Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 3

2003. gads

Viss ir kluss, un kādu brīdi man šķiet, ka es varētu būt mirusi. Taču tad sadzirdu apdullinošu troksni un nezinu, no kurienes un no kā tas nāk. Zinu tikai to, ka šo troksni neesmu sacēlusi es, jo nez kāpēc esmu izsprukusi cauri sveikā. Gribu pagriezt galvu, lai pārbaudītu, kas ir palicis pāri no mašīnas, taču nespēju pakustēties, tāpēc ka sāpes šaujas cauri skaustam un siltas asinis pil man uz sejas.

Smarža ir savāda: dedzinātu riepu smaka sajaukumā ar benzīna aromātu un kaut ko daudz, daudz ļaunāku. Ar nāves smaržu. Man nav jāpalūkojas apkārt, lai zinātu, ka esmu vienīgā, kas šajā automašīnā vēl elpo.

Iestājas panika, sažņaudzot manu pakrūti; tā ir ļaunāka par fiziskajiem ievainojumiem, kurus esmu guvusi. Tā nevar būt patiesība.

Plaisas pārklājušas vējstiklu gluži kā milzīgs zirnekļa tīkls, un cauri svītru labirintam es saskatu gaismas, sastingušas un zibošas, zilas un dzeltenas, un sarkanas, un sejas, kas ielūkojas iekšā, mutes, kas ieplešas, cenšoties apjēgt notikušo. Panikas pilnie kliedzieni un saucieni manām ausīm šķiet apslāpēti, it kā es atrastos kādā burbulī, kas uztver tikai skaņas viļņus. Taču es zinu, ka ikviens, kas atrodas tur, ārpusē, atcerēsies šo brīdi visu savu mūžu.

Stūre iespiežas man sānos, taču es nespēju pakustēties. Vai varbūt es to nevēlos, tāpēc ka te ir drošāk nekā tur ārā, kur man nāktos stāties pretī nākamajam solim. Es jau tagad zinu, ko varu sagaidīt: mazliet līdzjūtības, tāpēc ka nelaimes gadījumi notiek, taču lielākoties pārmetumus un naidu, tāpēc ka es esmu pie stūres un man ir jāuzņemas atbildība par notikušo.

Kādam izdodas atvērt manas durvis, un spēcīgas, formastērpā iespīlētas rokas izceļ mani laukā un novieto uz tādām kā nestuvēm. Tās ir plānas un cietas, taču nu es vismaz esmu izstiepusies visā garumā. Aizveru acis un prātoju, kā gan tas ir iespējams, ka es neesmu mirusi.