Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 6

2014. gads

Tikpat kā neesmu gulējusi, taču to jau varēja gaidīt gadadienas priekšvakarā. Zināju, ka man nevajadzētu prātot par notikumiem, kurus nebija iespējams vērst par labu, un parasti es to nedarīju, tāpēc ka biju patvērusies savā jaunajā dzīvē. Katru reizi, kad kaut kas draudēja man to atgādināt, es nikni atvairījos. Taču šī diena allaž bija citāda. Tā man lika atcerēties. Tā man palīdzēja atcerēties.

Taču nu es biju atvērusi aploksni un vārtus uz kaut ko nesaprotamu, un viss bija mainījies. Kartīte bija sabojājusi visu dienu, pārklājot to ar kaut ko indīgu, tā ka šis divpadsmitais novembris kļuva atšķirīgs. Tā vairs nebija mana diena, lai es klusībā, slepeni atcerētos notikušo, tāpēc ka to kāds cits bija padarījis arī par savējo.

Bez šaubām, bija arī citi, kam laiks šajā dienā apstājās, taču neviens nebija pagadījies man ceļā ar savām sāpēm. Līdz šim brīdim.

Es pat nejutos īsti droša, vai runa ir par sāpēm vai bēdām. Tik daudz kartīte paskaidroja. Es negribēju apsvērt to, ko tā nozīmēja, tāpēc pirms gulētiešanas iebāzu to savā apakšveļas atvilktnē, pārklājot šo papīra gabalu, lai nevajadzētu to uzlūkot katru rītu. Izmest kartīti ārā būtu prātīgāk, taču to es nespēju. Nevarēju tikmēr, kamēr nebiju sapratusi, ko tā nozīmē.

Noslēgšanās bija kas tāds, ko man nācās apgūt, un tā es arī darīju. Es piecēlos, kad nozvanīja modinātājs, iegāju dušā un apēdu brokastīs pārslas ar pārāk daudzām rozīnēm, cenzdamās izlikties, ka šī diena būs tāda pati kā iepriekšējos gados.

Bija viegli izturēt to visu darbā. Kad es ierados, datorsistēma bija nobrukusi, kas nozīmēja haosu: visi skraidīja apkārt, panikas pārņemti, un es biju spiesta mēģināt tikt ar to galā. Izskatījās, ka esmu vienīgā darbiniece ar kaut cik pieklājīgām zināšanām informācijas tehnoloģiju jomā. Vēl pirms biju novilkusi mēteli, es zināju, ka nespēšu palīdzēt – nebiju nekāds datorģēnijs, tomēr es mēģināju. Tas man vismaz palīdzēja izdzēst atmiņas par to, kas mani gaidīja mājās skapja atvilktnē.

Marija mani izklaidēja ar savu pļāpāšanu, laimīgā kārtā neieminoties par manu nevēlēšanos iedzert ar viņu kafiju iepriekšējā dienā. Vairākas reizes atvēru muti, lai mēģinātu paskaidrot, mēģinātu likt viņai saprast, un katru reizi vārdi izsīka, vēl pirms bija izveidojušies. Tāpēc es centos atvieglot viņas darbu, sasteigdama pati savus uzdevumus, lai palīdzētu viņai.

Klausīdamās viņas spriedelēšanā par to, ka ar Denu acīmredzot nekas nesanākšot, es apbrīnoju Marijas dzīvesprieku. Viņai bija trīsdesmit deviņi gadi, taču pastāvīgie noraidījumi un nelaimes nelika viņai atmest cerības kādu satikt. Dvēseles radinieku, kā viņa to dēvēja. Man nebija ne jausmas par to, kā viņai katru reizi izdevās atgriezties sākuma pozīcijā, taču es viņu par to apbrīnoju. – Un tu nudien tici, ka ir kāds cilvēks, kurš domāts tieši tev? – reiz es viņai pajautāju, noskatīdamās, kā viņas acis iemirdzas, par to iedomājoties.

– Nu bet, protams! Kāpēc tu jautā? Vai tu tā nedomā? – Viņa likās brīnāmies par to, ka man nav tādas pārliecības.

– Man šķiet, ka mēs vienkārši samierināmies ar to, ko atrodam, un liekam tam darboties, – es noteicu, taču patiesībā man nebija ne jausmas. Ja Marijai bija taisnība, vai Edams bija mans dvēseles radinieks? Nespēju iedomāties, ka tā varētu būt patiesība, bet ko man vajadzēja iesākt, ja bija?

Neskatoties uz manu mīlestību pret grāmatām, dažkārt likās dīvaini, ka esmu izvēlējusies strādāt bibliotēkā, visu laiku ilgojoties pēc vientulības. Te valdīja rosība, lai arī klusa, toties pastāvīga kustība, simtiem cilvēku katru nedēļu ienākot pa durvīm. Tomēr par spīti tam, ka te bija daži regulāri apmeklētāji, vairums seju bija nepazīstamas, un man tas patika. Tas man lika sajusties nošķirtai no viņiem, lai arī es atbildēju uz viņu jautājumiem un palīdzēju viņiem atrast vajadzīgo. Viņi nāca un gāja, un nekādā veidā mani neietekmēja.

Mūsu īsajā pazīšanās laikā es biju iemīļojusi Mariju. Jau viņas balss vien uzlaboja man omu, lai arī mēs dzīvojām dažādās pasaulēs, un viņa nekad necentās ielauzties manā dzīvē. Zināju, ka viņai ir jautājumi, kurus viņa gribētu man uzdot, tomēr to nekad nedarīja. Tāpēc es izlikos nemanām zaglīgos skatienus brīžos, kad viņa domāja, ka es neskatos. Viņa tikai centās mani atšifrēt.

Marija pabungoja man pa plecu, un es apgriezos, lai viņu uzlūkotu. – Tas puisis ir seksīgs, – viņa noteica, norādīdama uz programmētāju, kuram mums nācās piezvanīt, kad man nebija izdevies atrast problēmas sakni.

Nopētīju viņa seju un sapratu, ko Marija ar to bija domājusi: viņa nevainojamā āda un platais smaids bija pievilcīgs. Es pat iedomājos par to, vai Džūljens no mājaslapas izskatās viņam līdzīgs. Taču kāda tam bija nozīme? Es nevarēju nevienu ielaist savā dzīvē, lai cik vientuļa tā kļūtu un lai cik patīkami būtu apskāvieni.

Paraustījusi plecus, es noskatījos, kā kolēģes pierē ieguļas rieva. Droši vien viņa brīnījās par to, kā es varu izturēties tik vienaldzīgi pret izskatīgu vīrieti, kamēr viņa pati sarka un bālēja.

Dažas nākamās stundas mēs ar Mariju aizvadījām strādājot, taču es kļuvu izklaidīga, reizē bažīdamās un gaidīdama darbadienas beigas. Gadadienas vakars man uzglūnēja, taču es no tā nebaidījos. Nu vairs ne. Tas bija kas tāds, ko man vajadzēja nodarīt. Taču nu bija parādījusies arī cita motivācijai vēlmei, kaut laiks aizritētu ātrāk. Tiklīdz būšu pabeigusi darāmo, es ielogošos “Divi kļūst par vienu” mājaslapā un palūkošos, vai Džūljens arī ir tur.

Vēlāk vakarā es pagatavoju grauzdiņu ar sieru, tad sagriezu milzīgu tomātu un uzliku ripiņas uz maizes. Tā nebija īsta maltīte, taču es šajā dienā nekad neēdu daudz. Kad biju apēdusi sviestmaizi, es sagatavojos un, sakrustojusi kājas, nosēdos uz grīdas, pie zemā kafijas galdiņa. Gaisma bija izslēgta, taču es atvēru aizkarus, ļaujot telpā ieplūst ielu laternas mestajai gaismai.

Lai arī kaut kas likās citādi – kaut kas bija citādi – es turpināju un aizdedzināju katru sveci. Ja kāds būtu ieraudzījis mani pa logu, tas droši vien atgādinātu kādu savādu spiritisma seansu, taču patiesībā nekā tāda nebija. Tās bija atmiņas.

Es biju klusa un sastingusi, aizvērusi acis, lai atkal varētu to visu izdzīvot, līdz pieredze man pavēstīja, ka sveču vasks ir izkusis.

Kamēr es visu novācu, liekot svečturus atpakaļ virtuves atvilktnē, nācās grūtāk nepievērst uzmanību tam, ka šoreiz viss ir mainījies un es vairs nespēju to kontrolēt. Un, tiklīdz biju to sapratusi, mana apņemšanās šovakar ieiet internetā kļuva vēl noteiktāka. Parasti es pat neapsvērtu ko tādu pēc tam – agrāk mēdzu lasīt grāmatu, līdz aizmigu uz dīvāna, taču mans satraukums auga augumā, un man bija vajadzīga izklaide.

Džūljens.

Viņš man bija svešinieks, un man nebija ne jausmas, kā viņš izskatījās, taču domas par viņu neatstājās no manis visu dienu. Tas bija satraucoši, tāpēc ka biju iemācījusies ieturēt distanci pret visiem, jo īpaši vīriešiem, tāpēc nejutos gatava šādām izjūtām. Es pat īsti nezināju, kādas tās īsti ir. Varbūt ziņkārība? Bija aizritējis ilgs laiks, kopš es pati biju satvērusi kāda cita cilvēka roku. Vai nebija gluži dabiski, ka es ilgojos pēc cilvēciskas saskarsmes?

Paķēru savu klēpjdatoru no virtuves galda, aiznesu to pie dīvāna un uzreiz ielogojos mājaslapā. Tomēr nebija nekādas garantijas, ka viņš šovakar būs tiešsaistē. Un ko tad? Nolēmu pakavēties un pagaidīt, apmeklēt dažas tērzētavas un cerēt, ka viņš mani pamanīs, ja būs turpat. Šajā brīdī es ievēroju, ka man pienākusi jauna ziņa. Pieņemot, ka tā ir no kāda, ar kuru man nebūs nekādas intereses sarunāties, es uz tās uzklikšķināju bez kādas aizrautības. Taču tad es ieraudzīju, ka ziņa ir no Džūljena, un viņš to bija atsūtījis tikai pirms divām minūtēm. Viņa vēstule bija īsa, taču vēl pirms izlasīšanas es ievēroju pievienoto attēlu.

Tas bija sīciņš, tāpēc es noklikšķināju uz tā, palielinot pa visu ekrānu. Un tur bija Džūljens, kurš smaidīja platu, baltzobainu smaidu, atmetot galvu atpakaļ, it kā viņš būtu nofotografēts smejamies. Kādu brīdi noraudzījos uz to, aplūkojot viņa vaibstus un apkārtējo fonu. Izskatījās, ka viņš atrodas brīvā dabā, sēžot pie piknika galda.

Viņš nepiederēja pie tiem, kurus Marija dēvētu par seksīgiem, taču viņam piemita kas tāds, kas man uzreiz iepatikās, un es nespētu to izskaidrot. Varbūt tas bija fakts, ka es jau iepriekš biju pamanījusi viņa personības iezīmes pazibam mūsu sarunā. Bija neiespējami noteikt, vai es uzskatītu viņu par pievilcīgu, ja būtu ieraudzījusi viņa attēlu kur citur.

Visvairāk man patika tas, ka viņš nepavisam nelīdzinājās Edamam. Viņa mati bija gaiši, bet acis zilas, kamēr Edamam bija tumši mati un brūnas, gandrīz melnas acis. Tas bija labi.

Es ātri izlasīju vārdus, nespēdama savaldīt smaidu, kas parādījās sejā, un satraukuma pilno sajūtu, kas iezagās pakrūtē.

Sveika, LijaH, kā iet? Vakar tu gan ātri pazudi!

Starp citu, tas esmu es, lai tu zinātu, ka neesmu trīsgalvains briesmonis!

Tagad, kad Džūljena fotogrāfija uzlūkoja mani no datora ekrāna, mana piesardzība izgaisa dažu minūšu laikā, un es zināju, ka man jāparunā ar viņu vēlreiz.

Nepievēršot uzmanību jautājumam par to, ka vakar biju negaidīti nozudusi, es aprobežojos ar vienkāršu un nevērīgu atbildi:

Vēlreiz sveiks.

Tā, it kā es apslapinātu ūdenī tikai kāju pirkstus, lai varētu aši mesties projām, ja kaut kas nebūtu lāgā. Galu galā man nebija ne jausmas par to, ko Džūljens no manis vēlējās.

Nospiedusi sūtīšanas taustiņu, es aizturēju elpu, šķiet, uz vairākām minūtēm. Gaidīju, kad sadzirdēšu pīkstienu, kas pavēstīs par jaunu ziņu pastkastītē, taču tā nepienāca. Vienīgā skaņa, ko es izdzirdēju, bija lietus pātagošana aiz loga un tālīna automašīnu rūkoņa.

Kad bija aizritējušas piecas minūtes, bet pīkstiens vēl nebija atskanējis, mani sāka pārņemt vilšanās. Džūljenam vēl aizvien vajadzēja būt tiešsaistē: tad kāpēc viņš neatbildēja? Viņš taču bija tas, kurš mani uzmeklēja.

Lai novērstu uzmanību, es atstāja klēpjdatoru uz žurnālu galdiņa un pagatavoju tasi melnas kafijas. Man vajadzēja mest to visu pie malas, es nedrīkstēju pieļaut, lai manu uzmanību piesaista vīrietis, turklāt vēl tāds, kuru es tikpat kā nepazinu. Man vajadzēja izslēgt datoru un likties gultā ar grāmatu rokā, izmetot viņu no galvas. Šobrīd es jau simto reizi pārlasīju “Rebeku”, tomēr tā vēl aizvien mani saistīja tā, it kā es nekad agrāk nebūtu izlasījusi no tās ne vārda. Tam vajadzēja pilnībā novērst manu uzmanību no visa cita.

Kāpēc gan es domāju, ka varētu izdarīt ko citu, piemēram, pasniegties kādam pretī, kaut vai tik nenozīmīgā veidā? Mana dzīve nevarēja mainīties.

Taču, kad biju pagatavojusi kafiju un paņēmu datoru, lai to izslēgtu, ekrāna stūrī mirgoja maza, zila aploksnīte. Džūljens. Es noklikšķināju uz tās, gandrīz izšļakstīdama kafiju, tāpēc ka pakrūtē negaidīti bija iemeties žņaudzējs.

Sveika. Ceru, ka neesmu nobiedējis tevi ar savu foto.

Kad biju pietiekoši atguvusies, lai saņemtos, sapratu, ka man nav ne jausmas, ko atbildēt. Vai viņš flirtēja ar mani? Man tas bija kas jauns: bija pagājuši vairāki gadi, kopš es biju sarunājusies ar kādu vīrieti šādā veidā – ne reizi pēc Edama –, taču es sapratu, ka man ir jāturpina saruna. Tomēr viņš bija moderators; tad ko nozīmēja viņa izturēšanās? Varbūt viņš iepazinās ar daudzām sievietēm un tikai nosita laiku. Kādu brīdi apdomājusies, es aptvēru, ka tas mani nesatrauc, tāpēc ka es darīju tieši to pašu. Man nevarēja rasties attiecības ar viņu, tāpēc nebija nekādas nozīmes tam, ko es teicu vai darīju. Daudz nedomājot, es sāku klabināt taustiņus, ļaujot pirkstiem uzņemties iniciatīvu. Tas man bija vajadzīgs. Man vajadzēja kļūt par kādu citu, kaut vai tikai šovakar.

Nē… Paldies, ka atsūtīji. Ir patīkami apvienot vārdu ar seju. Ja vien tas ir tavs īstais vārds. Un īstā seja!

Tas bija nesvarīgi. Pat bērns būtu varējis uzrakstīt ko pārliecinošāku, taču man nebija laika izdomāt neko labāku. Es nevarēju riskēt ar to, ka Džūljenam tas apniktu un viņš nozustu. Viņa atbilde pienāca ātri, un viņš uzaicināja mani uz privātu tērzētavu, lai nevajadzētu sūtīt ziņas.

Moderators34: Vari būt droša, ka tā ir mana seja. Ja tas būtu viltojums, vai tu tiešām domā, ka es izvēlētos tādu?

LijaH: Kāpēc ne? Tā ir glīta fotogrāfija…

Moderators34: Priecājos dzirdēt. Mums runājot, es slauku sviedrus no pieres.

LijaH: Vai tev nav jāstrādā? Jāpārbauda tērzētavas, lai nepieļautu nepiedienīgu uzvešanos vai tamlīdzīgi?

Moderators34: Man vajadzēja zināt, ka tu turpināsi sarunāties ar mani.

LijaH: Jebkurā laikā…

Moderators34: Labi, bija patīkami parunāties, LijaH. Nāksies atgriezties darbā, taču ceru, ka tu nekur nepazudīsi.

LijaH: Atā…

Pat nolūkodamās uz mūsu ziņām un pārlasīdama katru rindiņu, es vien ar grūtībām spēju noticēt tam, ka atkal esmu sarunājusies ar Džūljenu, kaut vai tikai rakstiski. Protams, mēs šoreiz neko daudz nebijām pateikuši, taču tas bija kaut kas. Un nu, kad zināju, kāds viņš izskatās, tas mani satrauca vēl vairāk. Par spīti visam, likās, ka es rīkojos pareizi.

Vēlāk es novirzījos no sava rituāla otro reizi šajā vakarā. Nekas cits neatlika: es nevēlējos domāt par kartīti. Lai arī jau biju iegājusi dušā no rīta, es piepildīju vannu ar īpaši karstu ūdeni, pievienojot vannas putas tā, ka burbuļi teju pārgāja pāri malai. Tas likās nejūtīgi, ņemot vērā to, kas šodien par dienu, taču man vajadzēja to izdzēst no prāta. Es vēlējos atslābināties, aizmirst par kartīti un aizmirst par dienu, tāpēc ka pirmo reizi pēc šī notikuma es sajutu nepieciešamību izbēgt no tā.

Iekāpu vannā, ieslīgdama tajā tā, ka ūdens pārklāja ikvienu manas miesas collu un tikai seja palika neapsegta. Daudzās manis lasītajās grāmatās bija teikts, ka ūdens spējot attīrīt cilvēku no grēkiem, taču, man tur guļot un noskatoties, kā putas pamazām saplok, es sapratu, ka no manējā mani nespēs atbrīvot nekas. Un šāda dzīve bija mans sods.

Šī bija vienīgā diena, kad es atļāvos raudāt. Iegremdējusi galvu ūdenī, es paliku šajā pozā, kamēr vien spēju iztikt bez elpošanas; es negribēju sajust asaras uz sejas. Tagad tās vismaz saplūda ar ūdeni, neatstājot nekādas pēdas.

Kaut kas mani izrāva no miega vairākas stundas pirms modinātāja zvana. Dzīvojot Londonā, es biju pieradusi pie trokšņa tik lielā mērā, ka tik tikko to ievēroju, taču šī skaņa bija nepareiza, tā nepiederēja pie naksnīgajiem trokšņiem, kurus es labi pazinu. Tomēr es biju gulējusi, tāpēc nespēju noteikt, kas tas bijis. Atkal aizvēru acis un mēģināju iegrimt snaudā, negribēdama celties un palūkoties, kas notiek, ja man tāpat bija vajadzīgas trīs stundas, lai iemigtu.

Es vairs neko nesadzirdēju, taču apziņa, ka mani kaut kas ir pamodinājis, nedeva mieru. Man vajadzēja to noskaidrot. Ja es to neizdarītu, cerību uz aizmigšanu nebūtu.

Tā kā dzīvoklis bija mazs, nevajadzēja ilgu laiku, lai to pārmeklētu. Viss bija tieši tā, kā tam vajadzēja būt. Taču tad, atcerējusies par kartīti, es nolēmu palūkoties apakšstāvā. Atgriežoties no darba, nebiju saņēmusi jaunas vēstules, tomēr kaut kas dzina mani lejup pa kāpnēm.

Sākumā es to neievēroju – vienīgā gaisma ieplūda no guļamistabas –, taču, ejot tuvāk, es skaidri saskatīju balto aploksni, kas izcēlās uz pelēkā kājslauķa gluži kā ceļa rādītājs, kas sauca mani tuvāk, un mans vārds bija uzrakstīts uz tās tajā pašā rokrakstā, kāds bija redzams uz kartītes, ar to pašu melno marķieri.

Grūti pateikt, ko es tobrīd sajutu. Varbūt biju gaidījusi, ka šī kartīte kļūs tikai par sākumu kaut kam citam. Taču tādā gadījumā man būtu vajadzējis uztvert to kā brīdinājumu nepievērst uzmanību jaunajai aploksnei. Ja es to neatvērtu, tad tā nevarētu man neko nodarīt. Es varēju uznest to augšstāvā, saplēst gabalos un iemest miskastē, tā arī nekad neuzzinot, kas tur atradies.

Tā man būtu vajadzējis rīkoties. Tā vietā es paķēru aploksni un atplēsu to vaļā tā, it kā tur iekšā atrastos loterijas laimesta čeks. Izņēmu ārā fotogrāfiju. Ceļš nakts laikā. Ceļš, kuru es labi pazinu. Man nevajadzēja uzmest skatienu sīkajai norādei fotogrāfijas apakšā, lai saprastu, ka tā ir Elmsleina.

Es apsēdos uz kāpnēm, pievērsusi skatienu fotogrāfijai, lai arī nemaz nevēlējos to redzēt. Vienīgā doma manā prātā bija baiļu un apmulsuma sajaukums – par to, ka tas bija prasījis tik ilgu laiku.

Taču tā vietā, lai justos baiļu paralizēta, es uzskrēju atpakaļ pa kāpnēm uz guļamistabu un izņēmu no apakšveļas atvilktnes kartīti. Aiznesusi to uz virtuvi, es atradu šķiltavas, kuras biju izmantojusi pirms dažām stundām, lai aizdedzinātu sveces. Tad, turēdama abus priekšmetus virs izlietnes, es aizdedzināju abu stūrus un noskatījos, kā tie nomelnē un sačokurojas.

Tikai tad, kad biju izņēmusi no izlietnes visus pārogļojušos papīra gabalus, es ielīdu atpakaļ gultā, pārvilku segu pār galvu un centos sev iestāstīt, ka nekas nav noticis. Ka tā bijusi tikai kārtējā parastā gadadiena.