Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 8

1998. gads

Zvans vēl skan brīdī, kad es izskrienu no matemātikas ēkas. Es neesmu vienīgā: arī citi bērni brāžas ārā no ēkām, tikpat izmisīgi kā es vēlēdamies būt brīvi, lai arī ir janvāris un ārā valda bargs sals. Es nekad nesteidzos ārā, kad pēdējā stunda ir angļu literatūra, tāpēc ka allaž gribu aprunāties ar Ouenas kundzi par jaunāko grāmatu, kas tiek lasīta klasē. Šoreiz tas ir “Mušu valdnieks”, un man tā patīk. Es viegli identificējos ar Pigiju, tāpēc ka arī es vienmēr balansēju uz naža asmens, nekad īsti neiederos. Taču man vismaz ir Imodžena. Šī vieta būtu ļaunāka par elli bez viņas.

Jādomā, ka savā ziņā man tagad ir arī Korijs. Kaut kā – nu es vairs nespēju atcerēties, kā tas gadījās – astotajā klasē viņš sametās uz vienu roku ar mums, un nu mēs viņu uzskatām par draugu. Nu, vismaz es. Nevaru galvot par Imodženu, tāpēc ka pēdējā laikā man radusies sajūta, ka viņa vēlas, lai Korijs kļūtu par ko vairāk. Varbūt vēlāk es viņai par to pajautāšu. Es palikšu pa nakti viņas mājā, tāpēc mums būs pietiekoši daudz laika izrunāties par visu ko.

Un nu, it kā es būtu viņu uzbūrusi tikai ar savām domām vien, Korijs parādās un uzsit man pa plecu. – Sveika, – viņš saka. – Vai iesi mājās?

– Nē, es gaidu Imodženu. Mēs iesim pie viņas.

– Ak tā, – Korijs saka un sarauc pieri.

Es prātoju, vai viņš gaida uzaicinājumu. – Tas būs tāds meiteņu pasākums. Es palikšu pa nakti.

Korijs palūkojas apkārt, itin kā gaidīdams, ka Imodžena parādīsies kuru katru mirkli. – Labi. Vai jūs tiekaties šeit?

– Nē, pie vizuālās mākslas ēkas. Ja gribi, vari mani pavadīt.

Viņš parausta plecus. – Nē, tas nekas. Tiksimies pirmdien. – Un, to pateicis, viņš nozūd, teju vai aizslīdēdams uz vārtu pusi, pārpilnajai mugursomai nošūpojoties uz muguras.

Savādi, ka Korijs ir tik ātri meties laukā no klases, taču man nav laika pārāk ilgi par to aizdomāties. Vizuālās mākslas ēka atrodas otrā pusē, un Imodžena var nodomāt, ka es nenākšu, ja tagad nepasteigšos.

Kā jau gaidāms, viņa jau ir tur, kad es ierodos: sēž uz kāpnītēm, paslēpusi seju plaukstās. Viņa neizskatās priecīga. Tikai tagad es aptveru, cik muļķīgi bija sarunāt satikšanos šeit, ja matemātikas ēka atrodas turpat pie skolas vārtiem. Taču nu tas nav svarīgi, mēs esam kopā, un nedēļas nogale ir tikko sākusies.

– Bija jau arī pēdējais laiks, Lija, – viņa nosaka, paceldama galvu.

Es atveru muti, lai atvainotos, taču tad pamanu, ka Imodžena smaida: viņas seja ir mainījusies tagad, kad esmu šeit. Viņa pielec kājās un saķer mani aiz rokas. – Nāc, man tev ir tik daudz kas jāpastāsta.

Imodženas mamma vēl aizvien ir darbā, kad mēs nonākam viņas mājā, tāpēc tā šobrīd ir pilnīgā mūsu rīcībā. Tā ir greznība, kādu es nekad nevaru izbaudīt savā mājā, tāpēc ka tētis lielākoties strādā mājā. Viņš ir arhitekts, tāpēc viņam nav bieži jāatrodas birojā, un, ja viņam kaut kur jāiet, mamma allaž iekārtojas tā, lai mājās būtu viņa. Man patika būt kopā ar kādu no viņiem, kad biju mazāka, taču nu man ir četrpadsmit gadu un vajadzīga pašai sava telpa. Viņi to vienkārši nesaprot. Tāpēc tagad es cenšos izbaudīt ikvienu mirkli, kad vecāku nav tuvumā, lai arī man patīk Imodženas mamma.

Mēs iekrītam divos lielos dīvānos dzīvojamajā istabā un stūķējam mutē mikroviļņu krāsnī pagatavotu popkornu, runādamās par skolu. – Es ienīstu Holisas jaunkundzi, – Imodžena saka, pamezdama gaisā popkornu un tad noķerdama to ar muti. – Šodien klases stundā viņa nespēja iespraust ne vārdiņa, vai ne? Neviens viņā neklausās, un tā ir veltīga laika šķiešana. Vai esi ievērojusi, ka citas klases vienmēr visu zina, kamēr mēs mūždien paliekam pēdējie? Tas tāpēc, ka viņa nespēj visus apklusināt pietiekoši ilgi, lai mums kaut ko pateiktu.

Es pamāju un iemetu mutē popkornu. Tā ir patiesība.

Es neienīstu mūsu klases audzinātāju tikpat stipri kā Imodžena, taču mani sāk kaitināt tas, ka mēs veltīgi izšķiežam tik daudz laika klases stundās. Un tā tas ir bijis jau kopš septītās klases. – Varētu domāt, ka līdz šim laikam viņa būs iemācījusies, kā pasniegt, – es saku.

Imodžena nicīgi nošņaukājas. – Drīzāk viņa varētu aizlidot uz Mēnesi bez raķetes. – Mūs abas pārņem ķiķināšanas lēkme, un mēs izbārstām popkornu uz dīvāna un grīdas. Tas ilgst līdz brīdim, kad mājās pārnāk Imodženas mamma.

Banermenas kundze ir slaida un akurāta; viņas ķermeņa līnijas ir elegantas. Kad biju mazāka, es domāju, ka tā vajadzētu izskatīties dievietēm, ja viņas eksistētu. Šī sieviete man likās mītiska, teju vai nevainojama, ar savu zemo, melodisko balsi un skaņām, kas plūda pār viņas lūpām bez kādas piepūles. Taču kopš tā laika es esmu pieaugusi un tagad zinu, ka viņa ir tikai kārtējā mamma. Viņa gan nepavisam neatgādina manu vai Korija māti, bet tomēr ir mamma. Un šajā brīdī viņa mani briesmīgi kaitina.

Viņa jau ir pagatavojusi vakariņas un uzstāj, ka ēdīs kopā ar mums, kas ir normāli, ņemot vērā to, ka viņa ir nopūlējusies ar gatavošanu, taču tagad viņa pievienojas mums uz dīvāna, un mēs esam spiestas klausīties viņas gaudās par to, ka Imodženas tēvs nekad neko nedara viņas labā. Es nespēju saprast viņas sūrošanos, tāpēc ka viņa ir skaista sieviete, lai arī pārāk daudz pļāpā. Kādas izredzes gan gaida mūs ar Imodženu, ja vīrieši nenovērtē pat skaistules?

Tiklīdz šī doma ir iešāvusies man prātā, tā nedod mieru, un man gribētos paķert Imodženu aiz rokas un aizskriet augšā uz viņas istabu, lai mēs varētu palikt divatā un parunāt par visu to, kas man dara raizes. Ar vienu skatienu uz draudzenes pusi pietiek, lai es saprastu, ka viņa jūt to pašu, tāpēc ka viņa paceļ augšup uzacis un pasmaida kā atvainodamās.

Kad mēs beidzot aizmūkam no Banermenas kundzes tirādēm, ir gandrīz pusvienpadsmit, un mums vajadzētu taisnā ceļā doties pie miera. Tomēr mums nāksies pāriet uz čukstiem, tāpēc ka man nav ne mazākās vēlēšanās izšķiest šo laiku gulēšanai. Galu galā man ir jānopratina draudzene par Koriju un jāpastāsta viņai šis tas ļoti personisks. Šis tas tāds, ko es negribu atklāt saviem vecākiem. Vai jebkuram citam cilvēkam.

Imodžena ir novietojusi līdzās savai gultai piepūšamo matraci un jau ir palīdusi zem segas, kad es iznāku no vannas istabas, juzdama mutē piparmētru garšu. Vienīgā gaisma nāk no mazas, apaļas naktslampiņas, un, tās vadīta, es aizkļūstu līdz matracim, atkrītu uz tā un apsedzos ar biezo vilnas palagu. Esmu palikusi pie Imodženas neskaitāmas reizes kopš mūsu iepazīšanās, un man šķiet dīvaini, ka neviens nav iedomājies iegādāties rezerves segu. Taču šovakar tas man nav ne prātā: es priecājos, ka atrodos te.

– Piedod par mammu, – Imodžena saka, izvilkdama no segas apakšas paciņu Haribo želejkonfekšu un piedāvādama man. – Viņa jūtas vientuļi, tāpēc ka tētis visu laiku strādā. Viņai patīk sabiedrība.

Es izvelku kokakolas pudeli un pielieku to pie lūpām, taču garša sajaukumā ar zobu pastas atliekām ir sāja. – Tas nekas, – es meloju. – Mēs varam aprunāties tagad, vai ne? – Esmu iemācījusies, ka draudzība prasa upurus, un jūtos priecīga par to, ka esmu nesusi savējo. – Es satiku Koriju pēc skolas. Man šķiet, ka viņš meklēja tevi. – Nopētu Imodženas seju, cenzdamās novērtēt viņas reakciju. Taču viņa tikai nopūšas un turpina košļāt vienu no daudzajām konfektēm, kuras ir sabāzusi mutē, tāpēc ir neiespējami noteikt, ko viņa īsti domā.

Visbeidzot viņa ierunājas. – Vai tev viņš šķiet patīkams? Nu, tādā ziņā?

Es pieceļos sēdus, gandrīz aizrīdamās ar saviem saldumiem. – Es zināju, ka viņš tev patīk. Tā ir, vai ne?

Imodžena pārvelk segu sev pāri. – Aizveries! Man viņš nepatīk. Ne gluži. Kā draugs, protams… – Viņa apklust, un es pieliecos, lai atvilktu segu viņai no sejas. Ieskatos draudzenes vaibstos un pirmo reizi iedomājos, vai Imodženai ir bail atzīt, ka Korijs viņai patīk, jo viņa neuzskata sevi par pievilcīgu. Es nekad neesmu aizdomājusies par Imodženas izskatu, tāpēc ka man viņa ir vienkārši Imodžena. Mana draudzene. Meitene, kura paglābusi mani no vientulības. Tāpēc tam, kā viņa izskatās vai ģērbjas, nav nozīmes. Imodžena allaž ir bijusi visai apaļīga, taču cilvēki to uzreiz neievēro. Ārpus skolas viņa parasti ģērbjas džinsos un sporta kreklos, taču tā dara visas meitenes, tāpēc tā nav nekāda problēma, lai arī Imodženas drēbes viņai īsti nepieguļ. Viņas mati ir biezi un gaiši, un tam vajadzētu būt plusam. Vai tad visiem zēniem nepatīk gaiši mati?

Es izbraucu ar pirkstiem cauri saviem tumšajiem matiem un pateicos Dievam par to, ka man ir vienalga, ko zēni par mani domā. Nevaru nosaukt nevienu pašu no mūsu skolas, kurš man liktos pievilcīgs, un kārtējo reizi iedomājos, vai tikai man kaut kas nekaiš. Ko tad, ja zēni mani nepavisam nesaista? Kādu brīdi es to apsveru, taču tad nopurinu šo domu. Nevar būt, ka man patiktu meitenes, tāpēc jādomā, ka skolā vienkārši nav neviena pietiekoši izskatīga zēna.

– Nu labi, viņš man patīk, taču, lūdzu, nesaki viņam, – Imodžena saka.

– Es zināju! Bet kāpēc ne? Kāpēc tu negribi, lai viņš uzzinātu?

Viņa sarauc seju. – Nu beidz! Paskaties uz mani! Kāda velna pēc Korijam vajadzētu interesēties par mani?

– Tāpēc ka jūs esat draugi. Un tu esi superīga. Brīnišķīgs cilvēks. – Tiklīdz esmu izteikusi šos vārdus, es tos nožēloju. Tikpat labi es būtu varējusi pateikt, ka viņas izmēram nav nozīmes, tāpēc ka viņa ir lieliska kā cilvēks. Par ko gan es domāju?

Taču Imodžena smejas. – Paldies, ka mēģināji, taču es negribu, lai viņš uzzinātu. Man gribētos, lai viss paliktu tāpat kā agrāk. Ir taču patīkami, ka mēs visi trīs turamies kopā, vai ne?

Man jāpiekrīt. Mēs esam satuvinājušies, un tas nozīmē, ka nevienam citam skolā nav nozīmes. Varbūt citiem cilvēkiem ir kaudzēm draugu un viņi dižojas ar savu popularitāti, it kā no tās būtu atkarīga viņu dzīvība, taču mums nav vajadzīgs neviens cits, tāpēc ka trīs ir labāk par diviem, labāk par vienu. – Es neko neteikšu. Tomēr tev vajadzētu par to padomāt, jo tu taču neko nevari zaudēt, vai ne?

Imodžena atkal iesmejas. – Ē, tikai savu pašcieņu un savu draugu. Nekā liela. – Tas man viņā patīk: viņa prot pasmieties par sevi pašu. – Jebkurā gadījumā tev ir viegli tā runāt, tu esi skaista!

Nu ir mana kārta iesmieties. – Nez vai. Paskaties, cik plāni ir mani mati. Turklāt tie ir taukaini un atgādina aizkaru.

Imodžena atkal sarauc degunu. – Jā, lai tā būtu. Bet vai tev neviens nepatīk? Piemēram, Tomijs?

– Hačinsons? Nekādā gadījumā! Viņš ir pretīgs.

Imodžena nosauc visus mums pazīstamos piemērotos zēnus, taču neviens no tiem negūst pozitīvu reakciju no manas puses. – Es padodos! – viņa beigās nosaka. – Tu laikam būsi lesba.

Šajā brīdī mēs izplūstam nevaldāmos smieklos, līdz Banermenas kundze pieklauvē pie sienas un aicina mūs izturēties klusāk.

– Aizmirsu, ka tavu vecāku guļamistaba ir tepat blakus, – es saku. – Vai tu kādreiz dzirdi, kā viņi to dara?

– Vēēēēēē! Nekādā gadījumā! Tas ir pretīgi. – Imodžena pasmaida, to sakot. – Turklāt nevar būt, ka viņi vēl ar to nodarbotos. Manai mammai ir gandrīz četrdesmit gadu!

Apvēlusies uz vēdera, es pagriežu galvu pret Imodženu. Gribu ar viņu parunāt par daudz ko, taču par spīti tam, ka mēs esam tuvas draudzenes, man nākas grūti dabūt vārdus pār lūpām. Dažādas domas un raizes visu laiku jaucas man pa galvu, un es tik tikko uzdrošinos pat iedomāties par tām, nemaz nerunājot par izteikšanu skaļi:

tas šķiet neiespējams uzdevums. Tā vietā es atkal ievirzu sarunu par Imodženu. – Vai tu gribētu? Tas ir, ar Koriju? Vai tu kādreiz esi par to domājusi?

Viņa ķiķina, taču tad, šķiet, pamana, ka es runāju nopietni. – Es nezinu. Laikam gan. Dažreiz es sapņoju par viņu. Par to, ka mēs to darām. Un tad, kad es pamostos, man ir tāda sajūta, it kā mēs tiešām būtu to izdarījuši, un, goda vārds, es tiešām nosarkstu…

– Ar mani kaut kas nav kārtībā! – Es tik izmisīgi vēlos izdabūt šo vārdus pār lūpām, ka aizmirstu par čukstēšanu.

Smaids pazūd no Imodženas sejas, viņai mēģinot saprast manu piepešo paziņojumu. – Ko? Vai tu esi slima vai kā? Vai tādā ziņā?

– Nē… ne tā. Es nedomāju neko tādu. Vienkārši skolā visi vienmēr runā par seksu vai domāšanu par to, vai tamlīdzīgi, bet… – Es apklustu, īsti nezinādama, kā ietērpt savas domas vārdos, lai Imodžena tās saprastu. – Nu, ar mani tā nav. Nekad. – Paveros uz savu draudzeni, kura nu lūkojas pāri gultas malai, košļādama kārtējo konfekti.

– Ak tā. Nu, tas neko nenozīmē, vai ne? Neaizmirsti, ka es esmu vecāka par tevi, tāpēc varbūt tādas sajūtas nāk vēlāk? Tev tikai nesen apritēja piecpadsmit.

Esmu par to domājusi, taču tas man nesniedz lielu mierinājumu. Man gribas justies normālai. Izjust kaut ko. Jebko.

– Un vairums zēnu mūsu skolā ir nekādi, vai ne? Protams, izņemot Koriju. Un Džeisons arī nav peļams. Vai tas Dveins.

Nekas no tā nepalīdz. Patiesībā tas man liek sajusties vēl dīvainākai. Man vajadzētu uzskatīt par pievilcīgu vismaz vienu zēnu, ja Imodženai var patikt veseli trīs. Varbūt pat vairāk nekā trīs.

Viņa pārstāj košļāt. – Es zinu, ka mēs par to pirmīt jokojām, bet vai tu esi droša, ka neesi, nu, aizrāvusies ar meitenēm? Tam nebūtu nozīmes, man būtu vienalga…

Es papurinu galvu. – Nē, neesmu vis. Es neesmu aizrāvusies ne ar ko.

– Lai paiet kāds laiks, Lija, – Imodžena nosaka, atsākdama košļāšanu.

– Tev taisnība, droši vien cēlonis slēpjas tajā, ka man nepatīk neviens no skolas. – Es nepiebilstu, ka mani īpaši neinteresē arī neviens dziedātājs vai aktieris no televīzijas.

Taču vismaz nākamās stundas laikā šīs raizes man tiek aiztaupītas, jo Imodžena ierosina paklausīties mūziku viņas austiņās. Mēs izvēlamies “Es ticu, ka protu lidot” un atkārtojam to vairākas reizes, kamēr Imodžena kustina lūpas līdzi vārdiem un izmanto savu penāli par mikrofona aizstājēju. Man gribētos, lai mēs paliktu šajā brīdī uz visiem laikiem: lai mums nevajadzētu raizēties par skolu vai vecākiem, vai zēniem, vai jebko citu. Kāpēc tā nevar būt mūžīgi?

Beigu beigās Imodžena nogurst un saritinās zem segas, atstādama mani vienu pašu tumsā, raizējoties par to, kas man īsti kaiš.