Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 5

1995. gads

Es novēršos no mammas un dodos uz milzīgām stikla durvīm galvenajā ēkā. Vēstulē bija teikts, ka turp man jādodas, kad būšu ieradusies, tāpēc es dziļi ievelku elpu un pavēlu sev doties uz priekšu. Tā neatgādina skolu: tā ir simts reižu lielāka par manu veco skolu, un katram mācību priekšmetam ir sava ēka. Kā gan es spēšu atšķirt matemātikas ēku no angļu valodas ēkas, ja tās visas izskatās vienādas? Jau nez kuru reizi es nožēloju, ka esmu pietiekoši liela, lai sāktu mācīties vidusskolā. Es neesmu tam gatava.

Man nepalīdz tas, ka pēc pusstundas esmu kļuvusi par vienu no daudzajām skolniecēm, kas sapulcējušās lielajā zālē un klausās, kā mācību pārzinis Kērtisa kungs stāsta kaut ko par uzvedību un sekām. Es nespēju uztvert ne vārda no viņa teiktā, tāpēc ka esmu nobijusies līdz nāvei, un man visapkārt ir svešinieki, kuri, šķiet, visi ir pazīstami savā starpā.

Es ienīstu mammu un tēti par to, ka viņu dēļ mums nācās pārcelties uz šejieni. Es jutos laimīga Dērbijā: kāpēc visam vajadzēja mainīties? Vai viņiem ir vienalga, ka man tagad vairs nebūs draugu? Man nācās pietiekoši grūti sarunāties ar cilvēkiem mājās: kādas ir manas izredzes tagad? Ieslīgusi dziļāk savā krēslā, it kā tas spētu padarīt mani neredzamu, es skaidri apzinos, ka esmu nonākusi ellē.

Esmu tik dziļi iegrimusi savās domās, ka nemaz nepamanu, kā Kērtisa kungs ir sācis saukt uzvārdus, lai pavēstītu, pie kura skolotāja mums ir jāiet. Vai mans uzvārds jau ir ticis nosaukts? Man šķiet, ka es tūlīt noģībšu. Visi pārējie, šķiet, zina, ko dara: kāpēc es esmu vienīgā, kura nezina? Taču tad es to sadzirdu. Lija Milsa. Kāds atvieglojums. Es palūkojos apkārt, un tur jau ir arī skolotāja – sieviete ar īsiem, gaišiem matiem, kura ir mazliet pacēlusi augšup roku, lai dotu zīmi savai klasei. Viņa izskatās pietiekoši laipna, taču jebkurā gadījumā man neatliek nekas cits, kā vien doties viņai līdzi. Acīmredzot tā ir skolotāja, kurai es būšu piesaistīta visā šeit pavadītajā laikā, ja vien viņa neaizies no darba, nenomirs vai tamlīdzīgi.

Man ir vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izsprauktos cauri blīvajām krēslu rindām, ka brīdī, kad esmu tikusi līdz ejai, skolotāja jau dodas projām, un skolēni viņai seko gluži kā žurkas Hamelnas žurku ķērājam. Mēģinu viņus panākt, taču pat tad, kad esam nonākuši līdz klasei, es vēl aizvien atpalieku. Vai tāda būs vidusskola? Pastāvīga cenšanās tikt līdzi? Es jau tagad to ienīstu.

Kad esmu tikusi klasē, nekas nekļūst labāks. Gaišmatainā skolotāja ir ierādījusi visiem vietas, un es esmu vienīgā, kas sēž viena. Piedevām es sēžu pašā aizmugurē, stūrī pie sienas, it kā es būtu pārāk nesvarīga un nevienu neinteresētu, vai es te atrodos vai nē. Es nolūkojos uz tukšo vietu sev līdzās. Tā šķiet mani izzobojam, un es tikai ar pūlēm savaldu milzīgus asaru plūdus, kas draud izlauzties un apkaunot mani vēl vairāk.

Murmināšana apklust, un visi pievēršas skolotājai, gaidot, kad viņa sāks runāt. Tas prasa veselu mūžību, bet, kad viņa beidzot atver muti, viņas balss ir klusa un nedroša. Nepavisam ne tāda, kādu es biju gaidījusi. Visi mani sākumskolas skolotāji runāja tā, it kā viņiem klāt būtu skaļrunis, un apdullināja mūs ar savas balss spēku, ja mums nebija paveicies ar atrašanos viņiem līdzās. Varbūt šī ir jauniņā? Viņa izskatās visai jauna, katrā ziņā jaunāka par mammu, tāpēc šis varētu būt viņas pirmais mācību gads. Man vajadzētu just viņai līdzi, tāpēc ka tad, ja viņa ir jauniņā, tad mēs esam vienādā situācijā, vai ne? Un tas vien, ka viņa ir pieaugusi, nenozīmē, ka viņa nav nobijusies. Taču viņa ir iestūmusi mani pašā aizmugurē, un kāpēc tai vajadzēja būt tieši man, nevis kādam citam? Te ir vismaz trīsdesmit skolēnu, taču skolotāja ir nosēdinājusi atsevišķi tieši mani. Nedomāju, ka spēšu viņai to piedot.

– Ē, mani sauc Holisas jaunkundze, – skolotāja izmoka, un es aptveru viņas teikto tikai tad, kad viņa to ir uzrakstījusi arī uz tāfeles. Pēc tam visiem tiek dots uzdevums sadalīties pa pāriem un pavēstīt otram trīs interesantus faktus par sevi. Telpa tūlīt pat atdzīvojas, un visi sāk pļāpāt tik aizrautīgi, it kā pazītu cits citu kopš aizlaikiem, kamēr es sēžu viena pati, bez pāra.

Es pat vairs nespēju saskatīt Holisas jaunkundzi; varbūt viņa ir nospriedusi, ka viņai nu ir gana, un metusies bēgt. Nožēloju, ka es arī nevaru rīkoties tāpat. Tomēr nē, viņa ir stūrī un bažīgi vēro klasi, aizslēpusies aiz datora ekrāna. Vai viņa neredz, ka man nav pāra?

Brīdī, kad es esmu nospriedusi, ka man nāksies pastāstīt trīs interesantus faktus par sevi sev pašai, kāda maza auguma, apaļīga meitene pagriežas pret mani no priekšējā sola. – Es strādāšu kopā ar tevi, – viņa saka, kautrīgi pasmaidīdama. – Tie trīs var strādāt kopā. – Viņa norāda uz trīs citiem skolēniem viņas rindā, un es pirmoreiz ievēroju, ka tie ir zēni. Tas liek man sajusties mazliet labāk, tāpēc ka neesmu vienīgā, kas sēž neērtā vietā.

Nosaucu savu vārdu un noskatos, kā meitene pagriežas, lai mēs skatītos viena uz otru. Viņai ir skaistas acis: milzīgas, tumšas un mirdzošas, un mazs, uzrauts deguntiņš, kas atgādina kalna nogāzi.

– Mani sauc Imodžena, – viņa saka. – Un vienīgais interesantais fakts, ko es spēju izdomāt, ir tāds, ka esmu te pavadījusi vienu stundu un jau tagad ienīstu šo vietu.

Un pirmo reizi šajā dienā – varbūt pat šajā mēnesī – es pasmaidu un sajūtu, kā mana oma uzlabojas. Šī meitene kļūs par manu draudzeni. Es to zinu.