Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 4

2014. gads

Tovakar, dodoties mājās, kaut kas nelikās lāgā. Tas nebija nekas tāds, ko es spētu nosaukt vārdā, tāpēc ka viss izskatījās tāpat kā parasti. Es biju tikai viena no daudzajiem cilvēkiem, kas devās mājup pēc darba vai kas vispār kaut kur devās. Bija nežēlīgi auksti, un es torīt biju atstājusi savu šalli uz kāpņu margām, taču aukstums nebija nekas neparasts. To jau varēja gaidīt novembrī.

Sajūta, no kuras es nespēju atbrīvoties, varēja saistīties tikai ar rītdienu. Nebiju aizmirsusi, kas tā par dienu. Varbūt savādā sajūta bija satraukums, kas centās uzdoties par ko citu? Tomēr pat tas nelikās loģiski, tāpēc ka biju iemācījusies tikt ar to galā. Tāpat kā katru gadu, es atteicos domāt par to, līdz šī diena pienāca, iebrāžoties manā dzīvē gluži kā orkāns. Biju iemanījusies aizvērt šīs durvis.

Geratleina kā allaž bija rosīga, un es iejuku pārējo gājēju pūlī, veidojot daļu no Londonas ainavas. Tā es parasti jutos, dodamās mājup: tā, it kā es nebūtu nekas vairāk par lupatu lelli, kuru kustināja kāds cits. Varbūt es sajutos ērmoti tikai tāpēc, ka tagad bija vēlāks nekā parasti, man nākot no darba, un es nepratu labi tikt galā ar izmaiņām savos ieradumos. Man bija vajadzīga kārtība un noteiktība, jo citādi viss sabruka.

Es kavējos tikai tāpēc, ka biju palikusi ilgāk, lai palīdzētu Marijai; nevarēju ļaut viņai vienai pašai tikt galā ar saņemtajiem grāmatu pasūtījumiem, lai arī mana diena bibliotēkā bija sākusies trīs stundas pirms viņējās. Turklāt ko gan es iesāktu mājās?

Pasmaidīju, atcerēdamās, kā Marija, mums izsaiņojot un reģistrējot grāmatas, bija stāstījusi par vīrieti, ar kuru nesen iepazinusies. Marija bija nostrādājusi bibliotēkā tikai dažus mēnešus, taču šajā laikā es droši vien biju uzzinājusi visus viņas dzīves sīkumus. Viņa bija mans pretpols: atklāta un runīga, kamēr es biju atturīga un pēc iespējas slēpu savu privāto dzīvi no citu acīm. Zināju, ka viņa ir viena un bieži vien iet uz randiņiem, un man patika klausīties viņas stāstos. Šo jauno vīrieti sauca Dens, un visu laiku, kamēr Marija runāja, jūsmodama par katru sīkumu, ko viņš bija teicis, es atļāvos ieslīgt viņas dzīvē. Tā tas ar mums bija: viņa runāja, bet es klausījos. Taču reizi pa reizei es pieķēru viņu skatāmies manī ar TO skatienu. Tas liecināja par to, cik ļoti viņai gribējās ielūkoties manā dzīvē.

Bibliotēka atradās tikai īsas pastaigas attālumā no manas ielas, tāpēc nevajadzēja ilgu laiku, lai nokļūtu mājās. Mans dzīvoklis bija mazs – nē, nevis mazs, bet miniatūrs – pārbūvētas ēkas augšējais stāvs, taču tas nebija pārmērīgi dārgs Londonai. Un man bija pašai savas ārdurvis, lai arī kaimiņu durvis atradās turpat līdzās manējām.

Man bija arī pašai savas kāpnes, kas padarīja dzīvokli mazliet plašāku.

Tomēr mans lēmums to noīrēt nebalstījās uz tik praktiskiem apsvērumiem kā cena vai atrašanās vieta. Tas bija ielas nosaukums, kas mani pārliecināja par labu dzīvošanai šeit. Olfārtingrouda. Tas man lika iztēloties laikus – krietni pirms manas dzimšanas –, kurus spēju uzburt iztēlē, vienīgi pateicoties grāmatās lasītajam. Laikus, kad cilvēki cits citu uz ielas sveicināja un pazina visus kaimiņus. Es zināju, ka romantizēju šo laikmetu un neilgojos pēc kā tamlīdzīga – tas nesaderētos ar to, kā man vajadzēja dzīvot –, taču likās mierinoši domāt, ka tāda ēra reiz ir eksistējusi. Ka agrākie laiki nav pilnībā izzuduši.

Uzkāpu pa pieciem pakāpieniem, kas veda līdz manām durvīm, un meklēju somiņā atslēgas. Somiņa bija smieklīgi maza, taču man nevajadzēja nēsāt līdzi daudz mantu, tāpēc pagāja tikai īss brītiņš, līdz es aptvēru, ka atslēgu tajā nav. Tur bija mans maks, mobilais telefons, dezinfekcijas līdzeklis rokām, taču atslēgu nebija.

Samulsusi es centos saglabāt mieru un apsvērt iespējas. Atslēgas neapšaubāmi bija man līdzi no rīta, tāpēc ka ārdurvis vajadzēja aizslēgt divkārt, un es nekad neaizmirsu par to. Bibliotēkā atslēgas man nebija vajadzīgas, tāpēc neatcerējos, vai esmu tās ievērojusi, un tas varēja nozīmēt vienu no diviem: es biju tās pazaudējusi pa ceļam uz darbu, vai arī tās bija izkritušas no manas somiņas bibliotēkā un šajā brīdī pārklājās ar putekļiem kaut kur ēkas plašumos.

Pirmā iespēja uzdzina man paniku, un pēc ašas pakāpienu un betonētā pagalma apskates es paķēru mobilo telefonu un uzgriezu darba numuru. Piespiedusi telefonu cieši pie auss, lai nomāktu satiksmes sacelto troksni, es tik tikko spēju sadzirdēt zvana skaņu. Tas šķita dūcam manā ausī mūžīgi, līdz Marija beidzot nocēla klausuli, cenzdamās izdabūt pār lūpām vārdus pamīšus saraustītiem elpas vilcieniem.

– Marij, te Lija.

Viņa likās atvieglota par to, ka nezvana klients, kuram vajadzīga palīdzība, un es ļāvu viņai atvilkt elpu. Taču ar katru aizritošo sekundi mana panika auga augumā. Es arī tāpat biju aizkavējusies un nu netiku iekšā mājā. Visu manu vakaru bija sabojājis kas tāds, ko es nespēju kontrolēt.

– Protams, – Marija atsaucās, kad biju viņai paskaidrojusi, ka man ir pazudušas atslēgas. – Aiziešu un palūkošos. Es tev piezvanīšu. – Un viņa nolika klausuli, cenzdamās ātrāk pabeigt sarunu, lai varētu man palīdzēt. Šajā brīdī man atlika tikai gaidīt, jūtot, kā ledainais novembra gaiss kņudina ādu, un izmisīgi vēlēties nonākt savā tikai nedaudz siltākajā dzīvoklī, aizverot durvis pēc kārtējās nomocītās dienas.

Bija pārāk auksti, lai es varētu nostāvēt nekustīgi, tāpēc sāku staigāt augšā un lejā pa pakāpieniem, nepievēršot uzmanību uzjautrinātajiem skatieniem, kurus man veltīja pāris garāmgājēji. Minūtes aizritēja, un pagāja teju pusstunda, līdz Marija beidzot piezvanīja. Es aizturēju elpu un gaidīju, ka viņa pavēstīs – manas atslēgas nekur nav ieraugāmas.

– Es tās atradu, – viņa noteica, pašķindinādama tās, lai to pierādītu.

Mani pārņēma atvieglojums. – Kur tās bija? – Man būtu vajadzējis vispirms viņai pateikties, taču gribēju zināt, kur atslēgas ir atradušās.

– Ē, izskatās, ka tās uzgājis kāds klients, un Sama nolikusi tās kabinetā. Ielūkojos tur tikai katram gadījumam…

– Labi. – Centos to aptvert. Es allaž biju tik uzmanīga, ka nespēju saprast, kā atslēgas varējušas izkrist no manas somiņas.

– Jebkurā gadījumā es grasos doties projām, tāpēc varu tev tās aiznest. Tu dzīvo Geratleinā, vai ne? Varu tur būt pēc desmit minūtēm, tikai..

– Nē! – Es gribēju sacīt, nevajag pūlēties. – Es aiziešu atpakaļ līdz bibliotēkai. Satiksimies tur? – Es nekad netiku aicinājusi Mariju uz savu dzīvokli, un pēdējā laikā viņa bija sākusi izmest mājienus par ciemošanos, taču katru reizi man izdevās izvairīties no tās.

Uz mirkli viņa apklusa. – Labi. Lai notiek. Tikai satiksimies kafejnīcā. Man tagad ir jāaizslēdz durvis, un ārā ir pārāk auksti, lai stāvētu uz ielas. – Un šajā mirklī es sev klusībā apsolījos viņai par to atlīdzināt.

Pateikusies Marijai, es ciešāk ietinos savā biezajā vilnas mētelī un devos atpakaļ uz darbavietas pusi. Es soļoju ātri, lai arī zināju, ka Marijai būs vajadzīgs kāds laiks, lai visu pārbaudītu, pirms aizslēgt telpas. Gribēju pēc iespējas ātrāk atgūt savas atslēgas. Negaidīju, lai viņa vai kāds cits to saprastu, taču ikviens traucējums ierastajā dzīves ritmā padarīja mani viegli ievainojamu. Man bija nepieciešama kārtība. Visam vajadzēja notikt tieši tā kā allaž, bez kādām atkāpēm. Un šis vakars viegli varēja kļūt par tādu atkāpi. Es jau tagad biju novirzījusies no sava ierastā grafika; nu jau man vajadzēja atrasties mājā un gatavot vakariņas, lai pēc tam ielogotos mājaslapā un atkal izdzīvotu savu rezerves dzīvi.

Kad nonācu pie kafejnīcas, ielūkojos iekšā pa logu, lai redzētu, vai Marija ir tur, taču viņu nekur nemanīju. Pēc darba sanākušie cilvēki bija aizņēmuši visas brīvās vietas, pļāpāja savā starpā un nemaz nesteidzās uz mājām. Atšķirībā no manis. Es sajutu vieglu skaudību, taču zināju, ka nekad nebūšu tāda kā viņi.

Lai arī jutos izslāpusi, izlēmu, ka neiešu iekšā. Lai arī man patika Marijas sabiedrība, ja mēs ieietu kafejnīcā, tad vakars būtu pagalam, taču man vajadzēja ieiet internetā. Tāpēc, turpinādama pretoties salam, kas tagad likās vēl spīvāks nekā pirms īsa brīža, es nostājos ar skatu pret bibliotēku, lai pamanītu Mariju tajā pašā mirklī, kad viņa iznāks ārā, paķertu atslēgas un dotos mājup.

Pagāja divdesmit minūtes, līdz es viņu ieraudzīju. Viņa kustējās tā, it kā staigātu pa liedagu, un nemaz nesteidzās atdot man atslēgas. – Ak, tu esi ārā, – viņa noteica, pienākdama man klāt. – Biju domājusi, ka mēs iedzersim kafiju.

– Ļoti žēl, taču man ir jātiek mājās. Esmu ļoti nogurusi. Varbūt nākamnedēļ? – Apsvēru, vai nevajadzētu notēlot žāvas, taču nedomāju, ka spētu to pārliecinoši izdarīt.

Marijas smaids nozuda. – Labi. Taču nākamreiz gan, ja? – Ar cimdoto roku viņa izņēma manas atslēgas no savas kabatas un pasniedza man. – Nākamreiz esi uzmanīgāka, – viņa noteica.

Pa ceļam uz mājām es prātoju, cik daudz viņas piezīmē bija izsmiekla.

Allaž likās mierinoši aizvērt durvis un mirkli pastāvēt priekšnamā; tas atgādināja iekāpšanu burbulī, zinot, ka apkārtējā pasaule paliek ārpusē. Ka es esmu drošībā. Šī bija mana telpa, un es reti uzņēmu ciemiņus. Tā bija vieglāk.

Bez šaubām, atsevišķos gadījumos es uzaicināju mammu, taču šīs reizes allaž bija spriedzes piestrāvotas. Viņas sūdzēšanās par to, ka Londona ir pārāk briesmīga, lai to varētu izteikt vārdos, un apgalvojumi, ka man būtu ērtāk mājās, bija kas tāds, kam man vajadzēja gatavoties nedēļām ilgi. Viņa nemūžam neatzītu, ka mans mazais dzīvoklītis Vandsvortā kļuvis par manām mājām. Citu man nebija.

Vēstuļu kaudzīte atradās uz nodilušā paklājiņa, un, paķērusi tās, es steidzos augšā pa čīkstošajām kāpnēm, vēlēdamās ievirzīt savu vakaru atpakaļ sliedēs. Parasti es vispirms atvēru pastu, taču nu rūcošais vēders pieprasīja barību, turklāt labi ātri. Tāpēc pirmo reizi es atstāju aploksnes uz virtuves galda. Vēstules, kuras es saņēmu, nekad nebija tik svarīgas, lai nevarētu pagaidīt.

Lai arī es drīzāk eksistēju, nekā dzīvoju, ikviens brīdis bija ar kaut ko piepildīts. Dīka vaļošanās man bija inde: tas nozīmēja, ka domas varēja gūt virsroku, un es biju ļāvusi tam notikt pārāk ilgi. To atvairīšana tagad bija mans galvenais mērķis.

Reizi nedēļā es brīvprātīgi strādāju veco ļaužu pansionātā blakus ielā, kur lasīju iemītniekiem priekšā pēc vakariņām un izklaidēju viņus ar sarunām. Ja vien varētu atļauties, es to darītu septiņas dienas nedēļā. Jau ar to, kā šo cilvēku sejas iemirdzējās, man ienākot, pietika, lai izgaiņātu miglu visapkārt, lai parādītu, ka es neesmu slikts cilvēks.

Tomēr palika vēl daudzas garas stundas, kuras vajadzēja aizpildīt, un, pateicoties Marijai, es pirms dažiem mēnešiem biju atklājusi “Divi kļūst par vienu”. Ne brīdi nekautrēdamās par to, ka visu laiku atrodas tāda vīrieša meklējumos, kurš noturēsies ilgāk par nedēļu, viņa padalījās savā jaunākajā atklājumā, kas izrādījās interneta iepazīšanās portāls. Visi tajā reģistrētie vīrieši bija nodarbināti, un cilvēki satuvinājās, sarunājoties tērzētavās, lai izlemtu, vai vēlas satikties.

Dzirdot Mariju par to runājam, doma par iepazīšanos internetā iesvēla manī šausmas. Tas atgādināja partnera pirkšanu. Kā varēja zināt, ka viņi tiešām bija tie, par ko uzdevās? Kā sieviete varēja būt droša par to, ko viņi vēlējās? Pati šī doma mani atgrūda. Es nevienu nenosodīju, taču doma par satikšanos ar kādu vīrieti, praktiski jebkur, uzdzina man drebuļus.

Tomēr ziņkārība – vai varbūt vientulība – kādu vakaru guva virsroku, un es ielūkojos mājaslapā, pētīdama to, līdz biju sapratusi, ko tas viss nozīmē. Es jutos droši, to darot: atrados viena pati savā dzīvoklī, un neviens nevarēja mani redzēt, neviens nevarēja mani sasniegt.

Vērojot cilvēku sarunas, es apskaudu šos ļaudis par viņu bezrūpīgo izturēšanos un lēnām sāku iesaistīties, pēc dažām nedēļām izveidojot kontu ar mammas pirmslaulību uzvārdu, Hārlinga, un ievietojot attēlu, kurā neviens no manas pagātnes mani uz galvošanu nepazītu. Tajā mati, kas tagad bija gaišāki nekā jebkad agrāk, nosedza lielu daļu no sejas, un es biju pagriezusies uz sāniem. Tas bija labākais, ko es varēju izdarīt, ja vēlējos sarunāties ar cilvēkiem portālā. Taču tas bija vienīgais, ko es atļāvos. Ja es nevarēju dzīvot savu dzīvi, tad vismaz varēju dzīvot iedomu pasaulē.

Gandrīz aizmirsusi atgadījumu ar atslēgām, es apsēdos uz dīvāna, uzlikusi uz ceļgaliem klēpjdatoru un novietojusi tējas krūzi uz kafijas galdiņa. Lai arī bija vieglāk izmantot datoru pie mana mazā virtuves galda, jutos pārāk nogurusi, lai sēdētu uz cietā koka krēsla.

Iegāju tērzētavā un sāku lasīt sarunu fragmentus, neko neteikdama. Taču, kā parasti, par manu klātbūtni pavēstīja trekni, zili burti, un tiem sekoja virkne sveicienu. Lai arī man uzmācās kārdinājums atbildēt, kaut vai tikai šo vienu reizi, es nepievērsu tiem uzmanību un gaidīju, lai saruna atsāktos. Tērzētavā bija septiņpadsmit cilvēki, un visi cits citam apjautājās par to, kur viņi strādā un kur dzīvo. Es vēroju, kā divi – sieviete, vārdā Melisa, un vīrietis, vārdā Ričs, nozūd privātajā tērzētavā. Te nu tas bija. Tik vienkārši visiem citiem.

Tovakar apmeklētāju bija vairāk nekā parasti; piektdiena saasināja vientulību vairāk nekā citas: tā bija diena, kad partnera trūkums ielūkojās viņiem tieši sejā. Taču es biju iemācījusies būt imūna pret šo sajūtu. Visu noteica perspektīva, un kas gan bija vientulība, ja varēja būt vēl daudz ļaunāk? Tomēr tas nenozīmēja, ka man tas patiktu. Es labprāt būtu vēlējusies tuvoties kādam, atbildēt uz ziņām, kas man pastāvīgi tika sūtītas, būt normālai. Biju nodomājusi uzsākt sarunas, taču pagaidām manas rokas sastinga katru reizi, kad dzīros atbildēt uz kādu ziņu.

Satvērusi krūzi, lai sasildītu rokas, es pārskatīju profilu fotogrāfijas, uzburdama stāstus par to, kas varētu būt ikviens no šiem vīriešiem. Bez šaubām, man nekad neizrādījās taisnība, kad salīdzināju savus pieņēmumus ar viņu norādīto informāciju, tomēr tas palīdzēja nosist laiku. Datorā atskanēja pīkstiens, un es pat nesatrūkos. Biju pieradusi pie tā, ka man nosūta privātas ziņas, un zināju, ka skaņa vēsta par to. Taču, kad ekrāna stūrī parādījās aploksnīte, es ieraudzīju, ka vēstule ir no moderatora. Es zināju, ka viņi uzrauga tērzētavas, rūpēdamies par to, lai tajās būtu droši atrasties, taču vēl nekad neviens no viņiem ar mani nebija sazinājies. Varbūt viņi man pateiks, ka man vairs nebūtu vēlams atrasties portālā, ka es nespēlēju spēli, neiesaistījos, tāpēc viņi labāk iztiktu bez manis. Dziļi ievilkusi elpu, es noklikšķināju uz aploksnes.

Moderators34: Sveiki, vai viss kārtībā?

Es samulsusi izelpoju un pārlasīju ziņu. Neviens negrasījās mani izslēgt no spēles. Viņš vai viņa tikai apjautājās, vai viss ir kārtībā. Bet kāpēc? Man nebija ne jausmas, vai tas ir normāli. Nedomājot mani pirksti sāka klabināt taustiņus.

LijaH: Viss kārtībā. Paldies par apjautāšanos. Kā jums iet?

Tas bija vienīgais, ko es ātrumā iedomājos pajautāt.

Moderators34: Es raizējos par jums! Ievēroju jūs te jau agrāk, taču izskatās, ka jūs ne ar vienu negribat runāt??

Tātad tās bija beigas. Mani tomēr gatavojās izmest. Aši mēģināju izdomāt kādu attaisnojumu savai atturībai.

LijaH: Piedošanu. Mazliet kautrējos.

Atbilde pienāca nekavējoties.

Moderators34: Ticiet man, jums nav nekāda iemesla kautrībai. Jūsu attēls ir brīnišķīgs. Starp citu, es esmu vīrietis, ja gribat zināt.

LijaH: Vai jūs drīkstat tā runāt?

Moderators34: Varbūt ne, taču iedomājos, ka jūs esat riska vērta.

Man būtu vajadzējis apstāties šajā vietā. Tas jau bija aizgājis par tālu. Man gribējās uzrakstīt, ka viņš kļūdās, ka esmu cilvēks, kura dēļ nav vērts riskēt, tomēr es to nedarīju. Tā vietā es turpināju sarunu, ļaujot sev dažas minūtes sajusties normālai, uzdodot viņam jautājumus, lai arī man nebija ne jausmas, kāpēc jutos tik ieinteresēta. Es pat nezināju, kāds viņš izskatās.

Viņš man pavēstīja, ka viņu saucot Džūljens, ka viņam esot trīsdesmit seši gadi un viņš dzīvojot Betnelgrīnā. Lūdzot mani nespriest par viņu pēc ieņemamā amata, viņš atklāja, ka esot ierēdnis un strādājot Vaitholā.

Kad viņš uzdeva šo jautājumu man, es sāku nervozēt. Paraudzījos apkārt uz savu dzīvokli, prātodama, cik daudz vēlos atklāt šim svešiniekam. Mana māja bija no augšas līdz apakšai piebāzta ar grāmatām, atstājot maz vietas mēbelēm. Es iztiku ar dīvānu un kafijas galdiņu, lai varētu turpināt pirkt grāmatas, neraizējoties par to, kur tās novietot. No dīvāna es pārskatīju visu dzīvokli, tāpēc ka virtuve un viesistaba bija atvērta plānojuma telpas. Es allaž atstāju guļamistabas un vannas istabas durvis vaļā. Tas nebija apzināts lēmums, tikai kas tāds, ko es allaž ievēroju.

Prātoju, ko gan Džūljens domātu par manu mitekli. Vai viņš uzreiz saprastu, ka es dzīvoju grāmatu varoņu dzīvi? Vai arī tērzētavā esošo cilvēku dzīvi?

Neņemot vērā iekšējos iebildumus, es turpināju sarunāties ar Džūljenu, un viņš sāka mani intriģēt. Viņa humora izjūta bija labi manāma, un viņa vārdi manā apziņā veidoja uzskatāmu vīrieša tēlu. Viņš likās atšķirīgs no visiem, kurus pagaidām biju manījusi portālā: dabiskāks, itin kā viņš necenstos būt citāds. Džūljens bija asprātīgs un apburošs, nekļūdams biedējošs vai izmisīgs, un tas atmodināja manī nenoteiktu smeldzi. Līdz ar skumjām vai ilgošanos, vai abu divu sajaukumu.

Man vajadzēja atbrīvoties no tā. Nekas tamlīdzīgs ar mani nebija noticis visā šajā laikā, kamēr es pārskatīju profilus un kavējos portāla tērzētavās, un man nepatika tas, kā es biju sākusi justies. Aizbildinājusies ar to, ka man vairs nav laika, es izgāju no portāla, nepapūlēdamās izdarīt to, kā nākas, un aiznesu savu krūzi uz virtuvi.

Lai arī tas man bija uzdzinis tukšuma sajūtu, šī saruna ar Džūljenu bija palīdzējusi man aizmirst par rītdienu. Zināju, ka vienīgās sekas būs atmiņu uzpeldēšana, taču katru gadu tas bija sāpīgi, tāpat kā atmiņas par iepriekšējiem notikumiem. It kā nebūtu aizritējuši jau tik daudzi gadi.

Pagatavojusi vēl vienu tējas tasi – tas bija mazs mierinājums, ņemot vērā aizvadīto dienu –, es to aiznesu pie loga un notupos, lai varētu palūkoties ārā uz Olfārtingroudu. Tas bija vēl viens veids, kā es pavadīju vakarus tajās reizēs, kad neatrados veco ļaužu pansionātā: vēroju, kā dzīve aizrit garām aiz loga. Dziļi nopūtusies, es sev sacīju, tāpat kā katru vakaru, ka tā tam vajadzēja būt. Atšķirība slēpās tajā, ka nu kāda neliela manas būtības daļa vēlējās sacelties pret maniem prāta spriedumiem. Es vēl aizvien gribēju sajusties dzīva.

Tikai tad, kad jau biju devusies uz vannas istabu pirms gulētiešanas, atcerējos, ka neesmu atvērusi savas vēstules. Kaudzīte atradās uz virtuves galda, un, paķērusi to, es apsēdos. Tur bija tikai trīs vēstules, un pirmo es iemetu atkritumos, pat neatvērusi. Man nebija nekādas intereses par īpašiem piedāvājumiem no kataloga, no kura es nekad neko nepasūtīju un par kuru pat nebiju neko dzirdējusi. Nepievērsu uzmanību vēstulei, kurā acīmredzot atradās pašvaldības nodokļu rēķins: es tos maksāju automātiski ar bankas pārskaitījumu, tāpēc nebija iemesla par tiem raizēties.

Mani samulsināja trešā aploksne. Tā bija gaiši dzeltena, un izskatījās, ka tajā atrodas kartīte. Vienīgās kartītes, kuras es jebkad saņēmu, bija no mammas manā dzimšanas dienā un Ziemassvētkos, taču mana dzimšanas diena bija pirms vairākiem mēnešiem, un mammas Ziemassvētku kartītei bija par agru. Turklāt dzeltenā nebija Ziemassvētku krāsa, vai ne? Varbūt sarkana, pat zaļa, taču ne dzeltena.

Nojausma, kas bija mani pavadījusi mājupceļā, atgriezās, un es uzreiz sapratu, ka turu rokās ko tādu, ko nevēlēšos ieraudzīt. Tomēr mana roka tik un tā sameklēja aploksnes malu un atplēsa to. Izņēmu ārā kartīti un uzlūkoju mirdzoši zilos burtus.

Daudz laimes jubilejā!

Attēls ar atkorķētu šampanieša pudeli un krāsainām lentītēm, kas šāvās no tās ārā, mēmi mani izmēdīja. Nelabums sakāpa kaklā, tomēr es atvēru kartīti. Iekšpusē mans vārds bija uzrakstīts ar biezu, melnu marķieri. Tur nebija nekā cita, tikai mans vārds. Rokrakstā, kas izskatījās bērnišķīgs, katrs burts citā lielumā.

Ievietoju kartīti atpakaļ aploksnē un uzmetu to uz galda, atbīdīdama tālāk ar plaukstas malu, it kā tā spētu mani fiziski sāpināt, ja es tai pieskartos ciešāk. Kartīte bīstami balansēja uz galda malas, tomēr nenokrita uz grīdas. Mans dzīvoklis likās saraujamies vēl mazāks, itin kā gribētu mani saspiest, un man nācās cīnīties pēc elpas.

Pagātne bija mani panākusi.