Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 5

Cauri apsarmojušajam logam Morkombas kopīgajā guļamistabā Bītija saskatīja jumtus, kas aizsedza skatienam jūru aiz tiem. Reizi nedēļā otrdienas pēcpusdienā visas četrpadsmit meitenes, kas tur atradās, tika aizvestas uz pludmali – vēlu vakarā, lai pēc iespējas mazāk cilvēku varētu izteikt sašutumu par tik daudzām neprecētām grūtniecēm, un tad viņas tur lasīja somiņās gliemežvākus un iegāja līdz potītēm stindzinoši aukstajā jūras ūdenī, un ievilka krūtīs pietiekoši daudz svaiga gaisa, lai ar to pietiktu līdz nākamajai reizei, kad viņām atļaus iziet.

Bītija būtu pavērusi logu, taču tas bija aiznaglots. Kāda kaija uz pretējās mājas jumta sabužināja spalviņas vējā, kas, iestājoties tumsai, katru dienu pūta no jūras. Bītija pielika plaukstu pie vēdera. Iekšpusē bērns grozījās un spēra.

Tas vairs nebija viņas bērns. Matrona jau bija pavēstījusi, ka bērnam ir atrasta ģimene, krietns kristiešu pāris no Daremas, kuriem esot divas adoptētas meitas un kuri šoreiz cerot uz dēlu. Matrona to viņai bija pavēstījusi bargā balsī, itin kā piekodinādama nelikt tiem vilties, dzemdējot meiteni. Bītija centās nedomāt par to, vai bērns būs zēns vai meitene: šīs domas to padarīja pārāk reālu, pārāk tuvu. Ja viņai nāksies bērnu atdot, nebija labi iztēloties to visos sīkumos.

Ko tikai viņa šobrīd nebija gatava atdot par mātes mierinājumu. Par tēva padomu. Te nu viņa bija, gatavodamās dzemdēt bērnu un tajā pašā laikā arī pati juzdamās kā bērns. Jauna, nobijusies un noilgojusies pēc mierinājuma. Taču Morkombas mājā nebija nekāda mierinājuma. Tikai dienas ēdienkarte, kas sastāvēja no sprediķiem par to, cik ļoti viņai vajadzētu kaunēties, un allaž tika pasniegta akmens saltumā.

Bītija novērsās no loga un sameklēja grāmatu lasīšanai. Matrona ļāva istabiņās turēt vienīgi Bībeli un klasiku. Bītijai nebija nekādas vēlēšanās lasīt pirmo, un otrā viņu garlaikoja, tomēr viņai bija izdevies atrast Čārlza Dikensa romānu, kas raisīja interesi. Viņa apgūlās gultā un mēģināja palasīt.

Telpa bija maza un kļūtu auksta, pienākot rudenim – tad, kad vajadzēja piedzimt viņas bērnam. Tur nebija paklāju, kas sasildītu grīdu, tapešu vai gleznu, kas kliedētu sienu vienmuļo vēsumu: Bītija bez kāda prieka vadīja laiku starp tām no rīta darbiem līdz pusdienām, no rokdarbiem līdz vakariņām. Viņas gulta bija uzklāta glīti, bet Dēlijas guļvieta atgādināja palagu un segu murskuli. Dēlija bija Bītijas istabas biedrene pēdējo trīs nedēļu laikā kopš ierašanās. Iepriekšējā vakarā ap pusnakti Dēlija tika aizvesta projām ar asarām un vaidiem, lai dzemdētu bērnu. Pēc tam pa pusei sapņos, pa pusei nomodā Bītija bija redzējusi dīvainus murgus ar asinīm, nāvi un raudošiem bērniem. Viņas nervi bija saplosīti.

Viņa nespēja koncentrēties lasīšanai.

Durvis atsprāga vaļā, un Bītija, paceļot galvu, ieraudzīja Dēliju tik izbalējušā puķainā kleitā, ka margrietiņas izskatījās pelēkas.

– Dēlija, tu esi atgriezusies? – Bītija noteica, pieceldamās sēdus.

Dēlija pasmaidīja, taču tas bija izmocīts smaids.

– Viss beidzies.

Bītija paraudzījās uz Dēlijas vēderu, kas agrāk bija tik kupls un apaļš. Tagad tas viegli izspīlēja kleitas audumu.

– Tu esi…

– Tas ir padarīts, – viņa drūmi noteica. – Pēc nedēļas es tikšu projām.

– Bērns?

– Es to neredzēju. Viņi turēja… segu… man virs sejas… – Dēlijas smaids sašķobījās un pazuda. – Pat nezinu, vai tā bija meitene vai puika. – Viņa nedroši apsēdās uz savas gultas un atgūlās.

Bītijas sirds sažņaudzās.

– Vai tu dzirdēji balsi? – Viņa pievirzījās tuvāk, lai apsēstos līdzās Dēlijai, un atglauda matus viņai no sejas.

– Pavisam klusu skaņu, – Dēlija sacīja. – Tādu kā kaķa ņaudēšanu. – Smaids atgriezās. – Tad nu tas ir galā, un es nākamnedēļ atgriezīšos mājās, lai turpinātu dzīvot normāli. Paldies dievam. – Viņa izvairījās no Bītijas pieskāriena un savilka segu augšup.

– Vai bija sāpīgi?

– Velnišķīgi. – Dēlija nožāvājās. – Esmu nogurusi, Bītij. Atstāj mani vienu, lai varu pagulēt.

Bītija piecēlās un atgriezās pie loga, atbalstot pieri pret vēso stiklu. Viņai vajadzēja dzemdēt pēc vairākiem mēnešiem, taču sirdi jau sagrāba bailes. Dēlijas bērns tika viņai atņemts. Mazais dzīvības kamoliņš, kas bija atradies viņas vēderā, tagad piederēja kādam citam, un viņas klēpis bija tukšs. Šī doma lika Bītijai apraudāties, un viņa ļāva asarām klusējot līt pār seju un nopilēt no zoda, visu laiku apzinoties, ka patiesībā viņa neraud Dēlijas dēļ. Viņa raudāja sevis pašas dēļ.

Jūra izskatījās pelēka, un viļņi ar biezām putu cepurēm skalojās pret krastu, kad meitenes devās pa taciņu turp. Bītija paraudzījās augšup uz svina pelēkajām debesīm, cieši satvērusi cepuri, lai tā neaizlidotu pa vējam. Lietus bija neizbēgams, kas nozīmēja, ka viņu iknedēļas pastaiga tiks saīsināta un viņas agri tiks aizsūtītas atpakaļ uz Morkombu. Varbūt viņām nāksies papildus nodoties Bībeles studijām, izpērkot savus grēkus.

– Paelpojiet svaigu gaisu, meitenes, – matrona uzsauca, viņām izklīstot pludmalē. Tās, kurām drīz vajadzēja dzemdēt, pārgurušas un baiļpilnas sēdēja, vērodamas pelēkos viļņus. Tās, kurām vēders tikpat kā nebija manāms, pieskrēja pie ūdens malas apmērcēt kāju pirkstus. Tās, kuras atradās kaut kur pa vidu kā Bītija, staigāja gar krasta līniju, meklēdamas gliemežvākus vai krāsaina stikla gabalus, ko jūra bija noskalojusi gludus. Bītija, apņēmusies izmantot pastaigas laiku lietderīgi, ātri gāja uz priekšu pa mitrajām smiltīm. Jūras gaiss un strauji pukstošā sirds aizskaloja zirnekļu tīklus, kas sakrājās prātā, kamēr viņa bija ieslodzīta ar linoleju klātajās telpās, kur oda pēc kāpostiem.

Tālumā viņa saskatīja kādu stāvu. Bītija tam nepievērsa nekādu uzmanību, līdz ieraudzīja, ka tas paceļ roku, gandrīz vai kā pamājot viņai. Kustība bija piesardzīga. Bītija palēnināja soli. Palūkojās uzmanīgāk. Tas bija vīrietis pelēkā uzvalkā, kura seju aptumšoja cepure. Un viņš noteikti māja.

Bītija paraudzījās sev aiz muguras. Pārējās meitenes atradās divdesmit jardu attālumā, un neviena no viņām neskatījās uz vīrieti. Viņa atkal pagriezās, un sirds salēcās: tā viņu pazina agrāk nekā acis.

Henrijs.

Bītija pārsteigumā sastinga. Viņa nevarēja mesties tam klāt, jo matrona to ieraudzītu. Taču viņa nevarēja arī izlikties, ka nav neko redzējusi.

Tieši šajā brīdī mākoņi virs galvas pavērās un sāka līt.

Matronas balss pārskanēja vēju.

– Nāciet atpakaļ, meitenes. Mēs tūlīt pat atgriežamies.

Atgriezties? Kā tas bija iespējams? Henrijs bija tepat, tikai simts jardu attālumā un stāvēja lietū.

– Lai kāda pasauc Bītiju! Dieva dēļ, Bītij, mēs visas tevi gaidām!

Kāda roka satvēra viņas delmu. Tā bija viena no jaunajām meitenēm: Bītija bija aizmirsusi viņas vārdu.

– Nāc, – viņa noteica izteiktā skotu izloksnē. – Mēs visas nomirsim šajā lietū. – Bītija atbrīvoja roku un pagriezās atpakaļ, ar skatienu meklējot Henriju.

Viņš bija pazudis.

– Nāc, – meitene sacīja.

Bītija redzēja, ka meitenes steidzas projām no pludmales, un matrona nikni vicināja savas tuklās rokas. Viņa atkal pameta skatienu atpakaļ: tur nebija neviena stāva.

Ko tad, ja tas vispār nebija Henrijs? Tikai tēls, ko uzbūrusi viņas izmisusī sirds?

Aizslaucījusi dusmu asaras, Bītija soļoja pa pludmali pie pārējām, panākdama tās brīdī, kad viņas šķērsoja ielu. Aiz ēkas bija novietots melns ostins, tieši tāds pats kā Tedijam Vailderam.

Bītija sapurināja sevi. Daudzi vīrieši brauca ar melniem ostiniem. Un tomēr ar to pietika, lai iesveltu viņā cerību. Lietus bija kļuvis stiprāks, matrona bija pieliekusi galvu zem sava melnā lietussarga. Neviens uz viņu neskatījās. Šobrīd nē…

Bītija atdalījās no grupas un metās uz pludmali. Neviens viņu neapsauca. Viņa skrēja, cik ātri vien ļāva pēdējā laikā par neveiklu kļuvušais ķermenis, un apstājās, aptvērusi, ka viena stāv smiltīs.

Pelēka jūra, pelēkas debesis, pilnīga vientulība. Henrija tur nebija. Viņš negrasījās braukt šurp. Nekad neatbrauks.

Pēc īsa brīža viss mainījās. Viņa sadzirdēja, kā Henrijs nosauc viņas vārdu.

– Bītij!

Viņa pagriezās. Viņš stāvēja krastmalā un māja. Bītija steidzās uz priekšu pa smiltīm un metās viņa skavās tik sparīgi, ka nobijās, vai tikai nenogāzīs viņu zemē. Taču Henrijs bija spēcīgs un stabils kā klints.

– Man likās, ka tu nekad neatbrauksi.

– Es tevi pazaudēju! Tavi vecāki neko nezināja. Kora man atzinās. Nemūžam nepiedošu, ka viņa to turēja noslēpumā. Lietus viņus izmērcēja, taču abi cieši turējās viens pie otra. Visbeidzot Henrijs atkāpās.

– Tevi pamanīs. Ātri. Nāc man līdzi, man ir Tedija mašīna.

Bītijas skatiens sāka šaudīties apkārt. Viņa tiks pamanīta. Gan matrona sūtīs kādu viņai pakaļ. Henrijs aplika roku viņai apkārt un vedināja Bītiju uz mašīnas pusi.

Iekšpusē viņa iekrita sēdeklī, lietum bungojot pa automašīnas jumtu. Henrijs neiedarbināja motoru. Viņš pagriezās un nopētīja Bītiju ar savu pelēko acu skatienu. Viņas pulss bija ātrs un apdullinošs. Viņa neuzdrošinājās neko teikt.

– Bēdz projām, ar mani, – viņš sacīja. Vai Bītijai tikai tā likās, vai arī viņa elpa patiešām oda pēc džina?

– Ko tu ar to gribi teikt? – Taču bija jau par vēlu. Viņš bija izrunājis vārdus, kurus Bītija bija ilgojusies dzirdēt un nebija uzdrošinājusies pat iztēloties.

– Es telegrafēju Billijam uz Austrāliju. Viņš man sameklēs darbu.

Bītijai sagriezās galva.

– Mēs varam būt kopā.

– Tava sieva… – viņa noteica, cenzdamās ievilkt elpu.

– Es viņu nemīlu. Es mīlu tevi. Es mīlu mūsu bērnu. Viņa mūs nemūžam neatradīs. Esmu noorganizējis mums guļvietas kravas lainerī, kas izbrauks no Londonas pēc astoņām dienām. Man kabatā ir četrdesmit mārciņas. Vai tu brauksi man līdzi? Tagad? Uz Londonu?

Ārpusē brāzmainais lietus sāka norimties. Bītija lūkojās uz Henriju, domām šaudoties galvā: par to, ka viņa iegāzīs Koru, kura bija tai tik daudz palīdzējusi, par došanos tik tālu prom no mājām, par to, ka viņa vairs nekad neredzēs vecākus… Taču neviena no šīm domām neiesakņojās, jo sirds dziļumos viņa vēlējās doties līdzi Henrijam. Un šī vēlme pārspēja visu.

– Jā, – viņa sacīja. – Brauksim.

Vakars satumsa aiz mazās viesnīcas istabiņas loga Beisvoterā. Bītija lūkojās ārā, gaidīdama Henriju: viņš kavējās. Un katru reizi, kad viņš kavējās, Bītija prātoja, vai viņa rīkojas pareizi. Jādomā, ka nebija labi, ja viņa zaudēja tam ticību, tiklīdz Henrijs bija nozudis skatienam.

Blakusistabā cauri plānajai sienai kāds svilpoja jautru dziesmiņu. Možā melodija kontrastēja ar istabā valdošo vēsumu, ar tumsas iestāšanos un nomācošo raižpilno smagumu viņas sirdī.

Rīt viņi aizceļos ar kravas kuģi, uz kura atradās pietiekoši daudz vietas diviem pasažieriem, un tur nebūs pat stjuarta, kas par viņiem parūpētos. Henrijam nāksies nodarboties ar uzkopšanas darbiem, lai samaksātu par ceļojumu. Viņiem bija paredzēts ceļot cauri Indijai, un viņi nenonāks Hobārtā ātrāk par astoņām nedēļām.

Astoņas nedēļas jūrā. Brīžos, kad Bītija nebija nogurusi un šaubu pārņemta, tas atgādināja piedzīvojumu. Taču nu tas likās briesmīgi biedējoši.

Visi tie solījumi, ar kuriem Henrijs bija viņu apbēris! Mūžīga mīlestība. Kopīga dēla audzināšana (viņš jutās pārliecināts, ka tas būs puika, mazs Henrijs). Jauna dzīve jaunā pasaulē. Viņi uzdosies par sievu un vīru. Viņa pārstās dēvēties par Bītiju Blakslendu un turpmāk būs pazīstama kā Henrija Makonela kundze. Viņai būs bērni, bet viņš smagi strādās un nesīs mājās naudu. Viņiem būs pašiem sava mājiņa, un viņi kopā novecos.

Taču viņa iztēles uzburtajā simfonijā bija pārāk daudz šķību nošu. Viņam vajadzēja strādāt kopā ar Billiju Vailderu. Viņa sieva varētu tos uzmeklēt. Un viņš nebija spējis mīlēties ar viņas grūtnieces ķermeni.

– Tas nekas, – viņš bija nomurminājis, uzmanīgi noraidīdams Bītijas tuvošanās mēģinājumus. – Tagad tu izskaties savādāk, tas arī viss. Tu vairs neesi mana Bītija. Kad bērns būs piedzimis, viss atkal būs tāpat kā agrāk.

Ja Henrijs nebūtu atbraucis viņai pakaļ, viņa vēl aizvien atrastos Morkombā un tāpat kā visas pārējās meitenes gaidītu dzemdības, lai pēc tam nodotu bērnu adopcijai. Bītija uzlika roku uz vēdera. Kāpēc viņa nespēja izbēgt no šīs biedējošās divdomības? Vienā brīdī viņa vēlējās Henriju, bērnu, jauno dzīvi. Nākamajā brīdī viņa vairs to nevēlējās. Viņa vēlējās, lai tas nekad nebūtu noticis.

Taču tas bija noticis.

Te jau viņš bija, nevērīgi nākdams pa ielu. Viņš bija veicis pēdējos sagatavošanās darbus pirms brauciena un no sava drauga Tedija Padingtonā dabūjis veselu maisu ar vaļīgām kleitām Bītijai. Viņai nebija nekā, atskaitot to, ar ko viņa bija aizbēgusi no pludmales, un pēc kāda laika tas viņai vairs nederēs.

Henrijs paraudzījās augšup uz logu, ieraudzīja Bītiju vērojam un pacēla roku sveicienam. Viņš nesmaidīja. Tas nebija Henrija garā.

Viņa nedrīkstēja ļauties šaubām, tikai ne tagad. Viņa bija pieņēmusi lēmumu vai, pareizāk, to bija pieņēmusi viņas sirds.

Rīt vajadzēja sākties ceļojumam. Rīt atpakaļceļa vairs nebūs.