Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 10

2014. gads

Nebiju nekāda klišeju un banalitāšu mīļotāja, taču zināju, ka teiciens par to, ka cilvēks nekad nezina, kā reaģēs noteiktā situācijā, manā gadījumā ir patiess. Man bija licies, ka spēšu tikt galā ar visu pēc tā, ko esmu pārdzīvojusi, taču šī elektroniskā pasta vēstule bija man laupījusi visu enerģiju. Savā ziņā es biju izvarota: kāds man nodemonstrēja, ka vēro to, ko es daru, nez kādā veidā izsekojot mani. Nodrebinājos, to iedomājoties vien.

Un nākamajā rītā es izdarīju ko tādu, ko nebiju darījusi nekad agrāk. Es piezvanīju Samai un pateicu, ka esmu saslimusi.

Viņa apklusa, un es uzskaitīju visus savus simptomus. Drudzis, nelabums, drebuļi. Tas atgādina gripu, es viņai sacīju. Priecājos, ka mūsu saruna notika pa telefonu, jo citādi viņa noteikti būtu redzējusi cauri maniem vārgajiem meliem.

Tagad, atguvusies no pārsteiguma, Sama, šķiet, man bija noticējusi. Viņa izteica līdzjūtību un deva padomu nesteigties. Jutos nožēlojami, pieņemot viņas laipnību, taču tad jau es biju pieradusi pie meliem. Es labi pratu sagrozīt patiesību un šo to noslēpt, un mani nelielie meli par slimību nebija nekas salīdzinājumā ar pārējiem meliem manā dzīvē.

Kad darba jautājums uz laiku bija atrisināts, es izgāju no mājām un devos uz veco ļaužu pansionātu, uzmetusi uz pleca ar grāmatām piebāztu somu. Mani uzreiz sagaidīja Miks un Elsija, kuri sēdēja vestibila kafejnīcā; viņu acis uzreiz iemirdzējās, ieraugot mani. Vismaz dažas stundas es varēju pievērsties viņiem un aizmirst to, kas sagaidīja mani mājās.

Vakarā, atgriežoties dzīvoklī, man nebija ne jausmas, ko iesākt, kā tikt galā ar savu mocītāju. Pastāvēja iespēja, ka mans dators ir uzlauzts, taču man vajadzēja nogaidīt, lai redzētu, kas notiks tālāk. Instinktīvi man gribējās nepievērst tam visam uzmanību, jo tad taču tas cilvēks beigu beigās atkāptos, vai ne? Tomēr šī iespēja man likās nereāla: kāds bija ļoti nopūlējies, lai uzraktu manu pagātni, tāpēc es šaubījos, ka viņš tik viegli padotos.

Marija atsūtīja īsziņu ar tekstu, vai viņa drīkst piezvanīt, un es labprāt izmantoju iespēju novērst uzmanību. Jaunumu uzklausīšana varēja mani izklaidēt, un varbūt viņai bija vajadzīga palīdzība.

– Ak tu nabadzīte, – viņa noteica, kad es atsaucos. – Bija tik dīvaini, ka tu šodien neatnāci uz darbu, taču izklausās, ka tu esi saķērusi kaut ko nejauku. Kā tu domā, no kā? Neizskatās, ka darbā kādam citam kas kaitētu. Vismaz pagaidām nē.

Mēģināju runāt vārgā, piesmakušā balsī. Laimīgā kārtā Marija daudz nekavējās pie manas slimības, un jau pēc īsa brīža viņa bija sākusi man stāstīt par jaunumiem darbā. Es nebiju neko daudz palaidusi garām, bet ko gan es gaidīju? Bibliotēkā reti kad notika kas aizraujošs. Tieši tāpēc man tur patika.

Marija apjautājās, vai es esmu ēdusi, un, kad es atbildēju noliedzoši, viņa noklakšķināja mēli, apgalvodama, ka man kaut kas ir jānobauda, kaut vai tikai zupa.

– Viss būs kārtībā. Varbūt rīt mana ēstgriba būs atgriezusies.

Viņa atkal noklakšķināja mēli. – Kā tu domā, vai rīt tu būsi darbā? Varbūt tev vajadzētu atpūsties. Ja tā ir gripa, tad tu noliksies gultā uz veselu mūžību. – Viņas tonī jautās kaut kas savāds. Neticība? Centos sev iestāstīt, ka tā ir tikai mana paranoja.

Piekritu, ka nez vai man kļūs labāk, un viņa uz brīdi apklusa. Taču nepagāja ilgs laiks, un Marija jau sāka man stāstīt par kādu vīrieti, kuru bija pamanījusi bibliotēkā šajā rītā. – Nākamreiz, kad viņš atnāks, es viņam iedošu savu telefona numuru, – viņa sacīja, un es iesmējos, jau atkal apbrīnodama Marijas pašapziņu, viņas dzīvesprieku.

– Lai vai kā, man tagad jābeidz runāt, – viņa noteica, un mani pārņēma vilšanās. Pati biju pārsteigta par to, cik patīkama likās saruna ar kolēģi, lai arī šī sajūta man tagad bija kas jauns. – Veseļojies labi drīz.

Marijas runāšana par ēdienu atgādināja par to, ka esmu izsalkusi, taču man negribējās celties augšā no dīvāna, pat ne tikai tāpēc, lai mērotu nelielo attālumu līdz virtuvei. Mana apņemšanās bija cieša: es nekustēšos ne no vietas, kamēr nebūšu izdomājusi, kā izkļūt no šīm nepatikšanām.

Ārā jau bija satumsis, tāpēc bija grūti noteikt, cik ilgs laiks ir pagājis, taču beigu beigās manā prātā uzdīga idejas asniņš. Pat neskatoties uz to, ka sākumā biju atmetusi domu par atbildēšanu uz elektroniskā pasta vēstuli. Ja es rūpīgi izvēlētos vārdus, varbūt pastāvēja iespēja, ka es varētu pārliecināt cilvēku, kas bija to uzrakstījis. Mēģināt noskaidrot, ko viņš vēlējās, neizrādot, ka esmu noraizējusies.

Klēpjdators atradās uz virtuves galda, taču, pirms es biju izkustējusies, ieskanējās ārdurvju zvans. Es sastingu. Tas ieskanējās tik reti, ka es allaž aizmirsu, cik griezīga ir šī skaņa, cik neiederīga manā parasti tik klusajā dzīvoklī. Nopūtusies es devos uz kāpņu pusi, juzdamās pārliecināta par to, ka atnācējs ir sajaucis durvis un patiesībā meklē manu kaimiņu.

Marija bija pēdējais cilvēks, kuru es sagaidīju stāvam uz mājas sliekšņa. Tomēr te nu viņa bija, mīņādamās un berzēdama plaukstas. Es samirkšķināju acis, juzdamās pārliecināta, ka man rādās halucinācijas no bada un ka pietiks atvērt acis, lai viņa nozustu, atstājot savā vietā pazīstamo ainavu ar tukšo betona pagalmu un ceļu aiz tā. Taču tad viņa ierunājās.

– Ak, Lija, pa telefonu tu izklausījies tik savārgusi, ka es ienīstu sevi, ja neatnāktu palūkoties, kā tev klājas. – Viņa pastiepa man pretī Tesco iepirkumu maisiņu. – Un es esmu nopirkusi dažus produktus, lai varētu pagatavot tev zupu. Tev taču ir jāēd, vai ne? Nu, aiziet, vai tu neaicināsi mani iekšā? Zini, tu neizskaties labi.

Viņas laipnība mani pārsteidza. Taču tad es apķēros, ka nekad neesmu viņai atklājusi savu adresi. Atvēru muti, lai par to apjautātos, taču viņa mani apsteidza. – Sama bija atstājusi algas kartītes atpūtas istabā, un es ieraudzīju uz tavējās tavu adresi. Piedod, taču man patiešām gribējās tevi apciemot.

Es pakāpos malā, un viņa iesteidzās iekšā tā, it kā būtu te ciemojusies jau neskaitāmas reizes. Sekojot viņai, manas domas bija savērpušās neskaidrā jūklī, cenšoties tikt galā ar elektroniskā pasta vēstuli, Džūljenu, faktu, ka manā dzīvoklī atrodas vēl kāds cits bez manas mammas, un visu pārējo, kas nebija tā, kā tam vajadzēja būt.

– Ak, te ir… jauki, – Marija noteica, nonākusi manā istabā. – Tev ļoti patīk grāmatas? – Viņa paraudzījās apkārt, aplūkodama visu un cenzdamās savietot manu dzīvokli ar visu pārējo, ko bija zinājusi par mani līdz šim. Nezinu, kādus secinājumus Marija izdarīja, taču būtu varējusi derēt, ka viņa nemūžam nebūtu varējusi iztēloties mani dzīvojam tādā mājoklī. Vientuļā jā, taču ne tik primitīvā un bezpersoniskā.

– Pagaidām man ar to pietiek, – es noteicu, apsēzdamās uz dīvāna. – Vēlāk sameklēšu ko labāku.

Marija turpināja stāvēt. – Hmmm. Tev vajadzētu redzēt manu dzīvokli, tā ir īsta atkritumu bedre! Tev vajadzētu atnākt uz vakariņām. – Viņa meloja, lai liktu man sajusties labāk, taču jebkurā gadījumā es jutos pateicīga par kolēģes taktiskumu. – Labi, paliec tepat un atpūties, es parosīšos virtuvē… ja tu neiebilsti?

Es papurināju galvu, labi zinādama, ka nespēšu atteikties tā, lai tas izklausītos ticami. Man vajadzēja būt slimai, un jebkurā gadījumā es jutos Marijai pateicīga par viņas laipnību.

Viņa jau atradās virtuvē un uzsauca man no turienes. – Es zinu, ka zupa ir mazliet garlaicīgs ēdiens, taču tā labi palīdz gripas gadījumā, turklāt es nejutos droša, ka tu gribēsi kaut ko citu.

Sēžot uz dīvāna, es sacīju Marijai, ka zupa ir tieši tas, kas vajadzīgs, ieklausījos, kā viņa virina manas atvilktnes un skapīšus, un kodu sev lūpā, jo tas nelikās pareizi. Varbūt, ja mēs būtu pazinušas viena otru daudz ilgāk, es nekustos tik savādi, taču bija pagājuši tikai daži mēneši, un patiesībā jau otru cilvēku varēja pazīt gadiem, bet tā arī īsti neiepazīt. Es to zināju labāk par visiem. Būtu vienkārši pateikt Marijai, ka es jūtos daudz labāk, pat palīdzēt viņai pagatavot zupu, taču es zināju, ka nespēšu doties uz darbu nākamajā dienā, ja nebūšu tikusi galā ar savu mocītāju. Tāpēc es turpināju izlikties.

Mēs apsēdāmies pie virtuves galda, lai paēstu, un es nolūkojos uz bageti, kuru Marija bija nopirkusi klāt pie zupas. Man gribējās kādu gabaliņu, taču es apmierinājos tikai ar zupu, lai neiznīcinātu savus melus. Ja gribēju arī rīt palikt mājās, tad nedrīkstēju pieļaut, ka Marija sāk turēt mani aizdomās. Nez vai viņa pasūdzētos Samai, ja domātu, ka es tēloju slimību, taču nebiju par to droša, jo mūsu draudzība – ja tas vispār bija pareizais apzīmējums – bija vēl tik nesena.

– Vai zini, tev ir palaimējies, – Marija noteica, iemērkdama maizi zupā.

Es gandrīz iesmējos, jo vēl nekad nebiju spējusi attiecināt uz sevi šo vārdu. – Kādā ziņā? Dabūjot pāris brīvdienas? Tad jau labāk iet uz darbu, – es noteicu, zinādama, ka viņa nerunā par to, – nekā slimai gulēt mājās.

Marija pārstāja košļāt. – Es gribu teikt… cik tev ir gadu? Divdesmit septiņi? Divdesmit astoņi?

Kad pateicu, ka man ir trīsdesmit, viņa izbolīja acis.

– Vai tu maz saproti, kā tev ir palaimējies? Labākie gadi vēl ir priekšā, un tev ir visas izredzes kādu satikt.

Man atlika vienīgi pamāt. Citi cilvēki to uztvēra tieši tā. Es likos pietiekoši normāla, izskatījos labi un spēju sakarīgi sarunāties: kāpēc lai viņi nepieņemtu, ka es varu viegli sameklēt kādu partneri? Virspusēji skatoties, varbūt tiešām labākie gadi vēl bija priekšā, taču es nevarēju pateikt Marijai vai kādam citam, ka mana pagātne ir izdzēsusi jebkādas cerības uz nākotni.

– Tev tāpat, – es noteicu, cenzdamās ievirzīt sarunu citā gultnē. – Tu tikai nedrīksti ļaut, lai tas tevi nomāktu un liktu izskatīties…

– Izmisušai? Jā, es zinu. Tomēr ir grūti to panākt, ja tu tāda esi. Sasodīts, man ir trīsdesmit deviņi gadi, Lija. Trīsdesmit deviņi! – Viņa iesmējās, taču es zināju, ka tas ir tikai izrādīšanās pēc. Biju ātri vien sapratusi, ka nespēja sameklēt pastāvīgu partneri Mariju patiesi satrauca.

– Pārstāj meklēt, – es sacīju. – Nekas cits tev nav jādara. – Es to pateicu tā, it kā zinātu, ko runāju, un sajutos kā mele. Neviens vīrietis nebija man pietuvojies kopš Edama, un tas mazumiņš, ko es biju apguvusi, nāca no portāla vai no Marijas.

Viņa pamāja un pārlaida skatienu pāri virtuvei. Biju pārliecināta, ka viņas sejā pazib aizkaitinājums. Vai es biju pateikusi ko aplamu? Viņa allaž runāja par visu tik atklāti, ka es biju pieņēmusi – neviens sarunas temats nav aizliegts.

– Tev taisnība, – viņa beidzot noteica. – Nu, vai tu jūties mazliet labāk? Izskatās, ka jā. Pagatavot tev tēju vai kafiju?

Kamēr Marija sildīja ūdeni, es nomazgāju traukus, nepievēršot uzmanību viņas iebildumiem. Man bija vajadzīga kāda nodarbošanās, lai nosistu laiku, jo par spīti tam, ka viņa man patika, man vajadzēja būt vienai, lai domātu par savu problēmu. Man nebija ne jausmas, cik ilgi Marija grasās palikt, un es ienīdu neziņu, ko bija sagādājis viņas negaidītais apmeklējums. It kā manā dzīvē arī tāpat nenotiktu pietiekoši daudz visādu pārmaiņu.

– Es tikai padzeršu kafiju un tad iešu mājās, – Marija noteica, kā nolasījusi manas domas.

Mēs paņēmām savas krūzes un iekārtojāmies uz dīvāna, un, kamēr es sēdēju, dzerdama kafiju un prātodama, vai tā var garšot citādi tikai tāpēc, ka to ir pagatavojis kāds cits, Marija ņēmās pārskatīt manas grāmatas. Tam nevajadzēja mani satraukt: tur nebija nekā īpaša, un tomēr šī ielaušanās mani saniknoja.

Kad viņa aizgāja uz tualeti, es aiznesu mūsu krūzes uz virtuvi. Manējā vēl aizvien nebija tukša, taču es izgāzu tās saturu izlietnē un izskaloju to ar mazgājamo līdzekli, domās jau atkal atgriežoties pie saņemtajām vēstulēm.

Marija ielavījās virtuvē tik klusi, ka es salēcos, kad viņa ierunājās, un teju iemetu savu krūzi izlietnē. – Es būtu varējusi to izdarīt.

Es apcirtos riņķī. – Nē, neraizējies, viss kārtībā. Paldies, ka atnāci, un par vakariņām. Tas bija ļoti mīļi no tavas puses.

– Man nepavisam nebija grūti. Ceru, ka drīz tev kļūs labāk. – Viņas acis, to sakot, samiedzās, un es biju spiesta nodurt skatienu.

– Ikvienam vīrietim būtu paveicies ar tevi, Marija. Un gan tu viņu atradīsi. Vai tu pati man neteici, ka ikvienam ir sava otrā pusīte?

Viņa pašūpoja galvu. – Laikam biju pavairāk ieķērusi, to sakot. Labi, es pati atradīšu durvis, tu atpūties. – Dodamās ārā, Marija vēlreiz pārlaida skatienu pāri manam dzīvoklim pa ceļam uz kāpņu laukumiņu. Taču pirms tam viņa pagriezās un sarauca pieri. – Tomēr izskatās, ka tu jau esi krietni atkopusies. Tas ir labi, vai ne?

Kad viņa bija aizgājusi, es sāku soļot pa dzīvokli, nespēdama atbrīvoties no Marijas apmeklējuma atstātajām pēdām. Zināju, ka tas nav loģiski: viņa bija draudzīga kolēģe, un mūsu starpā nekad nebija noticis nekas negatīvs, taču šovakar kaut kas bija citādi, un es nespēju saprast, kas. Varbūt es vēl aizvien jutos satriekta pēc elektroniskā pasta vēstules, un tas bija ietekmējis viņas viesošanos? Vai varbūt dīvaino sajūtu izraisīja fakts, ka manā dzīvoklī kāds uzturējās pēc tik ilgstoša vienatnes perioda.

Tik un tā bija patīkami ar kādu parunāt, un es iedomājos, vai nevajadzētu to atkārtot. Bija par daudz cerēts, ka es šurp kādreiz varētu uzaicināt vīrieti, piemēram, Džūljenu, bet varbūt es biju spērusi mazu solīti, par spīti apkārtējam haosam. Un tomēr, lai kādus attaisnojumus es izdomātu, Marija pilnīgi noteikti likās savāda, un tas varēja būt tikai tāpēc, ka biju viņu sarūgtinājusi ar saviem atklātajiem vārdiem.

Tomēr tagad es nespēju par to ilgi domāt: man vajadzēja uzrakstīt elektroniskā pasta vēstuli, rūpīgi izvēloties vārdus. Uzlikusi klēpjdatoru uz ceļiem, es ielogojos Hotmail ar savu paroli un lietotājvārdu un atvēru vēstuli. Nebiju domājusi to pārlasīt, gribēju tikai noklikšķināt uz atbildes izvēlnes, taču šie vārdi mani vajāja un izmēdīja, un es nespēju atraut no tiem skatienu.

Vai tu tiešām domā, ka pēc tā, ko esi izdarījusi, kāds vīrietis varētu interesēties par tevi?

Un, ieraugot tos atkal, visi mani nodomi nomierināties un nokārtot to visu izkūpēja. Ķermeni caurstrāvoja dusmas, un pirksti sāka skraidīt pār klaviatūras taustiņiem, itin kā atrastos soli priekšā smadzenēm. Kā gan viņš uzdrošinās? Var jau būt, ka tā bija patiesība, taču tā varēju domāt tikai es, neviens cits.

Atkal pārlasīju savus vārdus.

Jā, domāju gan. Samierinies ar to.

Vēl aizvien bija laiks izdzēst rakstīto, atcelt atbildi un vēlreiz apdomāt stratēģiju, taču, protams, es tā nerīkojos. Jau pēc dažām sekundēm es nolūkojos uz paziņojumu par to, ka mana vēstule ir nosūtīta.

Grūti pateikt, ko es sajutu pēc tam, sēdēdama un skatīdamās uz ekrānu. Tā nebija nožēla, tikai nemiers, tāpēc ka es nebiju radusi rīkoties tik spontāni. Man patika visu rūpīgi apdomāt, izsvērt visas iespējamās sekas. Likās, ka šāda spontanitāte ir pēdējā laikā iegūts paradums: tieši tāpat es biju rīkojusies ar Džūljenu. Nu, tagad jau bija par vēlu par to prātot. Par to visu.

Iedomājusies par Džūljenu, es ielogojos iepazīšanās portālā. Pat ja viņa tur nebija, tērzētavas sarunu lasīšana varētu man palīdzēt novērst domas no nepatikšanām, kurās es atrados. Turklāt, ja viņš būtu tiešsaistē, tad vislabākā iespēja, kā atriebties anonīmajam rakstītajam, būtu pierādīt, ka viņam vai viņai nav taisnība. Lai arī es pati tam neticēju un nedomāju, ka Džūljens varētu interesēties par mani, man vajadzēja saņemt no viņa kādu ziņu. Viņš nebija tiešsaistē, taču, kad pārbaudīju savu pastkastīti, ieraudzīju, ka Džūljens ir atstājis ziņu. Tā bija īsa, taču viņa vārdi izrāva mani laukā no miglas, kas atradās visapkārt. Tie bija pilnīgi pretēji anonīmā rakstītāja vārdiem.

Ilgojos pēc tevis šovakar. Cerēju parunāties! Drīz patērzēsim.

Atbildēju uzreiz, nedomājot par to, ko teikšu. Es klausīju savai sirdij pirmo reizi kopš Edama, un sajūta bija laba. Biedējoša, taču laba.

Būšu tērzētavā rītvakar, tad arī papļāpāsim!

Kādu brīdi pētīju savu atbildi, pārbaudīdama, vai tā neizklausās izmisusi vai lūdzoša. Marija bija man iemācījusi, ka vīrieši to necieš. Kad jutos droša, ka atbilde ir pieņemama, es to nosūtīju, izslēdzu datoru un devos pie miera.

Nebija nekāds pārsteigums, ka es atkal nevarēju aizmigt. Mēģināju padomāt par Džūljenu un to, ka tad, ja es būtu cits cilvēks, mēs varētu satikties, taču manas domas atkal atgriezās pie anonīmā rakstītāja. Īsti nezināju, kādu iespaidu atstās mana vēstule, taču nu jau bija par vēlu par to raizēties.