Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 10

Lai arī Henrijs to bija nepārprotami aizliedzis, Bītija tomēr klusītēm pieklauvēja pie kaimiņienes ārdurvīm. Viņa bija izmisusi daudzējādā ziņā, taču visizmisīgāk viņai trūka naudas. Viņas vienīgais kurpju pāris vēl no Glāzgovas laikiem – tās pašas kurpes, kurās viņa bija aizbēgusi no Morkombas, – beidzot vairs nebija remontējamas.

Bītija negrasījās lūgt Dorisai naudu. Šāda doma viņu pazemotu. Tomēr Bītija zināja, ka pavecā sieviete dzīvo viena pati, un cerēja, ka varbūt viņai atradīsies kāds darbiņš, ko Bītija varētu padarīt viņas vietā par atalgojumu, kamēr Henrijs bija projām un neko par to nezināja.

Bītija pietupās un sakārtoja Lūsijas kleitas apakšmalu. To atkal vajadzēs palaist garāku. Bērns auga pārāk ātri.

– Ko mēs te darām, mammīt?

– Man ir mazliet jāparunā ar dāmu, kura te dzīvo. Viņu sauc Dorisa. – Bītija valdījās, lai nepateiktu: “Tētim tas nav jāzina”, jo tad Lūsija noteikti kaut ko pateiktu. No tēta nevarēja būt nekādu noslēpumu. Drīzāk viņa bija gatava paļauties uz to, ka Lūsija ir pārāk maza un viņas uzmanību ir viegli novērst. Pēcpusdiena tiks pavadīta, spēlējoties ar diegu lellēm no ziepju trauka pagatavotā laivā, un tas liks viņai aizmirst visu pārējo.

Durvis atvērās, un tajās stāvēja Dorisa, ziņkārīgi viņu uzlūkojot.

– Makonelas kundze?

– Bītija, – Bītija noteica, pastiepdama roku. Dorisa to uz mirkli satvēra un pasmaidīja.

– Cik jauki, ka iegriezies. Vai pagatavot tēju?

– Es… – Bītija pavilcinājās. Tad nosprieda, ka nevar ar šo sievieti dibināt draudzību tikai pa pusei. – Protams. Pateicos. Ļoti labprāt.

Viņa pastūma Lūsiju sev pa priekšu un nosēdināja meitu dzīvojamajā istabā ar mazo lellīti, kuru Henrijs viņai bija nopircis – Bītija bija iekodusi mēlē, lai nepateiktu, ka daudzas citas lietas viņiem bija vajadzīgas vairāk nekā lelles, – un tur viņa priecīgi spēlējās, kamēr Dorisa gatavoja tēju un Bītija nopētīja istabu. Tā bija nevainojami tīra. Acīmredzot šai sievietei nebija vajadzīga palīdzība mājas darbos. Ikvienu mirdzošo virsmu gleznoja mazas stikla statujas, porcelāna svečturi, sudraba lādītes. Virs kamīna dzegas karājās smags, izrotāts krucifikss. Uz dzegas iemīļotākā radinieka fotogrāfijas vietā bija atbalstīts akvarelis ar zilacainu un gaišmatainu Jēzu.

– Man jāteic, – Dorisa sacīja, ielejot tēju, – nebiju domājusi, ka kādreiz ieraudzīšu tevi savā dzīvojamajā istabā.

– Man ļoti žēl, – Bītija sacīja. – Mēs ar vīru esam bijuši visai noslēgti. – Tā nebija patiesība. Henrijs bija labi pazīstams bāros. Jādomā, ka tieši tādēļ Mollija spēja viņu uzmeklēt.

– Tev nevajag man neko paskaidrot, – Dorisa noteica, apsēzdamās Bītijai līdzās uz dīvāna ar augsto atzveltni. – Man prieks, ka esi atnākusi. Jūtos ļoti vientuļa kopš vīra nāves. – Viņa ātri samirkšķināja acis un tad ar pūlēm pasmaidīja.

– Ceru, ka tu atnāksi vēl kādu reizi.

– Nu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēlējos ar jums parunāt. Man gribētos sameklēt kādu darbu: varbūt uzkopšanā? Vai ēdiena gatavošanā? Man labi padodas šūšana, ja jums ir kas lāpāms.

Dorisa papurināja galvu.

– Ak, nē. Man patīk to visu darīt pašai. Tas mani notur formā. Un man arī īsti nav naudas, lai kādu algotu. Kopš Toma nāves man nākas taupīgi apieties ar to, kas man ir.

Tagad Lūsija lēnām apstaigāja istabu, apbrīnodama nieciņus uz visām virsmām. Bītija centās noslēpt savu vilšanos.

– Žēl, ka jūs nedzīvojat mazliet tālāk uz ziemeļiem. Mana māsīca Mārgareta Levinfordā ir baltveļas šuvēja, un viņai allaž ir vairāk darba, nekā viņa spēj padarīt. Viņa bieži ņem palīgos tādas jaunas sievietes kā tu.

– Levinfordā? Cik tālu tas ir?

– Piecdesmit jūdzes, mīļā. Par tālu, lai izbraukātu. Jo īpaši ar bērnu. – Viņas skatiens pievērsās Lūsijai, un viņa pasmaidīja. – Viņa ir burvīga, vai ne? Ar tik skaisti rudiem matiem.

– Viņa ir līdzīga tēvam. Viņš allaž bijis izskatīgs puisis. – Pieminot to, Bītija nobrīnījās, kur palikusi viņas aizraušanās ar Henriju. Laiki, kad viņa gaišo acu skatiens vien spēja likt Bītijas sirdij iepukstēties straujāk, bija sen pagājuši.

Bītija dzēra tēju, cik ātri vien varēja, gribēdama drīzāk atgriezties mājās, ja reiz Dorisa nevarēja viņai palīdzēt. Ja Henrijs uzzinās, viņa būs ķezā. Taču Dorisa bija uzsākusi nebeidzamu stāstu par savu vīru, par to, kā viņi iepazinušies, par trīsdesmit pieciem kopā pavadītajiem gadiem, par viņu sešiem bērniem, kuri dzīvoja dažādās Austrālijas malās. Visbeidzot viņa pārtrauca stāstījumu, lai piedāvātu vēl vienu tējas tasi.

– Nē, man nevajadzētu ilgāk kavēties, – Bītija sacīja.

– Man mājās ir daudz darāmā.

– Tev jāatnāk rīt atkal. Vai parīt. Ir tik jauki, ja ir sabiedrība.

Bītija centās izlocīties.

– Paldies, ka uzaicinājāt. Esmu pārliecināta, ka drīz atkal iegriezīšos.

Dorisa pavadīja viņas līdz durvīm un pietupās, lai atvadītos no Lūsijas. Bītija vēroja, kā Dorisa apliek rokas Lūsijai apkārt un tad parakņājas viņas kombinezonā. Kad Bītija jau grasījās iejaukties, Dorisa izņēma ārā no kombinezona kabatas nelielu stikla statueti ar peli.

– Domāju, ka tas nepieder tev, mazā, – viņa laipni noteica un piecēlās.

Bītijas sejā iekvēlojās kauns.

– Lūsij! Tu to nozagi! Kā tu varēji?

Lūsija likās samulsusi.

– Man tā patika.

– Man ļoti žēl, es…

– Tas nekas. Redzēju, kā viņa to paslēpj zem kleitas, un gribēju dot viņai iespēju nolikt to atpakaļ. – Dorisa pavēra savu laipno acu skatienu pret Lūsiju. – Nedrīkst ņemt citu cilvēku mantas. Jēzus vienmēr tevi vēro.

– Kas ir Jēzus?

Bītija pavilka Lūsiju aiz rokas.

– Mums jāiet…

– Ja tev kādreiz vajadzīgs kāds, kas pieskata bērnu, droši ved viņu šurp. Labprāt viņu izklaidēšu.

Bītija aizvilka Lūsiju mājās, nožēlodama, ka nav rīkojusies tā, kā licis Henrijs, nemēģinot dibināt kontaktus ar ārpasauli.

Viņi pārcieta ziemu, kurinādami kamīnu ar atkritumiem, gatavodami aizvien vājākus tējas uzlējumus, izlūgdamies Billijam atlikt īres maksājumus par mēnesi, lai arī tas viņiem lika vēl dziļāk ieslīgt parādos. Billijs allaž labprāt pagarināja maksājumu termiņu, un Bītija nezināja, vai tas ir tāpēc, ka viņš nespēj iztēloties, cik izmisīgā situācijā viņi atrodas, vai arī viņš priecājās par papildu kredīta procentiem. Visādi citādi viņš bija Henrija labākais draugs. Dažkārt vienīgā pārtika, ko viņa varēja atļauties, bija auzu pārslu biezputra, maize, piens un medus. Viņa ievēroja, ka drēbes kļūst vaļīgākas viduklī, lai arī Bītija vienmēr parūpējās par to, lai Lūsijai allaž būtu pietiekoši daudz ēdamā. Tā kā Henrijam bija darbs, viņi nevarēja lūgt pabalstus no valsts. Taču viņa nauda bija izbeigusies, vēl pirms viņš pie tās tika, un Henrijs nevarēja vai negribēja saskatīt tuvojošos katastrofu.

Citiem klājās vēl daudz grūtāk: kādu dienu Bītija bija atgriezusies no pastaigas ar Lūsiju un ieraudzījusi otrpus ceļam ģimeni – izdēdējušu sievieti ar pelēku seju, pāris raudošus mazuļus un iztrūcinātu vīrieti sēžam uz saviem netīrajiem matračiem ceļa malā. Viņi bija izlikti no mājām.

Vīrietis bija viņu uzlūkojis un uzrunājis piesmakušā balsī.

– Lūdzu? Vai jums nav nekā, ko mums iedot? Mani bērni šodien nav ēduši, un mums nav, kur palikt. – Bītija bija turpinājusi ceļu ar noliektu galvu. Ja viņai būtu, ko iedot, viņa to darītu. Taču viņa nebija turējusi rokās ne graša veselas četras dienas.

– Mums nekā nav, – viņš sauca tai pakaļ. – Pat mazāk par to.

Bītija iestūma Lūsiju iekšā un aizvēra durvis ar strauji pukstošu sirdi.

– Ko tie cilvēki tur darīja? – Lūsija jautāja. – Ko viņi iesāks, ja sāks līt?

Taču Bītija neatbildēja, novērsa viņas uzmanību ar rotaļu un mēģināja aizmirst redzēto un dzirdēto. Nākamajā rītā cilvēki bija pazuduši.

Ziemas aukstums žēlsirdīgi atkāpās, un Bītija centās noturēties, nesakot Henrijam, ka viņam jāatmet dzeršana un azartspēles, jo viņa pacietība kļuva aizvien plānāka un plānāka un viņš varēja tai uzkliegt vismazākā iemesla dēļ. Taču tuvojās Lūsijas ceturtā dzimšanas diena, un Bītija baiļojās, ka viņiem nebūs naudas dāvanai vai kaut cukura un olas tortei, tāpēc viņa vairs nespēja turēt mēli aiz zobiem.

Nakts bija lietaina, un lietus sišanās pret jumtu padarīja Bītiju nemierīgu. Griesti Lūsijas istabā tecēja, un ritmiskā pakšķēšana spainī dažkārt neļāva viņai aizmigt stundām ilgi: pirms runāt ar Henriju, Bītija gribēja būt droša, ka meita būs aizmigusi. Viņa baidījās no strīda. Bītija izklaidīgi palūkojās uz Lūsijas svārkiem, kuru apakšmalu viņa palaida garāku, kamēr Henrijs sēdēja un lasīja. Parasti viņi tā sēdēja stundām ilgi nesarunādamies, jo sarunas abu starpā jau sen bija izbeigušās.

Bītija piecēlās un ielūkojās Lūsijas istabā. Bērna elpa bija dziļa un vienmērīga. Viņa aizvēra durvis un atgriezās dzīvojamajā istabā, nostādamās Henrija priekšā.

Beidzot viņš pacēla galvu.

– Kas ir?

– Vai tu mīli savu meitu? – Bītija negribēja, lai tas izklausītos pēc izaicinājuma, taču apslēptais nicinājums lauztin lauzās ārā.

– Protams.

– Vai viņa nav pelnījusi jaunas kurpes? Vai viņa nav pelnījusi pilnu vēderu? Gaļu biežāk nekā reizi divās nedēļās?

Henrija acis samiedzās, zīlītēm pārvēršoties kniepadatu galviņās. Viņš piecēlās kājās, un Bītijas sirds nodrebēja.

– Ko tu ar to gribi teikt? – viņš jautāja.

– Tev ir paveicies. Tu pelni iztiku. Tomēr tu izšķied to visu par džinu un kāršu spēli. Mēs esam nabagi, Henrij.

– Visi ir nabagi, – viņš nošņācās, novērsdams skatienu.

Bītija dziļi ievilka elpu.

– Ja tu mīlētu savu meitu, tu atteiktos no dzeršanas un kāršu spēles.

Viņa reakcija bija biedējoši strauja un dzeloša: pļauka sejā.

– Zini savu vietu, sieviete, – viņš nošņācās. Tad viņš pagriezās un devās projām, kamēr Bītijai acīs sariesās bezpalīdzīgas asaras. Viņa nespēja atrast balsi, lai Henriju atsauktu atpakaļ. Viņš bija to aizbiedējis.

Kad pienāca otrā vēstule, Bītija nebija noskaņota to ignorēt.

Šoreiz viņa atpazina rokrakstu, neizlasījusi Mollijas vārdu aizmugurē. Viņas krūtīs ielija karstums.

Bītija nosēdināja Lūsiju pie virtuves galda ar koka mozaīku un uzlika uz plīts tējkannu. Viņa pavilcinājās, pirms samaksāt peniju par gāzi, lai uzvārītu ūdeni, bet tad nosprieda, ka tas būs to vērts. Tiklīdz tējkanna sāka vārīties, Bītija pārbaudīja, vai Lūsija neskatās, un uzmanīgi novietoja aploksni virs tvaiku mutuļa, ar nagiem paknibinot aizlīmēto maliņu, visu laiku jūtot, kā sirds kāpj vai pa muti laukā. Ja Henrijs uzzinās…

Aizlīmētā mala padevās, un Bītija ātri izslēdza gāzi. Ar trīcošiem pirkstiem atlocīja vēstuli un sāka to lasīt.

Dārgo Henrij, es biju neizsakāmi priecīga, saņemot Tavu vēstuli…

Neticības un niknuma plosīta, Bītija uz mirkli nolaida vēstuli. Viņš bija aizrakstījis Mollijai? Viņš bija aizliedzis Bītijai sazināties pat ar vecākiem, bet uzskatījis par pieņemamu aizrakstīt savai sievai? Viņas elpa kļuva sekla, plaušas likās nodrebam.

– Kas noticis, mammīt? – Lūsija skatījās uz viņu, vērojot ar savām mierīgajām, pelēkajām acīm.

Bītija izmocīja smaidu.

– Nekas, mīļā. Vai tu jau pabeidzi mozaīku?

– Trūkst vēl kaķa galvas.

– Ak, mīļā. – Bītija pavēlēja sev pārstāt drebēt, satvēra Lūsijas roku un uzmanīgi izcēla viņu no krēsla. – Tu varētu aiziet uz manu istabu un sameklēt kādu no manām kleitām, kurā paspēlēties.

– Jā! Vai varu aplikt pērlīšu kaklarotu?

– Tikai šoreiz.

Lūsija aizskrēja, un Bītija atkal pievērsās vēstulei, ar grūtībām norīdama siekalas, pirms lasīt tālāk.

Ne uz mirkli nebiju pārstājusi raizēties par Tevi, par to, vai Tev klājas labi un vai Tu esi laimīgs. Tu vēl aizvien esi mans vīrs un vienmēr tāds būsi, lai kādus muļķīgus lēmumus arī nebūtu pieņēmis. Jāatzīst, ka man bija sāpīgi uzzināt par Tavu bērnu, jo Tu labi zini, ka mana kvēlākā vēlēšanās bija radīt bērnus. Taču es nebiju ar tiem svētīta. Ja Tu man varētu atsūtīt bērna fotogrāfiju, tas man sniegtu lielu prieku un atvieglojumu.

Tīģeriene, kas snauda Bītijas iekšienē, atņirdza zobus. Tā sieviete vēlējās dabūt Lūsijas fotogrāfiju? Kādēļ gan? Viņai nebija nekādu tiesību uz bērnu un nekad nebūs. Tikai pār Bītijas līķi.

Tad viņai sāka ataust gaisma. Kas Mollijai bija uznācis? Kāpēc viņa izturējās tik mīļi? Henrijs bija viņu pametis, pārcēlies uz otru pasaules malu, apņēmis par sievu citu sievieti. Kur palika dusmas? Kur palika indes pilnais naids? Vai tas bija paslēpts, vai arī tā patiešām tur nebija?

Nākamās divas rindkopas bija par Glāzgovu, par laika apstākļiem, par satiksmi, par paveco tanti. Pēdējā rindkopa ietrieca Bītijai sirdī dunci.

Spriežot pēc Tavas vēstules, Tu neiebilsti pret to, ka es atkal varētu atgriezties Tavā dzīvē. Varbūt esmu muļķe (turklāt ne tāda jauna un glīta muļķīte kā Bītija, jo tuvojas mana trīsdesmit trešā dzimšanas diena), taču, sakot Tev jāvārdu, es to uztvēru kā mūža solījumu. Nekas nav mainījies. Ja gribi, lai es Tev atsūtītu naudu atpakaļceļam uz Glāzgovu, es to labprāt darīšu.

Tava sieva Mollija

Kā viņa uzdrošinājās? Kā viņa uzdrošinājās vilināt Henriju projām ar…

Viņa atskārta, ka Mollija dara tikai to, ko Bītija jau bija izdarījusi – Bītija bija aizvilinājusi Henriju. Viņa zināja, ka Henrijs ir precējies, bija dzirdējusi visus viņa stāstus par Molliju un to, cik viņa ir garlaicīga, kā viņa nekad negribēja mīlēties, cik nemoderni ģērbās. Un Bītija ne mirkli nebija domājusi par Molliju.

Viņai gribējās saplēst vēstuli sīkos gabaliņos. Tā vietā Bītija to rūpīgi atkal ieslidināja aploksnē, piespieda maliņu, līdz tā atkal turējās, un uzlika vēstuli uz kamīna dzegas. Vai Henrijs viņu pametīs? Jādomā, ka nē. Viņš nepamestu Lūsiju. Bītija kādu brīdi mierināja sevi ar šo domu, pievienodamās Lūsijai guļamistabā, kur viņa aizrautīgi spēlēja pārģērbšanos. Lūsija, pīdamās vienā no Bītijas kleitām, bija uzlikusi cepuri un tēloja prasīgu klienti. Bītijai vajadzēja attēlot Džīnu, veikals bija atvērts pircējiem. Viņas spēlējās un smējās, un tad Bītija pamanīja Lūsijas atspīdumu spogulī. Viņas spoži rudie mati, kas tik ļoti atgādināja Henriju, lika Bītijai iedomāties par saikni starp tēvu un meitu. Viņu ķēra piepeša apjausma, no kuras asinis sastinga dzīslās.

Varbūt Henrijs domāja, ka varēs paņemt Lūsiju sev līdzi. Visi nervi Bītijas ķermenī sāka panikā zumēt. Ja Henrijam ienāks prātā paņemt viņas meitu sev līdzi uz Glāzgovu, ko viņa spēs padarīt?

Bītija izsteidzās ārā no istabas, atstājot Lūsiju skaļi protestējam. Viņa paķēra vēstuli no kamīna dzegas un iemeta to kamīnā. Noskatījās, kā tā sačokurojas un nomelnē. Mollijas vārdi, viņas ielūgums bija pārvērties par pelniem.

– Ko tu dari, mammīt?

Bītija pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa vēl aizvien pārģērbto Lūsiju.

– Neņem galvā. – Bītija pienāca klāt un notupās Lūsijas priekšā, aplikdama rokas ap meitenītes pleciem. – Tu esi man tik dārga, mana mīļā, – viņa sacīja.

Lūsija, kura allaž bija neiecietīgāka pret Bītiju, nokratīja viņas rokas.

– Nāc, man jānopērk medus un cūkgaļa.

Bītija sekoja Lūsijai guļamistabā, sirdij strauji pukstot pārliecībā, ka viņa ir rīkojusies pareizi.

Bija tikai divas iespējas, kā Henrijs varēja atvieglot vainas apziņu par Lūsijas ceturto dzimšanas dienu. Vai nu aizņemties naudu no Billija dāvanai un tortei, vai arī iedzert pietiekoši daudz, lai šīs izjūtas gluži vienkārši izgaistu. Viņa kuņģis sažņaudzās pie šīs domas, tāpat kā katru dienu, tomēr, iztēlojoties dedzinošā šķidruma garšu uz mēles, sirds pārstāja drebēt.

Viņš izlēma darīt abus.

Mazais rakstāmgalds, pie kura Henrijs strādāja, atradās pie biroja loga otrajā stāvā, tā ka viņš saskatīja lejā tumši zvīļojošo Derventas upi. Tomēr viņš reti raudzījās ārā, lai to apbrīnotu. Billijs viņu pamatīgi nodarbināja, visu laiku neuzkrītoši atgādinot par kredītu, par naudas summu, ko viņš jau bija aizņēmies. Henrijs juta, ka šis parāds nospiež sirdi kā svins.

Tomēr viņš piecēlās un devās uz Billija kabinetu. Durvis allaž bija atvērtas. Billijs strādāja cītīgi, lai ko par viņu teiktu, un bija labs darba devējs. Pārāk labs.

Henrijs pieklauvēja. Billijs pacēla galvu un aicināja viņu iekšā.

– Kā varu palīdzēt?

Henrijs runāja tiešu valodu.

– Šodien ir Lūsijas dzimšanas diena, bet es saņemšu algu tikai piektdien.

– Gribi dabūt avansu uz algas rēķina?

– Jā. – Henrijs palūkojās uz brendija karafi Billija rakstāmgalda stūrī.

Billijs pamāja.

– Lai notiek. Ielej man arī vienu.

Henrijs paklausīja.

– Tās ir pamatīgas porcijas šim diennakts laikam, – Billijs iesmējās, paceldams augšup glāzi.

Henrijs iemalkoja brendiju. Uz brīdi aizvēra acis, jūtot, kā siltums izplatās krūtīs.

– Cik tev vajag? – Billijs jautāja.

– Piecus šiliņus?

Billijs iebāza roku kabatā un izņēma monētas, izlikdams tās uz galda.

– Nu tad te būs.

Henrijs tās savāca.

– Atskaiti naudu no…

– Patiesībā, Henrij, es labāk to neatskaitīšu no šīs nedēļas algas, jo tev no tās vairs nekas nav palicis.

Henrijs pacēla galvu un nolaizīja lūpas. Iestājās klusums, kas ilga krietnu brīdi.

Billijs pasniedzās pēc brendija un ielēja viņam vēl vienu glāzi.

– Jūtos atbildīgs par tevi, cilvēk. Glāzgovā tev vienmēr izdevās atspēlēties. Tu zināji, kad jāapstājas. Nezinu, kas ir noticis, bet visas nelaimes sākās tad, kad tu izvēlējies pamest sievu tā jaunā skuķa dēļ. Mollija noturēja tevi uz ceļa.

Ar Bītiju tu ej postā.

Monētas plaukstā sāka sasilt. Viņš nevarēja tās atdot, ne tagad. Šodien bija viņa mazās meitas dzimšanas diena. Henrijs jau nedēļām ilgi bija solījis Lūsijai dāvanu. Kā lai šovakar skatās viņas vilšanās pilnajā sejā? Tad jau labāk kļūt aklam.

– Ņem naudu, Henrij, – Billijs sacīja.

– Atskaiti to no mana nākamā kāršu laimesta.

Billijs rūgti pasmaidīja.

– Tu nelaimē pietiekoši bieži, lai tas varētu būt drošs solījums, cilvēk. Tas nekas. Ņem vien. Uzskati to par dzimšanas dienas prēmiju.

Henrijs nebeidza vien pateikties Billijam, ienīzdams pats sevi par to, ka izklausās tik pateicīgs. Tik nevīrišķīgs.

Pēc darba Henrijs devās uz pilsētu. Viņš nevarēja doties uz universālveikalu pēc dāvanas, jo bija palicis parādā naudu, un veikala īpašnieces gribēs vispirms saņemt parādu. Henrija galva pastaigas laikā noskaidrojās. Pilsētas centrs bija kļuvis par nomācošu vietu ar drūmiem, izmisušiem cilvēkiem, kuri pulcējās, lai lūgtos pēc darba vai naudas vai arī lai atrastos tuvumā citiem drūmiem un izmisušiem cilvēkiem cerībā, ka tas ļaus sajusties labāk. Henrijs lepojās ar to, ka viņam ir stabils darbs. Bītija visu laiku sūrojās, taču viņai nebija ne jausmas, cik nesamērojami labāk viņiem klājas salīdzinājumā ar tiem nabaga cilvēkiem, kuru tukšās acis sekoja viņam, paejot garām. Henrijs devās iekšā veikalos, iztērējot savu peļņu. Viņš nopirka lelli ar porcelāna kājām un cietiem matiem un lipīgu kūku, apstājās, lai par atlikušo naudu ātri izmestu mēriņu, un tad atgriezās mājās. Vārtiņi nočīkstēja pret akmens plāksnēm, viņam tos atverot, un Lūsija pēc īsa brīža bija pie durvīm, ģērbusies kokvilnas kleitā, kuru māte viņai bija uzšuvusi no Henrija vecā krekla. Tas bija labākais, ko Bītija varēja izdarīt, lai sagādātu meitai dzimšanas dienas dāvanu.

– Tēti, tēti! – Lūsija sauca, saķerdama viņu aiz kājas un to apskaudama. – Vai tu man nopirki dāvanu?

– Iekšā, mīļā. Ļauj man atvilkt elpu.

Bītija atradās iekšā, pie gāzes plīts, maisīdama plānu zupu. Viņa gandrīz nepacēla galvu. Bītija bija nikna uz viņu.

Viņa allaž bija nikna.

– Nu, tā, – Henrijs noteica, ieceldams Lūsiju klēpī. – Vai tu biji laba meitene?

– Jā.

– Man vajadzēs pajautāt tavai mammai. Vai viņa šodien labi uzvedās, mammu?

Bītija pasmaidīja un pieskārās bērna matiem.

– Ļoti labi.

Henrijs norādīja uz sainīšiem uz galda.

– Kuru vispirms?

Lūsija norādīja uz četrkantīgo kasti, mazajiem pirkstiņiem satraukumā lēkājot. Henrijs to attina un nocēla vāku. Lūsija iespiedzās.

– Torte! Mammu, torte!

Bītija paraudzījās turp, un viņas acis iepletās.

– Cik tad tā izmaksāja?

Henrijs neatbildēja. Viņš ielika Lūsijai rokās nākamo sainīti un ar prieku noskatījās, kā viņa atraisa lentīti, noņem brūno papīru un atrod iekšpusē ielikto lelli. Šoreiz viņa nespiedza, bet apklusa.

– Vai tev tā patīk, mīļā?

Lūsija bijīgi pieskārās lelles zīdainajiem matiem.

– Es viņu mīlēšu mūžīgi, – viņa sacīja.

– Henrij… – Bītija piesardzīgi iesāka.

Henrijs viņu apklusināja ar nepacietīgu rokas mājienu.

– Tu gribēji, lai bērnam būtu torte un dāvanas. Tagad nesūdzies.

– Bet…

Henrijs ātri atstūma krēslu. Viņš nespēja atrasties vienā telpā ar Bītijas nosodījumu.

– Pasauc mūs, kad vakariņas būs gatavas.

– Vai varam vakariņās dabūt torti? – Lūsija jautāja.

– Nē, – Bītija aši noteica, iedomājoties, ka Henrijs varētu atbildēt piekrītoši. – Vispirms vakariņas, pēc tam torte.

Henrijs pavilka meitu aiz rokas. Viņas otra roka bija īpašnieciski aplikta ap lelles viduci. Dzīvojamajā istabā viņa nodevās rotaļai. Henrijs sēdēja krēslā un vēroja meitu. Viņa sarunājās ar lelli garos monologos, kurus pārtrauca klusuma brīži, lai lelle varētu atbildēt.

– Kā tu viņu nosauksi? – viņš jautāja.

– Kā sauc tevi? Tad, kad tu neesi tētis?

– Henrijs.

– Es saukšu viņu par Henriju.

– Henrijs ir zēna vārds. Kā būtu ar Henrieti?

– Ak jā. Man tas patīk. Vai tev tas patīk, Henriete? – Atkal klusuma brīdis. – Nu labi, tas nu būtu izlemts.

Lūsija uzmanīgi nolika Henrieti gulēt uz sava nobružātā dīvāna un tad pielika pirkstu pie lūpām.

– Tagad klusu, tēti. Viņai jāguļ.

– Es uzvedīšos klusu, – viņš nočukstēja.

Lūsija ierāpās viņam klēpī un apvija rokas ap kaklu. Viņas seja bija ļoti tuvu Henrija sejai, viņas elpa smaržoja pēc piena un salduma.

– Es mīlu tevi, tēti.

– Es arī tevi mīlu, dārgumiņ.

– Es mīlu arī mammu.

Viņš klusēja.

– Bet tevi es mīlu vairāk, – viņa turpināja.

Henrijs centās nesmaidīt.

– Tava māte ir krietna sieviete.

– Dažreiz viņa ir skumja.

– Tiešām?

– Vakardien viņa bija skumja. Pienāca vēstule, un viņa kļuva tik skumja, tik skumja. Viņa neraudāja, bet es to redzēju. Un tad viņa kādu laiku spēlēja pārģērbšanos, bet pēc tam atgriezās un sadedzināja vēstuli kamīnā. Lai gan ziema ir beigusies.

Henrijs saspringa. Viņa bija sadedzinājusi vēstuli? Kāpēc? Un kādu vēstuli? Ko viņa centās noslēpt? Taču tad viņš atcerējās dzērumā nosūtīto vēstījumu Mollijai pirms dažām nedēļām. Vai viņa būtu uz to atbildējusi?

– Tēti? – Lūsija nolūkojās viņā ar savām dzidri pelēkajām acīm. Vai viņa apjauta, cik lielu vietu ieņēma tēva sirdī?

– Mana dārgā, – viņš noteica, maigi noskūpstīdams meitu uz abiem vaigiem. – Neraizējies par mammīti. Kad tu šovakar būsi aizgājusi gulēt, es ar viņu parunāšu un palūkošos, vai nevaru viņu uzmundrināt.

Bītija iznāca no Lūsijas guļamistabas. Bērns bija tik ļoti sapriecājies par torti un lelli – Henriete bija cieši iespiesta viņas elkoņa izliekumā gultā –, ka Bītijai nācās nodziedāt duci dziesmu, līdz viņa nomierinājās pietiekoši, lai aizmigtu. Lai arī Bītija jutās atvieglota, ka Lūsijas dzimšanas diena izvērtusies tik laimīga, viņu atkal sāka nomākt raizes. Kā Henrijs bija atļāvies šīs dāvanas? Un cik ilgs laiks viņiem tiks dots tēriņu atmaksāšanai?

Tagad viņa piesargājās no Henrija, baidoties, ka viņš atkal varētu iesist. Taču viņai vajadzēja zināt, no kurienes nāca nauda un cik liels bija viņu parāds. Bītija aizvēra Lūsijas istabas durvis un iegāja dzīvojamajā istabā. Henrijs nesēdēja savā krēslā. Viņš bija atspiedies pret kamīnu, atbalstījis galvu rokās un lūkojās neiekurtajā kamīnā.

Bītija gaidīja, kad Henrijs pamanīs viņas klātbūtni. Ilgu laiku.

Tad Henrijs pacēla galvu.

– Kādu vēstuli tu sadedzināji?

Jautājums bija negaidīts un biedējošs. Ķermenim cauri izšāvās adrenalīns. Bītijas skatiens pievērsās kamīna mutei. Kā viņš bija uzzinājis?

– Lūsija man pateica, – Henrijs noteica, nolasījis Bītijas jautājumu viņas sejā. – Tu vismaz to nenoliedz. Varbūt tu neesi pietiekoši gudra, lai melotu. – Viņa vārdi bija dzeloši. Henrijs izslējās un pienāca viņai klāt. Bītija jutās kā iemieta zemē. Henrijs atradās tik tuvu, ka viņa sajuta tā mazliet skābeno sviedru smaku un brendija dvingu viņa elpā. Viņa seja bija piesārtusi, rudie bārdas rugāji iemirdzējās lampas gaismā. Vai viņš tai kādreiz bija licies iekārojams? Kas bija noticis ar šo neprātīgo mīlestību? Bītija stāvēja nekustīgi, saspringti gaidīdama neizbēgamo sitienu.

– No kā bija tā vēstule? – Henrijs jautāja draudīgā čukstā.

Vai šoreiz viņa bija pietiekoši gudra, lai melotu? Nē. Ja Mollija atrakstītu vēlreiz, jautājot, kāpēc viņš nav atbildējis, Bītija tiktu pieķerta.

– No Mollijas, – viņa atbildēja, cik skaidri vien spēdama.

Henrijs piemiedza acis.

– Vai tu to izlasīji?

– Jā.

– Kas tur bija rakstīts?

Bītija saknieba lūpas un papurināja galvu. Viņa redzēja, ka Henrija plaukstas ir savilkušās dūrēs. Viņas elpa kļuva straujāka, ikviens muskulis un nervs ķermenī saspringa.

Šoreiz viņš iekliedzās.

– Kas tur bija rakstīts? – No viņa lūpām pašķīda siekalas, aizlidojot gar Bītijas ausi.

Bītija paspēra soli atpakaļ, ar rokām aizsegdama seju.

– Nesit man! – viņa šņukstēja.

Henrija acis iepletās. Vai tas bija pārsteigums? Bītija nespēja izprast viņa sejas izteiksmi. Tad viņa noskatījās, kā Henrijs ar grūtībām savalda savu ķermeni, atslābina plaukstas un atkāpjas no viņas. Viņš gribēja sist: tas nu bija skaidrs. Taču nu izskatījās, ka viņš ir pieņēmis lēmumu to nedarīt. Nez kāda iemesla dēļ Bītijai tas likās vēl biedējošāk par īstu sitienu.

Henrija tonis bija ledains.

– Tu man neteiksi, kas bija rakstīts vēstulē?

Bītija atkal papurināja galvu.

Henrijs atkāpās.

– Uz kurieni tu iesi?

Viņš neatbildēja. Henrijs paķēra savu mēteli un cepuri pie durvīm un izbrāzās ārā no mājas.

Bītija tikpat kā negulēja. Ar bažām gaidīdama Henrija atgriešanos, viņa iekrita pussnaudā un ik pēc laiciņa pamodās, juzdama karstu paniku. Katru reizi pamostoties viņa pārbaudīja guļvietu sev līdzās. Tā bija tukša. Bītija ieklausījās, vai nesadzirdēs Henrija soļus mājā. Nekā. Viņš nebija atgriezies. Bītija pārvilka sev pāri plāno segu un atkal centās aizmigt.

Taču viņas domas šaudījās apkārt.

Viņš atkal aizrakstīs Mollijai, par to varēja nešaubīties. Varbūt šoreiz pat aizsūtīs telegrammu. Un, tiklīdz Henrijs būs uzzinājis, ko viņa ir piedāvājusi, viņš vēlēsies doties uz Glāzgovu un ņemt līdzi Lūsiju. Lai kā viņa lauzīja galvu, šis bija secinājums, pie kura Bītija katrreiz nonāca. Kāpēc lai viņš paliktu šeit? Henrijs acīmredzami viņu vairs nemīlēja. Viņam nebija naudas. Viņš ienīda savu darbu. Viņa dzīve droši vien bija pilnīgi nožēlojama. Ja kāds piedāvātu Bītijai iespēju atgriezties Glāzgovā, nodrošināt viņu finansiāli, viņa izmisīgi pieķertos šai iespējai. Varbūt viņa izturējās kā paranoiķe un nedomāja saprātīgi, taču bija pārāk riskanti domāt, ka Henrijs neaizbrauks. Un kas tad notiks ar viņu?

Bītijas prātā sāka veidoties ideja, kuru viņa negribēja akceptēt. Henrija te nebija. Viņš droši vien gulēja uz Billija dīvāna un pēc tam visu dienu atradīsies darbā. Paies daudzas stundas, līdz viņš atgriezīsies. Bija pietiekoši daudz laika, lai aizbēgtu.

Lai kā viņš vārdos apzvērēja mīlestību meitai, viņš izturējās nežēlīgi arī pret Lūsiju. Viņš notērēja naudu, pirms vēl bija to nopelnījis, viņa dēļ Lūsijai vajadzēja ikdienā iztikt bez visnepieciešamākā, un tad viņš nopirka tai smieklīgas dāvanas. Un cik ilgi vajadzēs gaidīt, lai Lūsija viņu nokaitinātu pietiekoši, lai iesistu arī viņai, tāpat kā Bītijai? Būdams iedzēris, viņš nespēja sevi kontrolēt. Bītiju pārņēma paštaisns sašutums. Labākais, ko viņa varēja darīt meitas labā, bija nošķirt viņu no tēva. Lai arī Lūsija tēvu neprātīgi dievināja.

Bītija zināja, ka tas būs gandrīz neiespējami. Taču tikai gandrīz. Viņa atcerējās Koras padomu pirms visiem šiem gadiem, kad viņa devās prom no Glāzgovas: pasaulē ir divu veidu sievietes, Bītij, tās, kuras rīkojas pašas, un tās, kuras ļauj, lai citi visu izdara viņu vietā. Vai viņa bija ieklausījusies? Nē. Kora bija mēģinājusi viņu brīdināt par Henriju, taču Bītija bija apņēmusies kļūt par nepareizo sievieti: viņa bija apņēmusies pieļaut, lai citi visu izlemj viņas vietā.

Nu Bītija gaidīja rītausmu, ienirdama saraustītos sapņos un atkal iznirdama no tiem. Gaidīja, kad pienāks rīts, lai varētu doties pie kaimiņiem un pajautāt Dorisai par viņas māsīcu baltveļas šuvēju, par jaunas dzīves iespēju vietā, kur Henrijs nevarēs viņu atrast.

Pie brokastu galda Lūsija bija gražīga un neapmierināta un plānās biezputras vietā pieprasīja torti. Bītija viņai to iedeva, juzdamās pārāk nogurusi un norūpējusies, lai par to satrauktos. Lūsija ilgojās pēc tēva, itin kā nojaustu, ka viņš visu nakti nav bijis mājās, un justos satraukta par viņa prombūtni. Izskatījās, ka tas nebūs tik vienkārši.

Kad Bītija nokopa galdu, viņa sadzirdēja ritmiskus būkšķus, Dorisai izdauzot paklājus uz verandas mājas priekšā. Atstājusi ēdamrīkus izlietnē, Bītija noslaucīja rokas priekšautā un piesteidzās pie durvīm, lai atrautu tās vaļā.

– Dorisa? – Tā. Viņa bija iedarbinājusi notikumu ķēdi.

Dorisa ziņkārīgi pacēla galvu. Viņas vairs nebija sarunājušās kopš tās dienas, kad Lūsija bija mēģinājusi nozagt Dorisai statueti.

– Jā, dārgā?

Bītija nokremšļojās un centās runāt mierīgi.

– Vai jūs… lūdzu, negribētu atnākt uz tasi tējas?

Dorisa pasmaidīja.

– Labprāt. Man ir daži darbiņi, ko…

– Lūdzu, tagad, – Bītija sacīja. – Piedošanu. Tas nav atliekams.

Vecākā sieviete pamāja, pārmeta paklāju pāri koka margām un devās uz priekšu pa celiņu. Bītijas sirds strauji pukstēja, ielaižot Dorisu iekšā, un viņa centās to savaldīt. Šis bija tikai pirmais solis. Šodien vajadzēja izturēt vēl daudz vairāk.

– Nāciet uz virtuvi, – Bītija sacīja. – Baidos, ka tur vēl ir nekārtība pēc brokastīm. – Viņa izcēla Lūsiju no krēsliņa un mudināja bērnu iet spēlēties ar Henrieti savā istabā. Kad viņas bija palikušas divatā, Bītija iemeta peniju gāzes skaitītājā un uzlika uz plīts tējkannu.

– Vai viss ir kārtībā, dārgā? – Dorisa apjautājās, vēl aizvien piesardzīgi stāvēdama kājās.

– Lūdzu, apsēdieties, – Bītija sacīja. – Šķiet, šorīt es nespēju padomāt loģiski.

Dorisa apsēdās pie galda, palūkodamās apkārt. Bītija mēģināja paskatīties uz savu virtuvi ar Dorisas acīm. Nokvēpušās sienas, apgrieztās augļu kastes, kas kalpoja par sēdekļiem, tukšums visapkārt. Dorisas pašas virtuve bija nokrāsota zaļā krāsā, visos plauktos bija porcelāna kārbiņas cukuram, miltiem, garšvielām, rīsiem un pat cepumiem. Bītija iedomājās, vai Dorisai maz bijusi kāda nojausma par to, cik viņi ir nabadzīgi.

Bītija pagatavoja tēju, itin kā vērodama sevi no malas. Tad viņa apsēdās līdzās Dorisai un mēģināja vārgi pasmaidīt.

– Vai varat man palīdzēt? Esmu nonākusi nelaimē.

– Man nav naudas, ko aizdot, – Dorisa aši noteica.

Bītija papurināja galvu.

– Es negribu naudu. Gribu uzzināt par jūsu māsīcu šuvēju.

– Par Mārgaretu? – Dorisas seja atmaiga. – Viņa dzīvo tālu projām.

– Es gribu atrasties tālu projām.

– Skaidrs. Vai tavs vīrs to zina?

Bītija ar grūtībām norija siekalas un tad piespieda sevi izrunāt vārdus, kurus bija apņēmusies nevienam neteikt.

– Viņš dzer un spēlē kārtis. Ir vardarbīgs. Aizliedza man ar kādu sadraudzēties un sazināties ar maniem vecākiem. Baidos, ka viņš var nodarīt pāri man un manam bērnam.

Dorisa pamāja, izsliedama zodu.

– Tādā gadījumā es tev palīdzēšu aizbēgt. Mārgareta tevi pieņems un dos tev darbu, lai tu nopelnītu iztiku.

– Patiešām? Un arī manai meitai?

– Mārgareta ir krietna kristiete, un es zinu, ka šobrīd viņai nav nevienas palīdzes. Viņai noderēs lieks roku pāris, taču nav daudz liekas naudas. Viņa izturēsies pret jums laipni.

Nez kāda iemesla dēļ vārds “laipni” lika Bītijai apraudāties. Viņa jau sen bija pieradusi pie nelaipnības.

– Nu, nu, – Dorisa sacīja, glāstīdama viņas plaukstu.

– Nu, nu, bērns. Tu esi pieņēmusi pareizo lēmumu. Kad viņš redzēs, ka tu esi aizgājusi un paņēmusi sev līdzi meiteni, viņš sapratīs savu kļūdu un ļaus Tā Kunga gaismai nākt pār sevi. Tad jūs varēsiet atkal savienoties.

Bītija neko neteica. Viņa nevēlējās atkal savienoties ar Henriju, nekad.

– Jūs viņam neteiksiet, kur es esmu?

– Goda vārds. Es negrasos palīdzēt vardarbīgam dzērājam. – Viņa noglāstīja Bītijas roku. – Aiziet, kravā mantas.

Iedošu tev trīs pensus braucienam ar autobusu.

Pēc stundas Bītija bija gatava, lai dotos uz autobusa pieturu pilsētā. Viņa bija savākusi nožēlojamu mantu kolekciju kartona kastē: koferi, ar kuriem viņi bija atbraukuši no Skotijas, jau sen bija pārdoti. Bītija iemeta kastē fotogrāfiju, kurā bija redzami viņi visi trīs – Henrijs, Lūsija un viņa pati –, taču prātoja, vai nebūtu labāk, ja Lūsija aizmirstu par savu tēvu. Bītija neatcerējās neko no savas dzīves četru gadu vecumā: varbūt bija labāk neatgādināt Lūsijai par Henriju. Lūsija, pasitusi zem rokas savu jauno lelli, vairākkārt apjautājās, kurp viņas dodas un ko dara. Bītija viņu kušināja, apgalvojot, ka tas būs piedzīvojums, ka viņa visu paskaidros, kad viņas izkāps no autobusa galapunktā.

Dorisa gaidīja pie durvīm, noraudzīdamās uz visu. Tu rīkojies pareizi. Bītija centās panākt, lai locekļi drīzāk atgādinātu tēraudu nekā miesu. Viņa apņēmīgi satvēra Lūsiju pie rokas un, nepamezdama ne skatienu atpakaļ, aizvēra aiz sevis kotedžas durvis.