Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 9

2014. gads

Atmaksa bija neizbēgama, taču es nebiju tai gatava. Mana dzīve gadiem ilgi bija ritējusi bez kādas iejaukšanās, taču tagad kļuva skaidrs, ka savu klātbūtni kāds vēlas padarīt sajūtamu.

Es varēju nepievērst uzmanību kartītei, taču bija neiespējami aizmirst, ka man ir nosūtīts tas avīžraksts. Neiespējami uzlūkot viņas vārdu, nenodrebinoties un atkal nenonākot tur atpakaļ. Un viņas seju. Viņas izbiedētās acis, kas mani vēl aizvien vajāja.

Laimīgā kārtā bibliotēkā es kā parasti biju aizņemta, un tas man ļāva uz laiku aizmirst par visu pārējo. Taču es labi apzinājos, ka šī aizmiršana ir tikai īslaicīga. Un ka beigu beigās man nāksies palikt aci pret aci ar šo ielaušanos.

Marijai bija brīvdiena, un pirms pusdienām bibliotēkā sanāca vesels bars universitātes studentu. Viņi bija skaļi un nevaldāmi, vairāk atgādinot sākumskolas skolēnus nekā jaunus pieaugušos, un es nikni viņus uzlūkoju, līdz viņi beidzot nomierinājās un ķērās pie uzdotā projekta. Tikai vēlāk es atklāju, ka viņu pašu bibliotēka bija applūdusi, tāpēc viņi bijuši spiesti doties pie mums.

Pulksten divos pēcpusdienā viņi beidzot aizgāja, un tad uzradās Sama, atvainodamās par to, ka atstājusi mani vienu. Viņa piedāvājās mani aizstāt, lai es varētu iziet pusdienās, taču brīdī, kad biju paķērusi somiņu, prātodama, vai mēģināt stāties pretī laika apstākļiem un paēst parkā, sajutu kādu stāvam man aiz muguras.

Apcirtusies apkārt, es nonācu aci pret aci ar kalsnu, briļļainu vīrieti. Viņš varēja būt manā vecumā un, šķiet, neievēroja, ka es grasījos doties projām. Noņēmis brilles, viņš sāka skaidrot, ka vēloties ziedot mums vairākas kastes ar grāmatām. – Gribēju pārliecināties, ka jūs tās ņemsiet, pirms nest tās šurp no automašīnas, – viņš sacīja.

Palūkojos uz Samu, taču viņa jau bija aizgājusi, lai palīdzētu kādam tikt galā ar datoru, tāpēc sapratu, ka pie ēšanas es tik drīz vēl netikšu.

Atkal pievērsusies vīrietim, es apjautājos, cik kastu viņam ir, baidīdamās no viņa iespējamās atbildes.

– Piecas. Vai tas ir labi? Jūs tās ņemsiet?

Savilkusi seju smaidā, es pamāju un atliku somiņu atpakaļ aiz rakstāmgalda. Lai kas bija šis vīrietis, viņš rīkojās labi, un es jutos viņam pateicīga. Mūsu finansējums allaž tika apcirpts, tāpēc mēs bijām lielā mērā atkarīgi no ziedojumiem. Pat tad, ja vīrietis man būtu pateicis, ka viņam ir simts kastes, es tik un tā būtu gājusi viņam palīgā tās izkraut.

Viņš turpināja ar mani sarunāties, mums dodoties uz furgona pusi, un es uzzināju, ka vīrieša vārds ir Bens. Viņš man pastāstīja, ka strādājot Dzīvnieku aizsardzības biedrībā un norādīja pāri stāvvietai. – Tāpēc man ir furgons, – viņš noteica, nošķindinādams atslēgas. – Laimīga sagadīšanās. Pēc dažām nedēļām pārvācos uz citu dzīvokli, tāpēc man vajadzēja visu iztīrīt.

Nespēju saprast, kā gan cilvēks spēj atbrīvoties no grāmatām – es drīzāk būtu ar mieru izmest mēbeles, taču negribēju izskatīties nepateicīga, kritizējot viņu.

Bens bija tas, kurš runāja, un es ar apbrīnu viņu uzlūkoju, redzot, ka viņš spēj tik nepiespiesti sarunāties ar svešu cilvēku. Viņš likās gluži patīkams, taču es tik un tā iekšēji sarāvos, gaidīdama, kad darbs būs padarīts un es varēšu atvadīties. Tomēr viņš nesteidzās un turpināja pļāpāt, it kā mēs būtu seni draugi, un tad, kad kastes bija glīti saliktas pie letes, es jau biju aizmirsusi par savu izsalkumu.

– Ak, – viņš noteica, atkāpdamies tālāk, lai novērtētu mūsu izveidoto akurāto krāvumu. – Tikai tagad saprotu, cik daudz papildu darba esmu jums sagādājis.

Pateicu, lai viņš neraizējas, tad iebāzu roku vienā no kastēm un izņēmu ārā plānu grāmatu cietos vākos. Apgriezu to otrādi, lai varētu apskatīt vāku. Grāmata varēja pateikt man par Benu vairāk nekā jebkas cits. Nolūkodamās uz to, es jutos pārsteigta, ieraugot, ka tā ir “Par pelēm un cilvēkiem”, viena no manām mīļākajām grāmatām. Un izdevums, kas atradās man rokās, bija tas pats, ko tiku lasījusi skolas laikā. Nespēju apvaldīt izsaucienu:

– Es dievinu šo grāmatu, jūs nevarat no tās atbrīvoties! Vai jums tā nepatīk?

Bens iepleta acis. Varbūt viņš jutās pārsteigts par manu eksaltēto izrunāšanos. Vai varbūt par to, ka biju pateikusi vairāk par diviem vārdiem. – Ak, man tā patīk, taču man ir vēl cits eksemplārs, un divi man nav vajadzīgi. Es to lasīju skolas laikā, un tā man nedod mieru vēl kopš tā laika.

Viņš atkārtoja manas domas, un es ļoti reti atradu kopīgu valodu ar kādu. – Mani tāpat. Šis pieder pie tādiem romāniem, kas nekādi neatstājas, vai ne? – Tiklīdz biju pateikusi šos vārdus, es tos nožēloju. Juzdamās kā idiote, es ieliku grāmatu atpakaļ kastē un aizgriezos.

– Es būtu varējis sacīt to pašu, – Bens noteica, likdams man atkal pagriezties pret viņu. Un šajā brīdī man iepatikās šis vīrietis. Ne gluži tā kā Džūljens, nepavisam ne, taču nez kādā veidā Benam bija izdevies mani atbrīvot.

Es viņam pateicos un pavēstīju, ka man jāķeras pie darba. Tad es devos pie Samas, neatskatīdamās atpakaļ. Sev aiz muguras es dzirdēju, kā Bens aiziet, un sajutos nejauki par to, ka biju tik negaidīti aprāvusi mūsu sarunu.

Kad beidzot izgāju no darba un devos mājup, es jau biju izmetusi no galvas Benu un viņa ziedotās grāmatas. Tagad, kad man vairs nevajadzēja domāt par darbu, es atkal iegrimu raizēs par kartīti, fotogrāfiju un avīžrakstu. Biju tik ļoti pieradusi pie situācijas, kad jādomā vienīgi par to, ko pagatavot vakariņās vai kādu grāmatu lasīt veco ļaužu pansionāta iemītniekiem, ka raizēšanās par ko citu darīja mani vēl nemierīgāku.

Atverot ārdurvis, mans skatiens pievērsās aplokšņu kaudzītei uz paklājiņa. Jau grasījos pārkāpt tai pāri un doties augšā, kad mana vēlme pēc rutīnas guva virsroku. Savākusi aploksnes, es uznesu tās augšā, lai pārskatītu.

Dziļi ieelpoju, pārcilādama vēstules, taču tur bija tikai rēķini un bankas konta izraksti. Nebiju saņēmusi arī nevienu elektroniskā pasta vēstuli, tāpēc varbūt patiešām viss bija beidzies: manam mocītājam tas varēja būt apnicis, un viņš bija pievērsies kam citam.

Cenzdamās sev iestāstīt, ka viss atkal atgriežas normālās sliedēs, es svilpodama gatavoju makaronus ar sieru un sildīju saldētu ķiplokmaizi. Iedomājos par Džūljenu un mēģināju iztēloties, ko viņš šobrīd dara. Varbūt viņš devās mājup no darba vai satikās ar draugiem, lai iedzertu kādu alu. Vai arī viņš varēja būt kopā ar kādu citu sievieti no portāla. Centos atbrīvoties no greizsirdības, ko izraisīja šī iedoma. Viņš nepiederēja man, tāpēc man nebija tiesību raizēties par to, ar ko viņš satiekas.

Biju aizmirsusi uzlikt krāsns taimeri, tāpēc ķiplokmaize malās izrādījās apdegusi, tomēr es sparīgi ķēros tai klāt, juzdamās izsalkusi pēc nepaēstajām pusdienām.

Es vēl aizvien ēdu, kad iezvanījās telefons, tāpēc nepievērsu tam uzmanību. Tas droši vien bija datorizēts zvans, lai man pavēstītu, ka man pienākas maksājumu aizsardzības apdrošināšana vai kaut kas tamlīdzīgs, ko es nekad nebiju izmantojusi. Tā nevarēja būt mamma:

mēs bijām runājušas vēl tikai vakardien, tāpēc viņai nebija nekāda iemesla šodien zvanīt atkal, lai arī viņa allaž raizējās par mani. Jebkurā gadījumā, ja būtu noticis kas nopietns, viņa atstātu man ziņu. Gaidīju, kad nopīkstēs automātiskais atbildētājs, taču zvanītājs nolika klausuli. Tātad tā nebija mamma. Viņa nemūžam nepalaistu garām izdevību likt man sajusties vainīgai par to, ka neesmu atbildējusi.

Es nomazgāju traukus – manā mazītiņajā virtuvītē nebija vietas trauku mazgājamajai mašīnai – un noliku šķīvjus žāvēties pie izlietnes. Palūkojusies apkārt, nospriedu, cik tas ir labi, ka Džūljena klātbūtne manā dzīvoklī vienmēr aprobežosies ar klēpjdatoru. Viņam nekad nenāksies brīnīties par to, kā es spēju tā dzīvot – starp grāmatām, kas ieņēma mēbeļu vietu, un tikpat kā bez kādām ērtībām. Taču es iztiku ar to, kas man bija, un labāk tērēju naudu lasāmvielai nekā modernai tehnikai.

Man vismaz bija klēpjdators: saikne ar ārpasauli, kuru es spēju kontrolēt. Ar tā palīdzību es pati varēju izlemt, ko ielaist savā dzīvē, un šajā brīdī es vēlējos tajā ielaist Džūljenu. Man nevajadzēja neko vairāk, kā vien saņemt no viņa vēstuli un uzzināt, ka viņš vēl aizvien ir tepat, lai sajustos labāk.

Izskatījās, ka tovakar veiksme bija manā pusē, jo, tiklīdz biju ielogojusies, ekrānā parādījās ziņa, kas aicināja mani uz tērzētavu. Jutos reizē nobijusies un priecīgi satraukta: es nebiju izdomājusi, ko viņam teikt. Viss bija tukšs, un vārdi nenāca prātā. Tomēr mans izmisums – kā dēļ? Tikpat kā nepazīstama vīrieša dēļ? – beigu beigās guva virsroku, un es sāku klabināt taustiņus.

LijaH: Sveiks, svešiniek…

Iekodu lūpā un gaidīju; sekundes, kas viņam bija vajadzīgas, lai atbildētu, vilkās gluži kā stundas.

Moderators34: Sveika, Lija, kā iet?

Citkārt tāda rakstības maniere būtu mani kaitinājusi, taču Džūljena gadījumā tas nelikās svarīgi. Galu galā ar mani sarunājās tāds šķietami tik nozīmīgs cilvēks kā viņš. Turklāt šī bija pirmā reize vairāku gadu laikā, kad es biju uzdrošinājusies riskēt un pavērt kādam durvis.

LijaH: Paldies, labi. Un tev?

Moderators34: Ne tik labi. Darbs ir garlaicīgs, bet priecājos, ka tu esi tiešsaistē.

Sajutu jau ierasto priecīgo satraukumu par Džūljena komplimentu un ieprātojos, vai varētu atbildēt ar to pašu, pateikt ko tādu, kas viņu uzmundrinātu.

LijaH: Vai varu palīdzēt?

Sarāvos pati par saviem vārdiem, taču bija jau par vēlu tos atsaukt. Ko viņš par mani nodomās? Tagad viņš tiešām sapratīs, ka man nekādas nojēgas, ka esmu naiva un nepieredzējusi attiecībās ar vīriešiem.

Moderators34: Pietiek jau ar sarunu ar tevi.

Apmēram pusotru stundu mēs apmainījāmies ar vēstulēm, drīz vien es sāku justies ērti un rakstīju bez bažīšanās. Džūljens turpināja sarunu katru reizi, kad man jau likās, ka tā būs beigusies. Jādomā, ka mēs patiešām dažkārt sākam līdzināties cilvēkiem, kas ir mums apkārt: jo ilgāk turpinājās vēstuļu apmaiņa, jo vairāk manī dziļi apslēptā humora izjūta atkal sāka parādīties virspusē. Man patika tas, kā Džūljens lika man justies. Es nespēju to izskaidrot, taču man tas neapšaubāmi patika. Bija vajadzīgs.

Sarunas laikā es pavēstīju viņam visu, ko varēju atļauties atklāt par savu dzīvi. Protams, es notušēju to, ka esmu vientuļniece, un nepateicu neko par to, kas bija noticis pirms aizbraukšanas no Votfordas, tāpēc viņš varēja nospriest, ka esmu dzimusi un augusi Londonā.

Pulkstenis rādīja gandrīz desmit, kad mēs beidzot atvadījāmies. Lai arī bijām tik ilgi norunājuši, neviens no mums nebija ieminējies par satikšanos vai kaut vai par atkārtotu sarunu tiešsaistē. Tomēr ar to, kas mūsu starpā bija noticis, man pilnīgi pietika. Es nespēju iztēloties neko vairāk. Ļāvu visam ritēt savu gaitu.

Sajuzdamās mierīga, es pagatavoju tējas tasi pirms gulētiešanas. Šī diena bija izrādījusies laba. Nebiju saņēmusi nekādas pārsteiguma vēstules un nupat stundām ilgi biju sarunājusies ar Džūljenu. Vairumam cilvēku tie būtu pārāk nenozīmīgi notikumi, lai sagādātu laimi, taču man tā bija milzu izlaušanās.

Un tad es pieļāvu milzīgu kļūdu un ieskatījos telefona pastkastītē. Lielākoties es tur saņēmu reklāmas, taču nu ieraudzīju ziņu no adresāta rekoturedzēji@gmail.com. Temata lodziņš arī šoreiz bija atstāts tukšs.

Saprotot, ka vēstule ir no mana mocītāja – tā es biju viņu iesaukusi, nespēdama atrast labāku apzīmējumu –, man būtu vajadzējis to izdzēst, taču kaut kas lika man noklikšķināt uz tās, un tad jau bija par vēlu. Šoreiz ziņā bija vairākas rindiņas, taču tas padarīja šo sūtījumu vēl ļaunāku par iepriekšējiem. Daudz ļaunāku.

Vai tu tiešām domā, ka pēc tā, ko esi izdarījusi, kāds vīrietis varētu interesēties par tevi?

Es pārlasīju vēstuli. Vārdi nemainījās, taču varbūt pārlasīšana palīdzētu man tos aptvert. Tomēr nelaime slēpās tur, ka tie bija pārāk skaidri. Es skaidri zināju, ko šie vārdi nozīmē, un zināju arī to, ka tas nekur nepazudīs.

Un tad man ienāca prātā, ka cilvēks, kas to darīja, zināja par portālu. Viņam vajadzēja to zināt. Šie vārdi varēja norādīt vienīgi uz manām sarunām ar Džūljenu.

Nebiju jutusies tik bezpalīdzīga jau ilgu laiku. Biju parūpējusies par to, lai nekad nenonāktu šādā situācijā, un līdz pat šim brīdim man tas bija izdevies. Tāpēc es nebiju gatava sajūtai, ka zeme tiek izsista man zem kājām. Apsvēru, vai nevajadzētu atbildēt uz šo vēstuli, pasūtot rakstītāju labi tālu, taču tas viņu vienīgi uzmundrinātu. Viņš vai viņa redzētu, ka sasniedz savu mērķi, un tas nu man galīgi nebija vajadzīgs. Nē, par to nevarēja būt ne runas.

Vai es varēju piezvanīt mammai? Pagaidām biju turējusi viņu neziņā par to visu, negribēdama iejaukt savās nelaimēs, taču mamma vismaz saprastu. Sameklēju viņas vārdu abonentu sarakstā un jau grasījos nospiest zvana pogu, kad kaut kas mani atturēja. Es sadzirdēju mammas vārdus savās domās: paniku, drudžainos lūgumus kādu laiku padzīvot pie viņas, nolemtību balsī, kad es atteikšos. Es nedrīkstēju likt viņai to pārdzīvot. Mamma nemūžam nespēja saprast, kāpēc man vajadzēja dzīvot šeit, prom no mājām. Es būtu varējusi izbraukāt uz darbu no Votfordas, tāpēc to viņa neuzskatītu par attaisnojumu.

Turpināju pētīt abonentu sarakstu, līdz nonācu pie dakteres Redfīldas vārda. Viņa bija iedevusi man sava mobilā telefona numuru pirms vairākiem gadiem, taču es nekad nebiju to izmantojusi. Es pat nebiju pārliecināta, vai tas vēl aizvien ir viņas numurs, taču man cits nekas neatlika. Pēc pāris signāliem ieslēdzās viņas balss pasts. Es steigšus paskaidroju, kas noticis, īsti nezinādama, kādu palīdzību no viņas sagaidu; zināju tikai to, ka nespēju tikt ar to galā saviem spēkiem.

Džūljens man vairs nebija ne prātā, kad sāku soļot turp un atpakaļ pa dzīvojamo istabu tumsā, cenzdamās nepaklupt pār grāmatām, gaidīdama telefona zvanu. Pagāja pusstunda, taču daktere Redfīlda nezvanīja. Es nevarēju viņai neko pārmest: viņai bija sava dzīve, un viņai nevajadzēja dancot pēc manas stabules. It īpaši tāpēc, ka es pat nepūlējos apmeklēt visus pieteiktos seansus.

Beigu beigās es pārstāju gaidīt un likos gultā, zinādama, ka nespēšu aizmigt. Es sajutu daudz ko, gulēdama tur ar aizvērtām acīm. Bailes, skumjas, bažas. Taču galvenokārt es jutos nikna par to, ka dzīve, kuru es biju tik rūpīgi izveidojusi, pamazām bruka man visapkārt, atsviežot mani laikā, kuru nekādā gadījumā nevajadzēja atcerēties.