērsāmies kastēm, kas bija sakrautas stūros, sākām izkravāt mantas, sakārtojot drēbes ciedru un valriekstu koka lādēs, kas sargāja smalkos audumus no kodēm un mitruma. Kad pūlējāmies izcelt gultas aizkarus, ieradās mazā Murilja. Mums izdevās pārmest smago damasta audumu pār baldahīna rāmi. Murilja stāvēja uz soliņa, pastiepusies pirkstgalos, līdz sagrīļojās un nokrita. Mēs smejot ielēcām gultā un svaidījāmies ar spilveniem, kamēr sakritām lielā kaudzē.

– Man gribas ēst, – es izklaidīgi paziņoju, lūkodamās uz šķībo pārsegu. Murilja aizskrēja pēc ēdiena, un mēs ar Pantalīziju turpinājām kārtot mantas, meklējot īstās piedurknes šī vakara tērpam.

Tomēr, pat baudot jauno greznību, es nevarēju aizmirst Džūlijas nevērīgo piezīmi par manu saderināšanos un nepatīkamo sajūtu, ka viņa atkal zina par manu nākotni vairāk nekā es pati.

Cik ilgi man būs jānīkst viņas ēnā?