Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 12

2014. gads

Pagāja četras dienas, bet atbilde uz manu elektroniskā pasta vēstuli tā arī nepienāca. Nezināju, vai jūtos atvieglota vai vīlusies, taču centos sev iestāstīt, ka mana bezbailīguma taktika ir iedarbojusies. Ka esmu tik ļoti samulsinājusi sūtītāju, ka viņš vai viņa nolēmis atkāpties. Varbūt mans dators tomēr nebija uzlauzts. Biju attiecinājusi teikto uz Džūljenu, taču varēja gadīties, ka rakstītājs zināja par manu vientuļnieces statusu un pieņēma, ka es vēlos, lai manā dzīvē ienāktu kāds vīrietis.

Atgaiņājos no domas, ka tas būtu pārāk vienkārši, ka tam, kurš to darīja, bija kāds plāns un ka viņš negrasījās padoties tāpēc vien, ka es biju reaģējusi mazliet negaidīti. Un tomēr četras dienas bija pietiekoši ilgs laika sprīdis, lai es varētu sev iestāstīt, ka viss būs beidzies.

No otras puses, es nesaņēmu ziņas arī no Džūljena, un tas mani mulsināja. Viņš bija tas, kurš man atsūtīja pēdējo vēstuli, un es tikai atbildēju uz to, pavēstīdama, ka būšu tiešsaistē nākamajā vakarā, taču mēs nebijām satikušies. Un tomēr es nespēju iedomāties, kāpēc viņš nav kaut vai atstājis ziņu un kāpēc tagad klusē. Bez šaubām, varēja atrast neskaitāmus nevainīgus izskaidrojumus viņa klusēšanai: komandējums, atvaļinājums, saslimuši vecāki. Ikviens no tiem bija ticams, tāpēc es iestāstīju sev, ka viss būs kārtībā. Viņš atbildēs tad, kad varēs.

Devos atpakaļ uz darbu, un viss atkal iegāja ierastajās sliedēs. Marija likās priecīga, ieraugot mani, un turpināja noņemties ap mani, regulāri pārbaudot, vai man nekas nekaiš. Apgalvoju viņai, ka viss ir kārtībā, un jutos pateicīga par to, ka kolēģe acīmredzami nebija apvainojusies, pat ja biju viņu aizskārusi ar saviem vārdiem tovakar manā dzīvoklī.

Nevajadzēja ilgu laiku, lai iegrimtu darbā un aizmirstu par ārpasaules eksistenci. Pusdienas pārtraukumā es iegāju atpūtas istabā un pagatavoju karstu ūdeni ar citronu, jo ironiskā kārtā biju sākusi ievērot izteiktas saaukstēšanās pazīmes.

Biju pagriezusies ar muguru pret durvīm un tik ļoti iegrimusi “Uz kraujas rudzu laukā”, ka pamanīju Samas klātbūtni tikai tad, kad viņa noklepojās, lai piesaistītu manu uzmanību. – Priecājos, ka tu esi te, – viņa noteica, aizvērdama durvis un panākdamās uz manu pusi. – Vai varam aši aprunāties?

Uzreiz iedomājis, ka viņa droši vien būs atklājusi manus melus par slimošanu. Bet kā gan? Pat tad, ja Marijai bija radušās aizdomas, ka es tikai tēloju, jutos droša, ka viņa neko nebūs teikusi Samai. Un, ja arī bija, tad neviens to nevarēja pierādīt. Taču es nespēju iedomāties nevienu citu iemeslu, kāpēc Samai vajadzētu runāties ar mani aiz aizvērtām durvīm. Ja nu vienīgi kāds klients bija par mani pasūdzējies.

– Tu esi nostrādājusi bibliotēkā jau ilgu laiku, Lija, vai ne? – Sama iesāka, un es aizturēju elpu, gaidīdama, kad viņa ķersies vērsim pie ragiem. – Redzi, ir noticis kas jauns, un es gribēju to apspriest ar tevi.

– Jā, protams. Kas tas ir? – Pūlējos runāt nevērīgi, taču viņa mēģināja no manis atbrīvoties, par to es jutos droša. Tas nevarēja būt nekas cits. Es nedrīkstēju zaudēt savu darbu. Tas bija vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības. Doma par nestrādāšanu uzdzina man nelabumu: man tas bija ne tikai darbs vien, tā bija visa mana dzīve.

– Ir atbrīvojusies vecākā bibliotekāra vieta, un domāju, ka tu būtu ideāli piemērota šim amatam. Tas nozīmēs lielāku atbildību, taču nekā tāda, ar ko tu nevarētu tikt galā. Ko tu teiksi?

Man bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai aptvertu Samas vārdus, bet, kad tas notika, man sagribējās viņu apskaut. Mans darbs netika atņemts, un viņa vēl runāja par paaugstinājumu. Pirms tam es nebiju aizdomājusies par savu karjeru vai nākotni, es tikai dzīvoju no dienas dienā, tikdama galā ar katru, cik labi vien varēdama. Un nu šis piedāvājums. Kādu brīdi es nespēju parunāt, bet, kad atguvos, izmocīju vienīgi: – Jā, es labprāt. Lieliski. Paldies. Sama iesmējās. – Bez šaubām, ir jānotiek arī pārrunām, taču tā ir tikai formalitāte. Man vajadzēs savākt visus vajadzīgos papīrus.

– Labi, – es noteicu, vēl aizvien neticēdama savām ausīm. Nekas tāds ar mani nemēdza notikt. Un tad kaut kas iešāvās man prātā, liekot atgriezties atpakaļ uz zemes. – Un kā tad Marija? Zinu, ka viņa te nostrādājusi tikai dažus mēnešus, taču pirms tam viņa gadiem ilgi ir strādājusi bibliotēkā, vai ne?

Sama iekoda lūpā. – Teiksim tā: es nedomāju, ka Marijai darbs ir tikpat svarīgs kā tev. Taču lai tas paliek starp mums. Jebkurā gadījumā viņa var pieteikties. Galu galā konkurss ir atklāts un godīgs. Tikai neaizmirsti aizpildīt pieteikuma veidlapu. Es tev to nosūtīšu pa elektronisko pastu jau pēcpusdienā. – Un tad viņa izsteidzās ārā, liekot man aizdomāties par to, vai tikai es neesmu izfantazējusi visu šo sarunu.

Dodamās atpakaļ uz savu darbavietu, es ieraudzīju Mariju dziļi iegrimušu sarunā ar kādu vīrieti melnā žaketē. Nezināju, kas viņš tāds ir, taču viņā jautās kas pazīstams.

– Redz, kur viņa ir, – Marija noteica, norādīdama uz mani, kad piegāju tuvāk. Vīrietis pie šiem vārdiem pagriezās, un es redzēju, ka tas ir Bens, vīrietis, kurš bija mums ziedojis tik daudzas grāmatas iepriekšējā nedēļā. Cerēju, ka nav radušās nekādas problēmas. Varbūt viņš bija pārdomājis par ziedojumu? Tas būtu neveikli: grāmatas jau bija reģistrētas sistēmā, un dažas no tām jau bija izsniegtas lasītājiem, tāpēc viņš nekādi nevarētu tās atgūt.

Taču, kad piegāju tuvāk, platais smaids vīrieša sejā vēstīja, ka šis nav tas gadījums.

– Sveika, – viņš noteica, paceldams augšup lielu maisu. – Atradu šīs kravājoties.

Ielūkojos ciešāk un redzēju, ka maiss ir pilns ar grāmatām. Mani atkal pārņēma tās pašas pretrunīgās izjūtas: pateicība par Bena ziedojumu un aizkaitinājums par to, ka viņš tik nevērīgi spēj atteikties no kaut kā tik svarīga.

Es pateicos viņam, cenzdamās neievērot Marijas sarauktās uzacis.

– Es tagad paņemšu pārtraukumu, Lija, – viņa noteica, noglāstīdama manu delmu. – Tu parūpēsies par šo kungu, vai ne? – Skaidri redzēju, kādu mājienu viņa dod, un cerēju, ka Bens nebūs to pamanījis. Tas nabaga cilvēks bija tikai ieminējies par mani, un arī vienīgi tāpēc, ka es biju pagadījusies te iepriekšējā reizē.

Laimīgā kārtā Bens bija pārāk aizņemts ar rakņāšanos savā maisā. – Man ir arī daži diski. Vai tie noderēs? – viņš apjautājās, kad Marija devās projām, pie durvīm pagriezdamās, lai uzmestu viņam vēl pēdējo skatienu.

Es Benam sacīju, ka viss noderēs, taču Marijas mēmie mājieni darīja mani nemierīgu. Vajadzēja panākt, lai Bens ātrāk dotos projām. Viņš bija gluži patīkams, taču man negribējās, lai Marija mēģinātu mani ar kādu savest.

Mēs sarunājāmies, kamēr es izkravāju maisu – tas bija viens no tiem milzīgajiem Sainsbury’s veikala maisiem, kas kalpo veselu mūžību, un viņš man pavēstīja, ka viņam jāglābj kaķis kādā dzīvoklī Garatleinā. Iemītnieki bija devušies atvaļinājumā un atstājuši to ieslēgtu, tāpēc viņš gaidīja pārvaldnieku, kurš ieradīsies ar atslēgām. Man patika no Bena nākošā aizgrābtība, viņam stāstot par izglābtajiem dzīvniekiem. Aizrāvos ar Bena stāstiem un neievēroju rindu, kas bija sastājusies aiz viņa, līdz kāds skaļi ieklepojās, tieši tāpat kā pirmīt Sama.

– Ak, ļaušu tev strādāt, – Bens noteica, atkāpdamies malā. – Cikos tu ej pusdienās?

Šis jautājums mani izbiedēja. – Ē, ap vieniem, un tad? – Ļauj man izmaksāt tev kafiju un sviestmaizi pateicības vārdā.

Viņam aiz muguras vīrietis, kurš bija klepojis, nopūtās un pabungoja pa grāmatu sev rokā. Es nepievērsu viņam uzmanību, tāpēc ka mana apziņa skaļi kliedza “nekādā gadījumā”, taču tad man kaut kas ienāca prātā. Varēju izmantot kopā ar Benu pavadīto stundu, lai praktizētos. Ja man kādreiz radīsies drosme satikties ar Džūljenu, tad pieredze saskarsmē ar vīriešiem nenāks par ļaunu. Es nespēju iztēloties, ka tas varētu notikt, bet kāds ļaunums gan celtos no uzturēšanās vīriešu sabiedrībā? Tā kā citi rindā stāvošie sāka kļūt nemierīgi, man neatlika laika iekšējām debatēm. Pavēstīju Benam, ka esmu ar mieru. Bez kādiem aplinkiem: vienkārši ar mieru.

Man neatlika laika aizdomāties par to, kam esmu piekritusi, līdz brīdim, kad rinda bija apkalpota, taču tad jau bija par vēlu. Es gatavojos satikties ar vīrieti, kuru tikpat kā nepazinu un par kuru man nebija nekādas intereses. Ko gan es biju izdarījusi?

– Par ļaunu tas nenāks, – Marija noteica, kad pastāstīju viņai par notikušo. – Viņš šķiet patīkams. Kādas problēmas?

Nekādi nevarēju atbildēt uz viņas jautājumu. – Es tikai nesaskatu tam jēgu. Viņš nodomās, ka man patīk vai tamlīdzīgi, ja iešu ar viņu pusdienās, vai tad ne?

– Nē, ja tu skaidri parādīsi, ka tā nav. Nesaskatu tajā nekādu problēmu. Aizej un paēd patīkamā sabiedrībā, un tad ej projām. Ja vien tu…

– Ja vien nekā! Tas mani neinteresē. Ne tādā ziņā.

– Labi jau, labi, es sapratu. Vienkārši izklaidējies, un viss.

Bija atlikušas nepilnas divas stundas līdz brīdim, kad Benam vajadzēja atgriezties, un es tās pavadīju, staigādama pa bibliotēku un savākdama lasītāju izmētātās grāmatas. Lai cik bieži es pārbaudīju, nākamajā reizē grāmatas atkal bija atstātas kur pagadās, taču tas man vismaz deva iespēju padomāt.

Es nespēju saprast, kas ar mani notiek. Dažu pēdējo dienu laikā es biju izdarījusi daudz ko netipisku, tādu, kas nepavisam nesaderējās ar manu dzīvesveidu, itin kā atrastos amerikāņu kalniņos, kurus nespētu apturēt. Vispirms bija Džūljens un mana neizskaidrojamā vēlme uzturēt kontaktu ar viņu. Tad bija elektroniskā pasta vēstule, uz kuru es biju atbildējusi, pat nenojauzdama, ko tas dos. Un es biju ielaidusi savā mājā Mariju, kuru nemaz tik labi nepazinu, atļaudama viņai ieraudzīt to savas būtības daļu, ko nebiju rādījusi nevienam. Un nu es biju piekritusi iedzert kafiju kopā ar Benu, un tam es nebiju gatava. Patiesībā izjūtas, kuras manī bija atmodinājis Džūljens – vēlmi mainīt manu dzīvi – mani biedēja. Tas nozīmēja, ka es atsakos no kontroles, un tas bija riskanti.