Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 3

Nedēļas gāja, bet spītīgā substance nelaidās vaļā. Bītija iztēlojās krampjus, kas izrādījās vien baiļu izraisītas konvulsijas. Tikmēr viņas jostas kļuva aizvien ciešākas, un, tā kā viņa allaž bija tieva un pat kaulaina, parādījās vēderiņš. Bītija klusībā pateicās savām kārtainajām drēbēm, priekšautiem, Henrija vēlmei mīlēties tumsā un pašas spējai nemanāmi izlaist vīles. Jādomā, ka drīz sāksies asiņošana, ko viņa bija iztēlojusies simtiem un tūkstošiem reižu. Murgs būs beidzies, un dzīve turpināsies tā, kā tai jāturpinās.

Viņai kļuva aizvien grūtāk izkāpt no gultas, un kādā vēsā aprīļa rītā viņa gulēja tik ilgi, līdz māte vieglītēm paraustīja aiz pleca.

– Bītij. Bītij, dārgā, tu nokavēsi darbu.

Bītija ar pūlēm atvēra acis.

– Piedod, – mamma sacīja. – Taču man negribētos, lai priekšniecība uz tevi sadusmotos. Laiki ir grūti. Tu nedrīksti zaudēt darbu.

– Paldies, mammu, – viņa noteica, atmezdama segu un izberzēdama acis.

Māte stāvēja, skaļi klepodama. Klepus šķita turpināmies mūžīgi, līdz viņa to savaldīja. Tikmēr Bītija aši saģērbās.

– Tas klepus izklausījās nejauks, – viņa sacīja.

– Ak, viss būs kārtībā.

– Pagājusi jau nedēļa. Varbūt tev vajadzētu aiziet pie ārsta.

Māte pavērsa pret viņu skumju acu skatienu. Viņas plakstiņi bija noslīdējuši kaktiņos, it kā tie nestu visu mātes raižu smagumu. – Mēs nevaram atļauties ārstu, bērns, un brīvu dienu arī ne. Gan es izveseļošos pēc dienas vai divām.

Bītija noskatījās, kā viņa dodas uz dzīvojamo zonu, un tad izvilka ķemmi cauri matiem un uzklāja grimu pie tumšā mazā spogulīša, kas bija atbalstīts pret koferu krāvumu. Vai tēvs neredzēja, kas mammai ir jāiztur? Vai viņš nedomāja, ka tad, ja pats dabūtu normālu darbu… Skaidrs, ka viņš to neredzēja. Mamma bija tēvu apprecējusi viņa spožā prāta dēļ, un nu viņa bija piesieta pie tā.

Kamillas veikals, kurā Bītija strādāja četras dienas nedēļā, piederēja Entonijai Henvejai, slavenā Džeimsa Henveja māsai: viņš vadīja kleitu piegriešanas uzņēmumu Bāsleinā. Bītijas slepenā cerība bija atstāt labu iespaidu uz Entoniju un kādu dienu iegūt darbu pie Džeimsa: kā baltveļas šuvējai, kā piegriezējai, varbūt pat kā modelētājai. Viņa nēsāja līdzi somiņā dažus salocītus uzmetumus gadījumam, ja viņš kādreiz iegrieztos veikalā. Viņš to nekad nedarīja.

Bītija vēl aizvien žāvājās, ierodoties darbā, un izpelnījās bargu skatienu no Entonijas. Ar Entoniju bija grūti saprasties, lai gan Bītija nedomāja, ka viņa tā rīkotos tīšām. Klientiem vajadzēja vienoties par apmeklējuma laiku, pirms ierasties veikalā, un tad Bītijai un citām pārdevējām vajadzēja tos apkalpot gluži kā karaliskās ģimenes locekļus. Patiesībā dažreiz viņi bija karaliskās ģimenes locekļi, un Bītija uzskatīja, ka pastāvīgās bažas ir tās, kas padara Entoniju tik neciešamu darbā. Bītijai tas nelikās svarīgi, jo viņai patika veikals. Apģērbu statīvi gaidīja taisnās rindās uz rūtainās grīdas, pagrabstāva pielaikošanas kabīnes bija apgaismotas ar lustrām, un dzeltens kanārijputniņš kaļamās dzelzs būrītī plivināja spārnus, noskatīdamies uz ielu pa erkera logu. Viņa vārds bija Rekss. Lorna, viena no pārdevējām, bija pastāstījusi Bītijai, ka tas esot ceturtais dzeltenais kanārijputniņš, vārdā Rekss, kuru Entonija iesēdinājusi logā.

– Viens nomirst, un viņa nākamajā dienā atnes nākamo, – Lorna sacīja. – Negrib, lai viņas klientes domātu par nāvi, lai arī tas reiz notiks ar viņām visām. Uzpūtīgās govis.

Bītija bija iemīļojusi dažas no klientēm, kas nāca uz Kamillas veikalu, bet citas viņa kaismīgi ienīda, un visvairāk lēdiju Mirjamu Minčinu, žiletes kārnuma sievieti vecumā pēc četrdesmit, kura skopojās ar laipniem vārdiem, toties netaupīja naudu sev. Tā sagadījās, ka Bītija viņu apkalpoja tajā rītā, kad sajuta pirmās spēcīgās sāpes kreisajos sānos.

Sākumā viņa domāja, ka varēs nepievērst tām uzmanību. Bītija ņēma kleitu pēc kleitas no pakaramajiem un nesa tās lejā uz pielaikošanas telpu. Sirdī ieplūda cerība: tas patiešām sāka notikt. Karstās vannas, aukstā zivju eļļa, nebeidzamā vēlēšanās, lai tas beidzot iedarbotos. Taču tajā pašā laikā Bītija bija šausmās. Ko tad, ja tas izrādīsies sāpīgi? Ja tas sacels nekārtību? Kā lai viņa nemanot tiek ar to galā, atrazdamās darbā?

– Man patīk, kā jums piestāv zilā, – Entonija sacīja lēdijai Mirjamai, kamēr Bītija centās izlikties mierīga. – Ko tu teiksi, Bītij?

– Piegriezums ir brīnišķīgs, – Bītija sacīja. – Un krāsa jums lieliski piestāv… – Sāpes, kas izšāvās cauri pavēderei, lika viņai neviļus noelsties un saķert vēderu.

– Kas noticis, Bītij? – Entonija asi iejautājās.

– Man uznākušas… sāpes… – Tā tam nevajadzēja notikt! Viņai vajadzēja klusi un ātri asiņot mājās, vannas istabas tuvumā. Nevienam nevajadzēja neko uzzināt.

Pagāja brīdis, kad nekas nenotika, un vienīgā kustība bija lēdijas Mirjamas acu skatiens, kas no Bītijas sejas aizslīdēja līdz viņas vēderam un tad atkal pievērsās sejai. Bītija sarāvās. Lēdija Mirjama zināja.

– Man jāiet mājās, – Bītija izmocīja un aizgriezās, lai mestos augšā pa kāpnēm.

– Pagaidi, skuķe! – Entonija uzsauca, acīmredzami raizēdamās par iespaidu, kādu Bītija atstās uz lēdiju Mirjamu.

– Lai viņa iet, – lēdija Mirjama sacīja.

Viņa izmuka. Augšā pa kāpnēm un ārā no veikala, uz lietainās ielas.

Pēc mirkļa sāpes nozuda. Bītija ievilka elpu.

Mājas; viņai vajadzēja tikt mājās. Bītija bija nogājusi trīs kvartālus, kad attapās, ka atstājusi mēteli veikalā. Uz rokām uzmetās zosāda. Miklā, pelēkā iela stiepās viņai priekšā, pašas elpa bija skaļāka par satiksmes trokšņiem.

Tad nākamās sāpes. Asas un spēcīgas: tās salieca viņu ragā. Bītija ar pūlēm ievilka elpu, saprazdama, ka nedrīkst atgriezties mājās tāda. Tēvs viņu ieraudzīs, turklāt viņai bija vajadzīgs ārsts.

Viņa sameklēja sausu vietu zem veikala nojumes un centās pietiekoši saņemties, lai padomātu. Bītijai nebija naudas ārstam: māte par to bija ieminējusies vēl šajā pašā rītā. Tad viņa atcerējās to reizi klubā, kad Henrijs un Billijs Vailders bija pārāk sareibuši, lai ilgāk izturētu viens otra jokus, un bija sākuši vicināt dūres. Billijs sadauzīja glāzi Henrijam uz galvas, un asiņošana nemitējās. Henrijs, piespiedis pie ievainojuma mutautiņu, kopā ar liekulīgo Billiju bija pusnaktī apciemojis doktoru Makenziju Vestdžordžleinā. Doktors Makenzijs bija palīdzējis Henrijam ierasties pasaulē pirms trīsdesmit gadiem un bija viņa ģimenes ārsts kopš tā paša brīža. Varbūt, ja viņa lūgtu tā palīdzību, izlūgtos žēlastību, pateiktu, ka bērns, kuru viņa gatavojas zaudēt, ir Henrija bērns…

Taču tas iegrūstu Henriju kaunā un sagādātu viņam nepatikšanas.

Sāpes kļuva pārāk spēcīgas: viņai bija vajadzīga palīdzība. Bītija pagriezās un devās atpakaļ uz Vestdžordžleinu. Mākoņi virs galvas satumsa, un smalkais lietutiņš pārvērtās kārtīgā gāzienā. Aukstais, spēcīgais lietus skalojās renstelēs un ķerstīja garām braucošo automašīnu riteņus. Bītija turējās tuvāk ēkām, lai netiktu apšļākta, taču, nonākot galā, viņas kurpes bija izmirkušas. Tad viņa stāvēja savās izmirkušajās kurpēs, nespēdama atvērt doktora Makenzija prakses durvis. Tur nebija nevienas nojumes, zem kuras patverties, un lietus viņu mērcēja, it kā viņa nebūtu svarīgāka par kādu no atkritumu konteineriem šaurās ieliņas viņā pusē.

Šajā brīdī Bītija noticēja, ka tā patiešām ir.

Acīs sariesās asaras, un pirmo reizi, kopš bija atskārtusi, ka ir stāvoklī, Bītija atļāvās par to raudāt. Raudāt par savu zudušo nevainību, savu lepnumu, pašcieņas atliekām, kas vēl bija saglabājušās pēc ģimenes krišanas nežēlastībā. Tajā pašā laikā viņa raudāja par bērnu, kuru viņa nevēlējās ieņemt un kuram nekad neradīsies iespēja ieelpot Glāzgovas mitro gaisu, sajust mātes pieskārienu vai saskatīt, kā viņa tēva negaisa pelēkajās acīs parādās smaids. Viņa raudāja, aizklājusi seju ar rokām, un tad, gluži kā uz burvju mājienu, lietusgāze piepeši mitējās.

– Vai tev nekas nekaiš, skuķēn?

Bītija pacēla skatienu. Visapkārt lietus vēl aizvien kapāja zemi, taču viņai līdzās bija nostājies gara auguma platplecains kungs ar milzīgu melnu lietussargu un pasargāja viņu no ūdens.

Bītija noslaucīja asaras, cenzdamās saņemties.

– Pateicos jums, jūs esat ļoti laipns. Es… man vajadzētu iet mājās.

– Vai tev jātiek pie ārsta? – Viņš norādīja uz durvīm.

Viņa paraudzījās uz durvīm un tad uz kungu un papurināja galvu.

– Man nav pietiekoši daudz naudas.

– Ak, tas nekas. Nāc, es nevaru tevi atstāt uz ielas lietū tādā satraukumā. – Viņš izņēma atslēgu saišķi un atvēra durvis, skubinot Bītiju iet iekšā, un viņa saprata, ka šis kungs ir doktors Makenzijs. Viņš ielika savu lietussargu turētājā līdzās durvīm un lūdza viņai pagaidīt tukšajā uzgaidāmajā istabā, ūdenim pilot no drēbēm, kamēr pats atpogāja savu mēteli. Māsiņas pie galda nebija. Pasniedzies aiz tā, viņš sadabūja Bītijai raupju baltu dvieli.

– Parasti es nestrādāju ceturtdienas pēcpusdienās, – viņš sacīja. – Tev palaimējās mani sastapt.

Bītija nosusināja matus. Telpa smaržoja pēc citronu spodrināmā līdzekļa un ziedēm.

– Nāc, – doktors sacīja un ieveda Bītiju kabinetā ar šauru gultu zem baltas, ķēdē iekārtas lampas. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, taču Bītija jutās pārāk neērti, lai darītu ko citu, kā vien stāvētu viņa priekšā gluži kā nogrēkojusies skolniece.

– Aiziet, meitenīt, kas tev kaiš?

– Es esmu stāvoklī un… – Bītijas vaigi piesārta, lai gan ķermenis no aukstuma drebēja. – Man šķiet, ka es zaudēju bērnu. Man ir briesmīgas sāpes…

Ārsts nesarauca pieri un nekādi neizrādīja nosodījumu.

Tā vietā viņš piecēlās un palīdzēja Bītijai tikt līdz gultai.

– Nu tad paskatīsimies, – viņš noteica, nogludinādams viņas mitro kleitu uz vēdera un pārlaizdams plaukstas tam pāri. Bītija vēroja viņa seju, tikpat kā neuzdrošinādamās elpot. Viņam bija lielas poras uz deguna, un vaigus greznoja sirma vaigu bārda.

– Vai neiebilsti? – viņš jautāja. – Man vajadzēs pacelt tavu kleitu, lai tā netraucētu.

Bītija pamāja, aizvērdama acis. Tad ārsta vēsās plaukstas atradās uz viņas kailās ādas, atbīdīja zeķtura malu, spieda un taustīja. Droši sniedzās zemāk līdz vietām, kurām līdz šim bija pieskāries vienīgi Henrijs. Taču šoreiz sajūta bija citāda. Tas nebija karsti un mežonīgi. Tas bija vēsi un lietišķi.

– Tev nekas neasiņo. Vai tu redzēji asinis?

– Nē, – viņa izstomīja.

– Cik tev ir gadu?

– Divdesmit viens, – viņa meloja.

– Vai sāpes atgādina krampjus, kādi mēdz būt mēnešreižu laikā?

Bītija samulsumā sagrozījās: viņa nebija radusi runāt ar vīrieti par tādiem jautājumiem.

– Nē, sāp daudz zemāk, kreisajā pusē. Patiesībā… – No kauna un bailēm viņa nebija to ievērojusi. – Man šķiet, ka tās sākas atkal.

Doktors paknibinājās gar viņas drēbēm, un Bītija attapās, ka atkal ir saģērbta. Viņa atvēra acis un piecēlās sēdus. Doktors Makenzijs bija atgriezies savā krēslā, taču viņa palika uz kušetes.

– Šajā grūtniecības posmā var būt tāda veida sāpes. Tavs ķermenis gatavojas dzemdībām, iegurņa saites sāk stiepties. Tu esi jauna, tāpēc sāpes ir mazliet stiprākas. Droši vien tikai nesen esi pārstājusi augt.

Dzemdības? Bītija nebija par to aizdomājusies. Viņai sagriezās galva.

– Tāpēc nevajag uztraukties. Bērns ir drošībā.

Situācijas bezcerība atgādināja akmeni, kas tiek uzmests uz vēdera.

– Nē! – Bītija bez domāšanas iesaucās. Asaras atkal sariesās acīs, taču viņa tās aizturēja.

Doktors Makenzijs sarauca uzacis.

– Ak tā, saprotu.

– Pateicos, – viņa noteica, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, un pieceldamās no kušetes. – Es jūs vairs neaizkavēšu… – Taču šņuksti izlauzās ārā, un ārsts apņēmīgi apsēdināja meiteni krēslā līdzās savam rakstāmgaldam un pasniedza viņai mutautiņu.

– Tu neesi precējusies, vai ne?

– Nē, – viņa sacīja.

– Vai tēvs zina?

Viņa iedomājās par Henriju, kuru doktors Makenzijs pazīst jau kopš mazotnes.

– Vēl ne.

– Tev viņam jāpasaka. – Doktora balss atmaiga. – Tev tur ir bērns, meitenīt. Viņš vai viņa tur atrodas jau kādus trīs mēnešus. Spontānā aborta iespēja ir pavisam niecīga. Vai tu saproti, ko es saku? Atkāpšanās nav iespējama. Tev viņam jāpasaka.

Bītija saspieda kāju pirkstus kurpēs.

– Viņš ir precējies, – viņa nomurmināja.

Doktors Makenzijs saknieba lūpas, un viņa bārdā parādījās divas dziļas rievas.

– Skaidrs.

– Vai man tik un tā vajadzētu viņam pateikt?

– Meitenīt, tev nav citas iespējas.

Ārpusē mākoņi bija atkāpušies un lietus kļuvis rāmāks. Bītija atgriezās Kamillas veikalā, gatava atvainoties Entonijai, izdomāt aizbildinājumus, kaut kā paturēt savu darbu. Šis nebija īstais laiks to zaudēt. Visi runāja par “krīzi”, un pat lielie kuģniecības uzņēmumi izturējās piesardzīgi, pieņemot cilvēkus darbā. Bītija zināja, ka viņai nāksies lūgties. Viņa piezvanīja pie durvīm un piegāja pie erkera loga, lai ielūkotos iekšā. Entonija iznāca no apakšstāva pielaikošanas telpām. Ieraugot Bītiju, viņas seja savilkās ņirdzīgā smīnā.

Entonija pavēra durvis nelielā spraugā.

– Kas ir?

– Es gribēju atvainoties, es…

– Tu izskaties pēc izmirkuša kaķa. Nevēlos redzēt savā veikalā tādas kā tu, Bītija Blakslenda. Man ir jādomā par savu reputāciju.

– Es iešu mājās pārģērbties un tūlīt atgriezīšos, – Bītija noteica, apzinādamās, ka izklausās bezcerīgi izmisusi.

– Pārģērbties? Tu vari pārvilkt drēbes, taču nevari mainīt sevi. Lēdija Mirjama man norādīja uz to, kas atradās turpat acu priekšā. Tu esi stāvoklī. Un pat neesi precējusies. Klīst baumas, ka tu pinies ar Henriju Makonelu. Vai tas ir viņa bērns? Zini, viņam ir sieva.

– Lūdzu, Entonij, – Bītija izmisumā lūdzās. – Es nespēšu iztikt bez algas. Mana ģimene ir…

– Par to tev vajadzēja domāt agrāk, kamēr vēl nebiji iekūlusies nelaimē. Ducis meiteņu katru dienu man lūdzas darbu, un neviena no viņām nav stāvoklī. Man nebūs grūti izvēlēties. Kāpēc lai es gribētu paturēt tevi?

– Lūdzu… Lūdzu!

– Lēdija Mirjama skaidri izteicās, ka viņa neatgriezīsies, ja tu te paliksi. Man jādomā par savu veikalu.

Bītija ar grūtībām norija siekalas. Viņa acīmredzot izskatījās ļoti nelaimīga, jo uz mirkli Entonija atmaiga.

– Man ļoti žēl, bērns. – Viņas balss bija klusa, un viņa neskatījās Bītijai acīs. – Taču tu nedrīksti spert kāju manā veikalā. – Tad viņa aizvēra durvis.